KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

X n o d a ļ a NACIONĀLĀ UPE

Nākamajā dienā, gaismai austot, bieza migla smagi gūlās pār upes ūdeņiem. Daļa tvaiku, ar kuriem bija piesātināts gaiss, rīta dzestrumā kondensējās un pārklāja ūdens virsmu gluži kā biezs mākonis. Saules stari tomēr drīz vien izlauzās cauri šai mutuļainajai masai, kas sāka izgaist dienas spīdekļa spozmē. Dūmakainie krasti noskaidrojās, un Vaikatas straume pavērās skatienam visā rīta stundas krāšņumā.

Gara, krūmiem apaugusi zemesinēle, kļūdama aizvien šaurāka, iesnie­dzās abu upju sateces vietā. Krietni straujākie Vaipas ūdeņi traucās vēl kādu ceturtdaļjūdzi, nesaplūzdami ar Vaikatas ūdeņiem. Taču varenā Vai­kata drīz vien guva virsroku pār trakulīgo Vaipu un uzņēma to savā rāmajā plūdumā līdz pat Klusajam okeānam.

Miglas tvaikiem izklīstot, kļuva redzama kāda laiva, kas slīdēja augšup pa Vaikatu. Septiņdesmit pēdas garā, piecas pēdas platā un trīs pēdas dziļā piroga bija izdobta no viengabala hakikateu priedes stumbra un at­gādināja venēciešu gondolu ar augšup izslietu priekšgalu. Laivas dibens bija izklāts ar sausām papardēm. Astoņu airu dzītā piroga ātri slīdēja pa ūdens virsu, un vīrs laivas pakaļgalā to vadīja ar platu stūres airi.

Sis vīrs bija apmēram četrdesmit piecus gadus vecs, muskuļains liela auguma iezemietis platām krūtīm un spēcīgām rokām un kājām. Viņa izliektā, dziļām grumbām izvagotā piere, niknais skatiens un drūmā seja piešķīra viņam draudīgu izskatu.

Tas bija viens no ievērojamākiem maoru virsaišiem. Par to liecināja daudzie smalkie tetovējumi, kas klāja viņa ķermeni un seju. No kumpā deguna nāsīm nāca laukā divas melnas spirālveida līnijas, kas, apliekušas lokus ap dzeltenajām acīm, savienojās uz pieres un nozuda krāšņajos matos. Virsaiša muti ar mir'dzošajiem zobiem un zodu ietvēra sarežģīti raksti, kas vijīgos lokos aizsniedzās līdz pat varenajām krūtīm.

Tetovējums, kuru jaunzēlandieši sauc par moko, ir godazīme. Tikai tas ir šo zīmju cienīgs, kas parādījis izcilu varonību vairākās kaujās. Turklāt vergiem un zemākas kārtas ļaudīm vispār.nav tiesības tetovēties. Slave­nus virsaišus var pazīt pēc zīmējuma smalkuma, precizitātes un rakstura, bieži vien uz viņu ķermeņiem attēloti dzīvnieki. Dažs labs pat piecas reizes pārcieš sāpīgo moko operāciju. Jo nozīmīgāks Jaunzēlandē kāds cilvēks, jo vairāk viņš «apzīmēts».

Dimons d'Irvils interesanti aprakstījis šo paražu. Viņš trāpīgi ievērojis, ka moko ir rada ģerboņiem, ar kuriem Eiropā dažas dzimtas tik ļoti lepo­jas. Taču viņš saskatījis arī atšķirību starp šīm godazīmēm: eiropiešu ģerboņi atspoguļo vienīgi tā cilvēka individuālos nopelnus, kurš pirmais šo ģerboni ieguvis, bet nekā nestāsta par viņa bērnu — ģerboņu mantotāju nopelniem. Turpretī jaunzēlandiešu ģerboņi nepārprotami liecina, ka to nēsātāji ieguvuši šīs tiesības, paši parādīdami izcilu drosmi.

Starp citu, maoru tetovējums, nemaz nerunājot par cieņu, kādu tas modina, nenoliedzami ir arī derīgs. Tas padara ādu biezāku un mazina jutīgumu tiklab pret laika maiņu, kā arī pret nemitīgajiem moskītu ko­dieniem.

Nevarēja būt nekādu šaubu, ka virsaitis, kas vadīja laivu, ieņem aug­stu stāvokli. Asais albatrosa kauls, ko maori lieto tetovēšanai, piecas rei­zes bija izvagojis viņa seju dziļiem un blīviem ornamentiem. Viņš bija, tā sakot, piektā izdevuma, par ko liecināja viņa augstprātīgā sejas izteiksme.

