KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XII nodala maoru virsaiŠa bĒres

Kā Jaunzēlandē bieži mēdz būt, Kaikumu bija ne vien savas cilts vir­saitis, bet arī priesteris jeb ariks, un viņam bija tiesības, izmantojot savu ciltsbrāļu māņticību, uzlikt cilvēkiem un lietām tabu — aizliegumu.

Tabu pazīst visas Polinēzijas tautas, un, tiklīdz kādam cilvēkam vai priekšmetam uzlikts tabu, tas nozīmē, ka aizliegts pieskarties šādam cil­vēkam vai šādam priekšmetam. Saskaņā ar maoru reliģiju ikvienu, kurš paceļ zaimotāja roku pret to, kas izsludināts par tabu, aizkaitinātais dievs soda ar nāvi. Turklāt, ja dievs vilcinās ar atriebību, priesteris to nekavē­joties izdara viņa vietā.

Virsaiši uzliek tabu, lai realizētu savus politiskos mērķus. Bieži vien tabu izmanto arī ikdienas dzīvē. Iezemietis tiek tabuēts uz vairākām die­nām daudzos gadījumos: kad viņš nogriezis matus, kad viņš izcietis teto­vēšanas operāciju, kad viņš taisa pirogu vai būvē māju, kad viņš guļ uz nāves gultas un, beidzot, kad viņš ir miris. Kad upēs draud aptrūkt zivju vai arī iezemieši ēd vēl negatavas saldās batātes, tad arī zivīm un batā- tēm tiek uzlikts tabu tīri saimniecisku apsvērumu dēļ. Ja virsaitis vēlas atbrīvoties no apnicīgiem viesiem, viņš tabuē savu māju. Ja virsaitim ienāk prātā monopolizēt tirdznieciskos sakarus ar kādu svešzemju kuģi, viņš nekavējoties uzliek tam tabu. Tāpat viņš var izsludināt par tabu eiro­piešu tirgoni, kas viņam nav paticis, un tādējādi atņemt tam pircējus. Virsaiša aizliegums atgādina seno karaļu veto.

Ja kāds priekšmets ir tabuēts, neviens nedrīkst tam nesodīts pieskar­ties. Ja kādam iezemietim uzlikts tabu, viņš noteiktu laiku nedrīkst pie­skarties zināmiem ēdieniem. Bagātam cilvēkam apiet šo stingro diētu pa­

līdz vergi, bāzdami viņam mutē tos ēdienus, kuriem viņš nedrīkst pieskar­ties ar rokām. Nabadzīgs cilvēks spiests uzlasīt ēdienu ar muti un tabu dēļ pārvērsties par dzīvnieku.

Vārdu sakot, šī savdabīgā ieraža nosaka jaunzēlandiešu rīcību pat sī­kumos. Tā ir nemitīga dievības iejaukšanās sabiedrības dzīvē. Tabu bauda likuma spēku, un var pat sacīt, ka, bieži lietots, tas ietver sevī visu ieze­miešu likumdošanu, turklāt neapstrīdamu un nepārsūdzamu likumdošanu.

Svētnīcā ieslēgtajiem gūstekņiem uzliktais tabu bija patvaļīgs tabu, kura nolūks bija pasargāt viņus no cilts dusmām. Tiklīdz virsaitis izteica šo maģisko vārdu, Kaikumu draugi un piekritēji uzreiz apstājās un sāka aizsargāt gūstekņus.

Taču Glenervenam nebija nekādu ilūziju par likteni, kāds viņu gai­dīja. Vienīgi ar dzīvību viņš varēja izpirkt virsaiša nāvi. Turklāt viņš zi­nāja, ka mežoņi savus upurus pirms nāves ilgi spīdzina. Glenervens bija sagatavojies bargi samaksāt par savu pamatoto sašutumu, kas viņam bija licis pacelt roku pret Karateti, tomēr viņš cerēja, ka Kaikumu dusmas vēr­sīsies pret viņu vienu pašu.

