KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

IV nodaļa zemŪdens KLINTIS

Nogurdinošais ceļojums ieilga. 2. februāri, septītajā dienā pēc izbrauk­šanas, no «Makarija» klāja vēl nevarēja saskatīt Oklendas piekrasti. Lai gan visu laiku pūta izdevīgs dienvidrietumu vējš, pretstrāvu dēļ briga tik tikko virzījās uz priekšu. Jūra bija bangaina. Kuģa korpuss krakšķēdams ierakās viļņu vālos un tikai ar grūtībām cēlās augšā. Slikti nostiprinātie masti, kuģim zvalstoties, nodevīgi šūpojās.

Par laimi, Vils Hellijs, būdams gausas dabas, nelika uzvilkt visas bu­ras, jo tādā gadījumā masti neglābjami nolūztu. Džons Mengls tomēr nezaudēja cerības, ka nožēlojamā čaumala sasniegs ostu bez īpašiem ne­gadījumiem, taču viņam bija sāpīgi redzēt, ka viņa biedri uz brigas atro­das tik neērtos apstākļos.

Nedz lēdija Helēna, nedz Mērija Granta nesūdzējās, lai gan nebeidza­mais lietus neļāva atstāt kabīni, kur trūka gaisa un kuģa šūpošanās bija īpaši jūtama. Tāpēc, par spīti nelāgajam laikam, abas sievietes bieži vien iznāca uz klāja, un tikai neizturamas vēja un lietus brāzmas piespieda viņas nokāpt atpakaļ šaurajā telpā, kas bija vairāk piemērota precēm nekā pasažieriem, kur nu vēl pasažierēm.

Draugi pūlējās izklaidēt dāmas. Paganels mēģināja īsināt laiku ar sa­viem stāstiem, taču viņam nebija gandrīz nekādu panākumu. Bēdīgā at­griešanās atstāja uz ceļiniekiem nospiedošu iespaidu. Agrāk viņi ar lielu interesi bija klausījušies ģeogrāfa plašos izklāstus par pampām un Aus­trāliju, turpretī tagad Paganela apceres par Jaunzēlandi atstāja viņus vienaldzīgus un vēsus. Viņi devās uz zemi ar drūmo pagātni bez kāda iedvesmojoša mērķa, nevis pēc brīvas gribas, bet liktenīgas nepieciešamī­bas spiesti. No visiem «Makarija» pasažieriem vislielāko līdzcietību modi­nāja lords Glenervens. Viņu reti varēja redzēt kabīnē. Viņš nespēja nosē­dēt uz vietas. Būdams nervozs un viegli uzbudināms, viņš nevarēja samie­rināties ar ieslodzījumu četrās sienās. Augu dienu un bieži vien arī nakti viņš pavadīja uz klāja, nepievērsdams uzmanību lietus straumēm un viļņu šļakstiem. Brīžam viņš stāvēja, atspiedies pret reliņiem, brīžam atkal sa­traukti staigāja šurpu turpu pa klāju. Viņa skatiens visu laiku raudzījās dūmakainajā tālē. Tiklīdz debesis mazliet noskaidrojās, Glenervens neat- raudamies vērās tālskatī. Viņš itin kā vaicāja kaut ko mēmajiem viļņiem. Ar rokas mājienu viņš, liekas, gribēja pārraut miglas plīvuru, šos apvār­šņa malā sabiezējušos tvaikus. Viņš nevarēja samierināties ar likteņa pie­meklējumu, un viņa seja pauda dziļas sāpes. Glenervens bija enerģisks cilvēks un līdz šim bija juties laimīgs un spēka pilns, bet te pēkšņi laime un veiksme bija novērsusies no viņa.

Džons Mengls neatkāpās no Glenervena ne soli un kopā ar viņu pa­cieta visas nelāgā laika sodības. Šai dienā Glenervens īpaši neatlaidīgi raudzījās tālē, kur pie apvāršņa bija pavēries kāds gaišums. Džons pie­nāca viņam klāt.

— Vai jūsu augstība pūlas saredzēt zemi? — viņš vaicāja.

Glenervens noraidoši papurināja galvu.

— Un tomēr, — jaunais kapteinis atsāka, — jūs droši vien ar nepa­cietību gaidāt bridi, kad varēsit atstāt šo brigu. Jau pirms trīsdesmit se­šām stundām mums vajadzēja ieraudzīt Oklendas ugunis.

