KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XV nodaļa «AUSTRĀLIJAS UN JAUNZĒLANDES AVĪZE»

2. janvārī, saulei lecot, ceļinieki atstāja aiz muguras zeltraktuvju ra­jonu un šķērsoja Talbotas grāfistes robežu. Viņu zirgu pakavi tagad mina Dolhouzijas grāfistes putekļainās takas. Pēc dažām stundām karavāna braslā pārbrida Kolbenas un Kempeisas upes uz austrumu garuma 144°35/ un 144°45'. Puse ceļa bija paveikta. Vēl tikai piecpadsmit tikpat laimīgas ceļojuma dienas — un mazais pulciņš būs sasniedzis Tufolda līča krastus.

Turklāt visi bija spirgti un veseli. Paganela paredzējumi par Austrā­lijas veselīgo klimatu pilnīgi attaisnojās. Mitrums nemaz nebija jūtams, un karstums bija gluži labi paciešams. Zirgi un vērši, tāpat kā cilvēki, gandrīz nejuta nogurumu.

Vienīgi pēc Kemdenas tilta tika mainīta gājiena kārtība. Kad Airtons uzzināja, ka dzelzceļa katastrofu izraisījis noziegums, viņš ierosināja veikt zināmus piesardzības pasākumus, pēc kuriem līdz šim nebija nekādas vajadzības. Tagad jātnieki neizlaida ratus no acīm un apmešanās vietās

Eikaliptu mežs.

viens no viņiem vienmēr palika sardzē. Rītos un vakaros ieroči tika rūpīgi pārbaudīti, jo bija zināms, ka apkārtnē klimst ļaundaru banda. Lai gan tiešas briesmas vēl nedraudēja, tomēr vajadzēja būt gataviem uz visādām varbūtībām.

Lieki būtu piebilst, ka visi šie piesardzības pasākumi tika veikti, lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai nezinot, jo Glenervens negribēja viņas uztraukt.

Modrība bija nepieciešama. Nevērība vai parasta neuzmanība varēja dārgi maksāt. Starp citu, ne tikai Glenervens vien baidījās no laupītājiem. Arī vientuļu ciematu iedzīvotāji un skvoteri uz laukiem nodrošinājās pret uzbrukumiem un citiem pārsteigumiem. Jau mijkrēslī visas mājas tika cieši noslēgtas. Sētās vaļā palaistie suņi, tuvojoties svešiniekiem, neganti rēja. Ganiem, kas vakaros dzina milzīgos ganāmpulkus aplokos, pie seglu loka karājās karabīne. Sos piesardzības soļus bija izraisījusi vēsts par noziegumu uz Kemdenas "tilta, un daudzi kolonisti, kas līdz šim bija gulē­juši pie vaļējām durvīm un logiem, aizbultēja visu ciet.

Arī provinces administrācija parādīja uzcītību un modrību. Uz visām pusēm tika izsūtītas vietējo žandarmu nodaļas. īpaši apsargāts tika tele­grāfs. Līdz šim pasta rati bija braukuši pa lielceļiem bez konvoja, bet tai dienā, kad Glenervena karavāna šķērsoja Kilmoras—Hīthotas lielceļu, viņiem garām lielā ātrumā aizdrāzās pasta zirgi, saceldami veselu putekļu mākoni. Lai cik ātri tie izzuda skatienam, Glenervens tomēr paguva pama­nīt abpus pasta ratiem aulekšojam policistus ar karabīnēm plecos. Itin kā vēl nebūtu beidzies tas drūmais laiks, kad tūlīt pēc zelta lauku atklāšanas Austrālijas kontinentā šurp gāzās Eiropas sabiedrības padibenes.

Vienu jūdzi no Kilmoras ceļa pajūgs iebrauca milzīgu koku mežā, Pirmo reizi kopš Bernuli zemesraga ceļinieki nokļuva mežā, kas stiepās simtiem kilometru.

