KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

IX nodaļa MAGELĀNA JŪRAS Šaurums

Paganela lēmumu visi uzņēma ar patiesu prieku. Roberts tik brāzmaini metās viņam ap kaklu, ka cienījamais zinātniskais sekretārs tik tikko noturējās kājās.

— Dūšīgs puisis, — Paganels sacīja. — Es mācīšu viņam ģeogrāfiju.

Tā kā Džons Mengls solījās padarīt Robertu par jūrnieku, Glener­vens — par drosmīgu vīru, majors — par aukstasinīgu zelli, lēdija He­lēna — par krietnu un augstsirdīgu cilvēku, bet Mērija Granta teicās iedvest viņam pateicību pret šiem skolotājiem, tad jaunajam Grantam acīmredzot bija lemts kļūt par ideālu džentlmeni.

Ātri uzņēmis ogles, «Dunkans» atstāja šos nemīlīgos krastus. Turēdams kursu uz rietumiem, tas iekļuva Brazīlijas piekrastes straumē un 7. sep­tembrī, spirgtam ziemeļvējam pūšot, šķērsoja ekvatoru un iebrauca Dien­vidu puslodē.

Brauciens noritēja bez kādiem sarežģījumiem. Visus ekspedīcijas da­lībniekus spārnoja vislabākās cerības. Izredzes atrast kapteini Grantu, šķiet, auga no dienas dienā. Jo pārliecināts par ekspedīcijas sekmēm bija «Dunkana» kapteinis. Šo ticību uzturēja galvenokārt viņa karstā vēlēša­nās redzēt mis Mēriju laimīgu un apmierinātu. Pret jauno meiteni Džonam Menglam bija modusies īpaša interese, un savas jūtas viņš prata tik labi noslēpt, ka, izņemot Mēriju Grantu un viņu pašu, tās bija visiem zināmas.

Augsti mācītais ģeogrāfs ta'gad droši vien bija laimīgākais cilvēks visā Dienvidu puslodē. Augas dienas viņš pētīja kartes, izklājis tās kopkajītē uz galda. Tas bija par iemeslu mūžīgiem strīdiem ar misteru Olbinetu, kuram vajadzēja klāt galdu, šais strīdos Paganela pusē nostājās visi jahtas viesi, izņemot majoru, kuram ģeogrāfija bija vienaldzīga, it īpaši ēdienreizēs. Bez tam Paganels bija izcēlis no kapteiņa palīga lādes veselu kaudzi grāmatu, to vidū vairākus sējumus spāņu valodā, un nolēmis iemā­cīties Servantesa valodu, kuru uz kuģa neviens neprata. Šai valodai vaja­dzēja atvieglot ģeogrāfiskos pētījumus Cīles piekrastē. Tā kā lingvistisku dotību viņam netrūka, viņš cerēja tekoši runāt spāniski līdz tam laikam, kad kuģis piestās Konsepsjonas ostā. Tāpēc viņš mācījās jo aizrautīgi, nemitīgi murminādams dažnedažādus nesaprotamus vārdus.

Pavaļas brīžos Paganels vēl atrada iespēju nodarboties ar Robertu un stāstīja viņam par zemēm, kurām «Dunkans» strauji tuvojās.

10. septembrī, kad jahtas atrašanās vieta bija 5° 37' dienvidu platuma un 31° 15' rietumu garuma, Glenervens uzzināja kaut ko tādu, kas, iespē­jams, nav zināms pat izglītotākiem prātiem. Klāstīdams Amerikas vēsturi un kavēdamies pie slavenajiem juras braucējiem, kuru ceļus tagad mēroja arī «Dunkans», Paganels nonāca līdz Kristoforam Kolumbam. Beigās viņš pateica, ka dižais dženovietis nomiris, nezinādams, ka ir atklājis jaunu pasaules daļu.

Visi klausītaji iesaucās aiz pārsteiguma. Paganels palika pie savām domām.