Viņa augumu apņēma formiuma apmetnis, kas bija izgreznots ar suņu ādām un pārsiets ar pēdējās kaujās asinīm aptašķītu gurnu jostu. Pie garajām ausu ļipiņām karājās zaļa nefrīta auskari, kaklu greznoja rota, kas bija pagatavota no svētajiem akmentiņiem punamu, kuriem jaunzē­landieši piedēvē pārdabisku spēku. Blakus virsaitim atradās angļu šau­tene, kā arī patupatu — astoņpadsmit collas garš, smaragdzaļš, abpusēji ass karacirvis.

Kopā ar virsaiti laivā bija vēl astoņi zemākas kārtas karavīri, taču tāpat labi apbruņoti barga izskata vīri, dažam labam vēl sagādāja ciešanas nesenajās kaujās iegūtās brūces. Ietinušies formiuma apmetņos, viņi sē­dēja pilnīgi nekustīgi. Pie karavīru kājām gulēja trīs nikni suņi. Astoņi

Ta bija septiņdesmit pēdas gara laiva.

airētāji acīmredzot bija virsaiša kalpi vai vergi. Viņi cītīgi airēja, un piroga, braukdama pret straumi, traucās pa Vaikatu ar diezgan ievēro­jamu ātrumu.

Garās laivas vidū ar sasietām kājām, bet brīvām rokām, piespiedušies cits pie cita, sēdēja desmit sagūstīti eiropieši..

Tie bija Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta, Roberts, Paganels, majors, Džons Mengls, stjuarts un abi matroži.

Iepriekšējā vakarā ceļinieku pulciņš, biezās miglas maldināts, bija apmeties uz naktsguļu tieši iezemiešu karaspēka nometnes vidū. Ap pus­nakti saldā miegā guļošos ceļiniekus maori saņēma gūstā un pēc tam pār­veda uz laivu. Pagaidām nekas ļauns viņiem netika darīts, taču ari preto­ties būtu bijis veltīgi, jo ieroči un munīcija atradās mežoņu rokās un gūs­tekņus tūdaļ būtu noguldījušas viņu pašu lodes.

No dažiem angļu vārdiem, ko iezemieši reizēm lietoja, gūstekņi drīz vien noskārta, ka šos maorus sakāvis britu karaspēks un tagad tie dodas uz Vaikatas augšteci. Viņu virsaitis pēc sīvām kaujām, kurās viņu labākos vīrus bija apkāvuši četrdesmit otrā pulka kareivji, tagad atgriezās šais krastos, lai atkal aicinātu uz cīņu šejienes ciltis un pēc tam pievienotos nesamierināmajam Viljamam Tompsonam, kurš joprojām cīnījās pret iebrucējiem. So virsaiti sauca šaušalīgā vārdā — Kaikumu, iezemiešu va­lodā nozīmē^— «Tas, kas apēd sava ienaidnieka locekļus». Viņš bija droš­sirdīgs, bezbailīgs, taču arī viņa nežēlība nebija mazāka par viņa varo­nību. Žēlastību no viņa nebija ko gaidīt. Viņa vārdu labi pazina angļu kareivji, un gubernators par viņa galvu bija izsolījis krietnu atlīdzību.

Bargais likteņa trieciens lordu Glenervenu piemeklēja brīdī, kad viņš jau bija tik tuvu Oklendas ostai, no kurienes taisnā ceļā varēja atgriezties Eiropā. Taču, uzlūkojot viņa mierīgo seju, nevienam nevarētu ne prātā ienākt, kādas dvēseles mokas viņš pārdzīvo. Pat tik draudīgos apstākļos Glenervens nezaudēja dūšu. Viņš apzinājās, ka viņam ar savu izturēšanos jārāda piemērs sievai un pārējiem ceļabiedriem, jo viņš bija ekspedīcijas vadītājs. Ja apstākļi prasītu, viņš pirmais dotos nāvē, lai glābtu pārējos. Būdams dziļi reliģiozs, viņš nedomāja apšaubīt dieva gribas taisnīgumu, nedz arī to, ka viņa pasākums ir svēts. Lai gan ceļojumā Glenervens sa­stapās ar tik daudzām grūtībām un briesmām, viņš ne mirkli nenožēloja, ka, cēlsirdības pamudināts, aizkļuvis līdz pat šai mežonīgajai zemei.

