KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XX nodaļa ArgentĪnas LĪDZENUMI

Pēc pirmajām atkalredzēšanās prieka brāzmām Paganels, Ostins, Vil­sons, Milredijs, visi, kas bija palikuši otrajā grupā, izņemot varbūt vienīgi majoru Maknebu, pēkšņi sajuta, ka viņi mirst vai nost aiz slāpēm. Par laimi, Gvamini nebija tālu, un ceļinieki tūliņ devās turp. Pulksten septiņos no rīta mazais pulciņš sasniedza aploku. Redzot visapkārt beigtus vilkus, nebija grūti iedomāties, cik neganti uzbrukuši plēsoņas un cik varonīgi aizstāvējušies ielenktie. Drīz vien ceļinieki, pilnām dzesējuši slāpes, sēdās aplokā pie vienreizīga brokastu galda. Nandu fileju visi atzina par lielisku, bet paša čaulā izcepto bruņnesi — tatu — par debešķīgu.

— Est šādus gardumus ar sātu būtu apgrēcība, — Paganels sacīja. — Vajag ēst, cik tik lien.

Un ģeogrāfs tiešām ēda bez kāda sāta, tomēr nekas ļauns ar viņu ne­notika, jo Gvamini skaidrajam ūdenim, pēc zinātnieku domām, piemīt īpašības, kas veicina gremošanu.

Pulksten desmitos no rīta Glenervens, nevēlēdamies atkārtot Hannibala kļūdu Kapujā, deva rīkojumu doties tālāk. Piepildījuši ādas maisus ar ūdeni, ceļinieki atkal kāpa seglos. Labi atpūtušies, zirgi bija spara pilni un gandrīz visu laiku traucās vieglos aulekšos. Apvidus šeit bija mitrāks un auglīgāks, lai gan joprojām tikpat vientulīgs. Otrais un trešais novem­bris pagāja bez piedzīvojumiem, un vakarā, garā pārgājiena nogurdināti, ceļinieki apmetās pārlaist nakti uz pampu un Buenosairesas provinces ro­bežas. Talkavano līci viņi bija atstājuši 14. oktobrī. Tātad divdesmit divās dienās viņi bija nogājuši četrsimt piecdesmit jūdzes jeb, citiem vārdiem, laimīgi pievārējuši jau divas trešdaļas ceļa.

Nākamajā rītā ekspedīcija šķērsoja nosacīto robežu, kas Argentīnas līdzenumus atdala no pampām. Šeit Talkavs cerēja sastapt kacikus, kuru gūstā — par to viņš nešaubījās — atradās Harijs Grants un abi viņa biedri.

No četrpadsmit Argentīnas republikas provincēm Buenosairesas pro­vince ir vislielākā un visbiežāk apdzīvota. Tās robežas dienvidos iesnie­dzas indiāņu teritorijās starp sešdesmit ceturto un sešdesmit piekto ga­ruma grādu. Zeme šai provincē ir apbrīnojami auglīga un klimats nepa­rasti veselīgs. Ar zālēm un pākšaugiem noaugušais, gandrīz pilnīgi horizontālais līdzenums stiepjas līdz pat Tandilas un Tapalkemas sjerru piekājei.

Attālinājušies no Gvamini krastiem, ceļinieki ar lielu gandarījumu kon­statēja, ka temperatūra kļūst aizvien mērenāka. Caurmērā tā nepārsniedz septiņpadsmit grādus pēc Celsija, jo spēcīgie un aukstie Patagonijas vēji nemitīgi saviļņo atmosfēras slāņus. Nedz zirgiem, nedz cilvēkiem, kas tik ļoti bija cietuši no sausuma un karstuma, vairs nebija nekāda iemesla gausties. Ceļinieki jāja uz priekšu moži un cerību pilni. Tomēr, par spīti Talkava paredzējumam, apvidus šķita pilnīgi neapdzīvots vai, pareizāk sakot, gluži bez cilvēkiem.

Līnija, pa kuru ekspedīcija virzījās uz austrumiem, bieži gāja garām ezeriņiem gan ar sāļu, gan saldu ūdeni. Pie ūdeņiem krūmu paēnā lēkāja veiklie zeltgalvīši, dziedāja līksmie cīruļi un dižojās tangari, kas spalvu košumā var mēroties ar kolibri. Visi šie skaistie putni jautri lidinājās, ne­likdamies ne zinis par uzplečotajiem, sarkankrūtainajiem strazdiem, kas drasēja gluži kā kareivji parādē. Ērkšķainos krūmos itin kā kreolu guļam- tīkli šūpojās anubisu ligzdas, bet ezeru krastos veseliem bariem pastaigā­jās lieliskie flamingi, izplezdami vējā savus ugunīgos spārnus. Turpat bija redzamas arī viņu ligzdas, bezgala daudzi apmēram pēdu augsti, no­šķelti konusi, kas izveidoja itin kā veselu pilsētu. Ceļinieku tuvošanās putnus nemaz nesatrauca, un par to Paganels jutās visai neapmierināts.