— Tā ir neapšaubāma patiesība, — viņš paziņoja. — Es negribu mazi­nāt Kolumba slavu, bet fakts paliek fakts. Piecpadsmitā gadsimta beigās visus prātus nodarbināja viens jautājums: kā vieglāk sasniegt Āziju un, braucot uz rietumiem, nokļūt austrumos. Vārdu sakot, kā atrast īsāko ceļu uz «garšvielu zemi». Pēc tā tiecās arī Kolumbs. Viņš devās četros jūras braucienos, sasniedza Ameriku pie Kumanas, Hondurasas, Moskītu krasta, Nikaragvas, Veragvas, Kostarikas un Panamas, noturēdams šos krastus par Japānas un Ķīnas piekrasti. Viņš nomira, nenojauzdams, ka eksistē jauns, milzīgs kontinents, kuram viņš nebija devis pat savu vārdu.

— Es ticu jums, dārgais Paganel, — Glenervens atbildēja, — taču nebrīnieties, ka esmu pārsteigts, un atļaujiet jums vaicāt, kādi jūras brau­cēji uzzināja patiesību par Kolumba atklājumiem.

— Viņa pēcnieki, sākot ar Ohedu, kas bija pavadījis Koluīnbu viņa ceļojumos, tad vēl Vinsents Pinsons, Vespuči, Mendosa, Bastidass, Kav- rals, Soliss, Balvoja. Šie kuģinieki apbraukāja Amerikas austrumu kras­tus, atzīmējot uz kartes to kontūras. Pirms trīssimt sešdesmit gadiem viņus nesa uz dienvidiem tā pati straume, kas tagad dzen arī mūsu jahtu. Ievērojiet, draugi, mēs pārbraucām pār ekvatoru tieši tai pašā vietā, kur to šķērsoja Pinsons piecpadsmitā gadu simteņa beidzamajā gadā, un mēs tuvojamies tam pašam astotajam dienvidu platuma grādam, kur viņš izkāpa Brazīlijas krastā. Pēc gada portugālis Kavrals aizkļuva līdz Se- guro ostai. Tad Vespuči savā trešajā ekspedīcijā 1502. gadā aizbrauca vēl tālāk uz dienvidiem. 1508. gadā Vinsents Pinsons un Soliss apvienojās, lai kopīgi izpētītu Amerikas krastus, un 1514. gadā Soliss atklāja Lapla- tas upes ieteku, kur iezemieši viņu apēda. Gods apbraukt apkārt Amerikas kontinentam piekrita Magelānam. 1519. gadā šis dižais jūras braucējs ar pieciem kuģiem devās gar Patagonijas krastiem un atklāja Ilgoto ostu, kā arī Svētā Juliāna ostu, kur ilgāku laiku uzkavējās. Pēc tam piecdesmit otrajā platuma grādā Magelāns atklaja Vienpadsmit Tūkstošu Jaunavu jūras šaurumu, kas vēlāk ieguva viņa vārdu, un 1520. gada 28. novembrī iebrauca Klusajā okeānā. Ai, kāds prieks pārņēma visu viņa būtni un cik satraukti pukstēja sirds, kad skatienam līdz pat apvārsnim pavērās vēl neredzēta, saules staros mirgojoša jūra!

— Ak, Paganela kungs, būtu es bijis tur klāt! — ģeogrāfa stāsta aiz­grābts, Roberts Grants iesaucās.

— Arī es, mīļo draudziņ, protams, nebūtu laidis garām šādu izdevību, ja vien liktenis man būtu lēmis nākt pasaulē pirms trīssimt gadiem.

— Tas mūs ļoti apbēdinātu, Paganela kungs, — lēdija Helēna atsau­cās, — jo tādā gadījumā jūs neatrastos uz «Dunkana» un nestāstītu mums tik aizraujošus stāstus par Amerikas atklāšanu.

— Manā vietā to pastāstītu kāds cits, kundze, un piebilstu vēl, ka pateicība par rietumu piekrastes izpētīšanu pienākas brāļiem Pizarro. Šie drosmīgie dēkaiņi nodibināja veselu virkni pilsētu. Kusko, Kvito, Lima, Santjago, Viljarika, Valparaiso un Konsepsjona, kurp patlaban dodas mūsu «Dunkans», — tās visas ir viņu dibinātās pilsētas. Brāļu Pizarro atklājumi papildinaja Magelana atklājumus, un Amerikas krastu apveidi par lielu apmierinājumu Vecās pasaules zinātniekiem varēja parādīties •ģeogrāfijas kartēs.

