KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

VII n o d a ļ a AIRTONS

Pārsteigums un izbrīns, ko izraisīja šie vārdi, nav attēlojams. Glener­vens pielēca kājās un, atgrūzdams ķebli, iesaucās:

— Kas to teica?

— Es, — atbildēja viens no Pedija O'Mūra kalpiem, kas sēdēja galda galā.

— Tu, Airton?! — kolonists bija ne mazāk pārsteigts par Glenervenu.

— Jā, es, — Airtons atsaucās aiz saviļņojuma drebošā, taču noteiktā balsī, — tāds pats skots kā jūs, milord, viens no «Britānijas» avarējušiem jūrniekiem!

Šī ziņa izraisīja neaprakstāmu iespaidu. Mērija Granta aiz saviļņojuma un laimes gandrīz zaudēja samaņu un ieslīga lēdijas Helēnas rokās. Džons Mengls, Roberts un Paganels pietrūkās kājās un metās pie tā, kuru Pedijs O'Mūrs bija nosaucis par Airtonu.

Tas bija gadus četrdesmit piecus vecs vīrs ar skarbu seju un zibsnī- gām acīm, kuras slēpās dziļi zem kuplo uzacu lokiem. Lai arī viņš bija neparasti kalsns, viņam tomēr vajadzēja būt joti spēcīgam. Viņš bija vei­dots, šķiet, vienīgi no kauliem un nerviem un, sekojot skotu padomam, acīmredzot netērēja velti laiku, krādams taukus. Viņš bija vidēja auguma, platiem pleciem, stingru stāju, gudru un enerģisku seju, kas modināja simpātijas, lai gan sejas panti bija raupji. Patīkamo iespaidu, kādu viņš atstāja, vēl pavairoja nesen pārdzīvoto ciešanu pēdas, kas bija lasāmas viņa sejā. Acīmredzot viņš bija daudz pārcietis, taču šķita tāds cilvēks, kas spējīgs daudz izturēt, cīnīties ar likstām un uzveikt tās.

Glenervens un viņa draugi to nojauta no pirmā acu uzmetiena. Air- tona personība modināja cieņu. Glenervens tūdaļ apbēra viņu jautājumiem, uz kuriem Airtons labprāt atbildēja. Negaidītā sastapšanās tiklab Glener­venu, kā Airtonu bija gaužām satraukusi. Tāpēc Glenervena pirmie jau­tājumi bija juceklīgi un nepārdomāti.

— Jūs esat viens no avārijā cietušajiem «Britānijas» jūrniekiem? — Glenervens jautāja.

— Jā, milord, kapteiņa Granta bocmanis, — Airtons atbildēja.

— Pēc kuģa avārijas jūs izglābāties kopā ar viņu?

— Nē, milord. Šai drausmīgajā brīdī vilnis mani noskaloja no klāja un izmeta vienu pašu krastā.

— Tātad jūs neesat viens no tiem diviem matrožiem, kuri minēti dokumentā?

— Nē. Man nebija ne jausmas par šādu dokumentu, kapteinis to būs iemetis jūrā, kad es vairs nebiju uz kuģa.

— Bet kapteinis? Kas noticis ar kapteini?

— Es domāju, ka viņš noslīcis, aizgājis bojā kopā ar visu «Britānijas» komandu. Es domāju, ka vienīgi es esmu palicis dzīvs.

— Jūs taču teicāt, ka kapteinis Grants ir dzīvs!

— Nē, es teicu: «Ja kapteinis Grants ir dzīvs …»

— Jūs vēl piebildāt: «… tad viņš atrodas Austrālijā.»

— Jā, nekur citur viņš nevar būt kā vienīgi šeit.

— Tātad jūs nezināt, kur īsti viņš atrodas?

— Nezinu, milord. Kā jau teicu, es domāju, ka viņš atradis galu ban­gās vai arī uztriekts uz klintīm. Vienīgi no jums es uzzināju, ka viņš, iespējams, vēl ir dzīvs.

— Ko tad jūs galu galā zināt? — Glenervens jautāja.

— Tikai to — ja kapteinis Grants ir dzīvs, tad viņš atrodas Austrālijā.

— Kur notika katastrofa? — majors Maknebs noprasīja.