Glenervena biedri bija viņa cienīgi. Viņus tāpat vadīja cēlas domas, un pēc viņu mierīgajām un lepnajām sejām itin nemaz nevarēja noskārst, ka viņi dodas pretī nāvei. Turklāt pēc nojautas un Glenervena padoma viņi bija nolēmuši izrādīt pilnīgu vienaldzību pret visu notiekošo. Tas bija vienīgais līdzeklis iedvest iezemiešiem pret sevi cieņu. Mežoņiem vispār un maoriem it īpaši izkoptas pašcieņas jūtas, kas viņus nekad neatstāj. Viņi ciena tos, kas modina cieņu ar savu aukstasinību un vīrišķību. Gle­nervens zināja, ka, šādi izturoties, viņš pasargās savus biedrus un pats sevi no nevajadzīgi rupjas apiešanās.

Kopš izbraukšanas no nometnes iezemieši, mazrunīgi tāpat kā visi me­žoņi, bija pārmijuši savā starpā tikai dažas frāzes, taču arī no tām Gle-

nervens izlobīja, ka angļu valoda viņiem pazīstama. Viņš nolēma iztaujāt zēlandiešu virsaiti par likteni, kas viņus sagaida. Viņš jautāja Kaikumu balsī, kurā nebija viešamas pat visniecīgākās bailes:

— Kurp tu mūs ved, virsaiti?

Kaikumu uzmeta viņam saltu skatienu, neteikdams ne vārda.

— Ko tu domā ar mums darīt? — Glenervens neatlaidās.

Kaikumu acis uzzibsnīja, un viņš atbildēja cieņas pilnā balsī:

— Apmainīt tevi, ja tavējie gribēs tevi ņemt. Nokaut tevi, ja viņi atteiksies.

Glenervens vairāk neko nejautāja, taču sirdī viņam atausa cerība. Acīmredzot daži maoru virsaiši nokļuvuši angļu rokās, un iezemieši grib dabūt tos atpakaļ apmaiņas ceļā. Tātad vēl ir iespējas izglābties un stā­voklis nav nemaz tik bezcerīgs.

Tikmēr laiva traucās augšup pa upi. Paganels, kas sava dzīvā rak­stura dēļ ātri krita no vienas galējības otrā, atkal bija cerību spārnots. Viņam jau šķita, ka maori aiztaupījuši viņiem pūles pašiem kulties līdz angļu priekšposteņiem un tādējādi viņi ir pat ieguvuši. Samierinājies ar likteni, ģeogrāfs sekoja pēc kartes Vaikatas tecējumam cauri provinces līdzenumiem un ielejām. Lēdija Helēna un Mērija Granta, apvaldījušas bailes, pusbalsī sarunājās ar Glenervenu, un pat vispieredzējušākais fizio- nomists nebūtu saskatījis viņu sejās nekādas dvēseles mokas.

Vaikata ir Jaunzēlandes nacionālā upe. Maori lepojas ar to tāpat kā vācieši ar Reinu un slāvi ar Donavu. Sī upe divi simti jūdzes garā tecē­jumā plūdina savus ūdeņus cauri visskaistākajiem un visauglīgākajiem Ziemeļsalas apgabaliem no Velingtonas provinces līdz pat Oklendas pro­vincei. Vaikata devusi savu vārdu visām nepakļāvīgajām un nepakļauta­jām ciltīm, kuras dzīvo tās krastos un kuras kā viens vīrs sacēlušās pret iebrucējiem.

Vaikatas ūdeņus nevago svešzemnieku kuģi. Tās viļņus šķeļ tikai sali­nieku smailās pirogas. Vienīgi dažs pārgalvīgs tūrists uzdrošinās iebraukt šais svētajos krastos, bet Vaikatas augštece nešķīstajiem eiropiešiem vis­pār nav pieejama.

Paganels zināja, cik dārga iezemiešiem ir šī lielā Jaunzēlandes artērija. Viņam bija zināms arī tas, ka angļu un vācu dabaszinātnieki nekad nav tikuši tālāk par vietu, kur Vaikata saplūst ar Vaipu. Bet cik gan tālu Kai­kumu nodomājis vest savus gūstekņus? To Paganels nebūtu varējis uzmi­nēt, ja viņa uzmanību nepiesaistītu vārds «Taupo», kas bieži tika atkārtots virsaiša un viņa karotāju sarunās.

