KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

III nodaļa JAUNZĒLANDES SLAKTIŅI

31. janvārī, piektajā dienā pēc izbraukšanas, «Makarijs» vēl nebija pieveicis ne divas trešdaļas jūras ceļa no Austrālijas līdz Jaunzēlandei. Vils Hellijs nelikās ne zinis par kuģa vadīšanu, atstādams visu komandas ziņā. Vispār kapteinis tikpat kā nebija redzams, un tas pasažierus nemaz neapbēdināja. Pret to, ka rupjais saimnieks visu laiku uzturas savā kajītē, nevienam nevarētu būt nekādu iebildumu, ja vien viņš katru dienu netem- ptu džinu un brendiju. Matroži labprāt sekoja kapteiņa paraugam, un, šķiet, vēl neviens kuģis nav bijis tik ļoti pamests likteņa varā kā «Maka­rijs» no Tufolda līča.

Šī nepiedodamā bezrūpība lika Džonam Menglam allaž būt modram. Ne vienu reizi vien Milredijs un Vilsons bija metušies pie stūres, kad briga draudēja bīstami sasvērties uz sāniem. Bieži vien Vils Hellijs abus matrožus par to nolamāja visrupjākajiem vārdiem. Milredijam un Vil- sonam tā vien niezēja rokas sasiet šo pļēguru un iemest kādā tilpnē, lai tup līdz ceļojuma beigām. Džonam Menglam tikai ar pūlēm izdevās apval­dīt abu matrožu taisnīgo sašutumu.

Jaunais kapteinis bija gaužām nobažījies par stāvokli uz kuģa. Lai nesabrauktu Glenervenu, viņš runāja par savām bažām vienīgi ar majoru un Paganelu. Maknebs deva viņam tādu pašu padomu kā Milredijs un Vilsons.

— Ja vien šāds solis jums liksies nepieciešams, Džon, — majors sa­cīja, — jums bez svārstīšanās jāuzņemas kuģa komandēšana vai vadīšana, kā jums labāk patīk. Kad būsim izkāpuši Oklendā, šis pļēgurs atkal kļūs par kuģa saimnieku un varēs pēc sirds patikas laisties dibenā ar visu savu «tupeli».

— Protams, mister Makneb, es darīšu to, ja tas būs nepieciešams, — Džons Mengls atbildēja. — Kamēr mēs atrodamies atklātā jūrā, pietiek vienīgi ar uzraudzību. Gan es, gan mani matroži vienmēr esam uz klāja. Taču, ja Vils Hellijs neatgūs skaidru prātu, kad kuģis tuvosies krastam, jāatzīst, es jutīšos ārkārtīgi nelāgi.

— Vai jūs nevarēsit uzņemt vajadzīgo kursu? — Paganels vaicāja.

— Tas nemaz nebūs tik viegli, — Džons Mengls atbildēja. — Lai cik dīvaini tas izklausītos, uz kuģa nav nevienas jūras kartes!

— Tiešām?

— Tā tas ir. «Makarijs» brauc tikai starp Ēdeni un Oklendu, un Vils Hellijs tik pamatīgi ielāgojis šo ceļu, ka viņam nav vajadzīgi nekādi aprēķini.

— Viņš droši vien ir pārliecināts, ka briga pati zina ceļu un iet vaja­dzīgajā virzienā bez vadīšanas, — Paganels piebilda.

— Es gan nepaļaujos uz kuģiem, kas paši sevi vada, — Džons Mengls atsaucās, — un, ja Vils Hellijs, tuvojoties krastam, būs piedzēries, viņš nostādīs mūs neapskaužamā stāvoklī.

— Cerēsim, ka šis pļēgurs nāks pie prāta, — Paganels noteica.

— Tātad nepieciešamības gadījumā jūs nevarēsit ievest «Makariju» Oklendas ostā? — Maknebs vaicāja.

— Bez kartes tas nav iespējams. Piekrastes stāvie krasti ir ārkārtīgi bīstami. Tāpat kā Norvēģijā, salas krastu izrobo vesela virkne visdīvai­nākās formas fjordu. Netrūkst arī zemūdens klinšu, un vajadzīga liela pie­redze, lai izvairītos no tām. Pat visizturīgākais kuģis neglābjami ietu bojā, ja tā ķīlis uzdurtos kādai no klintīm, kas atrodas dažas pēdas zem ūdens.