So jautājumu patiesībā vajadzēja uzdot vispirms, taču negaidītā tikša­nās Glenervenu bija tā satraukusi un viņš tik ļoti steidzās uzzināt, kur atrodas kapteinis Grants, ka nemaz neapjautājās par «Britānijas» bojā ejas vietu. Saruna, kas līdz šim bija ritējusi juceklīgi, pārlecot no viena temata uz otru, tikai aizskarot jautājumus, bet tajos neiedziļinoties, sa­jaucot faktus un pārstatot datumus, no šī brīža kļuva lietišķāka, un drīz vien klausītāji guva skaidru priekšstatu par šo mīklaino notikumu.

Uz Makneba jautājumu Airtons deva šādu atbildi:

— Kad mani noskaloja no baka, kur tobrīd nolaidu klīveru, «Britānija» traucās pretī Austrālijas krastam. Līdz tam vairs nebija tālāk par divām kabeļtauvām. Tātad katastrofai vajadzēja notikt šai vietā …

— Uz trīsdesmit septītā platuma grāda? — Džons Mengls noprasīja.

— Uz trīsdesmit septītā grāda, — Airtons apliecināja.

— Rietumu piekrastē?

— Nē, austrumu piekrastē, — bocmanis attrauca.

— Kad notika katastrofa?

— Naktī uz 1862. gada 27. jūniju.

— Tas pats! Tas pats datums! — Glenervens iesaucās.

— Kā redzat, milord, — Airtons piemetināja, — man ir tiesības sacīt: ja kapteinis Grants ir dzīvs, viņš jāmeklē Austrālijas kontinentā un nekur citur.

— Un mēs viņu meklēsim, atradīsim viņu un izglābsim viņu, dārgais draugs! — Paganels iesaucās. — Ak, vērtīgais dokument, — ģeogrāfs tur­pināja ar apbrīnojamu naivitāti, — tik tiešām jāatzīst, ka tu esi nonācis gaišredzīgu cilvēku rokās!

Taču šos bravūrīgos Paganela vārdus, protams, neviens nedzirdēja, Glenervens un lēdija Helēna, Mērija un Roberts bija ielenkuši Airtonu un cits pēc cita spieda viņam roku. Sī cilvēka klātbūtne, šķiet, bija droša ķīla tam, ka kapteinis Grants tiks izglābts. Ja pēc kuģa avārijas bija pali­cis dzīvs matrozis, tad kāpēc nevarētu būt sveiks un vesels arī kapteinis? Airtons labprāt atkārtoja, ka kapteinis Grants droši vien palicis dzīvs tāpat kā viņš pats. Tieši kur kapteinis atrodoties, viņš nevarot pateikt, taču noteikti kaut kur šai kontinentā. Uz neskaitāmiem jautājumiem, kas gruva pār viņu, bocmanis atbildēja apbrīnojami saprātīgi un skaidri. Ka­mēr viņš runāja, mis Mērija turēja viņa roku savējās. Airtons bija viņas tēva ceļabiedrs, «Britānijas» matrozis! Viņš bija dzīvojis vienu dzīvi ar Hariju Grantu, izbraucis kopā ar viņu jūru jūras, uzveicis vienas un tās pašas briesmas! Mērija raudāja aiz laimes un nevarēja atraut skatienu no bocmaņa skarbās sejas.

Airtons bija gadus četrdesmit piecus vecs virs.

Līdz šim nevienam nebija ienācis prātā apšaubīt, vai šis cilvēks tiešām ir «Britānijas» bocmanis un vai vispār var ticēt viņa vārdiem. Vienīgi ma­jors un, iespējams, arī Džons Mengls, kuri nebija tik viegli pārliecināmi, domās jautāja, vai Airtona vārdiem var pilnīgi uzticēties. ŠI negaidītā tikšanās varēja modināt zināmu neuzticību. Tiesa, Airtons runāja par no­tikumiem un datumiem, kas pilnīgi saskanēja ar atrasto dokumentu, un turklāt minēja pārsteidzošus sīkumus. Tomēr sīkumi, lai cik precīzi, vēl nepadara stāstījumu ticamu, jo bieži vien aiz sīkumu precizitātes slēpjas meli. Taču savas šaubas Maknebs paturēja pie sevis un nebilda ne vārda.

