KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

VIII nodaļa «DUNKANS» IEGŪST VĒL VIENU KRIETNU VĪRU

Nokļuvusi izdevīgajās Ziemeļāfrikas piekrastes straumēs, jahta ātri traucās pretī ekvatoram. 30. augustā pie apvāršņa parādījās Madeiras salu grupa. Turēdams doto vārdu, Glenervens piedāvāja savam jaunajam viesim iebraukt ostā, lai viņš varētu izkāpt krastā.

— Dārgais lord, — Paganels atbildēja, — runāsim atklātu valodu, bez kādiem aplinkiem. Sakiet — vai pirms manas parādīšanās uz kuģa jums bija nodoms iebraukt Madeirā?

— Nē, — Glenervens atteica.

— Tādā gadījumā atļaujiet man izmantot pēc saviem ieskatiem manas kļūmīgās izklaidības sekas. Madeira ir pārāk izpētīta sala. Ģeogrāfā tā vairs nevar modināt nekādu interesi. Par šo salu jau viss pateikts un uz­rakstīts. Turklāt vīnkopība tur pašlaik galīgi panīkusi. Varat iedomāties — Madeirā vairs nav vīna dārzu! Vīna raža, kas 1813. gadā sasniedza div­desmit divus tūkstošus pipu[8], 1845. gadā saruka līdz divi tūkstoši seši simti sešdesmit deviņām pipām. Pašlaik tā nepārsniedz ne pieci simti pipu! Bēdīgi! Tātad, ja jums būtu vienalga, vai piestāt šeit vai Kanāriju salās…

— Labi, piestāsim Kanāriju salās, — Glenervens piekrita. — Tās mums pa ceļam.

— To es zinu, dārgais lord. Kanārijās pētnieka interesi var saistīt trīs salu grupas, nemaz jau nerunājot par Tenerifa virsotni, kuru allaž esmu ilgojies ieraudzīt. Tagad šāda iespēja radusies. To es izmantošu, un, gai­dīdams kuģi, kas aizvedīs mani atpakaļ uz Eiropu, es uzkāpšu šai slave­najā kalnā.

— Kā vēlaties, dārgais Paganel, — lords Glenervens atbildēja, neva­rēdams apvaldīt smaidu.

Un viņam bija iemesls smaidīt.

Kanāriju salas neatrodas tālu no Madeiras. Sīs divas salu grupas šķir tikai divi simti piecdesmit jūdžu, kas tik ātram kuģim kā «Dunkans» ir visai niecīgs attālums.

31. augustā pulksten divos pēc pusdienas Džons Mengls un Paganels pastaigājās pa klāju. Francūzis apbēra savu sarunu biedru ar jautājumiem par Cīli. Pēkšņi kapteinis viņu pārtrauca, norādīdams uz kādu punktu apvāršņa dienvidu malā.

— Paganela kungs! — viņš sacīja.

— Jā, dārgais kapteini, — zinātnieks atsaucās.

— Vai jūs neparaudzītos uz šo pusi? Vai neko neredzat?

— Nē, neko.

— Jūs neskatāties, kur vajag. Jāskatās virs apvāršņa, mākoņos.

— Mākoņos? Lai kā es cenšos …

— Raugieties pāri bugsprita ārgalim.

— Itin neko neredzu.

— Jūs nemaz negribat redzēt. Bet ticiet man, lai gan mēs atrodamies četrdesmit jūdžu no Tenerifa kalna, tā virsotne gluži skaidri saskatāma virs apvāršņa.

Gribēja vai negribēja Paganels saskatīt šo kalnu, pēc dažām stundām viņam tomēr vajadzēja piekrist kapteinim kaut vai tāpēc, lai nebūtu jāat­zīst sevi par aklu.

— Vai beidzot jūs to redzat? — Džons Mengls noprasīja.

— Jā, jā, pilnīgi skaidri, — Paganels atbildēja. — LIn tā ir daudzinātā Tenerifa smaile? — viņš nicīgi piebilda.

— Tā pati.

— Izskatās gauži zema.