Divi simti pēdas augstie eikalipti ar piecas collas biezo, poraino mizu izraisīja skaļus apbrīnas saucienus. So koku stumbri, divdesmit pēdas apkārtmērā, notecējuši smaržīgām sveķu urdziņām, slējās simt piecdesmit pēdu augstumā. To izskatu nebojāja neviens zars vai zariņš, neviena nejauša atvase vai izaugums. Gludākus stumbrus, šķiet, nevarētu izvirpot pat prasmīgs virpotājs. Visapkārt pacēlās simtiem gluži vienādu kolonnu. Milzīgā augstumā kolonnas vainagoja izliektu zaru kapiteli, kuru malas rotāja simetriski izkārtotas lapas un lieli ziedi, kas atgādināja apgāztas urnas. ,

Zem mūžam zaļajiem griestiem brīvi plūda gaisa strāvas, uzsūkdamas no zemes visu mitrumu. Koki auga labu gabalu cits no cita, tāpēc starp tiem, gluži kā caur izcirtumu, varēja svabadi tikt cauri zirgi, vērši un rati. Tas nebija ar dzelkšņainiem krūmiem pieaudzis biezoknis, nedz arī mūža­mežs, kur ceļu aizšķērso krituši koki un mudžeklī savijušās liānas, kur cauri var izlauzties vienīgi ar cirvi un uguni. Zāļu paklājs koku pakājē, zaļais pajums koku galotnēs, garās, tālumā gaistošās stalto stumbru rin­das, spirgtas paēnas trūkums, savāda gaisma, kas, likās, stīgoja cauri plānam audumam, skaidri iezīmētie gaismas atspulgi uz zemes — tas viss radīja dīvaini neparastu, negaidītiem efektiem bagātu skatu.. Austrālijas kontinenta meži itin nemaz nelīdzinās Jaunās pasaules mežiem. Eikalipts, kuru iezemieši sauc par taru, pieder pie neskaitāmajām miršu pasugām un ir viens no visizplatītākajiem kokiem Austrālijas florā.

Tas, ka zem eikaliptu zaļā juma nav īsta pakrēšļa, izskaidrojams ar šā koka lapu stāvokļa anomāliju. Ikviena lapa pavērsusi pret sauli nevis- virsmu, bet gan aso sānmalu, un acs šīs neparastās lapas redz vienīgi pro­filā. Tāpēc arī saules stari laužas caur lapotni gluži kā caur pavērtām ža­lūziju plāksnītēm.

Šī parādība visus ļoti pārsteidza. Kāpēc tik dīvaini izvietotas lapas?' Šis jautājums, protams, tika uzdots Paganelam, un viņš atbildēja kā cil­vēks, kuru nekas nevar samulsināt.

— Es nebrīnos par dabas dīvainībām, — viņš sacīja. — Daba vienmēr zina, ko dara, turpretī botāniķi ne vienmēr apzinās, ko saka. Daba nav kļūdījusies, dodama šiem kokiem tik savdabīgas lapas. Toties alojušies ir cilvēki, nosaukdami šos kokus par eikaliptiem.

— Ko nozīmē šis vārds? — Mērija Granta jautāja.

— Tas cēlies no grieķu vārdiem ev xaXt33xxco, kas nozīmē «es labi no­sedzu». Botāniķi centušies paturēt grieķisko nosaukumu, lai kļūda nebūtu tik manāma, taču eikalipts nosedz gaužām slikti.

— Mēs jums pilnīgi piekrītam, dārgais Paganel, — Glenervens atsau­cās. — Bet tagad izskaidrojiet mums — kāpēc lapas aug šādā veidā?

— Pilnīgi dabiska un viegli saprotama iemesla dēļ, dārgie draugi, — Paganels atbildēja. — Šai zemē, kur gaiss ir sauss, kur lietus līst ļoti reti, kur zeme ir izkaltusi, kokiem nav vajadzīgs nedz vējš, nedz saule. Ūdens trūkuma dēļ kokiem ir maz sulas. Tāpēc arī šaurās lapas, aizsargādamās- pret sauli un pārliecīgiem izgarojumiem pavērš pret saules stariem sānus, nevis virsmu. Nav nekā saprātīgāka par šādu lapu.

— Un lielāka savtīguma, — majors piebilda. — Šīs lapas domā vie­nīgi pašas par sevi un neliekas ne zinis par ceļiniekiem.

Visi klusībā piekrita Maknebam, vienīgi Paganels, rausdams no pieres sviedrus, nevarēja beigt priecāties, ka liktenis viņam lēmis nokļūt zem kokiem, kuri nedod ēnu. Šādam lapu stāvoklim tomēr ir savas ļaunās puses. Pārgājieni pa eikaliptu mežiem bieži vien ir ļoti nogurdinoši, jo ceļinieku nekas neaizsargā pret svelmīgajiem saules stariem.