Toties Džons Mengls, tiklīdz matrozis sāka stāstīt jaunajai meitenei par viņas tēvu, vairs itin nemaz nešaubījās un noticēja, ka Airtons tiešām ir kapteiņa Granta komandas loceklis. Izrādījās, ka Airtons labi pazīst Mēriju un Robertu. Viņš redzējis tos Glazgovā īsi pirms «Britānijas» do­šanās ceļā. Viņš atgādināja par atvadu brokastīm, kuras kapteinis bija sarīkojis draugiem uz sava kuģa. Šais brokastīs piedalījās arī pilsētas še­rifs Makintairs. Pieskatīt Robertu, kuram toreiz nav bijis ne desmit gadu, bija uzticēts bocmanim Dikam Tērneram, taču zēns izmucis no viņa un uzrāpies bramstengā.

— Pareizi, pareizi, — Roberts apliecināja.

Airtons minēja daudz sīku faktu, acīmredzot nepiešķirdams tiem tādu nozīmi, kādu tiem piedēvēja Džons Mengls. Un ik reizi, kad bocmanis ap­klusa, Mērija lūdzoši sacīja savā maigajā balsī:

— Vēl, mister Airton, — stāstiet vēl par mūsu tēvu!

Un bocmanis atcerējās visu, kas vien varēja interesēt jauno meiteni. Glenervens negribēja Airtonu pārtraukt, lai gan viņa prātu urdīja desmi­tiem citu — daudz svarīgāku jautājumu. Turklāt lēdija Helēna, norādī­dama ar skatienu, kādu prieku Mērijai sagādā saruna ar bocmani, atturēja viņu no jautāšanas.

Airtons izstāstīja par «Britānijas» ceļojumu pa Kluso okeānu. Daudz ko Mērija Granta jau zināja, jo vēstis no kuģa bija pienākušas līdz pat 1862. gada maijam. Apmēram gada laikā Harijs Grants bija apmeklējis turpat vai visas galvenās Okeānijas salas. Viņa kuģis piestāja Hebridās, Jaungvinejā, Jaunzēlandē un Jaunkaledonijā. Taču izrādījās, ka šais salās zemes jau sagrābtas, lai arī bieži vien bez likumīga pamata. Vietējās an­gļu varas iestādes lika viņam ceļā dažādus šķēršļus, jo britu kolonijās par viņa kuģa ierašanos jau bija zināms. Un tomēr kapteinim Grantam izde­vās uz rietumiem no Papuāzijas atrast piemērotas zemes, kur, pēc viņa domām, nebūtu grūti nodibināt skotu koloniju un nodrošināt tai uzplau­kumu. Patiesi, ērtā osta pa ceļam no Moluku uz Filipīnu salām varētu pie­saistīt daudz kuģu, it īpaši pēc tam, kad būs izrakts Suecas kanāls un saīsināts jūras ceļš apkārt Labās Cerības ragam. Harijs Grants bija viens no tiem, kurš Anglijā aizstāvēja Lesepsa pasākumu, nenostādīdams poli­tisku sāncensību pretī lielajām starptautiskajām interesēm.

Izpētījusi Papuāzijas krastus, «Britānija» devās uz Kalao ostu papildi­nāt pārtikas un kurināmā krājumus. 1862. gada 30. maijā kuģis atstāja šo ostu, lai dotos atpakaļ uz Eiropu pāri Indijas okeānam pa jūras ceļu ap­kārt Labās Cerības ragam. Trīs nedēļas pēc izbraukšanas «Britāniju» pār­steidza briesmīga vētra. Kuģis zaudēja vadību un sasvērās uz sāniem. Vajadzēja nocirst mastus. Kuģa korpusā radās sūce, kuru neizdevās no­vērst. Drīz vien komanda galīgi pagura. Izsūknēt visu ūdeni ar sūkņiem nebija iespējams. Veselu nedēļu orkāns mētāja «Britāniju» kā rieksta čau­malu. Tilpnēs ūdens jau sasniedza sešu pēdu dziļumu, kuģis pamazām sāka grimt. Glābšanas laivas vētra bija aizskalojusi. Komandai draudēja neglābjama bojā eja, kad pēkšņi naktī uz 27. jūniju, kā pareizi bija uzmi­nējis Paganels, pie apvāršņa parādījās Austrālijas austrumu krasts. Drīz vien kuģis ar negantu spēku uztriecās uz zemūdens klints. Šai acumirkli Airtonu satvēra milzīgs vilnis un iemeta piekrastes bangās, viņš zaudēja samaņu. Atguvis samaņu, bocmanis redzēja, ka kritis iezemiešu gūstā. Tie viņu aizveda uz kontinenta iekšieni. Kopš tā laika par «Britāniju» viņš nav neko dzirdējis un gluži pamatoti domājis, ka, uzskrējusi uz Tufolda līča bīstamajiem rifiem, tā gājusi bojā ar visu komandu un kravu.