— Un tomēr kalns paceļas vienpadsmit tukstošu pcdu virs juras līmeņa.

— Monblāns tas tomēr nav.

— Iespējams, taču, kad būs jārāpjas augšā, jūs pārliecināsities, ka tas ir pietiekami augsts.

— Rāpties! Rāpties Tenerifā! Sakiet, lūdzami, dārgais kapteini, — kā­dēļ man tas būtu jādara? Pēc Humbolta un Bonplāna! Ģeniālais Humbolts uzkāpa šai kalnā un aprakstīja to tik pamatīgi, ka nekādi papildinājumi vairs nav vajadzīgi. Viņš atklāja tur piecas joslas: vīnogulāju joslu, lauru joslu, priežu joslu, Alpu viršu joslu un, beidzot, neauglīgo joslu. Zināt­nieks uzlika kāju uz pašas smailes, kur nebija iespējams pat apsēsties. No kalna virsotnes skatienam pavērās plašumi, kas līdzinājās ceturtajai daļai no Spānijas teritorijas. Pēc tam viņš nokāpa izdzisušajā vulkānā līdz pat krātera dibenam. Sakiet — ko lai es daru šai kalnā, kad tur jau bijis tik dižens zinātnieks?

— Patiešām tur jums vairs nav ko meklēt, — Džons Mengls piekrita.

— Tikai žēl, ka Tenerifas ostā jums būs briesmīgi jāgarlaikojas, kamēr sagaidīsit kādu kuģi. Izredzes izklaidēties tur ir visai niecīgas.

— Mani izklaidēs mana izklaidība, — Paganels smiedamies atbildēja.

— Bet sakiet, mīļais Mengl, — vai Zaļā Raga salās ir lielas ostas?

— Protams, ir. Viljaprajā jūs bez pūlēm atradīsit piemērotu kuģi.

— Nemaz jau nerunājot par tādu vērā ņemamu priekšrocību, — Pa­ganels piebilda, — ka Zaļā Raga salas neatrodas tālu no Senegalas, kur sastapšu savus tautiešus. Protams, es skaidri zinu, ka šī salu grupa nav sevišķi interesanta, daba tur mežonīga un klimats neveselīgs. Taču ģeo­grāfu interesē itin viss. Prast redzēt ir liela māksla. Cilvēki, kas neprot redzēt, ceļo apkārt kā gliemeži savā čaulā. Varat ticēt, ka es nepiederu pie šās sugas.

— Kā jums labpatīk, Paganela kungs, — Džons Mengls atbildēja.

— Esmu pārliecināts, ka jūsu uzturēšanās Zaļā Raga salās būs ieguldī­jums ģeogrāfijas zinātnē. Tā kā tieši tur esam nodomājuši papildināt ogļu krājumus, jūs itin nemaz mūs neaizkavēsit.

To pateicis, kapteinis lika uzņemt kursu uz Kanāriju salu rietumu piekrasti. Slavenā virsotne palika aiz kreisā borta, un «Dunkans», jopro­jām traukdamies tikpat ātri, 2. septembrī pulksten piecos no rīta šķērsoja Vēža tropu. Laika apstākļi tūdaļ mainījās. Gaiss kļuva mitrs un spie­dīgs — kā parasti lietus sezonā, ko spāņi sauc par «ūdens laiku». Ceļotā­jiem šī sezona nav patīkama, toties gaidīta Āfrikas salās, kur nav mežu un tātad trūkst arī ūdens. Bangainā jūra neļāva pasažieriem uzturēties uz klāja, taču arī kopkajītē sarunas sprēgāt sprēgāja.