Glenervens neatbildēja. Viņš joprojām tālskatī vēroja apvārsni tai pusē, no kurienes pūta vējš.

— Zeme jau nav tai pusē, — Džons Mengls ieminējās. — Skatieties vairāk pa labi, jūsu augstība.

— Kāpēc, Džon? — Glenervens sacīja. — Es nemeklēju zemi!

— Ko tad jūs meklējat, milord?

— Savu jahtu! «Dunkanu», — Glenervens attrauca. — Tam vajag būt šeit, šajos ūdeņos tas piekopj baismo pirāta amatu. Jahta noteikti ir šeit,

Džon, — šai kuģu ceļa starp Austrāliju un Jaunzēlandi. Man ir tāda no­jauta, ka mēs to satiksim.

— Lai dievs mūs paglābj no šādas tikšanās, milord!

— Kāpēc, Džon?

— Jūsu augstība aizmirst, kādā stāvoklī mēs atrodamies. Ko gan mēs iesāktu uz šīs brigas, ja «Dunkans» dzītos mums pakaļ? Mēs nebūtu spē­jīgi pat aizbēgt.

— Aizbēgt?

— Jā, milord! Mēs veltīgi mēģinātu to izdarīt! Mūs saņemtu gūstā,, un mūsu dzīvības būtu atkarīgas no šo neliešu žēlastības, bet Bens Džoiss jau ir pierādījis, ka izdarīt noziegumu viņam neko nenozīmē. Mūsu dzī­vības viņiem maksātu dārgi. Mēs cīnītos līdz pēdējam elpas vilcienam.. Bet kas notiktu pēc tam? Padomājiet, milord, par lēdiju Glenervenu, pa­domājiet par Mēriju Grantu!

— Nabaga sievietes! — Glenervens noteica. — Mana sirds ir bēdu sa­lauzta, Džon, un brīžam mani māc izmisums. Man liekas — mūs gaida jaunas nelaimes, visi debesu spēki sazvērējušies pret mums. Man kļūst baigi.

— Jums, milord?

— Es baidos nevis par sevi, Džori, bet gan par tiem, kurus es mīlu un kurus mīli arī tu.

— Nomierinieties, milord, — jaunais kapteinis atbildēja. — Tagad vairs nav ko baiļoties. «Makarijs» brauc gausi, tomēr kuļas uz priekšu. Vils Hellijs ir stulbs radījums, taču tepat esmu arī es, un, ja mēs tuvosi­mies krastam, kas man liksies bīstams, es izvadīšu kuģi atpakaļ jūrā. Tā­tad šai ziņā briesmas mums tikpat kā nedraud. Bet, ja pēkšņi mēs atrastos blakus «Dunkanam», tad lai dievs mums ir žēlīgs! Jūsu augstībai jācenšas to ieraudzīt vienīgi tāpēc, lai izvairītos no šīs sastapšanās, lai aizbēgtu prom no pirātu kuģa.

Džonam Menglam bija taisnība. Sastapšanās ar «Dunkanu» vecajam «Makarijam» būtu liktenīga. Sais nomaļajos ūdeņos pirāti varēja darboties bez riska. Par laimi, šai dienā jahta neparādījās, tuvojās sestā nakts pēc izbraukšanas no Tufolda līča, un nekas neliecināja, ka Džona Mengla ba­žas varētu piepildīties.

Un tomēr šai naktij bija lemts būt briesmīgai. Pulksten septiņos vakarā pēkšņi iestājās melna tumsa. Debesis klāja draudīgi mākoņi. Jūrnieka instinkts izrāva no kojas pat dzēruma apreibināto Viļu Helliju. Viņš iznāca no kajītes, berzēdams acis un purinādams lielo, sarkanmataino galvu. Pēc tam viņš ievilka plaušās pamatīgu porciju gaisa, tāpat kā dažs labs cits

Glenervens neatstāja klāju.

atskurbšanas nolūkā būtu iztempis lielu glāzi ūdens, un uzmeta skatienu mastiem. Vējš pieņēmās spēkā un, pavērsies par četriem rumbiem uz rie­tumiem, dzina brigu uz Jaunzēlandes krastu.