Ar to beidzās stāsta daļa, kurai bija tiešs sakars ar kapteini Grantu. Airtona vēstījumu bieži vien pārtrauca sāpjpilni izsaucieni. Pat majoram nebija nekāda iemesla apšaubīt bocmaņa stāsta patiesīgumu. Tagad vaja­dzēja noklausīties paša Airtona piedzīvojumus, kuri patlaban modināja vēl lielāku interesi nekā stāsts par «Britāniju». Dokuments skaidri lieci­nāja, ka pēc katastrofas kapteinis Grants un abi matroži, tāpat kā Airtons, palikuši dzīvi, un tātad, zinot, kāds liktenis piemeklējis vienu, varēja pa­matoti spriest arī par citiem. Tāpēc Airtonu lūdza, lai viņš pastāsta par saviem piedzīvojumiem. Viņš pastāstīja ļoti vienkārši un ļoti īsi.

Avārijā cietušo matrozi kāda iezemiešu cilts saņēmusi gūstā un aizve­dusi zemes iekšienē, apvidū, pa kuru plūst Dārlingas upe, apmēram četri simti jūdzes uz ziemeļiem no trīsdesmit septītās paralēles. Tur viņš dzīvo­jis lielā trūkumā, jo arī pati cilts bijusi gaužām nabadzīga, taču neko ļaunu tā viņam nav darījusi. Tā smagā verdzībā pagājuši divi gadi, lai gan sirds dziļumos viņam nekad nav zudusi cerība atgūt brīvību. Airtons nolēmis bēgt un gaidījis vienīgi izdevīgu gadījumu, lai arī apzinājies ne­skaitāmās briesmas, kādas viņam draudētu.

Kādā 1864. gada oktobra naktī viņam palaimējies pārspēt iezemiešu modrību un nozust mūžameža biezoknī. Veselu mēnesi, pārtikdains no saknēm, ēdamām papardēm un mimozu sulas, viņš maldījies pa šīm vien­tulīgajām vietām, orientēdamies dienā pēc saules, bet naktī pēc zvaigznēm, bieži vien nonākdams galīgā izmisumā. Tā viņš kūlies pāri purviem, upēm, kalniem — cauri visai neapdzīvotajai Austrālijas kontinenta daļai, kuru pirms viņa apmeklējuši tikai daži drosmīgi ceļotāji. Beidzot, pagalam iz- vārdzis, vairs tikko dzīvs viņš aizvilcies līdz Pedija O'Mūra viesmīlīgajam namam, kur dabūjis darbu un varējis dzīvot mierā un pārticībā.

— Ja Airtons ir apmierināts ar mani, — īru kolonists ierunājās, kad jūrnieks bija beidzis savu stāstu, — tad savukārt arī es esmu apmierināts ar viņu. Viņš ir prātīgs un krietns vīrs, labs strādnieks. Ja viņam šeit pa­tīk, tad Pedija O'Mūra māja vēl ilgi būs arī viņa māja.

Airtons palocījās, pateikdamies īram, un gaidīja jaunus jautājumus, lai gan viņam šķita, ka viņa klausītāju dabiskajai ziņkārei jau vajadzētu būt apmierinātai. Patiesi, ko vēl viņš varētu pateikt, kas nebūtu simtiem reižu atkārtots? Glenervens jau dzīrās apspriest jaunu rīcības plānu, pa­matojoties uz ziņām, ko bija. sniedzis Airtons, kad pēkšņi majors uzdeva matrozim jautājumu:

— Jūs bijāt «Britānijas» bocmanis?

— Jā, — Airtons nevilcinādamies atbildēja, taču, aptvēris, ka uzdot šādu jautājumu majoru pamudinājušas šaubas vai arī tikai šaubu paliekas, viņš piemetināja: — Man saglabājies pat darba līgums.

Un Airtons nekavējoties devās sameklēt šo oficiālo dokumentu. Viņš nebija prom ilgāk par minūti, taču Pedijs O'Mūrs šai laikā paguva pateikt Glenervenam:

— Milord, varat ticēt, Airtons ir godavīrs. Divos mēnešos, kamēr viņš strādā pie manis, man nav bijis iemesla viņam ko pārmest. Viņš jau agrāk stāstīja, ka cietis kuģa katastrofā un atradies iezemiešu gūstā. Airtons ir godīgs cilvēks, kas pelna jūsu uzticību.