3. septembrī, posdamies kāpt krastā, Paganels kravāja savas mantas. «Dunkans» manevrēja starp Zaļā Raga salām. Pabrauca garām Sāls salai, neauglīgai un grūtsirdīgai kā kapu smiltājs. Pēc tam slīdēja gar plašiem koraļļu rifiem, atstādams sāņus Svētā Jēkaba salu, kuru virzienā no zie­meļiem uz dienvidiem šķērsoja bazalta kalnu grēda ar divām drūmām virsotnēm. Tad Džons Mengls iebrauca Viljaprajas līcī un izmeta enkuru astoņu asu dziļumā iepretim pilsētai. Laiks bija šaušalīgs, un bangas ne­ganti triecās pret krastu, lai gan līcis bija aizsargāts no jūras vējiem. Lie­tus gāza kā ar spaiņiem, un pilsētu pat nevarēja lāgā saskatīt. Tā atradās uz terasveida līdzenuma, kuru ieskāva trīssimt pēdu augstas vulkānisku klinšu atradzes. Caur biezo lietus priekškaru sala izskatījās satriecoši skumīga.

Lēdijai Helēnai vajadzēja atteikties no iecerētā pilsētas apmeklējuma. Ogles varēja uzņemt tikai ar lielām grūtībām. Kamēr jūra un debesis jauca kopā savus ūdeņus, «Dunkana» pasažieriem neatlika nekas cits kā sēdēt kopkajītē. Gluži dabiski, galvenais sarunu temats bija nelāgais laiks. Ikviens bilda šai sakarā kādu vārdu, vienīgi majors klusēja, un viņa rāmo mieru, šķiet, nespētu satricināt pat pasaules plūdi. Paganels staigāja šurpu turpu, galvu šūpodams.

— Viss notiek kā par spīti, — viņš sodījās.

— Patiesi, dabas spēki sazvērējušies pret jums, — Glenervens at­saucās.

— Un tomēr es gūšu pār tiem virsroku.

— Jūs taču nevarat doties šādā lietū, — lēdija Helēna ieteicās.

— Man pašam, kundze, tas nav bīstami. Esmu nobažījies vienīgi par savu bagāžu un instrumentiem. Tie visi būs pagalam.

— Bīstama tikai pati izcelšanas krastā, — Glenervens piebilda. — To­ties Viljaprajā jūs varēsit iekārtoties gluži ciešami. Tiesa, šai pilsētā jums būs jādzīvo kopā ar pērtiķiem un cūkām, kuru sabiedrība ne vienmēr ir patīkama. Taču ceļotājs nedrīkst.būt pārlieku izvēlīgs. Turklāt jums ir ce­rības, ka pēc septiņiem astoņiem mēnešiem sagaidīsit kuģi, kas dosies uz Eiropu.

—1 Pēc septiņiem astoņiem mēnešiem! — Paganels iesaucās.

— Un varat uzskatīt, ka jums laimējies. Lietus sezona kuģi Zaļā Raga salās pārāk bieži neiegriežas. Toties laiku jūs varēsit izmantot lietderīgi. Šis arhipelāgs pagaidām maz izpētīts. Topogrāfijas, klimatoloģijas, etno­grāfijas un hipsometrijas laukā te vēl daudz kas darāms.

— Jūs varēsit pētīt upes, — lēdija Helēna ieminējās.

— Tādas šeit nav atrodamas, kundze, — Paganels atbildēja.

— Un strauti?

— Arī tādu šeit nav.

— Kaut kādām.ūdens straumītēm taču jābūt?

— Nav itin nekādu.

— Tādā gadījumā jūs varēsit pievērsties mežiem, — majors ierosināja.

— Lai būtu meži, ir vajadzīgi koki, bet koku šeit nav.

— Cik brīnišķīga zeme! — majors secināja.

— Neskumstiet, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — jums taču paliek vēl kalni.

— Ak, milord, šie kalni nav nedz augsti, nedz interesanti. Turklāt tie jau izpētīti.

— Izpētīti? — Glenervens pārjautāja.

— Jā, man, kā vienmēr, nelaimējas. Tur, Kanāriju salās, visu bija padarījis Humbolts, bet šeit aizsteidzies priekšā ģeologs Šarls Senklērs- Devils!

— Vai tas var būt?

— Diemžēl tā tas ir, — Paganels skumīgi atbildēja. — šis zinātnieks, atradās uz franču korvetes «Drosmīgā», kad tā stāvēja pie Zaļā Raga salam. Viņš uzkāpa visinteresantākajā šīs salu grupas virsotnē — Fogu salas vulkānā. Ko lai es sadaru pēc viņa?