Cik briesmīgu nakti pavadīja Glenervens un viņa biedri! Kas gan va­rētu attēlot viņu bailes un izmērot viņu ciešanas! Nabaga Roberts un kriet­nais Paganels tā arī nepārradās. Vai varēja būt kādas šaubas par viņu likteni? Viņi, protams, bija iezemiešu atriebības pirmie upuri. Jebkuras cerības bija pagaisušas pat Maknebam, kas nemaz tik viegli nekrita izmi­sumā. Džons Mengls, redzēdams, cik bezgala satriekta pēc brāļa nozuša­nas ir Mērija Granta, šķiet, bija tuvu ārprātam. Glenervens domāja par lēdijas Helēnas šaušalīgo lūgumu, par vēlēšanos mirt no viņa rokas, lai izvairītos no spīdzināšanas vai verdzības. Vai viņš atradīs sevī tik daudz spēka?

«Un Mērija, kādas gan man tiesības viņu nogalināt?» Džons domāja, sirdij vai lūstot.

Par bēgšanu nebija ko sapņot. Svētnīcas durvis apsargāja desmit līdz zobiem apbruņoti karavīri.

Pienāca 13. februāra rīts. Iezemieši nestājās nekādos sakaros ar gūs­tekņiem, kurus aizsargāja tabu. Svētnīcā atradās zināms daudzums pro­duktu, taču nelaimīgie tiem tikpat kā nepieskārās. Bēdas lika aizmirst iz­salkumu. Diena pagāja bez kādām pārmaiņām, bez cerībām. Acīmredzot nogalinātā virsaiša bērēm un atriebības aktam vajadzēja notikt vienlaikus.

Glenervens bija pārliecināts, ka Kaikumu atmetis domu par gūstekņu apmaiņu. Turpretī Maknebs vēl saglabāja vārgu cerību.

— Kas to lai zina, — viņš sacīja, atgādinādams Glenervenam, kādu iespaidu Karatetes nāve bija atstājusi uz virsaiti, — vai tikai Kaikumu sirds dziļumos nav jums pateicīgs?

Lai kādi bija Makneba apsvērumi, Glenervens vairs neloloja nekādas cerības. Arī nākamajā dienā nenotika nekāda gatavošanās soda izpildei. Tam bija savs iemesls.

Maori tic, ka dvēsele pēc nāves trīs dienas neatstāj mirušā miesas, un tāpēc līķis vēl trīs diennaktis paliek neapbedīts. So paražu iezemieši ievēra ļoti stingri. Tā tas bija arī šai gadījumā. Līdz 15. februārim pahs bija pil­nīgi tukšs. Džons Mengls, uzkāpis Vilsonam uz pleciem, ne vienu reizi vien vēroja nocietinājumus. Tur nerādījās neviens iezemietis. Mainījās vienīgi sargkareivji, kas modri apsargāja svētnīcas durvis.

Trešajā dienā būdu durvis atvērās. Vairāki simti maoru — vīrieši, sie­vietes un bērni — drūmi un klusi pulcējās paha laukumā.

Kaikumu iznāca no savas būdas un galveno cilts virsaišu pavadībā uz­kāpa uz dažas pēdas augsta pakalniņa nocietinājuma vidū. Iezemiešu pū­lis sastājās puslokā pāris tuāžu aiz viņiem. Visi sapulcējušies joprojām drūmi klusēja.

Paklausot Kaikumu mājienam, viens no karavīriem devās uz svētnīcu.

— Neaizmirsti solījumu, — lēdija Helēna atgādināja vīram.

Glenervens piekļāva sievu pie krūtīm. Sai brīdī Mērija Granta piegāja

pie Džona Mengla.

— Lords un lēdija Glenerveni ir tais domās, — viņa sacīja, — ja vīrs drīkst nonāvēt savu sievu, lai pasargātu viņu no neizbēgama kauna, tad arī līgavainis tādos pašos apstākļos drīkst nonāvēt savu līgavu. Džon, šais pēdējos dzīves mirkļos varu jums jautāt: vai jūsu sirds slepenākajā stūrītī jau sen neesmu jūsu līgava? Vai es varu paļauties uz jums tāpat kā lēdija Helēna uz lordu Glenervenu?

— Mērija! — jaunais kapteinis, pagalam samulsis, iesaucās. — Mīļā Mērija!

Viņš nepaguva vairāk neko pateikt. Durvju aizkars pacēlās, un maoru karavīrs aizveda gūstekņus pie Kaikumu. Abas sievietes bija samierinā­jušās ar likteni. Vīrieši apslēpa satraukumu aiz ārēja miera, kas liecināja par pārcilvēcisku gribasspēku.