— Es gan vēl nejustos apmierināts, — Roberts paziņoja.

— Kāpēc? — Mērija vaicāja, uzlūkodama brāli, kuru ģeogrāfa stās­tījums bija tik ļoti aizrāvis.

— Patiešām, manu zēn, kāpēc? — lords Glenervens jautāja, uzmudi­noši smaidīdams.

— Tāpēc, ka es gribētu zināt, vai aiz Magelāna jūras šauruma vēl kaut kas ir.

— Lieliski, draudziņ! — Paganels iesaucās. — Arī es būtu gribējis uzzināt, vai kontinents stiepjas līdz pat polam vai ari paveras jūras klaids, kā to paredzēja, milord, jūsu tautietis Dreiks. Tāpēc nav šaubu, ka Roberts Grants un 2aks Paganels, ja viņi dzīvotu septiņpadsmitajā gadu simtenī, noteikti būtu devušies līdzi holandiešiem Shoutenam un Lemērain, kuri alka atminēt šo ģeogrāfijas mīklu.

— Vai viņi bija zinātnieki? — lēdija Helēna jautāja.

— Nē, tikai uzņēmīgi tirgotāji, kurus atklājumu zinātniskā puse visai maz interesēja. Tai laikā Holandē pastāvēja Austrumindijas kompānija, kurai vienīgajai piederēja tiesības pārvadāt preces caur Magelāna jūras šaurumu. Tā kā toreiz cits rietumu jūras ceļš uz Āziju nebija zināms, šī privilēģija kļuva par īstu žņaugu. Tad daži tirgotāji nolēma cīnīties pret šo monopolu, atklājot citu jūras šaurumu. Starp šiem tirgotājiem bija arī kāds Izaks Lemērs, gudrs un izglītots vīrs. Viņš sarīkoja par saviem līdzekļiem ekspedīciju, kuru vadīja viņa brāļadēls Zakobs Lemērs un Shou- tens, pieredzējis kuģinieks no Hornas. Šie drosmīgie jūras braucēji devās ceļā 1615. gada jūnijā, turpat veselu gadu simteni pēc Magelāna. Viņi atklāja Lemēra jūras šaurumu starp Ugunszemi un Valstu zemi un 1616. gada 12. februārī apbrauca apkārt slavenajam Hornas ragam, kuru ar vēl lielākām tiesībām nekā tā dvīņubrāli Labās Cerības ragu varētu, saukt par Vētru ragu.

— Nudien man vajadzēja tur būt! — Roberts iesaucās.

— Un tu, draudziņ, tad būtu dzēris no visspirdzinošākā prieka avota, — Paganels aizrautīgi turpināja. — Patiesi, vai pasaulē var būt lielāks gandarījums un patiesāks prieks par to, kādu izjūt jūras braucējs, atzīmēdams uz kuģa kartes savus atklājumus! Viņš vēro, kā pamazām viņa acu priekšā veidojas jaunas zemes, kā izkāpj no viļņu bangotnes sala pēc salas, rags pēc raga. Sākumā krastu aprises ir neskaidras, nepilnīgas un saraustītas. Šeit vientuļš zemesrags, tur izolēts joms, tālāk — neaptve­rams līcis. Ar laiku atklājumi papildina cits situ, līnijas savienojas, pun- ktīru uz kartēm aizstāj svītra. Līči iegulst sauszemē noteiktās vietās, ze­mesragi atbalstās uz zināmiem krastiem. Un beidzot uz globusa visā krāš­ņumā parādās jauns kontinents ar ezeriem, upēm un upītēm, kalniem, ielejām, līdzenumiem, ciematiem, pilsētām un metropolēm. Ai, dārgie draugi, jaunu zemju atklājējs ir visīstākais izgudrotājs! Viņš pārdzīvo- tādus pašus saviļņojuma brīžus, tādus pašus pārsteigumus. Bet nu šīs atradnes turpat pilnīgi iztukšotas — viss redzēts, viss izpētīts, visi konti­nenti un jaunās zemes atklātas, un mums, pēdējiem ienācējiem ģeogrāfijas zinātnē, vairs nav ko darīt.

— Un tomēr ir, dārgais Paganel, — Glenervens iebilda.

