KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

IV n o d a ļ a ŽAKA PAGANELA UN MAJORA MAKNEBA DERĪBAS

7. decembrī pulksten trijos no rīta «Dunkana» kurtuves jau dūca. Sāka griezties vinča. Enkurs pacēlās no mazā līča smilšainā dibena un nogūlās savā vietā uz borta. Sāka strādāt skrūve, un jahta izgāja selgā. Kad pulk­sten astoņos no rīta pasažieri uzkāpa uz klāja, Amsterdamas sala jau izgaisa apvāršņa dūmakā. Virzoties pa trīsdesmit septīto paralēli, tā bija* pēdējā pietura ceļā uz Austrālijas krastiem, līdz kuriem vēl bija trīs tūk­stoši jūdžu. Ja rietumu vējš pieturēsies un jūra būs mierīga, pēc div­padsmit dienām «Dunkans», iespējams, sasniegs ceļa mērķi. Mērija Granta un Roberts aizkustināti vēroja šos viļņus, kurus «Britānija» droši vien šķēla dažas dienas pirms savas bojā ejas. Varbūt kaut kur šeit kapteinis. Grants uz vētras sadragātā kuģa ar komandas paliekām cīnījās pret Indi­jas okeāna briesmīgajiem viesuļiem, apzinādamies, ka viņus neapturami dzen uz krastu. Džons Mengls parādīja jaunajai meitenei uz kuģa kartēm, iezīmētās straumes un pastāstīja par to pastāvīgo virzienu. Viena no šīm straumēm virzās pāri visam Indijas okeānam uz Austrālijas kontinentu,, un tās ietekme jūtama tiklab Klusajā, kā Atlantijas okeānā. Tāpēc «Britā­nija», zaudējusi mastus un stūri, vārdu sakot, neaizsargāta pret jūras un debesu dusmām, dzīta virsū krastam un tur sadragāta.

Te pēkšņi radās sarežģījums. Pēc laikraksta «Mercanlile and Shipping Gazette» ziņām, kapteinis Grants bija izbraucis no Kalao ostas 1862. gada 30. maijā. Bet kā 7. jūnijā, astoņas dienas pēc tam, kad bija atstāts Peru krasts, «Britānija» varēja atrasties Indijas okeānā? Kad par to vaicāja Paganelam, viņš deva visai ticamu atbildi, kas apmierināja pat tos, kas bija visgrūtāk pārliecināmi.

Šī saruna notika 12. decembra vakarā, piecas dienas pēc tam, kad kuģis bija atstājis Amsterdamas salu. Lords un lēdija Glenervcni, Roberts

«un Mērija Granti, kapteinis Džons, Maknebs un Paganels tērzēja kopka­jītē. Kā parasti, sarunu temats bija «Britānija», pie kuras nemitīgi kavē­jās visu pasažieru domas. Kad nejauši izvirzījās jau minētais sarežģītais jautājums, cerību pavediens, šķiet, pēkšņi tika pārrauts.

Izdzirdīs šo negaidīto Glenervena piezīmi, Paganels strauji pacēla • galvu. Pēc tam, nebildis ne vārda, viņš devās pēc dokumenta. Atgriezies Paganels atkal tikai paraustīja plecus gluži kā cilvēks, kuram ir kauns, ka tāds nieks kaut uz mirkli varējis saistīt viņa prātu.

— Ir jau labi, dārgais draugs, — Glenervens sacīja, — taču dodiet smuins kādu paskaidrojumu.

— Nē, — Paganels atbildēja, — man ir tikai viens jautājums, kuru es 4.izdošu kapteinim Džonam.

— Es klausos, Paganela kungs, — Džons Mengls noteica.

— Vai ātrgaitas kuģis var vienā mēnesī aizkļūt pa Kluso okeānu līdz Austrālijai?

— Var, ja diennaktī nobrauc divi simti jūdžu.

— Vai šāds ātrums ir ārkārtējs?

— Itin nemaz. Burinieki bieži vien brauc vēl ātrāk.

— Un tagad iedomājieties, — Paganels turpināja, — ka jūras ūdens dokumentā izdzēsis vienu ciparu, un «7. jūnija» vietā lasiet «17. jūniju» vai «27. jūniju» — un viss kļūs skaidrs.

— Tiešām, — lēdija Helēna iesaucās, — no trīsdesmit pirmā maija līdz divdesmit septītajam jūnijam …

— … kapteinis Grants varēja šķērsot Kluso okeānu un atrasties Indi­jas okeānā!

Šo Paganela secinājumu visi klātesošie uzņēma ar neslēptu prieku.

— Tātad vēl viena apšaubāma dokumenta vieta noskaidrota, — Gle- inervens sacīja, — un par to mums atkal jāpateicas dārgajam zinātnie­kam. Tagad mums atliek vairs tikai aizkļūt līdz Austrālijai un meklēt •«Britānijas» pēdas rietumu piekrastē.

— Vai arī austrumu piekrastē, — Džons Mengls piemetināja.

— Jums ir taisnība, Džon. Dokumentā nav nekādas norādes, ka avā­rija būtu notikusi rietumu, nevis austrumu piekrastē. Tādēļ mums jāmeklē .abos Austrālijas krastos, kurus šķērso trīsdesmit septītā paralēle.

— Tātad, milord, vēl nav skaidrs, kādā krastā jāmeklē? — Mērija Granta jautāja.

— Nav tik ļauni, mis, — Džons Mengls pasteidzās atbildēt, gribēdams izkliedēt meitenes bažas. — Viņa augstība droši vien būs vienis prātis — ja kapteinis Grants būtu izmests Austrālijas austrumu krastā, viņš tūdaļ

saņemtu palīdzību. Visa šī piekraste, var teikt, ir angliska, to apdzīvo angļu kolonisti. «Britānijas» komanda, nenogājusi ne desmit jūdžu, būtu sastapusi tautiešus.

— Pilnīgi pareizi, kapteini Džon, — Paganels sacīja. — Es piekrītu jūsu viedoklim. Austrumu piekrastē, Tufolda līča krastos un Ēdenes pil­sētā, Harijs Grants būtu atradis ne vien pajumti kādā angļu kolonijā, bet arī kuģi, ar ko atgriezties Eiropā.

— Bet vai tai Austrālijas daļā, uz kuru mūs tagad ved «Dunkans», — lēdija Helēna jautāja, — avārijā cietušie jūrnieki varēja rast šādu atbalstu?

— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Šī piekraste ir tuksnešaina. Nekādi satiksmes ceļi to nesavieno ar Melburnu vai Adelaidu. Ja «Britā­nija» uzskrēja uz turienes krasta rifiem, tad izglābušies kuģinieki neva­rēja saņemt nekādu palīdzību gluži tāpat kā tad, ja viņi būtu izmesti Āfrikas neviesmīlīgajā krastā.

— Kas varēja notikt ar manu tēvu šais divos gados? — Mērija Granta jautāja.

— Dārgā Mērija, — Paganels atsaucās, — jūs, bez šaubām, esat pār­liecināta par to, ka kapteinis Grants pēc kuģa bojā ejas sasniedzis Austrālijas krastu?