Vils Hellijs, neganti lādēdamies, sasauca kopā savus ļaudis un lika vi­ņiem satīt bramburas un uzvilkt naktsburu. Džons Mengls kapteiņa rīcību atzina par pareizu, taču neteica ne vārda. Viņš bija nolēmis neielaisties nekādās sarunās ar šo rupjo tēvaini. Tomēr nedz Glenervens, nedz Džons neatstāja klāju. Pēc divām stundām sāka pūst pamatīga brāzma. Vils Hel­lijs lika brasēt marsburas. Ar šo darbu pieciem vīriem būtu grūti tikt galā,, ja «Makarijam» nebūtu amerikāņu sistēmas dubultrājas. Vajadzēja tikai nolaist augšējo rāju, lai marsburu virsma samazinātos līdz minimumam.

Pagāja vēl divas stundas. Jūra kļuva aizvien bangaināka. Viļņi triecās tik neganti, it kā brigas ķīlis jau būtu uzgrūdies uz zemūdens klintīm. Patiesībā nekādu klinšu vēl nebija, taču smagā briga tikai ar grūtībām pacēlās viļņa mugurā un aizmugures bangas bieži vēlās pāri klājam. Kāds. viļņu vāls noskaloja laivu, kas karājās pie kreisā borta.

Džons Mengls kļuva nemierīgs. Jebkuram citam kuģim šie viļņi nebūtu nemaz tik bīstami, toties smagi piekrautais «Makarijs» varēja gluži viegli noiet dibenā, jo ikreiz, kad briga ierakās viļņos, pār klāju gāzās vesels lē­venis ūdens, kas, neatradis pietiekami daudz noteku, varēja kuģi pārplū­dināt. Lai atvieglinātu ūdens noteci, būtu bijis saprātīgi bortu augšmalās izcirst robus, taču Vils Hellijs noraidīja šo priekšlikumu.

Starp citu, «Makarijam» draudēja daudz lielākas briesmas un izvairī­ties no tām vairs nebija laika.

Ap pusdivpadsmitiem Džons Mengls un Vilsons, kuri stāvēja uz klāja vēja pusē, pēkšņi saklausīja neparastu troksni. Viņos pamodās jūrnieka instinkts. Džons satvēra matrozi aiz rokas.

— Krasta bangas! — viņš sacīja.

— Jā, — Vilsons atsaucās. — Viļņi sašķīst pret sēkli.

— Tas nav tālāk par divām kabeļtauvām.

— Ne tālāk. Tur ir zeme!

Džons pārliecās pāri reliņiem, palūkojās tumšajos viļņos un iesaucās:

— Loti! Vilson, dod šurp loti!

«Makarija» saimnieks, stāvēdams kuģa priekšgalā, acīmredzot nemaz neapzinājās draudošās briesmas. Vilsons satvēra lotes auklu, kas gulējai satīta turpat uz baka, pakāpās fokmasta vantīs un izmeta svina gabalu. Aukla sāka tecēt viņam caur pirkstiem. Pie trešā mezgla lote apstājās.

— Trīs asis! — Vilsons iesaucās.

— Kaptein, — Džons sauca, skriedams pie Vila Hellija, — mēs tuvoja­mies rifiem!

Vai Džons Mengls pamanīja vai nepamanīja, kā Vils Hellijs parausta plecus, — tas nav svarīgi. Jaunais kapteinis tūdaļ metās pie stūres un pa­grieza pinni, kamēr Vilsons, atstājis loti, sāka pievilkt lielo marsburu, lai pagrieztu kuģi pret vēju. No stūres atgrūsto matrozi pēkšņais uzbrukums bija pagalam apstulbinājis.

— Pa vējam! Atlaist vaļa! — jaunais kapteinis kliedza, puledamies iz­vairīties no zemūdens klintīm.

Apmēram pusminūti briga virzījās uz priekšu, gandrīz pieskardamās ar labo bortu rifiem. Lai cik tumša bija nakts, Džons apmēram četras asis no kuģa samanīja baltu putu joslu.

Šai brīdī Vils Hellijs, beidzot aptvēris draudošās briesmas, zaudēja galvu. Vēl lāgā neatskurbušie matroži nevarēja saprast, ko īsti kapteinis grib. Nesakarīgās un pretrunīgās pavēles liecināja, ka stulbajam dzērājam trūkst aukstasinības. Zemes tuvums viņu galīgi samulsināja, jo viņš bija uzskatījis, ka līdz krastam vēl kādas trīsdesmit četrdesmit jūdzes, bet tas bija jau tepat, apmēram astoņas jūdzes no kuģa. Straume bija novirzījusi kuģi no ierastā ceļa, un šis atklājums nožēlojamo kapteini pārsteidza pil­nīgi nesagatavotu.