Gūstekņi nostājās zēlandiēšu virsaiša priekšā. Uz spriedumu nebija ilgi jāgaida.

— Vai tu nokāvi Karateti? — virsaitis noprasīja Glenervenam.

— Es viņu nokāvu, — lords atbildēja.

— Rīt, saulei lecot, tu mirsi.

— Viens? — Glenervens jautāja, sirdij satraukti dauzoties.

— Ai, ka tikai mūsu Tohongas dzīvība nebūtu dārgāka par jūsējām! — Kaikumu iesaucās, un viņa acīs pavīdēja ļauna nožēla.

Sai brīdī iezemiešu pūlis sakustējās. Glenervens pārlaida visapkārt žiglu skatienu. Drīz vien pūlis pašķīrās, un priekšā iznāca sviedriem no- plūdis, pagalam noguris karavīrs.

Kaikumu tūdaļ uzrunāja viņu angliski, acīmredzot lai sarunu saprastu arī gūstekņi:

— Vai tu nāc no pakeku nometnes?

— Jā, — maors atbildēja.

— Vai tu redzēji gūstekni, mūsu Tohongu?

— Redzēju.

— Vai viņš ir dzīvs?

— Viņš ir miris. Angļi viņu nošāva!

Glenervena un viņa biedru liktenis bija izšķirts.

— Visi, — Kaikumu iekliedzās, — jūs visi mirsit rīt, saulei lecot!

Tātad visus nelaimīgos piemeklēs vienāds sods. Lēdija Helēna un Mē­rija Granta pacēla pret debesīm bezgalīgas pateicības pilnas acis.

Gūstekņus"neaizveda atpakaļ uz svētnīcu. Šodien viņiem vajadzēja noskatīties virsaiša bērēs un ar tām saistītajās asiņainajās ceremonijās. Iezemiešu karavīri paveda gūstekņus dažus soļus sānis zem milzīga kūdi koka. Sardze palika turpat, nenolaizdama'no eiropiešiem acu. Pārējie maori, nodevušies bērēm atbilstošām sērām, šķiet, aizmirsa par viņiem.

Kopš Karatetes nāves bija pagājušas-trīs noteiktās dienas. Dvēsele.bija galīgi pametusi aizgājēja mirstīgās atliekas. Bēru ceremonija sākās.

Virsaiša līķi atnesa un nolika uz pakalniņa cietokšņa vidū. Mironis bija ietērpts greznās drānās un pārklāts ar lielisku formiuma segu. Spal­vām rotātajā galvā bija uzlikts zaļu lapu vainags. Aizgājēja seja, rokas un krūtis bija ieziestas ar eļļu, un nevarēja just nekādu trūdu smaku.

Karatetes radinieki un draugi pienāca pie pakalniņa, un pēkšņi itin kā pēc diriģenta zižļa mājiena atskanēja grandiozs raudu, vaimanu un gaudu koncerts. Bēru dziesmas plūda gurdi un žēlabaini. Aizgājēja draugi sita sev pa galvu, bet viņa radinieces plēsa ar nagiem seju, liedamas vairāk asiņu nekā asaru. Nelaimīgās sievietes cītīgi izpildīja savu mežonīgo pie­nākumu. Taču ar šiem bēdu izpaudumiem vēl nepietika, lai nomierinātu aizgājēja dvēseli un lai virsaiša dusmas nenāktu pār viņa ciltsbrāļiem. Nevarēdami savu virsaiti atdzīvināt, karavīri centās darīt visu, lai aizgā­jējam viņā saulē nebūtu jāskumst pēc šās zemes labumiem. Tāpēc Karate­tes sieva nedrīkstēja pamest savu laulāto draugu vienu pašu kapā. Arī pati nelaimīgā sieviete nebūtu ar mieru dzīvot ilgāk par vīru. Tāds bija para­dums un mirušo virsaišu sievu pienākums. Jaunzēlandes vēsture pazīst daudzus šādas ziedošanās gadījumus.