— Jau sen mani moka ziņkāre redzēt, kā lido flamingi, — viņš sacīja majoram.

— Brīnišķīgi! — majors atsaucās.

— Šo laimīgo gadījumu es, protams, izmantošu.

— Dariet to, Paganel.

— Tad nāciet man līdzi, major! Arī tu, Robert. Man vajadzīgi lieci­nieki.

Un Paganels, palaizdams ceļabiedrus pa priekšu, Roberta Granta un majora pavadībā devās pie ugunsputnu bara.

Piejājis pietiekami tuvu, viņš izšāva ar tukšu patronu, jo nebija spējīgs bez vajadzības izliet pat putna asinis. Visi flamingi pacēlās spārnos un lidoja projām. Paganels vērīgi nolūkojās putnos caur briļļu stikliem.

— Nu, vai redzējāt, kā viņi lido? — viņš jautāja majoram, kad putnu bars bija izgaisis skatienam.

— Protams, redzēju, — Maknebs atbildēja. — Tikai aklais to nere­dzētu.

— Vai jums neliekas, ka lidojošs flamings atgādina spārnotu bultu?

— Itin nemaz.

— Nekādas līdzības, — Roberts apliecināja.

— Tā jau es domāju! — zinātnieks apmierināts paziņoja. — Toties manam slavenajam tautietim Satobriānam tas netraucēja tik neprecīzi salīdzināt flamingu ar bultu. Ielāgo, Robert, ka salīdzinājums ir visriskan­tākā no visām man zināmajām retoriskajām figūrām. Sargies no salīdzi­nājumiem visu mūžu un izmanto tos vienīgi vislielākās nepieciešamības gadījumā.

—• Tātad jūs esat apmierināts ar šo eksperimentu? — majors noprasīja.

— Ārkārtīgi.

— Es arī. Bet nu paskubināsim zirgus. Jūsu slavenā Satobriāna dēļ mēs esam atpalikuši par veselu jūdzi.

Tuvojoties biedriem, Paganels redzēja, ka Glenervens par kaut ko dzīvi sarunājas ar indiāni, kurš acīmredzot viņu lāgā nesaprot. Talkavs bija brīdi pa brīdim apstājies un pētījis apvārsni, un viņa seja ikreiz bija pau­dusi lielu pārsteigumu. Nemanīdams blakus savu parasto tulku, Glener­vens bija mēģinājis pats iztaujāt indiāni, taču visas viņa pūles bija vel­tīgas. Ieraudzījis tagad zinību vīru, viņš sauca tam jau iztālēm:

— Pasteidzieties, dārgais Paganel, mēs ar Talkavu nekādi nevaram saprasties!

Parunājis kādu brītiņu ar patagoņi, Paganels piejāja pie Glenervena.

— Talkavu pārsteidz kāds patiesi dīvains fakts, — viņš sacīja.

— Kāds?

— Nekur nav redzami nedz indiāņi, nedz viņu pēdas, lai gan šais līdze­numos viņu bandas parasti klaiņo krustām šķērsām, gan dzenot salaupītos lopu barus, gan arī dodoties līdz pat Andiem, lai pārdotu tur pašaustos paklājus un pītās pātagas.

— Un kā Talkavs izskaidro indiāņu nozušanu?

— Viņš neko nevar pateikt, viņš tikai brīnās par to.

— Kādus indiāņus viņš cerēja sastapt šai pampu apgabalā?

— Tieši tos, kuru gūstā atrodas svešzemnieki, — indiāņus, pār kuriem valda kaciki Kalfukura, Katriels un Jančetruss.

— Kas tie tādi?

— Tie ir cilšu virsaiši, viņi bija visuvareni valdnieki vēl pirms trīs­desmit gadiem, kad viņus atspieda pāri sjerrām. Kopš tā laika viņi pakļā­vušies Argentīnai — cik nu vispār indiānis var būt pakļāvīgs — un tagad klaiņo tiklab pampās, kā Buenosairesas provincē. Esmu pārsteigts ne ma­zāk kā Talkavs, ka mēs nesastopam indiāņus šai apvidū, kur tie parasti piekopj salteadoru[27] amatu.

Flamingu medibas.

— Ko lai mēs darām šādā gadījumā? — Glenervens jautāja.

— Tūdaļ noskaidrošu, — Paganels atbildēja.

Atkal parunājis kādu brīdi ar Talkavu, zinātnieks sacīja:

— Patagoņa priekšlikums, manuprāt, ir ļoti saprātīgs. Viņš iesaka tur« pināt ceļu uz austrumiem līdz Neatkarības fortam, un, ja arī tur neko ne« uzzināsim par kapteini Grantu, tad vismaz noskaidrosim, kur palikuši Argentīnas līdzenuma indiāņi.