— Jā, Paganela kungs, — meitene atbildēja.

— Tad mēģināsim iedomāties, kas varēja* notikt ar kapteini Grantu kontinentā. Manuprāt, pastāv tikai trīs iespējas. Harijs Grants un viņa biedri vai nu sasnieguši angļu kolonijas, vai -nokļuvuši iezemiešu rokās, vai arī apmaldījušies Austrālijas milzīgajos tuksnešos. — Paganels ap­klusa, cenzdamies saskatīt klausītāju acīs atbalstu savai pierādījumu sistēmai.

— Turpiniet, Paganel, — lords Glenervens sacīja.

— Es turpinu, — Paganels atbildēja, — un vispirms atmetu pirmo hipotēzi. Harijs Grants, bez šaubām, nav sasniedzis angļu kolonijas, jo tādā gadījumā viņš jau sen sveiks un vesels būtu atgriezies pie bērniem savā jaukajā Dandijā.

— Nabaga tēvs, — Mērija Granta čukstēja. — Jau divi gadi viņš ir šķirts no mums.

— Nepārtrauc Paganela kungu! — Roberts apsauca māsu. — Viņš tūdaļ pateiks mums patiesību …

— Diemžēl ne, draudziņ! Vienīgais, ko varu droši sacīt: kapteinis Grants atrodas austrāliešu gūstā vai arī…

— Bet iezemieši, — lēdija Glenervena satraukti vaicāja, — vai viņi…

— Nomierinieties, kundze, — zinātnieks atbildēja, saprazdams, no kā lēdija Helēna baidās. — Šie iezemieši gan ir mežonīgi, rupji un atrodas uz viszemākās attīstības pakāpes, taču viņi ir miermīlīgi un nav asinskāri kā viņu kaimiņi jaunzēlandieši. Ja arī viņi sagūstījuši avārijā cietušos «Britānijas» jūrniekus, tad, varat man ticēt, nekad nav tīkojuši pēc viņu dzīvības. Visi ceļotāji ir vienis pratis, ka austrālieši bīstas no asinsizlie­šanas un daudzreiz bijuši uzticami sabiedrotie, atvairot patiesi cietsirdīgo katordznieku bandu uzbrukumus.

— Vai jūs dzirdat, ko saka Paganela kungs? — lēdija Glenervena uzrunāja Mēriju Grantu. — Ja jūsu tēvs atrodas iezemiešu gūstā, kā dokuments liek domāt, tad mēs viņu atradīsim.

— Ja nu viņš apmaldījies šai milzīgajā zemē? — meitene ieminējās, jautājoši vērdamās Paganelā.

— Sīkums! — ģeogrāfs attrauca pārliecības pilnā balsī. — Arī tad mēs viņu atradīsim! Vai ne, draugi?

— Protams, — Glenervens noteica, gribēdams izkliedēt skumjo no­skaņu. — Es nemaz nepieļauju, ka cilvēks var pazust…

— Es tāpat, — Paganels atsaucās.

— Vai Austrālija ir liela? — Roberts jautāja.

— Austrālijas platība, draudziņ, ir septiņi simti septiņdesmit pieci miljoni hektāru, vārdu sakot, tā aizņem četras piektdaļas Eiropas teri­torijas.

— Vai tiešām tik liela? — majors brīnījās.

— Jā, Makneb, tie ir pilnīgi precīzi dati. Kā jūs uzskatāt, vai šādai zemei ir tiesības saukties par kontinentu, kā tas minēts dokumentā?

— Bez šaubām, Paganel.

— Varu vēl piebilst, — zinātnieks turpināja, — ka nav daudz tādu ceļotāju, kas būtu pazuduši šai milzīgajā zemē. Manuprāt, Leiharts ir vie­nīgais, kura liktenis palicis nezināms, taču vēl īsi pirms aizbraukšanas es uzzināju Ģeogrāfijas biedrībā, itin kā Makintairs būtu uzgājis viņa pēdas.

— Vai tad visi Austrālijas apgabali vēl nav izpētīti? — lēdija Glener­vena iejautājās.

— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Šis kontinents ir tikpat nepa­zīstams kā Āfrikas vidiene, lai gan uzņēmīgu ceļotāju nav trūcis. No 1606. līdz 1862. gadam vairāk nekā piecdesmit drosminieku pētījuši Austrālijas centrālos apgabalus un piekrasti.

— Veseli piecdesmit? — majors šaubījās.

— Jā, Makneb, tieši piecdesmit. Es domāju jūrniekus, kuri devās bīstamos braucienos gar nezināmajiem Austrālijas krastiem, kā arī ceļotā­jus, kuri ielauzās šā milzīgā kontinenta iekšienē.

— Un tomēr piecdesmit, manuprāt, ir par daudz sacīts, — majors neatlaidās.

— Es jums pierādīšu, Makneb, — ģeogrāfs iesaucās, kā vienmēr skaizdamies, ka viņam runā pretī.

— Pierādiet, Paganel!

— Ja jūs man neticat, es tūdaļ pat nosaukšu visus šos piecdesmit vārdus.

— Ak, šie zinātnieki! — majors mierīgi noteica. — Viņi ne par ko nešaubās.

— Major, — Paganels sacīja, — vai gribat ar mani saderēt? Ja man būs taisnība, jūs atdosit man savu Purdeja Mūra un Diksona karabīni, bet, ja taisnība būs jums, jūs dabūsit manu Sekretāna tālskati.

— Kāpēc gan ne, Paganel, ja jums tas sagādā prieku? — Maknebs ■atbildēja.

— Pielūkojiet, major, — zinātnieks iesaucās. — Ar šo karabīni jūs vairs nešausit nedz kalnu kazas, nedz lapsas. Ja nu vienīgi es jums to aizdošu un to, protams, darīšu ar prieku!

— Un, kad jums ievajadzesies mana tālskata, tas allaž būs jūsu rīcībā. Paganel, — majors nopietni sacīja.

— Tad sāksim! — Paganels sacīja. — Dāmas un kungi, jūs būsit mūsu tiesneši, bet tu, Robert, skaiti pētnieku vārdus.

Lords un lēdija Gienerveni, Mērija un Roberts, majors un Džons Mengls, kurus šis strīds uzjautrināja, gatavojās klausīties. Turklāt runa bija par Austrāliju, kurp viņus veda «Dunkans», un uzzināt kaut ko vairāk par šo zemi bija īstā reize. Tāpēc visi klātesošie lūdza Paganelu nekavē­joties sākt savas atmiņas demonstrējumu.