— Un tad kuģa komandai un pasažieriem neatliek nekas cits kā meklēt glābiņu krastā? — majors jautāja.

— Tieši tā, mister Makneb, ja vien laika apstākļi atļaus to izdarīt.

— Riskanta izeja! — Paganels atsaucās. — Jaunzēlande nav viesmī­līga zeme. Kuģiniekam krastā draud tikpat lielas briesmas kā krasta tuvumā!

— Jūs runājat par maoriem, Paganela kungs? — Džons Mengls jautāja.

— Jā, dārgais draugs. Slava par viņiem izplatījusies visā Indijas okeānā. Tie nav biklie un neattīstītie austrālieši, bet gudra un asinskārīga cilts, cilvēkēdāji, no kuriem žēlastības nav ko gaidīt.

— Tātad, ja kapteinis Grants būtu cietis avāriju pie Jaunzēlandes krastiem, jūs nemaz neieteiktu doties viņu meklēt?

Ne vienu reizi vien Milredijs un Vilsons metas pie stūres.

— Pārmeklēt varētu vienīgi krastus, kur mēs, iespējams, atrastu «Bri­tānijas» paliekas, — ģeogrāfs atbildēja. — Turpretī doties zemes iekšienē būtu gluži veltīgi. Ikviens eiropietis, kas uzdrošinās spert kāju šai bais­majā zemē, nokļūst maoru rokās, un ikviens maoru gūsteknis neglābjami nolemts nāvei. Es mudināju savus draugus doties caur pampām, šķērsot Austrāliju, taču es nekad, nekad nevilināšu viņus pastaigāties pa Jaun­zēlandes takām. Lai dievs mūs visus pasargā no šiem asinskārajiem mežoņiem!

Paganela bažas bija pilnīgi pamatotas. Jaunzēlandei ir nelāga slava. Jau kopš atklāšanas brīža šais salās risinājušies daudzi asiņaini notikumi.

Mocekļu nāvē bojā gājušo saraksts ir garš. Asiņaino kanibālisma hro­niku atklāja pieci Ābela Tasmāna matroži, kurus iezemieši nogalināja un apēda. Tāds pats liktenis piemeklēja kapteini Takniju un visu viņa laivas komandu. Fovo jūras šauruma austrumu krastā mežoņi notiesāja piecus «Sidnejkova» zvejniekus. Vēl jāpiemin šonera «Brāļi» četri matroži, kas dabūja galu Molinē ostā, vairāki ģenerāļa Geitsa kareivji, trīs dezertieri no kuģa «Matilde» un, beidzot, kapteinis Marions Difrēns, kura bēdīgais liktenis ir visiem zināms.

1772. gada 11. maijā pēc pirmā Kuka ceļojuma franču kapteinis Ma­rions iebrauca Salu līcī ar kuģi «Maskarēns» un vēl «Kastrijs», ko koman­dēja kapteinis Krozē. Viltīgie jaunzēlandieši atbraucējus sagaidīja ārkār­tīgi laipni. Viņi izlikās pat bikli un uzkāpa uz kuģiem tikai pēc tam, kad bija saņēmuši dāvanas un ilgāku laiku brāļojušies.

Viņu virsaitis, gudrais Takuri, pēc Dimona d'Irvila liecībām, piederēja pie Vangaruas cilts un bija tā jaunzēlandieša radinieks, ko divus gadus pirms kapteiņa Mariona ierašanās Sirvils bija nodevīgi aizvedis sev līdzi.

Dzīvodams zemē, kur katra maora gods prasa atriebt pārestību ar asi­nīm, Takuri nevarēja aizmirst netaisnību, kas bija nodarīta viņa ciltij. Viņš pacietīgi gaidīja ierodamies kādu eiropiešu kuģi, izdomāja atriebības plānu un izpildīja to ar stindzinošu aukstasinību.

Vispirms Takuri, izlikdamies, ka baidās no frančiem, darīja visu iespē­jamo, lai iemidzinātu viņu modrību. Kopā ar saviem pavadoņiem viņš bieži palika pa nakti uz franču kuģiem. Maori dāvināja kuģiniekiem labākās zivis. Viņiem līdzi brauca viņu meitas un sievas. Drīz vien iezemieši sauca virsniekus vārdos un aicināja viņus krastā ciemoties. Šādas laipnības iedrošināti, Marions un Krozē apbraukāja visu piekrasti, ko apdzīvoja četri tūkstoši iezemiešu. Viņi gāja atbraucējiem pretim bez ieročiem un centās iedvest pilnīgu uzticību.