— Skumji, — lēdija Helēna sacīja. — Ko jūs domājat tagad iesākt,. Paganela kungs?

Paganels brīdi klusēja.

— Patiesi, — Glenervens ierunājās, — būtu bijis prātīgāk izkāpt Madeirā, lai arī tur vairs nav vīna.

Ģeogrāfijas biedrības zinātniskais sekretārs joprojām klusēja.

— Jūsu vietā es nogaidītu, — majors sacīja tādā balsī, itin kā teiktu: «Jūsu vietā es negaidītu.»

— Dārgais Glenerven, — Paganels beidzot atsāka, — kur paredzēta jūsu nākamā pietura?

— Tagad tikai Konsepsjonā..

— Sasodīts! Jūs aizvilināt mani arvien tālāk no Indijas.

— Gluži otrādi: tiklīdz mēs apbrauksim apkārt Hornas ragam, jūs sāksit tai tuvoties.

— Par to es šaubos.

— Turklāt, — Glenervens nopietni turpināja, — vai nav vienalga, kādā Indija jūs nokļūsit — Austrumindijā vai Rietumindijā?

— Vienalga! 1

— Tiklab Patagonijas pampu indiāņi, kā Pendžabas indieši patiesībā Indijas iedzīvotāji vien ir.

— Pie joda, milord, — Paganels iesaucās, — šāds arguments man nekad nebūtu ienācis prātā!

— Bet zelta medaļu, dārgais Paganel, var nopelnīt kurā katrā zemē. Nodarboties ar pētniecību un izdarīt atklājumus var tiklab Kordiljeros, kā Tibetas kalnos.

— Bet Jarudžangboču?

— Tā nav nekāda problēma, aizstājiet to ar Riokolorado! Arī šī lielā upe vēl maz izpētīta, un kartēs tās tecējums pārlieku atkarīgs no ģeogrāfu fantāzijas.

— To es zinu, dārgais lord, kartēs sastopamas kļūdas par vairākiem grādiem. Es nemaz nešaubos, ka Ģeogrāfijas biedrība, ja būtu to lūdzis, tikpat labprāt sūtītu mani uz Patagoniju, kā uz Indiju. Taču tas man neienāca prātā.

— Kā parasti, izklaidības dēļ.

— Tātad, Paganela kungs, jūs brauksit mums līdzi? — lēdija Helēna mīļi ievaicājās.

— Bet kas izpildīs man uzticēto uzdevumu, kundze?

— Neaizmirstiet, ka mēs brauksim caur Magelāna jūras šaurumu, — Glenervens piemetināja.

— Milord, jūs esat īsts kārdinātājs!

— Atļaujiet vēl piebilst, ka mēs iegriezīsimies Bada ostā.

— Bada osta! — francūzis aizgrābts iesaucās. — Ar šo vārdu ģeogrā­fisko atklājumu hronikā saistās visspožākās lappuses!

— Neaizmirstiet arī to, Paganela kungs, — lēdija Helēna turpināja, — ka jūsu līdzdalība šai ekspedīcijā blakus Skotijas vārdam padarīs sla­venu arī Francijas vārdu.

— Jā, protams!

— Ģeogrāfs mūsu ekspedīcijai būtu ļoti noderīgs, un kas var būt cildenāks par zinātni, kura kalpo cilvēcības ideāliem!

— Tie ir zelta vārdi, kundze!

— Ticiet man. Paklausiet likteņa gribai. Sekojiet mūsu piemēram. Liktenis atsūtīja mums dokumentu, un mēs devāmies ceļā. Liktenis atveda jūs uz «Dunkana», un jums šeit jāpaliek.

— Vai gribat, mīļie draugi, lai pasaku jums patiesību? — Paganels ierunājās. — Tad klausieties: jūs visi ļoti vēlaties, lai es palieku!

— Un jūs, Paganel, — jūs beidzaties vai nost aiz vēlēšanās palikt, — Glenervens attrauca.

— Sasodīts! — zinātnieks iesaucās. — Un es tik ļoti baidījos kļūt uzbāzīgs!