— Mnemozīne, — zinātnieks iesaucās, — atmiņas dieviete, šķīsto mūzu māte, iedvesmo savu uzticamo un kvēlo pielūdzēju! Pirms divi simti piecdesmit astoņiem gadiem, mani draugi, Austrālija vēl nebija pazīstama. Tiesa, domāja, ka dienvidos vajag atrasties lielam kontinentam. Divās 1550. gada kartēs, kas saglabājušās jūsu Britu muzejā, dārgais Glenerven, uz dienvidiem no Āzijas atzīmēta kāda zeme, kas nosaukta par Portugāļu Lielo Javu. Taču uz šīm kartēm pilnībā nevar paļauties. Tāpēc es tūdaļ pāreju uz septiņpadsmito gadsimtu vai, precīzāk, uz 1606. gadu, kad spāņu jūras braucējs Kviross atklāja zemi, kuru nosauca par Australia de Espi- ritu Satīto, kas nozīmē — Svētā Gara Dienvidu Zeme. Starp citu, daži

— Major, vai gribat ar mani saderēt?

autori apgalvoja, ka Kviross ir atklājis nevis Austrāliju, bet gan Jaunās- Hebridas. Par šo jautājumu es nediskutēšu. Paturi prātā, Robert, šo Kvi~ rosu, un pāriesim pie nākamā.

— Viens! — Roberts paziņoja.

— Tai pašā gadā Luiss Vass de Toress, flotes komandiera Kvirosa palīgs, izpētīja jaunatklātās zemes tālāk uz dienvidiem. Taču jaunā kon­tinenta atklājēja gods tomēr pieder holandietim Teodorikam Hertogam. Viņš izkāpa Austrālijas rietumu krastā divdesmit piektajā platuma grādā un nosauca šo vietu sava kuģa vārdā — par Endrahtu. Hertogam sekoja vesela virkne jūras braucēju. 1618. gadā viens no viņiem — Cehens ziemeļu piekrastē atklāj Arnheima un Vandimena zemes. 1619. gadā Zans Edels dod savu vārdu vienai rietumu piekrastes daļai. 1622. gadā Levins aizbrauc līdz zemesragam, kas iegūst viņa vārdu. 1627. gadā de Nics un de Vits — viens rietumos, otrs dienvidos — papildina savu priekšgājēju atklājumus. Viņiem seko eskadras komandieris kapteinis Karpenters, kurš nonāk ar saviem kuģiem līdz plašam līcim, ko tagad sauc par Karpentā- rija līci. Beidzot 1642. gadā slavenais kuģotājs Tasmāns apbrauc Vandi­mena salu, kuru notur par kontinenta daļu un nosauc ģenerālgubernatora Batavijas vārdā. Taču nākamās paaudzes to taisnīgi pārdēvēja par Tasmā- niju. Tādējādi Austrālijas kontinents bija apbraukts visapkārt. Tika no­skaidrots, ka to apskalo Klusā un Indijas okeāna ūdeņi, un 1665. gadā šī milzīgā dienvidu sala tika nosaukta par Jauno Holandi. Taču šim nosau­kumam nebija lemts saglabāties, jo tieši tai laikā holandiešu jūras brau­cēju nozīme kļuva aizvien mazāka. Cik vārdu mums jau ir?

— Desmit, — Roberts atsaucās.

— Jauki, — Paganels turpināja, — es lieku krustiņu un pāreju pie angļiem. 1686. gadā korsārs Viljams Dampjē, viens no slavenākajiem dienvidjūru pirātiem, pēc daudziem gan jautriem, gan bēdīgiem piedzī­vojumiem piestāja ar savu kuģi «Gulbis» Jaunās Holandes ziemeļrie­tumu krastā uz dienvidu platuma 16°50'. Viņš nodibināja sakarus ar iezemiešiem un diezgan sīki aprakstīja viņu tikumus un dzīves veidu. 1699. gadā tas pats Viljams Dampjē, kas vairs nav jūras laupītājs, bet gan ir karaliskās flotes kuģa «Rebuks» komandieris, iegriezās līcī, kur kādreiz bija izkāpis krastā Hertogs. Līdz šim Jaunās Holandes atklāšanai bija vienīgi ģeogrāfiska nozīme. Nevienam nenāca ne prātā to kolonizēt, un veselus trīs gadsimta ceturkšņus — no 1699. līdz 1770. gadam — ne­viens jūras braucējs nepiestāja pie tās krastiem. Taču pēkšņi pie apvāršņa parādās pasaules izcilākais jūras braucējs Kuks, un jaunais kontinents tiek pavērts ieceļotājiem no Eiropas. Visos trijos slavenajos braucienos Džeimss Kuks apmeklē Jauno Holandi. Pirmo reizi viņš izkāpj šā kontinenta krastā 1770. gada 31. martā. Sekmīgi novērojis Taiti salā, kā Venēra aiziet priekšā saules diskam, Kuks dodas ar savu mazo kuģīti «Centība» uz Klusā okeāna rietumdaļu. Atklājis Jaunzēlandi, viņš kuģo pēc tam gar Austrālijas austrumu piekrasti un izmet enkuru kādā turienes līcī. Šis līcis ir tik bagāts ar jauniem, nepazīstamiem augiem, ka Kuks to nosauc par

. Paganela stāsts.

Lielo Botānisko līci. Arī tagad to sauc par Botany Bay. Tikšanās ar ieze­miešiem nemodina sevišķu interesi. No Botāniskā līča Kuks dodas uz ziemeļiem, un sešpadsmitajā platuma grādā iepretim Sāpju ragam «Cen­tība» uzsēžas uz koraļļu rifa astoņus ljē no krasta. Kuģis draud noiet dibenā. Kuks pavēl izmest jūrā lielgabalus un pārtikas krājumus. Jau nākamajā naktī atviegloto kuģi paisums noceļ no rifa. Turklāt kuģis nenogrima vienīgi tāpēc, ka izsistajā caurumā bija iestrēdzis koraļļu gabals, kas mazināja sūci. Kukam izdevās ievadīt kuģi nelielā līcītī. Tajā ietecēja kāda upīte, kurai dots Centības vārds. Seit trīs mēnešus, kamēr tika labots kuģis, angļi pūlējās nodibināt sakarus ar iezemiešiem, taču tas viņiem neizdevās. «Centība» uzvilka buras un turpināja ceļu uz ziemeļiem. Kuks gribēja uzzināt, vai starp Jaungvineju un Jauno Holandi ir kāds jūras šaurums. Pēc daudzām briesmām, kurām tika pakļauts kuģis, Kuks dien­vidrietumos ierauga plašu jūras klaidu. Tātad jūras šaurums tiešām eksistē. Kuks izbrauc tam cauri, izkāpj krastā mazā saliņā un pasludina par Anglijas īpašumu visu plašo piekrasti, ko viņš ir atklājis, un nosauc to tīri britāniskā vārdā — par Jauno Dienvidvelsu. Pēc trijiem gadiem drosmīgais jūrnieks jau komandē divus kuģus: «Piedzīvojumu» un «DFosmi». Kapteinis Furno ar «Piedzīvojumu» izpēta Vandimena zemes krastus un atgriežas atpakaļ, pārliecināts, ka tā ir daļa no Jaunās Holan­des. Tikai 1777. gadā savā trešajā ceļojumā Kuks pats dodas uz Vandi­mena zemi. Viņa kuģi — «Drosme» un «Atklājums» — izmet enkuru Pie­dzīvojumu līcī, no kurienes pēc dažiem mēnešiem Kuks aizbrauc nomirt uz Sendviču salām.

— Viņš bija dižs cilvēks, — Glenervens noteica.