Parādījās Karatetes sieva. Viņa bija vēl jauna. Viņas izpūrušiē mati krita pār pleciem. Viņas vaimanas un kliedzieni kāpa pret debesīm. Brīžam ieskanējās neskaidri vārdi, žēlabas un aprauti teikumi, kuros viņa slavi­nāja aizgājēja tikumus. Neremdināmu bēdu pārņemta, viņa saļima pie pakalniņa, dauzīdama galvu pret zemi.

Šai brīdī pie viņas pienāca Kaikumu ar vāli rokā. Nelaimīgā pēkšņi piecēlās, taču briesmīgs vāles belziens notrieca viņu atpakaļ zemē. Viņa nokrita kā zibens ķerta.

Tūdaļ atskanēja šaušalīgi kliedzieni. Simtiem roku draudīgi pastiepās pretī gūstekņiem, kurus bija satriecis šis briesmīgais skats. Tomēr neviens neizkustējās no vietas, jo bēru ceremonija vēl nebija beigusies.

Karatetes sieva devās līdzi vīram kapā. Divi līķi tagad gulēja viens otram blakus. Taču aizkapa dzīvē aizgājējam ar uzticīgo sievu vien nepie­tika. Kas apkalpos abus Nuiatuas valstībā, ja viņiem līdzi uz aizsauli nesekos vergi?

Seši nelaimīgi vergi tika atvesti un nostādīti pie savu saimnieku līķiem. Tie bija kalpi, kas saskaņā ar nežēlīgajiem kara likumiem bija kļuvuši par vergiem. Virsaitim dzīvam esot, viņi bija nolemti visdrūmākajam lik­tenim, viņiem vajadzēja paciest tūkstošiem pārestību, visnežēlīgāko ap­iešanos, jādzīvo pusbadā, bez kurnēšanas jāstrādā smagākie darbi kā lopiem, un tagad saskaņā ar maoru ticību šis smagais jūgs viņiem būs jāturpina arī mūžībā.

Nelaimīgie vergi, šķiet, bija samierinājušies ar likteni. Viņus tas nepār­steidza. Šādu galu viņi jau sen bija paredzējuši. Viņu nesasaistītās rokas liecināja, ka nāvei nolemtie negrasās pretoties.

Turklāt tā bija ātra nāve, ilgas mocības vergiem nebija lemtas. Tās bija pataupītas tiem, kuri bija vainīgi virsaiša nāvē, kuri stāvēja divdesmit soļu attālumā un novērsās no pretīgā skata, kam vajadzēja kļūt aizvien šaušalīgākam.

Seši spēcīgi karavīri ar vāles sitieniem noguldīja savus upurus zemē, kur tie palika guļam asins lāmās.

Tas bija signāls pretīgam kanibālisma skatam.

Tabu, kas sargāja saimnieku līķus, uz viņu vergiem neattiecās. Vergu līķi bija cilts īpašums. Tās ir nodevas aizgājēja apraudātājiem. Tiklīdz upurēšana bija beigusies, viss iezemiešu bars, virsaiši, karavīri, veči, sie­vietes, bērni, visi bez kārtas un vecuma izšķirības, dzīvnieciskas alkatības

Abus līķus uzlika uz nestuvēm.

pārņemti, uzklupa upuru nedzīvajām miesām. Ātrāk, nekā visnaskākā spalva to spētu aprakstīt, vēl kūpošās miesas tika saplosītas un sadalītas nevis gabalos, bet sīkos krikumos. Ikviens no divi simti maoriem, kas pie­dalījās šai upurēšanā, alka iegūt savu daļu cilvēka gaļas. Viņi plēsās, kā­vās un ķīvējās par vismazāko gabaliņu. Siltu asiņu lāses apšļāca draus­mīgā mielasta dalībniekus, un visa šī atbaidošā banda, šķiet, murdēja sar- ;anā lietū. Ar tādu plēsonīgu negantību, šķiet, spēja plosīt savu upuri lēnīgi tīģeris. Tas varēja būt cirks, kur plēsīgi zvēri aprij savus dresētā- us. Pēc tam kādās divdesmit vietās iedegās ugunskuri — un gaisā uzvir- noja ceptas gaļas svilums. Ja nebijis skaļā dzīru trokšņa un mežonīgo rē- :ienu, kas izlauzās no dzīrotāju rīklēm, gūstekņi droši vien būtu dzirdējuši, ;ā cilvēkēdāju zobos krakšķ viņu upuru kauli.