Augu dienu rati ripoja starp nebeidzamajām eikaliptu rindām. Ceļā nepagadījās neviens četrkājainis, neviens iezemietis. Eikaliptu galotnēs lidinājās kakadu, taču šādā augstumā tos varēja tik tikko saredzēt un putnu tērgas izklausījās kā neskaidra murmināšana. Reizēm kādā attālā alejā aizspurdza papagailīšu bariņš, priecēdams skatienu ar košajām spal­vām. Taču vispār šai milzīgajā, zaļajā templī valdīja dziļš klusums, ko pārtrauca vienīgi zirgu soļu dipoņa, daži aprauti vārdi, kurus ceļinieki retumis pārmija, ratu riteņu čīkstoņa un reižu reizēm Airtona uzsaucieni kūtrajiem jūga vēršiem.

Pievakarē ceļinieki apmetās uz naktsguļu zem eikaliptiem, uz kuru stumbriem bija redzamas nesena ugunskura pēdas. Milzeņu stumbri šķita līdzīgi fabriku dūmeņiem, jo uguns bija izdedzinājusi to serdes līdz pašai virsotnei. Sie koki patiesībā balstījās vienīgi uz mizas, kas turēja tos gluži labi. Tomēr šis skvoteru un iezemiešu nelāgais paradums kurināt koku dobumos uguni pamazām iznīcina eikaliptus un tie var izzust gluži tāpat kā Libānas četrsimtgadīgie ciedri, kas sadega neuzmanīgi sakurtu no­metņu ugunskuru liesmās.

Paklausīdams Paganela padomam, Olbinets sakūra ugunskuru vaka­riņu pagatavošanai vienā no šādiem caurajiem stumbriem. Tūdaļ radās spēcīga vilkme, un dūmi izgaisa krēslainajā lapotnē. Pirms naktsguļas tika veikti vajadzīgie piesardzības pasākumi, un Airtons, Milredijs, Vilsons un Džons Mengls pēc kārtas stāvēja sardzē līdz pat saullēktam.

3. janvārī ceļinieki visu dienu virzījās pa lielā meža garajām, simetris­kajām alejām. Šķita, ka mežs nekad nebeigsies, taču pievakarē koku rin­das kļuva retākas, un pēdīgi dažu jūdžu atstatumā nelielā līdzenumā ska­tienam pavērās regulāri izvietotu māju rindas.

— Seimura! — Paganels iesaucās. — Tā ir pēdējā pilsēta mūsu ceļā pa Viktorijas provinci.

— Vai tā ir ievērojama pilsēta? — lēdija Helēna vaicāja.

— Kundze, — Paganels atbildēja, — tas ir ciemats, kas tikai veidojas par pilsētu.

— Vai mēs tur atradīsim pieklājīgu viesnīcu? — Glenervens jautāja.

— Es ceru, ka atradīsim, — ģeogrāfs atbildēja.

— Tad dosimies tieši uz pilsētu. Domāju, ka mūsu drosmīgās ceļotājas neatteiksies vienu nakti kārtīgi atpūsties.

— Dārgais Edvard, mēs ar Mēriju atbalstām šo priekšlikumu, — lēdija Helēna sacīja, — taču vienīgi tajā gadījumā, ja tas nesagādās liekas rūpes un neaizkavēs ceļojumu.

— Itin nemaz, — lords Glenervens atbildēja. — Turklāt mūsu vēršiem ir vajadzīga atpūta. Rīt no rīta ar gaismas svīdu mēs atkal dosimies ceļā.

Bija pulksten deviņi vakarā. Mēness noslīdēja pie paša apvāršņa, un tā slīpie stari izgaisa miglas dūmakā. Pamazām kļuva aizvien tumšāks. Ceļinieku pulciņš ar Paganelu priekšgalā iebrauca platajās Seimuras ielās.

Ģeogrāfs, kā vienmēr, pazina visu, ko nekad nebija redzējis. Itin kā instinkta vadīts, viņš nonāca tieši pie Kempbela viesnīcas «Ziemeļbritā- nija».

