KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XIV nodaļa TABU KALNS

Kalna virsotne vēl slējās kādas simt pēdas augstāk. Bēgļiem bija sva­rīgi sasniegt šo virsotni un pāriet kalna pretējā pusē, kur maori vairs nevarētu viņus redzēt. Pēc tam viņi cerēja pa kādu kori aizkļūt līdz tuvā­kās kalnu grēdas galotnēm, kuras veidoja tik sarežģītu sistēmu, ka, šķiet, vienīgi nabaga pazudušais Paganels varētu tajā orientēties.

Bēgļi kāpa kalnā, cik ātri vien varēdami, jo draudīgie kliedzieni nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Iezemiešu orda jau bija sasniegusi kalna pakāji.

— Saņemieties, draugi! — Glenervens sauca, uzmundrinādams biedrus ar vārdiem un žestiem.

Nepilnās piecās minūtēs bēgļi sasniedza kalna virsotni. Šeit viņi pār­laida skatienu apkārtnei, lai apsvērtu stāvokli un izraudzītos ceļu, kas •sajauktu maoriem pēdas.

Rietumos bēgļu skatieniem pavērās Taupo ezera spogulis gleznainā kalnu ietvarā. Ziemeļos pacēlās Pirongias virsotnes, dienvidos — Tonga­rira dūmojošais krāteris. Austrumu pusē skatiens atdūrās pret virsotņu blīvu, kas piekļāvās lielajai Vahiti kalnu grēdai, kura stiepjas cauri visai ziemeļu salai no Kuka jūras šauruma līdz Austrumu zemesragam. Tātad vajadzēja nolaisties lejā pa kalna pretējo nogāzi un doties šaurajās aizās, no kurām, iespējams, nemaz nebija izejas.

Glenervens satraukts vērās visapkārt. Migla saules staros bija izklī­dusi, un viņa skatiens varēja skaidri saredzēt pat vismazākās kalnu kro­kas. Nepalika nepamanīts arī neviens maoru manevrs.

Iezemieši neatradās tālāk par pieci simti pēdām, kad bēgļi sasniedza kalna virsotni.

Glenervens saprata, ka ilgāk kavēties vairs nedrīkst, lai cik noguruši viņi bija. Tūdaļ vajadzēja bēgt tālāk, jo mežoņi varēja viņus ielenkt.

— Kāpjam lejā! — Glenervens uzsauca. — Kāpjam lejā, kamēr nav nogriezts ceļš!

Taču brīdī, kad nabaga sievietes ar pēdējiem spēkiem piecēlās kājās, Maknebs apstādināja viņas, sacīdams:

— Tas nav vajadzīgs, Glenerven. Paskatieties!

Patiesi, mežoņu rīcība neizskaidrojamā kārtā bija mainījusies. Vajā­šana pēkšņi tika pārtraukta. Itin kā kalna sturmēšanu pēkšņi būtu atcēlusi kāda visspēcīga pavēle. Mežoņu bars negaidīti apstājās savā skrējienā gluži kā jūras viļņi, kas atsitušies pret nesatricināmu klinti.

Visi šie asinskāres satracinātie mežoņi, sadrūzmējušies kalna pakājē, tagad auroja, žestikulēja, vicināja šautenes un cirvjus, taču negāja ne soli uz priekšu. Arī viņu suņi tikai neganti rēja un palika kā zemē iemieti.

Kas noticis? Kāda neredzama vara apstādinājusi iezemiešus? Bēgļi raudzījās, nekā nesaprazdami, baidīdamies, ka tikai neizgaistu burvība, kas pārņēmusi Kaikumu cilti.

Pēkšņi Džons Mengls iekliedzās, likdams pārējiem bēgļiem atskatīties. Viņš norādīja ar roku uz cietoksnīti, kas pacēlās pašā kalna virsotnē.

— Tās taču ir virsaiša Karatetes kapenes! — Roberts iesaucās.

— Vai tu nekļūdies, Robert? — Glenervens jautāja.

— Nē, milord, tās nudien ir kapenes, es pazīstu …

Roberts nebija alojies: kādas piecdesmit pēdas virs bēgļiem kalna galā bija redzams svaigi krāsots mietu žogs. Tagad ari Glenervens pazina zēlandiešu virsaiša kapa vietu. Laimīgā kārtā viņš bija atvedis bēgļus uz Maunganamu kalnu.

Lords un viņa ceļabiedri uzkāpa pa koniskās virsotnes nogāzi līdz ka­penēm- Ieeja mietu iežogā bija aizklāta ar formiuma mašām. Glenervens jau dzīrās iet udupā iekšā, tad pēkšņi pakāpās atpakaļ.