— Kas tad?

— Tas, ko mēs darām!

«Dunkans» tikmēr ar apbrīnojamu ātrumu traucās pa Vespuči un Ma­gelāna ceļu. 15. septembrī tas šķērsoja Mežāža tropu un uzņēma kursu uz daudzināto jūras šaurumu. Vairākas reizes kā tikko manāma līnija apvār­šņa malā parādījās Patagonijas zemie krasti. Līdz tiem bija vairāk nekā desmit jūdžu, un pat slavenais Paganela tālskatis sniedza savam īpašnie­kam tikai neskaidru priekšstatu par Amerikas piekrasti.

25. septembrī «Dunkans» jau atradās pie Magelāna jūras šauruma un droši iebrauca tā ūdeņos. So ceļu parasti izraugās tvaikoņi, kas dodas uz Kluso okeānu. Šaurums ir tieši trīssimt septiņdesmit sešas jūdzes garš. Tas ir pietiekami dziļš, lai pa to varētu izbraukt vislielākie kuģi, pat turo­ties pie pašiem krastiem. Šauruma dibens piemērots enkura izmešanai. Abos krastos daudz saldūdens avotu, upēs milzums zivju, meži bagāti ar medījumiem. Kādās divdesmit vietās var droši un ērti piestāt pie krasta. Vārdu sakot, šeit ir tūkstošiem priekšrocību, kādu nav nedz Lemēra jūras šaurumā, nedz pie Hornas raga draudīgajām klintīm, kur nemitīgi plosās viesuļi un vētras.

Pirmajās brauciena stundās, apmēram sešdesmit, astoņdesmit jūdžu garā posmā līdz Gregorija ragam, jūras šauruma krasti bija lēzeni un smilšaini. Zaks Paganels negribēja palaist garām nevienu ainavu, nevienu piekrastes sīkumu. Braucienam pa šaurumu nevajadzēja ilgt vairāk par trīsdesmit sešām stundām, un garām slīdošā, dienvidu saules apmirdzētā abu krastu panorāma, protams, bija tā vērta, lai ievērojamais zinātnieks to apbrīnotu. Ziemeļu krastā neredzēja neviena cilvēka. Vienīgi Uguns- .zemes kailajā klintājā klimta daži nožēlojami iezemieši. Neredzēdams ne­viena patagoņa, Paganels jutās gaužām sarūgtināts un nevarēja vien beigt šķendēties par lielu uzjautrinājumu saviem ceļabiedriem.

— Patagonija bez patagoņiem nav nekāda Patagonija, — viņš sacija.

— Pacietieties, cienījamo ģeogrāf, gan redzēsim arī patagoņus, — lords Glenervens atsaucās.

— Diez vai.

— Bet viņi taču eksistē, — lēdija Helēna iebilda.

— Ļoti šaubos, kundze, jo es nevienu neredzu.

— Galu galā vārds «patagoņi», kas spāniski nozīmē «lielkāji», diez vai tiktu dots iedomātām būtnēm.

— Vārds vēl neko nenozīmē, — Paganels pastāvēja pie savām domām, lai saasinātu strīdu. — Turklāt nemaz nav zināms, kā viņi paši sevi sauc.

— Kas to būtu domājis! — Glenervens brīnījās. — Vai jūs, major, to zinājāt?

— Nē, — Maknebs attrauca, — un es nedotu nevienu skotu mārciņu, lai to uzzinātu.

— Un jums tomēr tas būs jāuzzina, vienaldzīgais cilvēk! — Paganels paziņoja. — Tiesa, Magelāns šejienes iezemiešus nosauca par patagoņiem, bet ugunszemieši viņus dēvē par tiremeņiem, čīlieši — par koukalviem, Karmenas kolonisti — par tehvelčiem, araukāņi — par uiličiem. Bugen- vils nosauca viņus par čauhiem, Falkners — par teveletiern. Viņi paši sevi dēvē par inakiein. Sakiet, lūdzu, — kā lai cilvēks tiek gudrs šai jūklī ur* vai vispār tauta ar tik daudziem vārdiem var eksistēt?

— Ir nu gan pierādījums! — lēdija Helēna iesaucās.