Ielūkojies kartē, Paganels redzēja, ka Taupo attiecas uz kādu ģeogrā­fisko atklājumu hronikā slavenu ezeru, kas atrodas salas kalnainākajā daļā, Oklendas provinces dienvidu nostūri. Vaikata iztek no šī ezera, iepriekš to šķērsojusi visā tā garumā. Iztecējusi no ezera, upe vēl plūst simt divdesmit jūdzes.

Lai mežoņi nesaprastu, Paganels franču valodā palūdza Džonu Menglu noteikt laivas kustības ātrumu. Pēc Džona aprēķina, tas bija trīs jūdzes stundā.

— Tādā gadījumā, — ģeogrāfs secināja, — ja naktīs mēs apstāsimies, mūsu ceļojums līdz ezeram ilgs apmēram četras dienas.

— Bet kur atrodas angļu priekšposteņi? — Glenervens vaicāja.

— To ir grūti pateikt, — Paganels atbildēja. — Taču karadarbība droši vien pārsviedusies uz Taranaki provinci, un karaspēks, domājams, koncen­trēts ezera tuvumā aiz kalniem, kur atrodas sacelšanās centrs.

— Lai dievs dod! — lēdija Helēna noteica.

Glenervens ar skumjām palūkojās uz savu jauno sievu, uz Mēriju Grantu, kuras atradās nežēlīgo iezemiešu varā mežonīgā zemē, kur ne­viens nevarēja nākt palīgā. Pamanījis sev pievērsto Kaikumu skatienu un piesardzības dēļ negribēdams atklāt virsaitim, ka vierta no gūsteknēm ir viņa sieva, viņš apvaldīja satrauktās domas un vienaldzīgi vēroja upes krastus.

Pusjūdzi augšpus upju sateces piroga neapstādamās pabrauca garām kādreizējai karaļa Potatau rezidencei. Nekur neredzēja nevienu citu laivu. Dažas pussagruvušās būdas upes krastos liecināja par nesenajām kara šausmām. Piekrastes ciemati likās pamesti, un upes krasti izskatījās gauži tuksnesīgi. Vienīgi daži ūdensputni ienesa dzīvību šai skumīgajā vien­tulībā. Veikli cilādama garās kājas, aizmuka taparunga, bridējputns ar melniem spārniem, baltu vēderu un sarkanu knābi. Uz garāmbraucošo iezemiešu laivu mierīgi noraudzījās triju pasugu gārņi: pelnu 'pelēkais matuku, muļķīgais dumpis un staltais kotuku, viscaur balts, ar dzeltenu knābi un melnām kājām. Kur augstie un stāvie krasti liecināja par dziļiem ūdeņiem, zivju dzenis, maoru valodā kotare, medīja zušu mazuļus, kuri miljoniem mīt Jaunzēlandes upēs. Kur krastmalā pār upi bija pārliekušies krūmi, pirmajos saules staros rīta tualetei nodevās lepnie pupuķi un piemī­līgās sultānvistas. Visa šī spārnotā sabiedrība baudīja mieru, priecādamās, ka viņu netraucē cilvēki, kurus karš bija apkāvis vai aizdzinis prom.

Sākumā Vaikata lēni plūda caur plašajiem līdzenumiem. Taču drīz vien pauguri un vēlāk arī kalni ieskāva ieleju, kurā upe bija izlauzusi sev gultni. Desmit jūdzes augšpus sateces pēc Paganela kartes Vaikatas krei­sajā krastā vajadzēja atrasties Kirikiriroas ciematam, un tas patiesi tur atradās. Kaikumu ciematā neapstājās. Viņš pavēlēja iedot gūstekņiem viņu pašu produktus, ko maori bija paņēmuši nakts uzbrukuma laikā. Pats virsaitis, viņa karavīri un vergi apmierinājās ar parasto uzturu — ēdamām papardēm, kuras botāniķi sauc par pteris esculenta, ceptām saknēm un kartupeļiem — kapanas —, kas vairumā tiek audzēti abās salās. Maoru mielastā nebija nekādu gaļas ēdienu, un gūstekņu kaltētā gaļa viņus, šķiet, itin nemaz nevilināja.

Pulksten trijos dienā upes labajā krastā parādījās Pokaroas kalnu grē­das atradzes, kas atgādināja cietokšņa mūru drupas. Uz dažām stāvām kraujām bija redzami sagrauti pahi, seni nocietinājumi, kurus maori bija uzcēluši nepieejamās vietās. Šie nocietinājumi izskatījās kā milzīgas ērgļu ligzdas.