— Tur ir mežonis! — viņš sacīja.

— Mežonis šais kapenēs? — majors vaicāja.

— Jā, Makneb.

— Nekas. Ejam tik iekšā!

Glenervens, majors, Roberts un Džons Mengls iegāja iežogā. Tur tie­šām sēdēja maors, ietinies platā formiuma apmetnī. Udupā valdošā krēsla neļāva lāgā saskatīt sejas vaibstus. Maors šķita miermīlīgs, viņš bezrūpīgi savā nodabā ēda brokastis. Glenervens jau grasījās viņu uzrunāt, kad iezemietis, aizsteidzies priekšā, uzaicināja labā angļu valodā:

—• Sēdieties, dārgais lord! Brokastis jūs gaida.

Tas bija Paganels. Izdzirduši viņa balsi, bēgļi iegruva udupā un metās slavenā ģeogrāfa plašajās skavās. Paganels atradies! Tas bija tikpat kā

— Sēdieties, dārgais lord

drošs glābiņš. Visi iztaujāja ģeogrāfu, visi alka zināt, kādā veidā un kāpēc viņš nonācis Maunganamu virsotnē. Taču Glenervens ar vienu vārdu apstādināja priekšlaicīgo ziņkāri.

— Mežoņil — viņš sacīja.

— Mežoņi! — Paganels atkārtoja, paraustīdams plecus. — Šos radī­jumus es varu vienīgi nicināt.

— Vai tad viņi…

— Ko nu šie nejēgas! Ejam paskatīties uz viņiem.

Visi sekoja Paganelam, kas izgāja no udupas. Zēlandieši atradās tai pašā vietā pie kalna pakājes un rēca nelabās balsīs.

— Kliedziet! Gaudojiet! Aurojiet, cik jums tīk, stulbie radījumi! — Paganels sacīja. — Es jums aizliedzu kāpt šai kalnā!

— Kāpēc viņi nekāpj augšā? — Glenervens vaicāja.

— Tāpēc, ka šai kalnā apbedīts viņu virsaitis, tāpēc, ka mūs sargā kapenes, tāpēc, ka Maunganamu pasludināts par tabu.

— Par tabu?

— Tieši tā, draugi! Tāpēc es šeit patvēros, tāpat kā viduslaikos vajātie atrada drošu patvērumu tamlīdzīgās vietās.

— Dievs par mums gādā! — lēdija Helēna iesaucās, paceldama rokas pret debesīm.

Patiesi kalns bija pasludināts par tabu, un māņticīgie mežoņi nedrīk­stēja uz tā spert savu kāju.

Bēgļiem tas vēl nenozīmēja glābiņu, taču katrā ziņā iespēju atpūsties, un to vajadzēja izmantot. Neizsakāma saviļņojuma pārņemts, Glenervens nejaudāja izteikt ne vārda, bet majors ar acīm redzamu gandarījumu šū­poja galvu.

— Bet tagad, draugi, — Paganels sacīja, — ja šie nelieši cer mūs izmantot, lai pārbaudītu savu pacietību, tad viņi piedzīvos smagu vilšanos. Nepaies ne divas dienas, kad mēs jau būsim tālu prom.

— Mēs aizbēgsim! — Glenervens sacīja. — Bet kādā veidā?

— To es vēl nezinu, — Paganels atbildēja, — taču mēs drīz vien aiz­bēgsim.

Visi gribēja ātrāk uzzināt ģeogrāfa piedzīvojumus. Lai cik dīvaini, taču šoreiz runīgajam zinātniekam vārdus vajadzēja kā ar stangām vilkt laukā. Agrāk viņam tik loti patika stāstīt, turpretī tagad viņš atbildēja neskaidri un izvairīgi.

«Cik ļoti mans Paganels pārvērties!» Maknebs nodomāja.

Patiesi, cienījamais zinātnieks bija pārmainījies pat ārēji. Viņš cītīgi tīstījās lielajā formiuma apmetnī un, šķiet, mēģināja izvairīties no ziņkā­rīgiem skatieniem. Nevienam nepalika apslēpts arī tas, ka ģeogrāfs stipri mulsa, kad runāja tieši par viņu, taču aiz smalkjūtības biedri izlikās nekā nemanām. Starp citu, tiklīdz sarunas novirzījās uz kādu citu tematu, tik­līdz Paganels vairs nebija uzmanības centrā, viņš atguva parasto jautrību.

Lūk, ko ģeogrāfs atrada par vajadzīgu pastāstīt saviem biedriem, kad visi bija apsēdušies viņam apkārt pie udupas mietu žoga.