— Pieņemsim, ka tas tā ir, — Glenervens noteica, — taču, manuprāt,, mūsu draugam Paganelam jāatzīst: ja arī pastāv domstarpības par pata- goņu nosaukumu, tad vismaz viņu izskats neizraisa nekādas šaubas.

— Nekas mani nepiespiedīs atzīt tamlīdzīgas aplamības, — Paganels attrauca.

— Viņi ir liela auguma, — Glenervens sacīja.

— Man tas nav zināms.

— Vai tad viņi būtu maza auguma? — lēdija Helēna vaicāja.

— Neviens to nevar apgalvot.

— Tatad vidēja auguma? — Maknebs samierinoši sacīja.

— Arī tas man nav zināms.

— Tas jau ir par daudz! — Glenervens iesaucās. — Ceļotāji, kas viņus, redzējuši .. .

— Ceļotāji, kas viņus redzējuši, — ģeogrāfs pārtrauca, — nebūt nav vienis prātis. Magelāns stāsta, ka viņa galva tik tikko sniegusies patago­ņiem līdz jostasvietai.

— Redziet nu!

— Toties Dreiks apgalvo, ka jebkurš anglis esot garāks par visgarāko' patagoni.

— Ko nu angļi! — majors nicīgi noteica. — Tie droši vien būs bijuši: skoti.

— Kavendišs liecina, ka patagoņi esot lieli un spēcīgi, — Paganels turpināja. — Hokinss viņus sauc par milžiem. Lemērs un Shoutens uz­skata, ka viņi ir apmēram vienpadsmit pēdu gari.

— Šie godavīri pelna uzticību, — Glenervens piemetināja.

— Protams, gluži tāpat kā Vuds, Narboro un Falkners, pēc kuru do­mām, patagoņi ir vidēja auguma. Tiesa, Bairons, 2irodē, Bugenvils, Voliss. un Karterē apgalvo, ka patagoņi esot sešas pēdas un sešas collas gari, turpretī zinātnieks d'Orbiņī, kurš vislabāk pazīst šo zemi, uzskata, ka pa- tagoņu vidējais augums ir piecas pēdas un četras collas.

— Bet kāda tādā gadījumā ir patiesība? — lēdija Helēna vaicāja,.

— Patiesība, kundze, ir šāda: patagoņiem ir īsas kājas un garš rumpis. To pašu var izteikt arī joka veidā: šie cilvēki ir sešas pēdas gari, kad sēž, un tikai piecas pēdas gari, kad stāv kājās.

— Bravo, cienījamais zinātniek! — Glenervens iesaucās. — Vareni sacīts!

«Dunkana» rajas skāra dižskābaržu zarus.

— Turklāt, — Paganels turpināja, — ja patagoņi neeksistē, tad tais­nība tikpat labi var būt visiem. Un beigu beigās, dārgie draugi, man jā­saka jums par apmierinājumu, ka Magelāna jūras šaurums ir lielisks arī bez patagoņiem.

Sai brīdī «Dunkans» brauca garām Brunsvikas pussalai, abpus kuģa pavērās brīnišķīgas ainavas. Septiņdesmit jūdžu attālumā no Gregorija raga aiz labā borta palika Puntaarenasas pārmācības nams. Starp kokiem pavīdēja Ciles karogs un baznīcas zvanu tornis. Tad šauruma ūdeņi ap­skaloja varenus granīta milzeņus. Kalnu pakājes sedza nepārredzami meži, bet mūžīgā sniega klātās,virsotnes sniedzās mākoņos. Dienvidrietu­mos seši tūkstoši pieci simti pēdu augstumā slējās Tarna kalns. Pēc ilga mijkrēšļa satumsa nakts. Apkārtne nemanot ietinās glāsainās ēnās. Pie debesīm iedegās spožas zvaigznes, un Dienvidu Krusts norādīja kuģotā­jiem dienvidpola atrašanās vietu. Šai luminiscējošajā tumsā, mirgojot zvaigznēm, kuras šeit aizstāj civilizēto krastu bākugunis, jahta droši tur­pināja ceļu, neizmezdama enkuru nevienā no daudzajiem ērtajiem līcīšiem. Jahtas rājas bieži skāra dižskābaržu zarus, kas slīga pār viļņiem. Kuģa skrūve bieži sabangoja ūdeņus lielu upju grīvās, iztraucēdama meža zosis, pīles, purva slokas, prīkšķes un citus spārnotos šo purvaino vietu iemītnie­kus. Drīz no tumsas iznira drupas, kurām nakts piešķīra drūmu diženumu. Tā bija sen pamesta kolonija, kuras vārds mūžam liks apšaubīt šās zemes auglību un medījumu bagātību. «Dunkans» brauca garām Bada ostai.