Zirgi un vērši tika novietoti stallī, rati — šķūnī, bet ceļiniekiem tika ierādītas gluži pieklājīgi iekārtotas istabas. Pulksten desmitos viesi apsē­dās pie galda, kuru Olbinets nopētīja ar lietpratēja skatienu. Paganels kopā ar Robertu jau bija paguvis izstaigāt pilsētu, un savus iespaidus par nakts pastaigu viņš izteica ļoti lakoniski. Viņš nebija itin neko redzējis.

Mazāk izklaidīgs cilvēks būtu ievērojis Seimuras ielās zināmu satrau­kumu. Sur tur ļaudis pulcējās bariņos, kas pamazām kļuva lielāki. Iedzī­votāji sarunājās pie namu durvīm, ar skaidri samanāmu nemieru izvaicā­dami cits citu. Dažs skaļā balsī lasīja laikrakstus, pārsprieda izlasīto un strīdējās. To visu nevarēja nepamanīt pat visneuzmanīgākais vērotājs. Taču Paganels nekā nebija manījis.

Toties majors, pat neiziedams laukā no viesnīcas, bija paguvis uzzināt, kas satrauca mazpilsētas iedzīvotājus. Patērzējis desmit minūtes ar runīgo viesnīcas saimnieku misteru Diksonu, viņš bija uzzinājis visu. Taču viņš neteica nevienam ne vārda.

Tikai pēc tam, kad vakariņas bija paēstas, kad lēdija Glenervena, Mē­rija un Roberts Granti bija aizgājuši uz savām istabām, majors palūdza •ceļabiedrus brīdi uzkavēties un sacīja tiem:

— Noziedznieki, kas izraisījuši vilciena katastrofu uz Sandhērstas •dzelzceļa, ir atklāti.

— Vai viņi ir apcietināti? — Airtons steidzīgi noprasīja.

— Nē, — Maknebs atbildēja, izlikdamies nemanām bocmaņa ieintere­sētību, kas pašreizējos apstākļos bija pilnīgi saprotama.

— Jo ļaunāk, — Airtons noteica.

— Kam tad piedēvē šo noziegumu? — Glenervens vaicāja.

— Lasiet, — majors sacīja, sniegdams Glenervenam «Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numuru, — un jūs pārliecināsities, ka policijas inspektors nav kļūdījies.

Glenervens skaļā balsī izlasīja:

— «Sidneja, 1866. gada 3. janvārī. Mūsu lasītāji droši vien atceras, ka pagājušā gada naktī no 29. uz 30. decembri uz Melburnas—Sandhērstas dzelzceļa līnijas piecas jūdzes no Kāslmenas stacijas uz Kemdenas tilta notika vilciena katastrofa. Nakts ātrvilciens, kas atiet no Melburnas pulk­sten 11.45, braukdams pilnā gaitā, iegāzās Lūtonas upē.

Kemdenas tilts, vilcienam tuvojoties, bija atstāts vaļā.

Tūlīt pēc katastrofas notikušās laupīšanas, kā arī dzelzceļa sarga līķis, kas tika atrasts pusjūdzi no Kemdenas tilta, liecināja, ka šās katastrofas cēlonis ir noziegums.

Tālākā izmeklēšana pierādīja, ka šo noziegumu pastrādājusi katordz- nieku banda, kas pirms pusgada izbēgusi no Pērtas cietuma Rietumaustrā- lijā, kad ieslodzītos gatavojās pārvest uz Norfolkas salu.[35]

Sai katordznieku bandā ir divdesmit deviņi cilvēki. Tās vadonis Bens Džoiss, sevišķi bīstams noziedznieks, ieradies Austrālijā pirms dažiem mēnešiem, taču nav zināms, ar kādu kuģi, un policijas rokās vēl nekad nav nokļuvis.

Pilsētu iedzīvotāji, kolonisti un skvoteri uz laukiem tiek aicināti būt piesardzīgi, kā arī ziņot policijas ģenerālinspektoram par visu, kas varētu palīdzēt notvert noziedzniekus.

Dz. P. Mičels, ģenerālinspektors.»

Tiklīdz Glenervens bija beidzis lasīt šo rakstu, Maknebs pagriezās pret ģeogrāfu un sacīja:

— Redzat nu, Paganel, arī Austrālijā var būt katordznieki.

— Vienīgi izbēgušie — to nev^r noliegt! — Paganels atbildēja. — Sodu izcietušajiem katordzniekiem šeit nemaz nav tiesību dzīvot.