Pēc Karatetes nogalināšanas Paganels, tāpat kā Roberts, izmantodams iezemiešu apjukumu, izkļuva laukā no cietokšņa, faču viņam nelaimējās tik ļoti kā jaunajam Grantam. Viņš taisnā ceļā nonāca kādā citā maoru ciematā. Šeit valdīja liela auguma virsaitis ar gudru seju, acīmredzot daudz pārāks par citiem savas cilts karavīriem. Viņš gluži pieklājīgi runāja angliski un apsveica viesi, paberzēdams savu degunu pret ģeogrāfa degunu.

Sākumā Paganels pat nevarēja aptvert, vai viņš ir vai nav gūsteknis. Taču, redzēdams, ka nedrīkst spert ne soli bez virsaiša laipnās pavadības, viņš drīz vien apzinājās savu stāvokli.

Šo virsaiti sauca par Hihi, tas ir, par Saulstaru, un viņš nebija ļauns cilvēks. Acīmredzot ģeogrāfa brilles un tālskatis iedvesa viņam sevišķu godbijību, un viņš piesaistīja sev Paganelu ne vien ar dažnedažādām laip­nībām, bet arī ar stiprām formiuma virvēm. It īpaši pa nakti.

Tā tas turpinājās trīs garas dienas. Kā šai laikā pret Paganelu izturē­jās — labi vai slikti? Uz šo jautājumu ģeogrāfs atbildēja gan «jā», gan «nē», neielaizdamies sīkākos paskaidrojumos. Vārdu sakot, viņš bija gūs­teknis, un' viņa stāvoklis šķita labāks par viņa nelaimīgo draugu stāvokli vienīgi tai ziņā, ka viņam nedraudēja tūlītēja nāve.

Par laimi, kādu nakti viņam izdevās pārgrauzt virves un aizbēgt. Iztā­lēm viņš noskatījās, kā Maunganamu virsotnē apbedīja Karateti, un viņš zināja, ka kopš šā brīža kalns tiks pasludināts par tabu. Negribēdams at­stāt apvidu, kur atradās ieslodzījumā viņa biedri, Paganels nolēma meklēt patvērumu šai kalnā. Viņam izdevās īstenot šo bīstamo plānu. Pagājušajā naktī viņš iekļuva Karatetes kapenēs un šeit, atjaunodams spēkus, gaidīja, vai kāda laimīga nejaušība neatbrīvos viņa draugus.

Tāds bija Paganela stāsts. Vai viņš nebija ko noklusējis par savu uztu­rēšanos pie iezemiešiem? Ģeogrāfa mulsums ne vienu reizi vien pavedi­nāja klausītājus uz šādām domām. Bet, lai nu kā, visi apsveica ģeogrāfu ar laimīgo pārrašanos. Apcerējuši pagātnes notikumus, bēgļi pievērsās tagadnei.

Stāvoklis joprojām bija ārkārtīgi bīstams. Iezemieši, tiesa, neuzdroši­nājās kāpt augšā Maunganamu virsotnē, taču viņi cerēja, ka bads un slāpes atkal iedzīs gūstekņus viņu rokās. Tas bija vienīgi laika jautājums, un mežoņiem pacietības netrūka.

Glenervens apzinājās, cik neapskaužamā stāvoklī viņi atrodas, taču nolēma gaidīt labvēlīgus apstākļus vai arī nepieciešamības gadījumā pats tādus radīt.

Vispirms Glenervens gribēja rūpīgi izpētīt Maunganamu, šo pagaidu cietoksni, taču nevis tāpēc, lai to aizstāvētu, jo nekāds uzbrukums nedraudēja, bet gan tāpēc, lai izkļūtu no tā laukā. Tāpēc Glenervens kopā ar majoru, Džonu Menglu, Robertu un Paganelu devās iepazīties ar kalnu. Viņi izpētīja visas takas, apsekoja to virzienu un slīpumu. Apmēram jūdzi gara kore, kas savienoja Maunganamu ar Vahiti kalnu grēdu, pakāpeniski pazeminādamās, veda uz līdzenumu. Šaurā un līkumotā kore bija vienīgais pieejamais ceļš, ko varētu izmantot bēgšanas gadījumā. Ja bēgļi nakts aizsegā nepamanīti izkļūtu laukā pa šo ceļu, viņiem, iespējams, izdotos sasniegt Vahiti aizas un sajaukt maoru karavīriem pēdas.