— Vai līdz Neatkarības fortam vēl ir tālu? — Glenervens apvaicājās.

— Nē, tas atrodas Tandilas sjerrās, kādas sešdesmit jūdzes no šejienes..

— Kad mēs tur nonāksim?

— Parīt vakarā.

Glenervens jutās krietni norūpējies par negaidīto pavērsienu. Tas, ka pampās nebūs neviena indiāņa, šķiet, nevarēja ne prātā ienākt. Parasti par viņu trūkumu līdzenumā nevarēja sūdzēties. Acīmredzot kāds ārkār­tējs apstāklis licis viņiem nozust. Ja Hariju Grantu tiešām sagūstījusi kāda no indiāņu ciltīm, patlaban vissvarīgākais bija uzzināt, uz kurieni viņš aizvests — uz ziemeļiem vai dienvidiem. Šis jautājums ne brīdi neiz­gāja Glenervenam no prāta. Nekādā ziņā nedrīkstēja nozaudēt kapteiņa pēdas. Tāpēc vissaprātīgākais, šķiet, bija sekot Talkava padomam un do­ties uz Tandilas ciemu. Tur vismaz būs cilvēki, ko iztaujāt.

Ap pulksten četriem pēc pusdienas pie apvāršņa parādījās paugurs,, kuru tik līdzenā apvidū varētu nosaukt arī par kalnu. Tā bija Tapalkemas sjerra, kuras pakājē ceļinieki apmetās uz naktsguļu.

Nākamajā dienā viņi tika pāri šim kalnam bez kādām grūtībām. Ceļi­nieki jāja pa smilšainām, nolaidenām nogāzēm. .Pēc Kordiljeriem šāds pārgājiens šķita vieglāks par vieglu, un zirgi tikpat kā negausināja soli. Dienas vidū ekspedīcija pajāja garām pamestajam Tapalkemas fortam, pirmajam priekšpostenim nocietinājumu ķēdē, kas uzcelta gar dienvidu robežu pret indiāņu sirotājiem. Taču arī šeit no indiāņiem nebija ne miņas, un par to Talkavs nevarēja vien beigt brīnīties. Tikai dienas otrā pusē tālumā parādījās trīs labi apbruņoti pampu jātnieki straujos zirgos. Brīdi iztālēm pavērojuši ceļinieku pulciņu, viņi neticami ātri nozuda. Glenervens apskaitās.

— Gaučo, — patagonis paskaidroja, nosaukdams šos iezemiešus vārdā, kas bija izraisījis tik dedzīgu strīdu starp majoru un Paganelu.

— Ā, gaučo, — Maknebs atsaucās. — Ko jūs domājat, Paganel, par šiem radījumiem šodien, kad ziemeļu vējš vairs nepūš?

— Es domāju, ka viņi izskatās pēc rūdītiem laupītājiem, — Paganels atbildēja.

— Un kas vajadzīgs, lai viņi par tādiem kļūtu, dārgais zinātniek?

— Tikai viens vienīgs solis, dārgais major!

Paganela atzīšanās izraisīja vispārējus smieklus, taču zinātnieku tas nemaz nesamulsināja, un viņš pats šai sakarā izteica interesantu piezīmi.

— Esmu kaut kur lasījis, — viņš sacīja, — ka arābiem esot sevišķi nežēlīga mutes izteiksme, toties acis paužot cilvēcisku siltumu. Turpretī

Paganelam laimējās novērot mirāžu.

Amerikas mežoņiem sevišķi ļaunas esot acis. — Pat profesionāls fiziono- mists nebūtu trāpīgāk noraksturojis indiāņu rasi.

Tikmēr ceļinieki, paklausot Talkava ieteikumam, jāja ciešā pulciņā. Lai cik vientuļš bija šis apvidus, tomēr vajadzēja būt gataviem atvairīt negaidītus uzbrukumus. Tomēr šie piesardzības pasākumi, izrādījās, bija lieki, un tai pašā vakarā ekspedīcija apmetās uz naktsguļu kādā plašā, pamestā tolderijā, kur kaciks Katriels parasti pulcināja savas iezemiešu bandas. Neuzgājis nekur tuvumā svaigas pēdas, patagonis secināja, kas tolderijā jau labi sen neviens nav uzturējies.

Nākamajā dienā Glenervens ar ceļabiedriem atkal jāja pa līdzenumu. Parādījās pirmās estansijas[28] Tandilas sjerras tuvumā. Taču Talkavs no­lēma arī šeit neuzkavēties un doties taisnā ceļā uz Neatkarības fortu, kur cerēja ievākt jaunas ziņas un pirmām kārtām noskaidrot, kāpēc šo apvidu tik dīvainā kārtā pametuši cilvēki.