Džona Mengla ātri izdarītais manevrs bija aizvadījis «Makariju» prom no zemūdens klintīm. Taču Džons nezināja kuģa pozīciju. Varbūt tas atra­dās rifu gredzenā. Vējš nesa brigu uz austrumiem, un kuru katru mirkli tā varēja uzskriet uz citas zemūdens klints.

Drīz vien krasta bangu troksnis kļuva dzirdams pa labi. Atkal vaja­dzēja lavēt. Džons pagrieza stūres pinni uz leju un brasēja, cik bija iespē­jams. Brigas priekšgalā izauga aizvien jaunas zemūdens klintis. Par katru cenu vajadzēja iziet atklātā jūrā. Bet vai izdosies izdarīt vajadzīgo ma­nevru ar tik neveiklu kuģi un tik mazu buru virsmu? Izredzes bija niecī­gas, taču mēģināt vajadzēja.

— Pinni uz leju! Līdz galam! — Džons Mengls sauca Vilsonam.

«Makarijs» tuvojās jaunai rifu joslai. Bangas putodamas šķīda pret

neredzamām klintīm.

Tas bija mokošu gaidu pilns brīdis. Putām klātie viļņi mirdzēja fosfo- riskā gaismā. Jūra rēca, un šķita, ka zemūdens klintīm patiesi dotas antī­kajā mitoloģijā attēloto dzīvo būtņu balsis. Vilsons un Milredijs uzgūla uz stūres ar visu augumu. Stūre padevās.

Pēkšņi kuģi satricināja grūdiens. «Makarijs» bija uzskrējis uz zem­ūdens klints. Bugsprita vaterštagi pārtrūka, un apdraudēts bija arī fok- masts. Vai izdosies pagriezt kuģi bez tālākām avārijām?

Nē, neizdevās, jo vējš pēkšņi pierima, un briga pilnīgi apstājās. Kāds milzu vilnis pacēla to uz savas muguras un trieca ar negantu spēku pret klintīm. Fokmasts nogāzās ar visu takelāžu. Briga divreiz atsitās pret klintīm un palika guļam, sasvērusies par trīsdesmit grādiem uz labajiem sāniem.

Iluminatoru stikli sašķīda drumslās. Pasažieri izsteidzās uz klāja. Taču tam pāri vēlās viļņi, tā ka palikt laukā bija bīstami. Džons Mengls, zinā­dams, ka kuģis pamatīgi iestrēdzis smiltīs, palūdza pasažierus atgriezties kabīnē.

— Sakiet patiesību, Džon, — Glenervens aukstasinīgi uzstāja.

— Patiesība ir tāda, milord, ka dibenā mēs nenoiesim, — Džons Mengls atbildēja. — Vai" bangas kuģi sadragās — tas ir cits jautājums, taču mūsu rīcībā pietiekami daudz laika, lai izlemtu, ko darīt.

— Tagad ir pusnakts?

— Jā, milord, jānogaida rīts.

— Vai nevar nolaist laivu?

— Šādās bangās un tādā tumsā tas nav iespējams. Turklāt mēs nezi­nām, kur var piestāt krastā.

— Labi, Džon, paliksim šeit līdz rītam.

Tikmēr Vils Hellijs gluži kā prātā jucis skraidelēja pa brigas klāju. Viņa matroži, mazliet atjēgušies, izsita degvīna mucai dibenu un stājās pie dzeršanas. Džons paredzēja, ka apdzērušies matroži drīz vien pastrā­dās šausmu darbus. Viņus savaldīt nespēs arī kapteinis. Sis nožēlojamais vīrs plēsa sev matus un lauzīja rokas. Viņš domāja vienīgi par savu kravu, kas nebija apdrošināta.

— Es esmu izputināts! Es esmu pagalam! — viņš klaigāja, skriedams no viena borta uz otru.

Džons Mengls pat nemēģināja viņu mierināt. Viņš ieteica saviem ceļa­biedriem nešķirties no ieročiem un vajadzības gadījumā stāties pretī mat­rožiem, kas tempa brendiju un atbaidoši lādējās.

— Lai tikai mēģina kāds no šiem neliešiem tuvoties mūsu kabīnei — es nošaušu viņu kā suni, — majors mierīgi paziņoja.

Matroži, droši vien sapratuši, ka pasažieri pratīs iedvest viņiem bijā­šanu, drīz vien atteicās no laupīšanas un kaut kur nozuda.