Tomēr šis ceļš bija gaužām bīstams. Zemākajās vietās to varēja aiz­sniegt šauteņu lodes. Iezemieši ar krustuguni no abām pusēm varēja radīt tādu uguns aizkaru, kuram neviens netiktu sveikā cauri.

Kad Glenervens un viņa draugi uzdrošinājās parādīties uz kores ap­draudētās daļas, iezemieši viņus sagaidīja ar ložu krusu, kura, par laimi, viņus nesasniedza. Vējš atnesa līdz viņiem vienīgi dažus prapjus. Tie bija pagatavoti no apdrukāta papīra. Paganels aiz tīras ziņkāres pacēla šos papīra gabalus un, brīdi papūlējies, atšifrēja, kas uz tiem bija rakstīts.

— Vienreizēji! — viņš iesaucās. — Vai jūs zināt, draugi, ar ko šie lopi piebāž savas šautenes?

— Nē, nezinām, Paganel, — Glenervens atteica.

— Ar bībeles lapām! Man žēl misionāru, kuru dāvinātos svētos rakstus izlieto šādā veidā. Viņiem nebūs viegli nodibināt maoru bibliotēkas.

— Kādu vietu no šīs svētās grāmatas iezemieši izšāvuši uz mums? — Glenervens jautāja.

— Kādu teicienu par dieva visspēcību, — atbildēja Džons Mengls, kas arī sāka lasīt apsvilušos papīrus. — Šie vārdi mums liek paļauties uz viņu, — kapteinis piemetināja ar skotiem raksturīgo nesatricināmo ticību.

— Lasi, Džon, — Glenervens sacīja.

Un Džons lasīja šos pulvera pasaudzētos vārdus:

— «90. psalms. Tāpēc, ka viņš paļāvies uz mani, es viņu atpestīšu.»

— Draugi, — Glenervens sacīja, — aiznesīsim šos cerības pilnos vār­dus mūsu varonīgajiem biedriem. Tie dos viņiem jaunus spēkus.

Glenervens kopā ar pārējiem sāka kāpt augšup pa stāvajām takām uz kalnu virsotni, kur viņi gribēja izpētīt virsaiša kapenes.

Kāpdami augšup, viņi pārsteigti laiku pa laikam sajuta tādu kā zemes drebēšanu. Tie nebija atsevišķi grūdieni, bet ilgstoša vibrēšana, kādu rada ūdens tvaiki, spiezdami uz katla sienām. Acīmredzot pazemes uguns ietekmē kalna dzīlēs bija sakrājies liels daudzums tvaiku.

Šī neparastā dabas parādība nevarēja pārsteigt cilvēkus, kas vēl nesen bija braukuši starp Vaikatas karstajiem avotiem. Viņi arī zināja, ka Ika- namaui centrālais apgabals īpaši bagāts ar vulkāniem. Tas ir īsts siets, kur caur zemes spraugām laužas laukā verdoši avoti un sēra tvaiki.

Paganels, kas jau agrāk bija izpētījis Maunganamu, pievērsa draugu uzmanību kalna vulkāniskajai dabai. Pēc ģeogrāfa domām, Maunganamu bija viens no tiem daudzajiem salas centrālās daļas konusveida kalniem, kuriem nākotnē lemts kļūt par vulkāniem. Pat niecīga mehāniska iedarbe varēja izraisīt krātera rašanos šai bālganajā silīcija tufa garozā.

— Iespējams, — Glenervens noteica, — taču šeit mums nedraud lie­lākas briesmas kā blakus «Dunkana» tvaika katlam. Zemes garoza izturī­bas ziņā taču neatpaliek no lokšņu tērauda!

— Pilnīgi piekrītu, — majors atsaucās, — tomēr pat vislabākais tvaika katls, pārlieku ilgi lietots, beigu beigās pārsprāgst.

— Bet es taču netaisos, dārgais Makneb, palikt šai kalnā mūžīgi! — Paganels iebilda. — Tiklīdz debesu spēki man norādīs kādu izeju, es tūdaļ atstāšu šo vietu.

— Ai, kāpēc gan pats Maunganamu nevar mūs aiznest prom, ja tā dzī­lēs slēpjas tik milzīgs mehānisks spēks! — Džons Mengls ieminējās. — Zem mūsu kājām droši vien veltīgi iet zudumā miljoniem zirgspēku. Mūsu «Dunkanam» pietiktu tūkstošās daļas, lai aizvestu mūs līdz pasaules malai!

«Dunkana» pieminēšana uzvēdīja Glenervenam visdrūmākās domas. Lai cik bezcerīgs bija viņa paša stāvoklis, viņš bieži vien aizmirsa to, skumdams par sava kuģa komandas likteni.