Atkal parādījās šaipus Kordiljeriem reti sastopamie koki, kas lielāko­ties iestādīti pēc eiropiešu ierašanās Amerikas kontinentā. Šeit savvaļā raženi auga persiki, papeles, vītoli un akācijas. Koki parasti ieskāva ko­rāļus, plašus mietu aplokus. Tajos barojās tūkstošiem vēršu, aunu, govju un zirgu, kuriem ar nokaitētu dzelzi bija iededzināta viņu saimnieka zīme. Turklāt lopus sargāja vesels bars lielu un modru suņu. Kalnu piekājes iesāļajā augsnē kuplo ražena zāle, kas lopiem ir labu labā barība. Šādās vietās parasti iekārto estansijas, kurās saimnieko pārvaldnieks un viņa palīgs ar četriem peoniem uz katriem tūkstoš lopiem.

Šie ļaudis dzīvo gluži kā bībelē aprakstītie gani. Viņu ganāmpulki ir tikpat lieli, varbūt pat lielāki par tiem, kas klīda Mezopotāmijas līdzenu­mos. Taču šeit ganiem nav ģimeņu un pampu estanseri vairāk atgādina vēršu tirgotājus nekā bībeles laiku patriarhus.

Pastāstījis to visu saviem ceļabiedriem, Paganels uzsāka šai sakarā antropoloģisku diskusiju, salīdzinādams dažādas rases. Viņš ieinteresēja pat majoru, kurš to nemaz neslēpa.

Paganelam laimējās novērot ari mirāžu, šo interesanto dabas parādību, kas visai raksturīga šais horizontālajos līdzenumos: estansijas iztālēm at­gādināja lielas salas, bet papeles un vītoli, šķiet, spoguļojās dzidrā ūdenī, kas, ceļiniekiem tuvojoties, pamazām atkāpās. Ilūzija bija tik pilnīga, ka acis atkal un atkal noticēja mānam.

Šai dienā, 6. novembrī, ceļotāji pajāja garām vairākām estansijām, kā. arī pāris saladero. Nobarojušies leknajās ganībās, lopi šeit ierodas, lai pa­stieptu kaklus miesnieka nazim. Saladero, kā jau pats vārds norāda, ir ne vien lopkautuve, bet ari gaļas sālīšanas vieta. Šis netīkamais darbs sākas pavasara beidzamajās dienās. Lopu kāvēji ierodas pēc lopiem korāļos. Veikli rīkodamies ar laso, viņi noķer savus upurus un aizved tos uz sala­dero. Tur apkauj tūkstošiem vēršu, govju un aitu, novelk tiem ādu un sadala tos gabalos. Bieži vien vērši spīvi pretojas. Tad lopu kāvējs kļūst par toreadoru. Savu bīstamo amatu viņš veic ar apbrīnojamu veiklību un

tikpat lielu nežēlību. Vārdu sakot, lopu apkaušana ir šaušalīgs skats. Ne­kas nevar būt pretīgāks par saladero un tās apkaimi. No šiem drausma­jiem aplokiem reizē ar riebīgu dvaku laužas laukā niknie lopu kāvēju kliedzieni, draudīgās suņu rejas un mirstošo lopu gārgšana. Turklāt no divdesmit ljē plašas apkārtnes šurp salaižas Argentīnas līdzenuma milzī­gie vanagi, lai plēstos ar miesniekiem par vēl kūpošajām viņu upuru pa­liekām. Taču patlaban saladero bija kā izmiruši, tukši un klusi. Milzīgā slaktiņa stunda vēl nebija pienākusi.

Talkavs steidzināja savus ceļabiedrus. Viņš gribēja vēl tai pašā vakarā sasniegt Neatkarības fortu. Zirgi, jātnieku skubināti un sekodami Taukas piemēram, auļoja pa garo zāli. Pa ceļam varēja redzēt mūriem nocietinātas un dziļiem grāvjiem apjoztas fermas. Uz galvenās ēkas jumta atradās te­rase, no kuras vienmēr aizsardzībai gatavie iemītnieki varēja apšaudīt uzbrūkošos līdzenuma laupītājus. Glenervens šais fermās, iespējams, būtu dabūjis vajadzīgās ziņas, taču drošāk bija jāt uz Tandilas ciematu. Tāpēc ceļinieki nekur neapstājās. Zirgi pārbrida braslā Riodelosvisosu un dažas jūdzes tālāk Capaleofu. Drīz vien zirgu kājas mina Tandilas sjerras pirmo atzaru zaļās, lēzenās nogāzes, un pēc stundas šauras aizas dziļumā parā­dījās ciemats, kuram pāri slējās Neatkarības forta robotie mūri.