Šai vietā 1581. gadā uz dzīvi apmetās spānietis Sarmiento ar četri simti emigrantiem. Viņš nodibināja šeit Sanfilipas pilsētu. Ārkārtīgi bargais sals izretināja kolonistu rindas, trūkums un bads pieveica tos, kurus ziema bija saudzējusi, un 1587. gadā korsārs Kavendišs atrada pēdējo no šiem četri simti nelaimīgajiem, kas bija miruši badā sagruvušajā pilsētā, kura savas pastāvēšanas sešos gados, šķiet, bija pārdzīvojusi sešus gad­simtus.

«Dunkans» slīdēja gar šiem vientulīgajiem krastiem. Gaismas svīdā tas brauca pa šauru iežmaugu starp dižskābaržu, ošu un bērzu mežiem, virs kuriem pacēlās zaļi kupoli, ar akmeņozoliem apauguši pakalni un smailas virsotnes, pār kurām visaugstāk slējās Buklendas obelisks. Jahta pabrauca garām Sannikolasa līcim, kuru Bugenvils kādreiz bija nosaucis par Franču līci. Tālumā draiskojās roņu bari un milzīgas valzivis, par kuru apmēriem varēja spriest pēc izšļāktajām ūdensstrūklām, kas bija redzamas no četru jūdžu attāluma. Beidzot «Dunkans» apbrauca Frovarda zemesragu, kuru vēl klāja ziemas ledus. Šauruma otrā pusē, Ugunszemē, seši tūkstoši pēdu augstumā slējās Sarmiento kalns — gigantiska, mākoņu caurausta klinšu gūzma, kas debesu zilgmē, šķiet, veidoja gaisa arhipclāgu. Ar Frovarda ragu patiesībā arī beidzās Amerikas kontinents, jo Hornas rags ir tikai vientuļa klints, kas iemesta jūrā piecdesmit sestajā platuma grādā.

Aiz Frovarda raga jūras šauruma krasti vēl vairāk satuvinās starp Brunsvikas'pussalu un Izmisuma zemi — garu salu, kas- sīko saliņu vidū šķiet līdzīga milzīgai, akmeņiem nosētā sēklī izsviestai valzivij. Cik ļoti šis izrobītais Amerikas lejasgals atšķiras no Āfrikas, Austrālijas vai Indi­jas gludajiem viengabala galiem! Kāda neiedomājama kataklizma sašķai­dījusi šo milzīgo, starp diviem okeāniem iemesto zemesragu!

Tālāk auglīgos krastus nomainīja kailas un tuksnesīgas kalnaines, kuras šķēla neskaitāmas sarežģītā ūdens labirinta aizas.. «Dunkans» droši un nekļūdīgi lavēja pa kaprīzajiem līkločiem, jaukdams savu dūmu mutu­ļus ar miglu, kas klājās pār klintīm. Nesamazinot ātrumu, jahta pabrauca garam vairākām šais vientulīgajos krastos izkaisītajām spāņu faktorijām. Pie Tamara raga šaurums atkal kļuva platāks. Apliecis loku ap Narboro salas stāvajiem krastiem, «Dunkans» tuvojās dienvidu piekrastei. Beidzot pēc trīsdesmit sešām stundām kopš iebraukšanas Magelāna jūras šaurumā ceļinieki ieraudzīja Pilāras zemesraga klinti, kas pacēlās Izmisuma zemes galējā punktā. Skatienam pavērās neaptverams, mirgojošs jūras klajš, un 2aks Paganels, sveikdams to ar jūsmīgu žestu, jutās tikpat dziļi aizgrābts kā pats Fernāns Magelāns, kad viņa «Trinidadas» burās iegūla Klusā okeāna vējš.