— Visdižākais jūras braucējs, kāds jebkad dzīvojis. Viņa līdzbraucējs Benkss ieteica Anglijas valdībai nodibināt Botāniskā līča krastā koloniju. Pēc tam uz jauno kontinentu devās visu zemju jūrnieki. Neveiksmīgais jūras braucējs Laperūzs savā pēdējā vēstulē, kas uzrakstīta Botāniskajā līcī 1787. gada 7. februārī, ziņo par savu nodomu apmeklēt Karpentārija līci un visu Jaunās Holandes piekrasti līdz pat Vandimena zemei. Laperūzs izbrauc jūrā un vairs neatgriežas. 1788. gadā kapteinis Filipss Portdžek- sonā nodibina pirmo angļu koloniju. 1799. gadā Vankūvers dodas garākā braucienā gar jaunā kontinenta dienvidu krastiem. 1792. gadā Antrkasto, kurš bija sūtīts meklēt Laperūzu, apbrauc apkārt visai Jaunajai Holandei, pa ceļam atklādams rietumos un dienvidos jaunas salas. 1795. un 1797. gadā divi uzņēmīgi jauni cilvēki — Flinderss un Bass, ceļodami astoņas pēdas garā laivā, turpina pētīt dienvidu piekrasti. 1797. gadā Bass viens pats izbrauc starp Vandimena zemi un Jauno Holandi pa šaurumu, kam tagad dots viņa vārds. Tai pašā gadā Flamings, Amsterdamas salas at­klājējs, izpēta Jaunās Holandes austrumu piekrastē Svanriveru, kurā peld brīnum skaisti, melni gulbji. Savukārt Flinderss 1801. gadā atsāk savus pētnieciskos braucienus un austrumu garuma 138°58' un dienvidu platuma 35°40' sastopas Satikšanās līcī ar «Ģeogrāfu» un «Naturālistu» — diviem franču kuģiem, kurus komandē kapteiņi Bodēns un Hamelēns.

— A! Kapteinis Bodēns? — majors pārjautāja.

— Jā. Kāpēc tas jūs tik ļoti interesē? — Paganels vaicāja.

— Tāpat vien. Turpiniet, dārgais Paganel.

— Pēc šiem jūras braucēju vārdiem nākamais jāmin kapteinis Kings, kas no 1817. līdz 1822. gadam izdarīja pētījumus Jaunās Holandes krastos starp abiem tropiem.

— Pavisam divdesmit četri vārdi, — Roberts paziņoja.

— Labi, — Paganels noteica. — Puse majora karabīnes ir mana. Bet nu, kad jūrnieki pieminēti, pāriesim pie ceļotājiem pa sauszemi.

— Brīnišķīgi, Paganela kungs! — lēdija Glenervena iesaucās. — Nevar neatzīt, ka jums ir apbrīnojama atmiņa.

— Ļoti dīvaini, — Glenervens piemetināja, — ka cilvēks, kas ir tik …

— Izklaidīgs, — Paganels aizsteidzās priekšā. — Mana atmiņa ielāgo vienīgi skaitļus un faktus. Neko vairāk.

— Divdesmit četri, — Roberts atkārtoja.

— Jauki, divdesmit piektais ir leitnants Dovs. Tas notika 1789. gadā, gadu pēc kolonijas nodibināšanas Portdžeksonā. Šai laikā jaunajam konti­nentam jau bija apbraukts apkārt, bet, ko tas slēpa savā iekšienē, vēl nevienam nebija zināms. Garā kalnu grēda, kas stiepās gar austrumu pie­krasti, šķiet, aizšķērsoja visus ceļus uz zemes iekšieni. Leitnants Dovs pēc deviņu dienu ilga pārgājiena bija spiests atgriezties Portdžeksonā. Tai pašā dienā pāri augstajai kalnu grēdai mēģināja pārkļūt kapteinis Tenčs, taču tikpat nesekmīgi. šīs abas neveiksmes trīs gadus atturēja ceļotājus ķerties pie grūtā uzdevuma. 1792. gadā pulkvedis Patersons, drosmīgais Āfrikas pētnieks, arī mēģināja iekļūt kontinenta iekšienē un arī cieta neveiksmi. Nākamajā gadā uzņēmīgajam Hokinsam, vienkāršam angļu flotes bocmanim, izdevās ielauzties zemes iekšienē divdesmit jūdzes tālāk par saviem priekšgājējiem. Nākamajos astoņpadsmit gados varu minēt tikai divus vārdus, slaveno jūras braucēju Basu un kolonijas inženieri Bareijē, kuri tāpat nebija laimīgāki par saviem priekšgājējiem. Beidzot 1813. gadā rietumos no Sidnejas tika atklāta kalnu pāreja. 1815. gadā gubernators Makarijs sadūšojās šķērsot šo pāreju, un viņpus Zilajiem kalniem viņš nodibināja Baterstas pilsētu. Pēc tam Trosbijs 1819. gadā, Okslejs, kas iegāja trīs simti jūdzes zemes iekšienē, Hovels un Huns, kuri devās ceļā no tās vietas, kur Tufolda līci šķērso trīsdesmit septītā paralēle, un kapteinis Stērts, kas 1829. un 1830. gadā izpētīja Dārlingas un Marejas upes, bagātināja ģeogrāfijas zinātni ar jauniem faktiem un tādējādi sek­mēja arī koloniju attīstību.

— Trīsdesmit seši, — Roberts pavēstīja.

— Lieliski! Es turpinu, — Paganels atbildēja. — Eirs un Leiharts 1840. un 1841. gadā apceļoja daļu kontinenta. Stērts 1845. gadā, brāļi Gregoriji un Helpmans 1846. gadā apcejoja Austrālijas rietumu daļu, Kenedijs 1847. gadā izpētīja Viktorijas upi, bet 1848. gadā Austrālijas ziemeļus. Brāļi Gregoriji vēl ceļoja 1852. gadā, Ostins 1854. gadā, atkal brāļi Gregoriji no 1855. līdz 1858. gadam apmeklēja kontinenta ziemeļrietumu apgabalus. Bebidžs no Torensa ezera mēroja ceļu līdz Eira ezeram. Un beidzot mēs nonākam pie slavenā Austrālijas apceļotāja Stjuarta, kas trīs reizes varo­nīgi šķērsoja kontinentu. Pirmā Stjuarta ekspedīcija kontinenta iekšienē notika 1860. gadā. Kādreiz vēlāk, ja būs vēlēšanās, es pastāstīšu, kādā veidā Austrālija tika četras reizes šķērsota no dienvidiem uz ziemeļiem. Beidzot šo garo uzskaitījumu, pievienošu ģeogrāfijas zinātnei tik dārga­jiem vārdiem vēl ceļotājus no 1860. līdz 1862. gadam — brāļus Dempste- rus, Klārksonu un Harperu, Bērku un Vilšu, Nelsonu, Vokeru, Lensboro, Makinleju, Hovitu …

— Piecdesmit seši! — Roberts iesaucās.

— Skaisti! Es dodu jums, major, pilnu mēru, — Paganels noteica. — Turklāt neesmu vēl nosaucis ne Dipereju, ne Bugenvilu, ne Ficroju, ne Vikemu, ne Štoku …

— Pietiek! — majors atgaiņājās, vārdu straumes apstulbināts.