Kapteinis Marions bija noenkurojies Salu līcī, lai apmainītu «Kastri- jam» mastus, kas pēdējās vētrās bija stipri cietuši. Tāpēc viņš devās izlūk­gājienos dziļāk zemes iekšienē un 23. maijā uzgāja lielisku ciedru mežu divus ljē no krasta iepretim līcim, kas atradās vienu ljē no kuģu enkur- vietas.

Mežā tika ierīkota nometne, kur divas trešdaļas matrožu, bruņojušies cirvjiem un citiem darbarīkiem, cirta kokus un laboja ceļus, kas veda uz līci. Atbraucēji ierīkoja vēl divas apmetnes: vienu līča vidū Motuaro sa­liņā, kur pārveda ekspedīcijas slimniekus, kā ari kuģu kalējus un mucinie­kus, otru — okeāna krastā, pusotra ljē no kuģiem. Šī apmetne uzturēja sakarus ar mastu cirtēju nometni. Visās šais vietās jūrniekiem dažādos darbos palīdzēja spēcīgie un pakalpīgie iezemieši.

Tomēr kapteinis Marions līdz šim uzskatīja par vajadzīgu ievērot zi­nāmu piesardzību. Tā iezemieši nekad nekāpa uz kuģiem ar ieročiem, bet laivas devās uz krastu labi apbruņotas. Taču iezemiešu izturēšanās pada­rīja aklu ne vien Marionu, bet pat vispiesardzīgākos virsniekus, un ekspe­dīcijas vadītājs pavēlēja turpmāk ieročus laivās līdzi neņemt. Veltīgi kap­teinis Krozē centās pārliecināt Marionu šo pavēli atsaukt. Tam nebija nekādu panākumu.

Tagad jaunzēlandieši izrādīja vēl lielāku laipnību un padevību. Viņu virsaiši un franču virsnieki dzīvoja kā vislabākie draugi. Takuri vairāk­kārt atveda uz kuģa arī savu dēlu un ļāva tam pārgulēt pa nakti kajītē. 8. jūnijā, kad Marions ieradās svinīgā vizītē pie virsaiša, iezemieši viņu pasludināja par visas zemes «lielo virsaiti» un godinot izrotāja viņa matus ar četrām baltām spalvām.

Tā pagāja trīsdesmit trīs dienas kopš kuģu ierašanās Salu līcī. Mastu darbi secās. Kuģi uzņēma saldūdens krājumus no Motuaro saliņas avo­tiem. Kapteinis Krozē pats vadīja namdaru brigādi, un, šķiet, nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka pasākums beigsies laimīgi.

12. jūnijā pulksten divos komandiera laiva bija sagatavota zivju zve­jai netālu no ciemata, kur dzīvoja Takuri. Marions iekāpa laivā kopā ar diviem jauniem virsniekiem — Vodrikūru un Lehu, vienu brīvprātīgo, mantzini un divpadsmit matrožiem. Viņus pavadīja Takuri un pieci ieze­miešu virsaiši. Nekas neliecināja par drausmīgo traģēdiju, kas drīz vien piemeklēja eiropiešus, no kuriem paglābās tikai viens.

Laiva atgrūdās no borta, aizslīdēja uz krastu un drīz vien izzuda ska­tienam.

Vakarā kapteinis Marions neatgriezās. Par to neviens neuztraucās. Uz kuģa palikušie nosprieda, ka kapteinis aizbraucis uz namdaru nometni un palicis tur pa nakti.

Nākamajā rītā pulksten piecos «Kastrija» laiva, kā parasti, devās pēc saldūdens uz Motuaro saliņu. Laiva atgriezās atpakaļ bez kādiem starp­gadījumiem.

Pulksten deviņos no rīta «Maskarēna» sardzes matrozis ieraudzīja jūrā kādu cilvēku, kas pēdējiem spēkiem peldēja uz kuģi. Pretī izsūtītā laiva nogādāja viņu uz kuģa.