Glenervens grasījās atbildēt, ka viņam nav ne prātā nācis šaubīties par Airtona godīgumu, kad bocmanis jau atgriezās un parādīja pēc visiem likumiem noslēgtu līgumu. So dokumentu bija parakstījuši «Britānijas» rē­deri un kapteinis Grants. Mērija uzreiz pazina tēva rokrakstu. Dokuments vēstīja, ka pirmās klases matrozis Toms Airtons pieņemts par bocmani uz trīsmastu kuģa «Britānija» no Glazgovas. Par Airtona personību vairs nevarēja būt nekādu šaubu, jo bija grūti iedomāties varbūtību, ka līgums, kas atrodas bocmaņa rokās, nepiederētu viņam.

— Bet tagad, — Glenervens sacīja, — es griežos pie jums visiem ar lūgumu izteikt savas domas, kā mums tagad vajadzētu rīkoties. Jūsu pa­doms, Airton, būs īpaši vērtīgs, un mēs par to būsim jums pateicīgi.

Bridi padomājis, Airtons atbildēja:

— Pateicos jums, milord, par uzticību, kādu jūs man parādāt, un es ceru, ka būšu tās cienīgs. Es mazliet pazīstu šo zemi un iezemiešu paražas un, ja varēšu būt-jums noderīgs …

— Bez šaubām, — Glenervens atbildēja.

— Tāpat kā jūs, es uzskatu, — Airtons turpināja, — ka kapteinis Grants un abi matroži pēc katastrofas palikuši dzīvi, bet, tā kā viņi nav aizkļuvuši līdz angļu kolonijām un par viņiem nav nekādu ziņu, tad es nešaubos par to, ka viņus piemeklējis mans liktenis un viņi nonākuši kā­das iezemiešu cilts gūstā.

— Jūs, Airton, atkārtojat argumentus, kurus esmu jau minējis, — Pa­ganels sacīja. — Avārijā cietušie acīmredzot kļuvuši par iezemiešu gūs­tekņiem — ir noticis tas, no kā viņi baidījās. Bet vai mums ir pamats uz­skatīt, ka viņi, tāpat kā jūs, aizvesti uz ziemeļiem no trīsdesmit septītās paralēles?

— Jā, šāds pamats mums ir, — Airtons atbildēja. — Naidīgās ieze­miešu ciltis parasti nedzīvo angļiem pakļauto apgabalu tuvumā.

— Tas sarežģīs mūsu meklējumus, — Glenervens norūpējies ierunājās. — Kā lai atrod gūstekņu pēdas tik milzīga kontinenta iekšienē?

Šim jautājumam sekoja ilgāks klusuma brīdis. Velti lēdija Helēna jau­tājoši uzlūkoja savus ceļabiedrus — viņa nesaņēma nekādas atbildes. Pat Paganels pretēji savam ieradumam klusēja. Parastā attapība bija viņu atstājusi. Džons Mengls lieliem soļiem mēroja istabu, itin kā, grūtu domu mākts, atrastos uz sava kuģa klāja.

— Bet jūs, mister Airton, — kā rīkotos jūs? — lēdija Helēna uzrunāja jūrnieku.

— Es, kundze, — Airtons steidzīgi atbildēja, — dotos atpakaļ uz «Dunkanu» un brauktu taisnā ceļā uz katastrofas vietu. Tur rīkotos atbil­stoši apstākļiem vai arī, iespējams, tā, kā pateiktu priekšā kāds laimīgs gadījums.

— Nav slikts plāns, — Glenervens noteica, — tikai vajadzēs pagaidīt, kamēr izlabos «Dunkanu».

— Ā! Kuģim ir bojājumi? — Airtons vaicāja.

— Jā, — Džons Mengls atsaucās.

— Vai nopietni?

— Nē, taču, lai tos izlabotu, vajadzīgi instrumenti, kādu uz mūsu kuģa nav. Skrūvei saliekusies viena lāpstiņa, un iztaisnot to var vienīgi Mel­burnā.

— Vai jūs nevarat braukt ar burām? — bocmanis jautāja.

— Varam, taču, ja vējš pūtīs «Dunkanam» pretī, brauciens līdz Tu- folda līcim prasīs pārlieku daudz laika, un Melburnā katram gadījumam tik un tā vajadzētu iegriezties.

— Brīnišķīgi, lai «Dunkans» brauc uz Melburnu, — Paganels iesau­cās, — bet mēs arī bez kuģa sasniegsim Tufolda līci!