Saule jau bija nozudusi aiz apvāršņa, kad piroga piestāja pie stāva krasta, kas bija sētin nosēts purneka akmeņiem, kurus Vaikatas straume bija šurp atvēlusi no vulkāniskās izcelsmes kalniem. Šeit auga daži koki, un maoriem vieta šķita piemērota nometnes ierīkošanai. Kaikumu pavē­lēja izsēdināt gūstekņus krastā. Vīriešiem sasēja rokas, bet sievietes jopro­jām palika brīvas. Gūstekņus novietoja nometnes vidū un sakūra apkārt tik daudz ugunskuru, ka tie izveidoja nepārejamu uguns sienu.

Kad Kaikumu vēl nebija paziņojis savu nodomu viņus apmainīt, Gle­nervens un Džons Mengls apsprieda iespējas, kā atgūt brīvību. To, kas nebija iespējams laivā, viņi cerēja izdarīt krastā, izmantojot nakts aizsegu.

Taču pēc Glenervena sarunas ar zēlandiešu virsaiti, šķiet, prātīgāk bija atteikties no šādiem mēģinājumiem. Vajadzēja apbruņoties ar pacietību. Apmaiņa solīja vairāk izredžu izglābties nekā uzbrukums apbruņotiem iezemiešiem vai bēgšana pa nepazīstamu apvidu. Protams, neparedzēti apstākļi varēja novilcināt vai pat izjaukt sarunas par apmaiņu, taču prā­tīgākais tomēr bija nogaidīt sarunu iznākumu. Patiesi, ko gan varēja iesākt desmit neapbruņoti cilvēki pret trīsdesmit labi apbruņotiem mežo­ņiem? Turklāt Glenervens bija pārliecināts, ka Kaikumu cilts zaudējusi kādu ietekmīgu virsaiti, kuru iezemieši par katru cenu grib dabūt atpakaļ, un viņš sprieda pareizi.

Nākamajā dienā laiva traucās augšup pa upi ar vēl lielāku ātrumu. Pulksten desmitos tā apstājās uz brīdi netālu no vietas, kur Vaikatā ietek Pohaivenas upīte, kas līkumo pa Vaikatas labā krasta līdzenumiem.

Šeit pie Kaikumu laivas piebrauca piroga ar desmit iezemiešiem. Ka­ravīri nevērīgi apmainījās ar sveicienu «airs mai ra», kas nozīmē «atnāc šurp vesels», un abas laivas tagad slīdēja blakus. Jaunatbraukušie maori acīmredzot bija nesen cīnījušies ar angļu karaspēku. Tas bija redzams pēc viņu saplēstajām drēbēm, asiņainajiem ieročiem un brūcēm, kas vēl asiņoja zem skrandām. Viņi bija drūmi un nerunīgi. Saglabādami atturību, kas tik raksturīga visām mežonīgajām tautām, viņi neveltīja eiropiešiem nekādu uzmanību.

Ap dienas vidu rietumos parādījās Maungatotari virsotnes. Ieleja, pa kuru tecēja Vaikata, kļuva aizvien šaurāka. Stāvos krastos iesprostotā upe tagad traucās ar negantu ātrumu. Taču spēcīgie airētāji, sasprindzi­nādami spēkus un cilādami airus kādas dziesmas ritmā, dzina laivu aug­šup pa putojošiem ūdeņiem. Krāces palika aiz muguras, un Vaikata atkal rāmi plūda līkumotajos krastos.

Pievakarē Kaikumu lika piestāt pie šauras krasta joslas, kur krauji no­laidās pirmās kalnu terases. Kādi divdesmit iezemieši, izkāpuši no laivām, tur iekārtojās uz naktsguļu. Zem kokiem liesmoja ugunskuri. Kāds vir­saitis, acīmredzot pēc sava stāvokļa līdzīgs Kaikumu, cienīgiem soļiem piegāja klāt un paberzēja savu degunu pret Kaikumu degunu, tas ir, ap­sveica viņu ar draudzīgo šongi sveicienu. Gūstekņus maori atkal novietoja nometnes vidū un modri sargāja visu nakti.