Tas bija Tērners, viens no kapteiņa Mariona matrožiem. Sānos viņam bija divas šķēpa atstātas brūces. No septiņpadsmit vīriem, kas iepriekšējā dienā bija atstājuši kuģi, atpakaļ atgriezās vienīgi viņš.

Biedri apbēra Tērneru jautājumiem, un drīz vien šaušalīgā drāma kļuva zināma visos sīkumos.

Nelaimīgā Mariona laiva piestājusi krastā pie ciemata pulksten septi­ņos no rīta. Mežoņi līksmi skrējuši pretī viesiem. Viņi uz pleciem iznesuši malā virsniekus un tos matrožus, kas brienot negribējuši samērcēt kājas. Krastā franči vairs nav turējušies vienkopus.

Šķēpiem un vālēm bruņojušies mežoņi tūdaļ metušies viņiem virsū, desmit uz vienu, un apslaktējuši visus. Vienīgi ievainotajam Tērneram iz­devies izbēgt no vajātājiem un paslēpties biezoknī. No turienes viņš redzē­jis šaušalīgus skatus. Mežoņi rāvuši nost nogalinātajiem drēbes, uzšķēr­duši vēderus un kapājuši gabalos savus upurus …

Tad Tērners nepamanīts iemeties jūrā, kur vēlāk viņu vairs tikko dzīvu uzņēma «Maskarēna» laiva.

Šis stāsts abu kuģu komandām lika nodrebēt šausmās. Atskanēja sau­cieni pēc atriebības. Taču, pirms atriebj mirušos, vajadzēja glābt dzīvos. Krastā atradās trīs nometnes, ko ielenca tūkstošiem pēc asinīm izslāpušu mežoņu, kuru ēstgriba jau bija iekairināta.

Tā kā kapteinis Krozē bija palicis pa nakti nometnē pie mastu cirtē­jiem, pirmos neatliekamos pasākumus veica kapteiņa palīgs Diklemērs. Viņš nosūtīja uz krastu «Maskarēna» laivu ar kareivju nodaļu, kuru ko­mandēja viens virsnieks. Šim virsniekam vispirms vajadzēja gādāt par namdaru glābšanu. Braukdams gar krastu, viņš ieraudzīja sēklī izmesto kapteiņa Mariona laivu un izkāpa malā.

Kapteinis Krozē, kurš, kā jau teikts, atradās namdaru nometnē un neko nezināja par slaktiņu, pulksten divos pēc pusdienas ieraudzīja tuvojamies karavīru nodaļu. Nojauzdams nelaimi, Krozē steidzās pretī, un drīz vien viņš zināja patiesību. Baidīdamies, ka bēdu vēsts varētu satracināt jūrnie­kus, viņš aizliedza tiem stāstīt par notikušo.

Tikmēr mežoņu bari bija ieņēmuši visas apkārtējās augstienes. Kap­teinis Krozē, pavēlējis paņemt līdzi svarīgākos darbarīkus, pārējos ierakt zemē un šķūņus aizdedzināt, sāka atkāpties ar saviem sešdesmit vīriem.

Iezemieši viņiem sekoja, saukdami: Takuri mate Marion!x Maori cerēja, ka vēsts par komandiera nāvi matrožus iebiedēs. Dusmu pārņemtie jūr-

1 Takuri nonāvējis Marionu.

nieki tūdaļ gribēja mesties mežoņiem virsū. Kapteinim Krozē tikai ar grū­tībām izdevās viņus atturēt. Tā viņi nogāja divus ljē. Nodaļa sasniedza krastu un iekāpa laivās kopā ar otrās nometnes ļaudīm. Apmēram tūksto­tis mežoņu tikmēr nekustīgi sēdēja zemē. Taču, tiklīdz laivas izgāja jūrā, tām nopakaļ sāka lidot akmeņi. Tad četri matroži, labi šāvēji, atklāja uguni un noguldīja citu pēc cita visus virsaišus par lielu pārsteigumu iezemiešiem, kas vēl nepazina šaujamos ieročus.

Atgriezies uz «Maskarēna», kapteinis Krozē tūdaļ nosūtīja laivu uz Motuaro saliņu. Atsūtītā karavīru nodaļa palika tur pa nakti, bet slimnieki tika nogādāti atpakaļ uz kuģiem.