— Ne Perū, ne Kvoju, — Paganels turpināja, gluži kā ātrvilciens ne­jaudādams uzreiz apstāties, — ne Benē, ne Keningemu, ne Načelu, ne Tjēru…

— Apžēlojieties!

— Ne Diksonu, ne Streļecki, ne Reidu, ne Vilksi, ne Mičelu …

— Rimstieties, Paganel! — Glenervens smējās no visas sirds. — Sau­dzējiet nelaimīgo Maknebu! Esiet augstsirdīgs! Viņš taču atzīst sevi par uzvarētu.

— Un viņa karabīne? — ģeogrāfs triumfēja.

— Tā ir jūsu, Paganel, — majors atbildēja. — Man ļoti žēl no tās šķir­ties. Taču ar jūsu atmiņu var laimēt veselu artilērijas muzeju.

— Labāk pazīt Austrāliju, šķiet, nemaz nav iespējams, — lēdija Helēna piebilda. — Atcerēties katru uzvārdu, pat vissīkāko faktu …

— Nu par sīkajiem faktiem… — majors neticīgi šūpoja galvu.

— Ko? Kas? Ko jūs ar to gribat sacīt, Makneb? — Paganels iesaucās.

— Es gribu sacīt, ka jums, iespējams, nav zināmi daži sīkumi, kas attiecas uz Austrālijas atklāšanu.

— Piemēram? — Paganels lepni izslējās.

— Ja es minēšu kādu notikumu, kuru jūs nezināt, vai tad jūs atdosit atpakaļ manu karabīni?

— Šai pašā mirklī, major.

— Tātad norunāts?

— Norunāts.

— Lieliski! Vai jūs zināt, Paganel, kāpēc Austrālija nepieder Francijai?

— Man gan liekas …

— Vai jums vismaz ir zināms, kā to izskaidro angļi?

— Nē, major, — Paganels sapīcis atbildēja.

— Tad ziniet: Austrālija nepieder Francijai tikai tāpēc, ka kapteinis Bodēns, nebūdams nekāds zaķapastala, 1802. gadā tā pārbijās no Austrā­lijas varžu kurkstēšanas, ka žigli vien pacēla enkuru un aizmuka prom uz visiem laikiem.

— Ko?! — zinātnieks iekliedzās. — Un tā runā Anglijā? Tas ir ļauns joks!

— Ļoti ļauns — tam es piekrītu, — majors atbildēja, — taču Apvieno­tajā Karalistē to uzskata par vēsturisku faktu.

— Tā ir nelietība! — patriotiski noskaņotais ģeogrāfs iesaucās. — Vai tiešām par to var nopietni runāt?

— Esmu spiests apliecināt, ka tas tiešām tā ir, dārgais Paganel, — Glenervens, visiem smejoties, sacīja. — Vai jūs nezinājāt šo sīkumu?

— Nebija ne jausmas, taču es protestēju! Paši angļi, starp citu, mūs

sauc par varžu ēdājiem. Vai tad kāds baidās no tā, ko ēd?

— To jau neviens nenoliedz, Paganel, — majors atbildēja, kautrīgi smaidīdams.

Tādā veidā slavenā Purdeja Mūra un Diksona karabīne palika majora Makneba īpašumā.

V nodaļa indijas okeĀna DUSMAS

Divas dienas pēc šīm derībām Džons Mengls, kā parasti, dienas vidū izdarīja aprēķinus un paziņoja, ka «Dunkans» atrodas uz austrumu ga­ruma 133°37/ . Pasažieri ieskatījās kuģa kartē un apmierināti pārliecinājās, ka no Bernuli raga viņus šķir vairs tikai nepilni pieci grādi. Starp šo ragu un Antrkasto zemes strēli Austrālijas krasts veido loku, kuru savelk trīsdesmit septītās paralēles stiegra. Ja «Dunkans» brauktu pretī ekvato­ram, tad drīz vien tas ieraudzītu Četema ragu, kas palika simt divdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Taču jahta šķēla viļņus tai Indijas okeāna daļā, kuru aizsargā Austrālijas kontinents. Varēja cerēt, ka pēc četrām dienām pie apvāršņa parādīsies Bernuli rags.

Līdz šim jahtai traukties uz Austrālijas krastiem palīdzēja spirgtais rietumu vējš, taču pēdējās dienās tas kļuva aizvien gausāks, līdz trīspa­dsmitajā decembrī pilnīgi norima. Buras ļengani nokārās gar mastiem. Ja «Dunkanu» nedzītu spēcīgā skrūve, pilnīgajā bezvējā tas būtu nolemts stāvēšanai uz vietas.

Šāds atmosfēras stāvoklis varēja pieturēties labu laiku. Vakarā Gle­nervens ieminējās par to Džonam Menglam. Jaunais kapteinis, redzēdams, cik ātri tukšojas ogļu tilpnes, par bezvēju, šķiet, bija gaužām noraizējies. Viņš bija licis uzvilkt visas buras, pat priekšburas un stakburas, lai izman­totu visniecīgāko vēja pūsmu, taču, runājot matrožu valodā, ar to nevarēja pat cepuri piepūst.

— Mums katrā ziņā nav ko gausties, — Glenervens noteica. — Bezvējš tomēr ir labāks par pretvēju.

— Jūsu augstībai ir taisnība, — Džons Mengls atbildēja, — taču šādi klusuma brīži parasti iestājas pirms laika maiņas. Turklāt mani uztrauc vēl tas, ka mēs braucam gar joslu, kur musoni[29] no oktobra līdz aprīlim pūš no ziemeļaustrumiem, un, ja tie brāzīsies mums pretī, mēs krietni vien aizkavēsimies.

— Ko lai dara, Džon! Ja šāds šķērslis stāsies mums ceļā, vajadzēs vien pakļauties. Galu galā tā būs tikai aizkavēšanās.

— Protams, ja vien neuznāks vētra.

— Vai jūs baidāties no negaisa? — Glenervens jautāja, pētīdams debe­sis, kuras no apvāršņa līdz zenītam bija pilnīgi skaidras.

— Jā, — kapteinis atbildēja, — taču to es saku jūsu augstībai. Es ne­gribu uztraukt lēdiju Glenervenu un mis Grantu.

— Jūs rīkojaties prātīgi, Džon. Bet kas īsti jūs satrauc?

— Drošas tuvojošās vētras pazīmes. Neuzticieties, milord, skaidrām debesīm. Tās bieži pieviļ. Jau divas dienas barometrs satraucoši strauji krītas. Patlaban tas rāda divdesmit septiņas collas[30] — šis brīdinājums jā­ņem vērā. Visvairāk es baidos no dienvidu okeāna dusmām, jo esmu jau mērojies ar to spēkiem. Ūdens tvaiki, kas sabiezē virs milzīgajiem dienvid­pola ledājiem, izraisa ārkārtīgi spēcīgas gaisa plūsmas. Tā rodas polāro un ekvatoriālo vēju savstarpējā cīņa, kas rada ciklonus, viesuļus un vēl dažnedažādas vētras, ar kurām cīnoties kuģis ne vienmēr iziet sveikā.