Nākamajā rītā atsākās tas pats apnicīgais brauciens augšup pa Vai- katu. No sīkajām pietekām upē iebrauca vēl citas laivas. Tajās bija apmē­ram sešdesmit karavīru, acīmredzot pēdējās sacelšanās dalībnieki, kas, vairāk vai mazāk cietuši no angļu lodēm, tagad atgriezās kalnu apgabalos. Laiku pa laikam laivās, kas brauca virknē cita aiz citas, atskanēja dzie­dāšana. Kāds iezemietis uzsāka noslēpumaino «Pihe», nacionālo himnu, kas aicināja maorus uz neatkarības karu:

— Papa ra ti vati tidi I dunga nei…

Spēcīgā un skanīgā dziedātāja balss atbalsojās kalnos, un pēc katra panta visi pārējie iezemieši, sizdami sev pa krūtīm, kuras dunēja kā bun­gas, atkārtoja kareivīgo piedziedājumu. Tad airētāji ar jaunu spēku uzgula uz airiem, un laivas, pārvarēdamas straumi, slīdēja pa ūdens virsu.

Tai pašā dienā gūstekņi novēroja kādu neparastu dabas parādību. Ap pulksten četriem pēc pusdienas virsaiša stingrās rokas vadītā laiva, nesa­mazinādama ātrumu, droši ieslīdēja šaurā aizā. Straume putodama triecās pret neskaitāmām saliņām, kas bija ļoti bīstamas. Ja laiva šai Vaikatas posmā apgāztos, braucējiem nebūtu glābiņa, jo krasti nesolīja nekādu pa­tvērumu. Ikviens, kas spertu kāju uz verdošajām krasta dūņām, neglāb­jami ietu bojā.

Vaikata šeit tecēja starp karstiem avotiem, kas vienmēr vilināt vilināja tūristus. Dzelzs oksīds bija nokrāsojis krasta dūņas spilgti sarkanā krāsā. Tur nevarēja atrast ne pēdas cieta tufa. Gaisu pildīja kodīga sēra dvaka. Iezemieši to panesa itin labi, toties gūstekņus mocīja smacējošie tvaiki, kas cēlās no zemes plaisām un izdalījās no pūšļiem, kuri sprāga pušu pa­zemes gāzu spiediena ietekmē. Nāsīm bija grūti paciest šos izgarojumus, taču acis iespaidīgo skatu varēja vienīgi apbrīnot.

Laivas ienira biezā tvaiku mākonī. Zilbīgi baltas grīstes kāpa augšup, veidodamas virs upes miglas kupolu. Abos krastos darbojās simtiem gei- zeru. Vieni izvirda tvaika mutuļus, citi izšļāca veselus ūdens stabus. Iespaidīgais skats nemitīgi mainījās, itin kā mākslīgi ierīkotās strūklakas vadītu kāds apslēpts mehānisms. Ūdens un tvaiki, gaisā sajaukdamies, mirdzēja saulē visās varavīksnes krāsās.

Šai vietā Vaikata plūst pa staignu gultni, kas nemitīgi vārās pazemes uguns ietekmē. Necik tālu uz austrumiem no šejienes Rotoruas ezera kras­tos rēc Rotomahanas un Tetaratas karstie avoti un kūpošie ūdenskritumi, kurus redzējuši daži drosmīgi ceļotāji. Viss šis apvidus pilns ar geizeriem, krāteriem un sēravotiem. Caur tiem laužas laukā gāzu pārpalikums, kas neatrod izeju pa Tongarira un Vakari krāteriem, vienīgajiem Jaunzēlandes darbīgajiem vulkāniem.

Veselas divas jūdzes iezemiešu laivas brauca zem izgarojumu velvēm, starp karstajiem mutuļiem, kas vēlās pa ūdens virsu. Pēc tam sēra dūmi izklīda, un svaiga gaisa strāvas beidzot ļāva gūstekņiem atvilkt elpu. Sēr­avotu apvidus palika aiz muguras.

Līdz dienas beigām, iezemiešiem sparīgi airējot, laivas pārvarēja vēl Hipapatuas un Tamateas krāces. Vakarā Kaikumu apmetās uz naktsguļu simt jūdzes no Vaipas un Vaikatas sateces. Upe, kas līdz šim bija tecējusi uz austrumiem, tagad pagriezās uz dienvidiem, tuvodamās Taupo ezeram.

Nākamajā dienā upes labajā krastā gūstekņi ieraudzīja kādu kalnu. Ielūkojoties kartē, Zaks Paganels konstatēja, ka tas ir Taubara kalns, kas paceļas trīs tūkstoši pēdu augstumā.

Ap dienas vidu laivu virtene, upei paplašinoties, iebrauca Taupo ezerā, un iezemieši jūsmīgi sveica drānas gabalu, kas plīvoja uz kādas būdas jumta. Tas bija maoru nacionālais karogs.