— Tomēr viņi ir šeit, — Glenervens piebilda. — Taču viņu klātbūtne, manuprāt, nevar mainīt mūsu plānus un pārtraukt ceļojumu. Kādas ir jūsu domas, Džon?

Džons Mengls tūliņ neatbildēja. Viņš svārstījās, jo saprata, cik ļoti skumtu kapteiņa bērni, ja tiktu pārtraukti meklējumi, taču vienlaikus apzinājās ekspedīcijai draudošās briesmas.

— Ja mums līdzi nebūtu lēdijas Glenervenas un mis Grantas, šī ne­liešu banda mani maz uztrauktu, — viņš beidzot sacīja.

Glenervens viņu saprata un piemetināja:

— Pats par sevi saprotams, ka nevar būt ne runas par atteikšanos izpildīt līdz galam pienākumu, ko esam uzņēmušies, taču mūsu dāmu dēļ, iespējams, būtu prātīgāk braukt uz Melburnu un no turienes ar «Dunkanu»

doties uz austrumu piekrasti, lai tur uzmeklētu Harija Granta pēdas. Kā­das ir jūsu domas, Makneb?

— Iekams izsaku savas domas, — majors atbildēja, — es vēlētos dzirdēt Airtona viedokli.

Bocmanis paskatījās uz Glenervenu un atbildēja:

— Mēs atrodamies divi simti jūdzes no Melburnas, un, manuprāt, briesmas, ja tādas patiesi ir, mums tiklab var draudēt gan uz dienvidu ceļa, gan arī uz austrumu ceļa: abi ceļi ir samērā vientuļi un abi ir viens otra vērti. Turklāt es nedomāju, ka trīsdesmit ļaundari varētu būt bīstami astoņiem labi apbruņotiem un drosmīgiem vīriem. Tādēļ, ja labāku priekš­likumu nav, es iesaku doties tālāk pa šo pašu ceļu.

•— Jums taisnība, Airton, — Paganels piekrita. — Turpinādami aiz­sākto ceļu, mēs varam uziet kapteiņa Granta pēdas. Turpretī, dodoties uz dienvidiem, mēs, gluži otrādi, attālināsimies no šīm pēdām. Tāpēc es pie­vienojos jūsu domām. No Pērtas cietuma izbēgušie katordznieki mani nebiedē, drošsirdīgam vīram nevajadzētu par tiem likties ne zinis.

Par priekšlikumu nemainīt ceļojuma plānu vajadzēja balsot, un šis .priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts.

— Atļaujiet, milord, izteikt vēl kādu apsvērumu, — Airtons ierunājās, kad visi jau grasījās doties pie miera.

— Runājiet, Airton!

— Vai nebūtu laiks sūtīt «Dunkanam» ziņu, lai tas dodas uz aus­trumu piekrasti?

— Kāpēc tas vajadzīgs? — Džons Mengls iebilda. — So rīkojumu mēs varēsim nosūtīt, kad būsim sasnieguši Tufolda līci. Turpretī, ja nepa­redzēti apstākļi piespiestu mūs doties uz Melburnu, būtu jānožēlo, ka «Dunkana» tur vairs nav. Turklāt kuģim nodarītie bojājumi droši vien vēl nav izlaboti. Ievērojot visus šos motīvus, manuprāt, būtu prātīgāk nogaidīt.

— Labi, —- Airtons piekrita, vairs neaizstāvēdams savu priekšlikumu.

Nākamajā dienā ceļinieki, labi apbruņoti un sagatavojušies visādiem pārsteigumiem, atstāja Seimuru. Pēc pusstundas viņi atkal atradās eika­liptu mežā, pa kuru ceļš veda tālāk uz austrumiem. Glenervenam būtu labāk paticis ceļot pa atklātām vietām, jo līdzenumā nevar tik viegli pa­slēpties un negaidīti uzbrukt kā biezā mežā. Taču nekādas izvēles nebija, un rati augu dienu brauca starp vienveidīgiem milzu kokiem. Vakarā, vir­zīdamies gar Englēzijas. grāfistes ziemeļu robežu, ceļinieki šķērsoja simt četrdesmit sesto meridiānu un apmetās uz naktsguļu pie Marejas apgabala robežas.