— Kādā veidā? — Džons Mengls noprasīja.

— Šķērsojot Austrāliju tāpat, kā mēs šķērsojām Dienvidameriku pa trīsdesmit septīto paralēli.

— Bet «Dunkans»? — Airtons jautāja kaut kā īpaši uzstājīgi.

— Atkarībā no apstākļiem «Dunkans» dosies pie mums vai arī mēs do­simies pie «Dunkana». Ja šajā pārgājienā mēs atradīsim kapteini Grantu, tad kopā ar viņu atgriezīsimies Melburnā. Turpretī ja mūsu ceļojums tur­pināsies līdz pat piekrastei, «Dunkans» sagaidīs mūs tur. Vai ir kādi iebil­dumi pret šo plānu? Varbūt majoram?

— Nē, — Maknebs atteica, — ja vien šķērsot Austrāliju ir iespējams.

— Tik ļoti iespējams, ka es iesaku lēdijai Helēnai un mis Grantai pie­biedroties mums, — Paganels atbildēja.

— Vai jūs to runājat nopietni, Paganel? — Glenervens vaicāja.

— Gluži nopietni, dārgais lord. Mums jāveic ne vairāk kā trīs simti piecdesmit jūdžu! Veicot dienā divpadsmit jūdzes, ceļojums ilgs nepilnu mēnesi, tas ir, apmēram tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs «Dunkana» remon­tam. Pavisam citādi būtu, ja Austrālijas kontinentu vajadzētu šķērsot vai­rāk uz ziemeļiem, kur tas ir nesalīdzināmi platāks, kur plešas bezgalīgi tuksneši, kur valda neizturams karstums, vārdu sakot, ja mums vajadzētu paveikt to, ko vēl nav uzdrošinājušies darīt visdrosmīgākie ceļotāji! Tur­pretī trīsdesmit septītā paralēle šķērso Viktorijas provinci, gandrīz viscaur angļu kolonistu apdzīvotu apvidu ar ceļiem un dzelzceļiem. Šādā ceļojumā var doties karietē vai, ja vēlaties, ratos, tā ir vēl ērtāk. Tas būs tikai patī­kams brauciens no Londonas uz Edinburgu!

— Bet plēsīgie zvēri? — Glenervens iebilda, jau iepriekš gribēdams paredzēt visus iespējamos šķēršļus.

— Austrālijā nav plēsīgu zvēru.

— Un mežoņi?

— šais platuma grādos mežoņu nav, un katrā ziņā viņi nav tik asins­kāri kā jaunzēlandieši.

— Bet katordznieki?

— Austrālijas dienvidu provincēs katordznieku nav. Viņi sastopami vienīgi austrumu kolonijās. Viktorijas provincē ne vien nepieņem no­ziedzniekus, bet ir izdots pat likums, kas aizliedz apmesties tās teritorijā katordzniekiem, kuri izcietuši sodu citās provincēs. Vēl šogad Viktorijas provinces valdība piedraudējusi kādai kuģniecības sabiedrībai pārtraukt subsīdijas izmaksu, ja tās kuģi uzņemšot kurināmo Rietumaustrālijas pie­krastes ostās, kur atjauts dzīvot izsūtītajiem. Kā! Un jūs, būdams anglis, to nezinājāt?

— Vispirms es neesmu anglis, — Glenervens attrauca.

— Tas, ko stāstīja Paganela kungs, ir tīra patiesība, — Pedijs O'Mūrs apliecināja. — Ne vien Viktorijas province, bet arī Dienvidaustrālija, Kvīnslenda un pat Tasmānija — visas šīs provinces savā teritorijā neielaiž katordzniekus. Kopš dzīvoju šai fermā, nekad neesmu dzirdējis par ka- tordzniekiem.

— Arī es nekad nevienu neesmu sastapis, — piebilda Airtons.

— Kā redzat, draugi, — Zaks Paganels turpināja, — šais novados ļoti maz mežoņu, nemaz nav plēsīgu zvēru un katordznieku, pat Eiropā mēs neatradīsim daudz tādu zemju, par kurām varētu teikt to pašu. Tātad no­lemts?

— Ko jūs sakāt, Helēna? — Glenervens pievērsās sievai.

— To, ko domā ikviens no mums, dārgais Eduard, — viņa atbildēja, pagriezdamās pret pārējiem ceļotājiem. — Dodamies ceļā! Ātrāk dodamies ceļā!