Džons Mengls vairs nelikās zinis par šiem plenčiem. Viņš gaidīja ar nepacietību rītu.

Briga stāvēja gluži nekustīgi. Jūra pamazām nomierinājās. Vējš pie­rima. Kuģa korpuss, kā redzams, varēja turēt vēl vairākas stundas. Saulei lecot, Džons cerēja saskatīt zemi. Ja piestāt krastam nebūs grūti, tad mazā glābšanas laiva, tā sauktā «čaumaliņa», kas tagad bija vienīgais satiksmes līdzeklis uz kuģa, pārvedīs gan komandu, gan pasažierus. Jābrauc gan būs vismaz trīs reizes, jo «čaumaliņa» var uzņemt ne vairāk kā četrus cilvē­kus. Kuģa laivu, kā zināms, vētra bija aizskalojusi.

Džons Mengls, atspiedies pret reliņiem, pārdomāja bīstamo stāvokli un ieklausījās krasta bangu rēkoņā. Viņš pūlējās kaut ko saskatīt mel­najā tumsā. Viņš jautāja pats sev, cik tālu gan varētu atrasties šī ilgotā un reizē draudīgā zeme. Zemūdens klintis bieži vien iesniedzas jūrā vai­rākas jūdzes no krasta. Vai trauslā laiviņa izturēs tik garu braucienu?

Kamēr Džons tā domāja, gaidīdams, kad beidzot pie tumšajām debe­sīm parādīsies pirmie rītausmas atspulgi, pasažieres, jaunā kapteiņa no­mierinātas, cieši gulēja. Tā kā briga vairs nezvalstījās, dažas stundas varēja mierīgi atpūsties. Arī Glenervens, Džons un viņu ceļabiedri, nedzir­dēdami vairs līdz nesamaņai apdzērušās komandas klaigas, nolēma maz­liet nosnausties, un pulksten vienos naktī dziļš klusums valdīja uz brigas, kas pati atdusējās smilšu pēlī.

Ap pulksten četriem austrumos parādījās pirmsausmas svīdums. Mā­koņi pamazām iekvēlojās blāvā gaismā. Džons uzkāpa uz klāja. Apvārsni aizklāja miglas priekškars. Kaut kur augstāk rīta dūmakā itin kā peldēja neskaidras kontūras. Jūra vēl šūpojās, un selgas viļņi izgaisa nekustīgo padebešu blīvā.

Džons gaidīja. Pamazām kļuva gaišāks, pamale iedegās sārtos toņos. Miglas priekškars lēni cēlās augšup. Virs ūdens parādījās melnas klintis. Pēc tam virs putu joslas iezīmējās tumšāka svītra un augstu virs tās vēl neredzamās lecošās saules disks gluži kā bāku iededza kalnu virsotni. Zeme bija tur, tuvāk par deviņām jūdzēm.

— Zeme! — Džons Mengls iesaucās.

Viņa ceļabiedri, kliedziena pamodināti, uzskrēja uz klāja un klusēdami raudzījās uz krastu, kas iznira pie apvāršņa. Lai kāda būtu šī zeme, vies­mīlīga vai naidīga, tai vajadzēja dot ceļiniekiem patvērumu.

— Kur Vils Hellijs? — Glenervens vaicāja.

— Nezinu, milord, — Džons Mengls atbildēja.

— Un viņa matroži?

— Nozuduši tāpat kā viņš pats.

— Un droši vien piesūkušies kā mārki, — Maknebs piebilda.

— Sameklējiet viņus, — Glenervens sacīja. — Nevar taču pamest cil­vēkus uz šī vraka.

Milredijs un Vilsons nokāpa baka kajītē un tūdaļ atgriezās atpakaļ. Kajītē neviena nebija. Pēc tam viņi rūpīgi pārmeklēja starpklāju un visu kuģi līdz pat tilpnēm. Vils Hellijs un viņa matroži nekur nebija atrodami.

— Kā? Neviena nav? — Glenervens vaicāja.

— Vai tik nav iekrituši jūrā? — Paganels minēja.

— Viss ir iespējams, — Džons Mengls noteica, gaužām norūpējies par dīvaino nozušanu.

Pēc tam, iedams uz kuģa pakaļgalu, viņš uzsauca:

— Pie laivas!

Vilsons un Milredijs sekoja viņam, lai nolaistu laivu ūdenī. Taču «čaumaliņas» vairs nebija.