Glenervens un viņa biedri, kam aiz riebuma vai elpa rāvās ciet, mēģi- īāja noslēpt sieviešu acīm šo pretīgo skatu. Viņi skaidri apzinājās, kādas nokas viņus sagaida rit, saulei lecot, un kādas briesmīgas ciešanas vi- īiem vēl vajadzēs izturēt pirms nāves. Aiz šausmām viņi nejaudāja izteikt īe vārda.

Pēc dzīrēm sākās bēru dejas. Parādījās sarkano piparu degvīns, kas īsiņu satracinātos mežoņus apskurbināja vēl vairāk. Viņos vairs nebija īekā cilvēciska. Viņi, šķiet, bija spējīgi aizmirst virsaiša uzlikto tabu un nesties virsū šausmās sastingušajiem gūstekņiem. Taču šai vispārējā skur- >ulī Kaikumu saglabāja skaidru prātu. Sasniegusi kulmināciju, asiņainā jrģija apmēram pēc stundas aprima, un bēru ceremonijas beigu daļa no- isa ierastajā kārtībā.

Karatetes un viņa sievas līķus saskaņā ar zēlandiešu paražām karavīri )iecēla sēdus, kājas un rokas salieca un piespieda pie vēdera. Bija pienācis )ridis mirušos apbedīt, taču ne jau pavisam, bet tikai līdz tam laikam, tamēr miesas satrūdēs un paliks vienīgi kauli.

Udupa jeb kapa vieta bija izraudzīta apmēram divas jūdzes no cietok­šņa nelielā Maunganamu kalna virsotnē, kas paceļas ezera labajā krastā.

Turp vajadzēja nogādāt abus līķus. Iezemieši atnesa divus visai primi- ;Ivus palankīnus jeb, parastā valodā runājot, nestuves. Uz tām vairāk sē­ļus nekā guļus uzlika abus līķus un aptina viņiem apkārt liānas. Četri karavīri pacēla nestuves uz pleciem, un visa cilts, dziedādama bēru himnu, svinīgi sekoja aiz nestuvēm uz apbedīšanas vietu.

Joprojām modri apsargātie gūstekņi redzēja, kā bēru procesija iziet no cietokšņa. Dziedāšana un kliedzieni pamazām pieklusa.

Apmēram pusstundu bēru gājiens virzījās pa ieleju un gūstekņiem nebija saskatāms. Pēc tam procesija atkal parādījās uz līkumotas kalnu takas. No tālienes čūskveida kolonna šķita spokaina.

Cilts apstājās astoņi simti pēdas augstajā Maunganamu virsotnē, kur bija sagatavotas Karatetes kapenes.

Vienkāršam maoram būtu pieticis ar kapa bedri un kaudzi akmeņu. Turpretī varenajam un bargajam virsaitim, kas tuvākajā nākotnē droši taps iecelts dieva kārtā, cilts bija sagatavojusi viņa nopelniem atbilstošas kapenes.

Visapkārt udupai bija uzcelts mietu žogs, bet pie vaļējā kapa, kur vajadzēja atdusēties virsaiša un viņa sievas līķiem, bija ierakti ar tēliem izrotāti un sarkanu okeru nokrāsoti stabi. Aizgājēju radinieki nebija aiz­mirsuši, ka mirušā gars — vaidua — pārtiek no reālas barības tāpat kā miesa pasaulīgajā dzīvē. Tāpēc kapenēs blakus ieročiem un drēbēm atra­dās arī pārtikas krājumi.

Kapenēs bija savākts viss aizsaules dzīvei nepieciešamais. Abus laulā­tos draugus noguldīja vienu otram blakus un, atkal atskanot vaimanām un gaudām, apbēra ar zemi un pārklāja ar zālēm.

Pēc tam bēru gājiens mēmā klusumā devās lejup. Kopš tā brīža itin ne­viens nesamaksājis ar savu dzīvību nedrīkstēja kāpt Maunganamu kalnā, kas bija pasludināts par tabu tāpat kā kādreiz Tongarira kalns, kura vir­sotnē atdusas 1846. gada zemestrīcē bojā gājušā virsaiša pīšļi.