— Džon, — Glenervens sacīja, — «Dunkans» ir izturīgs kuģis, bet tā kapteinis — prasmīgs jūrnieks. Lai plosās vētra, gan mēs pratīsim stāties tai pretī!

Nupat izteiktās bažas Džonam Menglam bija diktējis jūrnieka instinkts. Viņš bija, kā angļi mēdz teikt, īsts weather-wise — laika pareģis. Nemi­tīga barometra dzīvsudraba stabiņa krišanās lika kapteinim spert visus piesardzības soļus. Džons Mengls gaidīja spēcīgu vētru: skaidrās debesis to gan vēl nevēstīja, taču nekļūdīgais instruments nevarēja maldināt. Gaisa strāvas no vietām, kur dzīvsudraba stabiņš stāv augstu, traucas uz vietām, kur dzīvsudraba stabiņš krītas, un, jo tuvāk viena no otras atrodas šādas vietas, jo ātrāk atmosfēras spiedienu līmenis izlīdzinās un lielāks ir vēja ātrums.

Visu nakti Džons palika uz kapteiņa tiltiņa. Ap pulksten vienpadsmi­tiem dienvidu pamale sāka apmākties. Kapteinis izsauca visu komandu uz klāja un lika nolaist mazās buras. Viņš atstāja tikai fokburu, bezānburu, marsburu un klīverus. Pusnaktī vējš sāka pieņemties. Tā ātrums sasniedza sešas tuāzes sekundē. Mastu krakšķēšana, takelāžas klaudzēšana, buru sausā plakšķēšana, iekšējo starpsienu čīkstoņa — tas viss vēstīja pasažie­riem par to, kas līdz šim viņiem vēl nebija zināms. Paganels, Glenervens, majors un Roberts uzkāpa uz klāja: cits ziņkāres dzīts, cits gatavs pa­līdzēt. Pie debesīm, kas vēl nesen bija skaidras un zvaigžņotas, tagad traucās tumši mākoņi, kurus citu no cita šķīra lāsumotas joslas gluži kā leoparda āda.

— Vai viesuļvētra? — Glenervens strupi noprasīja Džonam Menglam.

— Vēl ne, bet drīz būs, — kapteinis atbildēja.

Un tūdaļ viņš pavēlēja sarēvēt marsburu. Matroži uzrāpās mastā pa virvju kāpnēm un, cīnīdamies ar vēju, samazināja buras virsmu un pie­stiprināja satītās buras līnītes pie rājas. Džons Mengls uzskatīja par ne­pieciešamu saglabāt iespējami vairāk buru, lai jahta būtu stabilāka un to mazāk šūpotu.

Pēc šiem piesardzības soļiem viņš deva rīkojumu Ostinam un bocma­nim sagatavoties viesuļvētras brāzmām, kas vairs nevarēja būt tālu. Glāb­šanas laivu paliktņi un tauvas tika dubultoti. Stingrāk nostiprināts lielga­bals. Tvirtāk nostieptas vantis. Aiznaglotas lūkas. Džons Mengls, gluži kā virsnieks, kas stāv virs nocietinājuma valnī izlauzta cauruma, neatstāja vēja pusi un centās no kapteiņa tiltiņa augstumiem izdibināt negaisa pa­debešu noslēpumu.

Barometrs nokrita līdz divdesmit sešām collām: tas reti kad atgadās. Stormglass rādīja vētru.

Bija pulksten viens naktī. Lēdija Helēna un mis Granta, kuras nežēlīgi tika šūpotas kajītēs, sadūšojās uzkāpt uz kuģa klāja. Vējš jau brāzās ar ātrumu četrpadsmit tuāzes sekundē. Tas neganti svilpa takelāžā. Metāla troses dūca līdzīgi mūzikas instrumenta stīgām, itin kā tām liktu vibrēt milzīgs vijoles lociņš, trīši sitās cits pret citu, takelāžas tauvas ar spalgu troksni slīdēja savās grubuļainajās gropēs, buras plakšķēja kā lielgabala šāvieni. Šaušalīgi viļņi triecās virsū jahtai, kas, gluži kā zivju dzenis, šķiet, draiskojās viļņu putainajās krēpēs.

Pamanījis pasažieres, kapteinis Džons ātri devās viņām pretī un pa­lūdza nekavējoties atgriezties kajītēs. Viļņi jau šļācās pāri bortam un kuru katru mirkli draudēja nogrūt pār klāju. Trakojošās stihijas troksnis bija tik apdullinošs, ka lēdija Helēna tikko sadzirdēja jaunā kapteiņa vārdus.

— Vai briesmas mums nedraud? — viņa paguva pavaicāt kādā klu­sākā mirklī.

— Itin nekādas, kundze, — Džons Mengls atbildēja, — taču nedz jūs, nedz Mērija nedrīkstat palikt uz klāja.

Lēdija Glenervena un mis Granta nepretojās šai pavēlei, kas patiesībā gan vairāk līdzinājās lūgumam, un atgriezās atpakaļ kopkajītē tai pašā brīdī, kad milzīgs vilnis, triekdamies pret jahtas priekšgalu, nodrebināja iluminatoru rūtis. Vējš sāka pūst ar divkāršu negausu. Masti saliecās zem buru spiediena, un jahta, šķiet, pacēlās virs viļņiem.

— Pievilkt fokburu! — Džons Mengls kliedza. — Nolaist marsburu un klīverus!

Matroži metās izpildīt pavēli. Tika atdotas falles, pievilkti gitavi. Klī- veri saplaka ar troksni, kas pārskanēja pat vētras aurus. Melnus dūmu mutuļus izgrūzdams, «Dunkans» nevienmērīgi kūla ūdeni ar skrūvi, kuras lāpstiņas brīžam parādījās virs ūdens.

Glenervens, majors, Paganels un Roberts ar apbrīnu un šausmām vē­roja «Dunkana» cīņu ar viļņiem. Krampjaini ieķērušies borta reliņos, ne­jaudādami pārmīt ne vārda, viņi skatījās, kā negantajā vējā rotaļīgi lai­delējas nelaimi vēstošie vētrasputni.

Pēkšņi orkāna aurus pārskanēja apdullinoša svilpoņa. No katla ar mežonīgu spēku izlauzās tvaiks nevis caur izplūdes cauruli, bet gan caur katla vārstuļiem. Neparasti griezīgi atskanēja briesmu signāls. Jahta

strauji sasvērās, un Vilsons, kas stāvēja pie stūres, ar negaidītu pinnes sitienu tika notriekts pie zemes. Palicis bez vadības, «Dunkans» sagriezās šķērsām viļņu vāliem.

— Kas noticis? — Džons Mengls sauca, skriedams uz tiltiņu.

— Kuģis sveras uz sāniem! — Toms Ostins atbildēja.

— Vai stūre vairs nedarbojas?

— Pie mašīnas! Pie mašīnas! — atskanēja mehāniķa balss.

Džons skriešus noskrēja pa kāpnēm lejā. Mašīntelpu pildīja biezi tvaiki. Virzuļi cilindros bija apstājušies. Klaņi vairs negrieza skrūves vel­tni. Mehāniķis, redzēdams, ka visas pūles ir veltīgas, pārtrauca tvaika padevi un, baidīdamies par katliem, izlaida tvaiku caur izplūdes cauruli.