Nākamajā dienā kapteinis nosūtīja palīgā vēl vienu kareivju nodaļu. Vajadzēja attīrīt saliņu no mežoņiem un turpināt saldūdens krājumu sa­gādi. Motuaro ciematā bija kādi trīs simti iedzīvotāju. Franči tiem uz­bruka. Sešus virsaišus viņi nošāva, pārējos mežoņus aiztrieca prom ar durkļiem, bet ciematu nodedzināja. Tomēr «Kastrijs» nevarēja iziet jūrā bez mastiem. Būdams spiests atteikties no jaunajiem ciedru mastiem, kap­teinis Krozē deva rīkojumu izlabot vecos mastus. Saldūdens sagāde turpi­nājās.

Tā pagāja mēnesis. Mežoņi vairākas reizes mēģināja atgūt Motuaro saliņu, taču bez panākumiem. Tiklīdz viņu pirogas tuvojās kuģu stāvvietai, lielgabalu lodes tās sašķaidīja.

Beidzot visi darbi bija galā. Atlika vēl tikai uzzināt, vai kāds no seš­padsmit mežoņu upuriem nav palicis dzīvs, un pēc tam atriebt pārējos. Laiva ar virsniekiem un lielu kareivju nodaļu devās uz virsaiša Takuri ciematu. Jūrniekiem tuvojoties, nodevīgais un bailīgais virsaitis aizlaidās prom, ietinies kapteiņa Mariona mētelī. Visas ciemata būdas tika rūpīgi pārmeklētas. Virsaiša būdā jūrnieki atrada nesen izcepta cilvēka galvas­kausu. Uz tā vēl bija redzamas cilvēkēdāja zobu pēdas. Turpat uz koka iesma bija uzdurts cilvēka kājas stilbs. Tika atrasts ari Mariona krekls ar asiņainu apkaklīti, jaunā Vodrikūra drēbes un revolveris, no laivas pa­ņemtie ieroči un vesela kaudze skrandu. Blakusciematā jūrnieki uzgāja iztīrītas un izceptas cilvēka iekšas. Visi šie neapstrīdamie slepkavības un kanibālisma pierādījumi tika savākti un cilvēku pīšļi ar godu apbedīti. Pēc tam virsaiša Takuri un viņa sabiedrotā Pikiores ciematus atriebēji no­dedzināja. 1772. gada 14. jūlijā abi kuģi atstāja baismos krastus.

So asiņaino traģēdiju nedrīkst aizmirst neviens ceļotājs, kas izkāpj Jaunzēlandes krastā. Vai! tam vieglprātīgajam kapteinim, kas neņems vērā šo mācību. Viltīgie jaunzēlandieši vēl šobaltdien kāri uz cilvēka gaļu. Par to pārliecinājās arī Kuks savā otrajā ceļojumā 1773. gadā.

Viens no viņa kuģiem — «Piedzīvojums», kuru komandēja kapteinis Firno, 17. decembrī nosūtīja uz krastu laivu pēc augu paraugiem. Laiva, kurā atradās mičmanis un deviņi matroži, neatgriezās. Kapteinis Firno no­rūpējies sūtīja leitnantu Bērneju uzmeklēt pazudušos jūrniekus. Nonācis vietā, kur laiva bija piestājusi krastā, Bērnejs, viņa paša vārdiem izsako­ties, ieraudzījis «drausmīgu slaktiņa ainu, par ko nemaz nav iespējams runāt nenodrebot šausmās. Visapkārt smiltīs mētājās mūsu kuģa ļaužu galvas, plaušas, zarnas, un turpat vairāki suņi steidzīgi rija šīs cilvēku atliekas.»

Lai pabeigtu asiņaino hroniku, vēl jāpiemin kuģis «Brāļi», kam jaun­zēlandieši uzbruka 1815. gadā, un «Boida» komanda, kuru 1820. gadā jaunzēlandieši apkāva kopā ar kapteini Tompsonu. Beidzot, 1829. gada 1. martā pie Valkitas iezemiešu virsaitis Enararo izlaupīja angļu brigu «Heivs», kas bija atbraukusi no Sidnejas. Turklāt kanibālu orda nogali­nāja vairākus matrožus, kuru līķus pēc tam izcepa un apēda.

Tāda bija Jaunzēlande, uz kuras krastiem brauca «Makarijs» ar savu stulbo komandu, ko izrīkoja pļēgurs.