— Kas noticis? — kapteinis noprasīja.

— Skrūve salūzusi vai arī aizķērusies aiz kaut kā, — mehāniķis atbil­dēja. — Tā vairs nestrādā.

— Ko? Vai atsvabināt nav iespējams?

— Nav iespējams.

Domāt par remontu patlaban nebija laika. Viss bija skaidrs: skrūve vairs nestrādāja, un tvaiks, neatradis izmantojumu, bija izlauzies caur aiz- sargvārstuļiem. Džons atkal bija spiests ķerties pie burām un meklēt palī­dzību pie vēja, kas pašreiz bija viņa bīstamākais ienaidnieks. Kapteinis uzkāpa uz klāja un izklāstīja lordam Glenervenam pāris vārdos, kāds ir stāvoklis. Pēc tam viņš ieteica lordam kopā ar pārējiem pasažieriem doties uz kajītēm. Glenervens izteica vēlēšanos palikt uz klāja.

— Nē, jūsu augstība, — Džons Mengls stingri sacīja, — man jābūt šeit vienam ar komandu. Ejiet uz kopkajīti. Ejiet! Klājs var pārplūst, un tad viļņi jūs noskalos bez žēlastības.

— Mēs varam būt noderīgi…

— Ejiet, ejiet, milord. Tā vajag! Mēdz būt tādi brīži, kad es esmu kuģa saimnieks. Ejiet! Es pavēlu!

Stāvoklis acīmredzot bija kritisks, ja Džons Mengls varēja tik pavē­loši runāt. Glenervens saprata, ka viņam jārāda piemērs. Kopā ar saviem trim ceļabiedriem viņš atstāja klāju un piebiedrojās abām pasažierēm, kas kopkajītē satraukti gaidīja, kā beigsies cīņa ar satrakoto stihiju.

— Mans krietnais Džons ir tik enerģisks! — Glenervens sacīja, ienāk­dams kopkajītē.

— Jā, — Paganels atsaucās. — Viņš atgādina šķiperi no jūsu diženā Šekspīra drāmas «Vētra», kurš uzkliedz karalim, kas atrodas uz viņa kuģa:. «Prom no šejienes! Cietiet klusu! Dodieties uz savu kajīti! Ja nevarat likt klusēt stihijai, tad klusējiet paši! Nost no ceļa! Vai dzirdat?»

Tikmēr Džons Mengls, nezaudēdams ne mirkli, centās glābt kuģi no briesmām, kādas tam draudēja pēc skrūves apstāšanās. Viņš nolēma turē­ties pie nospraustā kursa, lai iespējami mazāk novērstos no ceļa mērķa. Svarīgi bija saglabāt kaut nedaudz buru un brasēt tās tādā veidā, lai jahta virzītos ieslīpi pretī vētrai. Tika uzvilkta sarēvēta marsbura, kā arī kaut kas līdzīgs stakburai un stūre pagriezta pret vēju.

Apveltīta ar lieliskām kuģošanas spējām, jahta salēcās kā sacīkšu zirgs, sajutis piešus, un ieslīpi aiztraucās pretī viļņu vāliem. Bet vai iztu­rēs atstātās buras? Tiesa, tās bija pagatavotas no labākā Dandijas audekla, taču kāds gan audums varētu izturēt tik mežonīgas brāzmas?

Kapteiņa izraudzītais manevrs deva iespēju jahtai pavērst pret viļņiem visizturīgākās korpusa daļas un nenovirzīties no sākotnējā kursa. Tomēr joprojām draudēja briesmas, jo kuģis varēja iekļūt kādā no milzīgajām aizām starp Viļņu vāliem un neuzpeldēt vairs augšā. Taču Džonam Men­glam nebija citas izvēles, un viņš nolēma turēties pie izraudzītā kursa, ka­mēr vien masti un buras būs veseli. Komanda atradās viņa acu priekšā, kuru katru mirkli gatava doties turp, kur būs vajadzīgs. Džons Mengls, , turēdamies pie vantīm, vēroja satrakoto okeānu.

Tā pagāja visa nakts. Kapteinis cerēja, ka vētra gaismas svīdā pierims. Veltas cerības! Ap pulksten astoņiem no rīta vētra pieņēmās spēkā, vēja ātrums sasniedza astoņpadsmit tuāzes sekundē. Tas jau bija orkāns.

Džons Mengls neteica ne vārda, taču viņš drebēja par savu kuģi un par tiem, kas atradās uz tā. «Dunkans» bīstami sasvērās uz vieniem sāniem. Klājbalsti krakšķēja, fokmasta galotne brīžam kūla viļņu galotnes. Vienu bridi komanda domāja, ka jahta vairs nepacelsies augšā. Matroži ar cir­vjiem rokās metās pārcirst grotmasta vantis, kad pēkšņi buras atrāvās no mastiem un aizlaidās kā milzīgi albatrosi.

«Dunkans» izslējās taisni. Taču bez atbalsta punkta un vadības viļņi to svaidīja ar tādu spēku, ka masti izkustējās un draudēja nolūzt pie pa­matnes. Šādu mētāšanu jahta nevarēja ilgi izturēt, tās apšuvums drīz vien varēja izļodzīties un salaidumu vietas pavērt ceļu ūdenim.

Džonam Menglam neatlika nekas cits kā uzvilkt vētrasburu un laisties pa vējam. Taču tas prasīja vairākas stundas: gandrīz paveikto darbu rei­zes divdesmit vajadzēja sākt no gala. Tikai ap pulksten trijiem pēc pus­dienas izdevās uzvilkt pie fokmasta priekšburu un atdot to vēja ziņā.

Ar šo audekla gabalu «Dunkans» aiztraucās pa vējam ar neticamu ātrumu. Vētra to dzina uz ziemeļaustrumiem. Par katru cenu vajadzēja saglabāt vislielāko ātrumu, jo vienīgi tas varēja glābt jahtu. Dažbrīd apsteigdams viļņu vālus, kas auļoja tai pašā virzienā, «Dunkans» ienira

Ar šo audekla gabalu «Dunkans» aiztraucās pa vējam.

ar smailo priekšgalu viļņos gluži kā milzīga valzivs un ļāva tiem velties pāri visam klājam no pīķa līdz pakaļgalam. Brīžam atkal jahtas ātrums bija vienāds ar viļņu ātrumu, tad stūre vairs neklausīja, jahta spēji sasvē­rās un draudēja iegriezties šķērsām viļņiem. Gadījās ari tā, ka orkāns dzina viļņus ātrāk par «Dunkanu». Tad tie vēlās kuģim pāri no mugurpu­ses un mēza ar nepārvaramu spēku klāju no pakaļgala līdz pīķim.

Šādā briesmīgā stāvoklī, cerībām mijoties ar izmisumu, pagāja 15. de­cembra diena un nākamā nakts. Džons Mengls ne brīdi neatstāja savu posteni un pat nepieskārās ēdienam. Lai gan viņš bija gaužām nobažījies, viņa bezkaislīgā seja saglabāja pilnīgu mieru. Viņa skatiens neatlaidīgi urbās ziemeļu pamalē sabiezējušajos miglas blāķos.

Kapteinim tiešām bija par ko raizēties. Viesuļvētra bija izmetusi «Dun­kanu» no sākotnējā kursa, un tagad tas neapturami traucās uz Austrālijas krastu. Džons Mengls instinktīvi juta, ka kuģi nes kāda neparasti ātra straume. Kuru katru mirkli jahta varēja uzskriet uz zemūdens klints un sašķīst gabalu gabalos. Kapteinis uzskatīja, ka piekraste vairs nav tālāk par divpadsmit jūdzēm, bet sauszeme nozīmē katastrofu, kuģa bojā eju. Simtreiz labāks ir bezgalīgais okeāns, pret kura dusmām kuģis var cīnīties, kaut vai pakļaujoties tām. Turpretī, kad vētra izmet kuģi krastā, visam ir beigas.

Džons Mengls devās uzmeklēt lordu Glenervenu, lai aprunātos ar viņu divatā. Neslēpdams lordam, cik nopietns ir stāvoklis, jaunais kapteinis raudzījās briesmām acīs kā jūrnieks, kas gatavs uz visu, un beigās pazi­ņoja, ka, iespējams, viņš būs spiests izmesties ar «Dunkanu» krastā.

— Lai glābtu tos, kas atrodas uz kuģa, ja tas būs iespējams, milord, — viņš piemetināja.

— Rīkojieties, kā uzskatāt par labāku, — Glenervens atbildēja.

— Bet lēdija Helēna? Un mis Granta?

— Es brīdināšu viņas tikai pēdējā brīdī, kad vairs nebūs nekādu cerību noturēties jūrā. Ziņojiet vispirms man. w

— Es jums paziņošu, milord.

Glenervens atgriezās pie pasažierēm, kuras, lai arī nezināja, cik lielas ir briesmas, tomēr tās nojauta. Viņas turējās tikpat varonīgi kā viņu ceļa­biedri. Paganels šai visai nepiemērotajā brīdī klāstīja Robertam dažādas teorijas par gaisa strāvu virzieniem, pie tam gaužām interesanti salīdzinā­dams vētras, ciklonus un orkānus. Savukārt majors gaidīja galu ar musul­maņa fatālismu.

Ap pulksten vienpadsmitiem orkāns, šķiet, sāka mazliet pierimt. Drēgnā migla izklīda, un Džons pēkšņi ieraudzīja lēzenu krastu, līdz kuram bija kādas sešas jūdzes. «Dunkans» pilnā gaitā drāzās tieši tam pretī. Drau­dīgi viļņi šļācās pārsteidzoši augstu — piecdesmit pēdas un pat vēl aug­stāk. Džons saprata, ka viļņu vāliem jāsastop savā ceļā kāds stingrs pamats, lai tie varētu pacelties tādā augstumā.

— Šeit ir smilšu sēkļi, — viņš sacīja Ostinam.

— Es arī tāpat domāju, — viņa palīgs atbildēja.

— Mēs esam dieva varā, — Džons turpināja. — Ja viņš nepavērs «Dunkanam» ceļu pāri šiem sēkļiem un pats to neizvadīs, mēs esam pagalam.

— Patlaban ir paisums, kaptein. Varbūt mums izdodas tikt pāri sēkļiem.

— Palūkojieties, Ostin, uz šīm negantajām bangām! Kāds kuģis gan varētu stāties tām pretī? Draugs, lūgsim dievu, lai viņš mums palīdz!

Tikmēr «Dunkans» ar uzvilktu vētrasburu joņoja uz krastu šaušalīgā ātrumā. Drīz vien tas atradās vairs tikai divas jūdzes no sēkļiem. Migla atkal vai ik brīdi aizsedza krastu. Tomēr Džonam, šķiet, izdevās saskatīt aiz putās sakultās krasta bangu joslas kādu mierīgāku jomu. Tur «Dun­kans» varētu atrasties kaut cik drošībā. Bet kā lai turp aizkļūst?

Kapteinis izsauca pasažierus uz klāja. Viņš negribēja, lai avārija viņus pārsteigtu, ieslēgtus kopkajītē. Glenervens un viņa ceļabiedri pārlaida skatienu satrakotajai jūrai. Mērija Granta nobālēja.

— Džon, — Glenervens klusi sacīja jaunajam kapteinim. — Es mēģi­nāšu glābt savu sievu vai arī iešu bojā kopā ar viņu. Tu parūpējies par mis Grantu.

— Labi, jūsu augstība, — Džons Mengls atbildēja, pielikdams lorda roku pie savām miklajām acīm.

«Dunkans» atradās vairs tikai dažas kabeļtauvas no sēkļiem. Pašreiz paisuma laikā ūdens līmenis bija pietiekami augsts, lai jahta tiktu pāri šim bīstamajam zemūdens šķērslim. Taču milzīgās bangas, celdamās augšup un grūdamas lejup, neglābjami ietriektu jahtu ar ķīli smilšu sēklī. Vai tiešām nav nekāda iespēja nomierināt neganto viļņošanos, palēnināt ūdens molekulu skrējienu, vārdu sakot, pieklusināt satrakoto okeānu?

Pēkšņi Džonam Menglam iešāvās prātā kāda doma.

— Taukus! — viņš iesaucās. — Zēni, stiepiet šurp taukus!

Šo pavēli acumirklī saprata visa komanda. Vajadzēja likt lietā kādu līdzekli, kuram reizēm ir labi panākumi. Satrakotos viļņus var nomierināt, pārklājot tos ar šķidru tauku kārtu. Šī kārta turas ūdens virspusē un, ieeļļodama viļņus, mīkstina to triecienus. Šāds līdzeklis iedarbojas neka­vējoties, taču tikai uz īsu brīdi. Tiklīdz kuģis ticis pāri šai mākslīgi nomie­rinātajai jūrai, viļņi sāk trakot vēl negantāk, un vai! tam, kas uzdrošinās sekot pirmajam kuģim.

Komanda, kuras spēki draudošo briesmu priekšā bija desmitkāršoju- šies, nekavējoties izcēla uz kvarterklāja muciņas ar roņu taukiem. Ar cir­vjiem atsituši tās vaļā, matroži uzkarināja tās zem labā un kreisā borta reliņiem.

— Sagatavoties! — Džons Mengls sauca, gaidīdams izdevīgu mirkli.

Divdesmit sekundēs jahta sasniedza sēkļu joslu, kur mutuļoja krasta

bangas. īstais bridis bija klāt.

— Ar dieva palīgu! — jaunais kapteinis iesaucās.

iVluciņas tika apgāztas, un šķidro tauku straumes lija jūrā. Eļļainā kārta acumirklī, kā mēdz sacīt, iesmērēja putās sakulto ūdens virsmu. «Dunkans» pārslīdēja pāri pierimušajam ūdenim un drīz vien atradās mie­rīgā līcītī viņpus draudīgajiem sēkļiem, turpretim okeāns, atbrīvojies no valgiem, aiz ceļinieku mugurām sāka trakot ar neaprakstāmu niknumu.