Vēl aizvien kaudamies ar drūmām domām, Glenervens sasniedza Maun­ganamu virsotni, kur atradās pārējie biedri.

Ieraudzījusi vīru, lēdija Helēna pienāca viņam klāt.

— Dārgais Edvard, — viņa sacīja. — Kāds ir mūsu stāvoklis? Vai mums ir kādas cerības, vai arī mēs esam nolemti visļaunākajam?

— Nezaudēsim cerības, mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja, — me­žoņi nekad neuzdrošināsies pārkāpt kalna robežu, un mums būs diezgan laika apdomāt bēgšanas plānu.

— Turklāt, kundze, — Džons Mengls piebilda, — pats dievs liek mums nezaudēt cerības.

Džons Mengls pasniedza lēdijai Helēnai bībeles lapu, kurā viņa izlasīja svētos vārdus. Jaunā sieviete un jaunā meitene, no tīras sirds paļaudamās uz dievišķā iejaukšanos, saskatīja šais svētās grāmatas vārdos neapstrī­damu mājienu, ka viņi laimīgi izglābsies.

— Bet tagad uz udupu! — Paganels jautri iesaucās. — Tas ir mūsu cietoksnis, mūsu pils, mūsu ēdamistaba, mūsu darba kabinetsl Tur mūs neviens netraucēs. Godājamās dāmas, atļaujiet jūs laipni ielūgt šai bur­vīgajā mājoklī.

Visi devās līdzi laipnajam Paganelam. Ieraudzījuši, ka bēgļi atkal gra­sās apgānīt svēto kapu, mežoņi sāka šaut un briesmīgi kliegt. Viņu bļā­vieni bija gandrīz skaļāki par šāvienu troksni. Taču lodes, par laimi, ne­lidoja tik tālu kā kliedzieni un neaizsniedza pat pušķainu, bet brēcieni izgaisa tālumā.

Lēdija Helēna, Mērija Granta un viņu ceļabiedri, redzēdami, ka maoru māņticība ir stiprāka par viņu niknumu, nomierinājušies iegāja drūmajās kapenēs.

Zēlandiešu virsaiša kapu ietvēra mietu žogs, kas bija nokrāsots sar­kanā krāsā. Simboliskās figūras un tetovējumi uz koka stabiem vēstīja par aizgājēja augsto stāvokli un varoņdarbiem. Starp stabiem bija izkār­tas amuletu, gliemežvāku un slīpētu akmeņu virtenes. Zoga iekšpusē zemi klāja zaļu lapu paklājs. Pašā vidū neliela zemes kopiņa norādīja, ka šai vietā vēl nesen bijis vaļējs kaps.

Apkārt kapam bija salikti virsaiša ieroči: pielādētas šautenes, meta­mais šķēps, lielisks zaļa nefrīta cirvis, kā arī pulvera un ložu krājumi, kas nepieciešami medībām viņpasaulē.

— Te ir vesels arsenāls, kuru mēs izlietosim daudz labāk nekā aiz­gājējs, — Paganels sacīja. — Cik prātīgi gan rīkojas šie mežoņi, ņem­dami līdzi ieročus uz aizsauli!

— Ehē, tās jau ir angļu šautenes! — majors iesaucās.

— Bez šaubām, — Glenervens atbildēja. — Jāteic gan, ka paradums dāvināt mežoņiem šaujamos ieročus ir diezgan muļķīgs. Pēc tam viņi tos izmanto cīņai pret iebrucējiem — un prātīgi dara. Lai nu kā, taču mums šīs šautenes lieti noderēs.

— Vēl labāk mums noderēs Karatetem domātās ēdamlietas un dzera­mais ūdens, — Paganels piebilda.

Patiesi aizgājēja radi un draugi nebija skopojušies. Bagātīgie pārtikas krājumi apliecināja cieņu, kādu viņi izjuta pret virsaiša izcilajiem tiku­miem. Produktu desmit cilvēkiem pietiktu vismaz pusmēnesim, bet miru­šajam virsaitim droši vien veselai mūžībai. Tā bija augu valsts barība — ēdamās papardes, saldās batātes, iezemiešu coti volvulus batatas, un kar­tupeļi, kurus eiropieši jau sen bija ieveduši šai salā. Lielas krūzes bija pil­nas ar tīru ūdeni, bez kura zēlandieši neiztiek nevienu ēdienreizi, skaisti pīti grozi bija piekrauti ar kaut kādām zaļām, gumijai līdzīgām plāk­snītēm.

Tādējādi bēgļi bija paglābti no bada un slāpēm vismaz dažas dienas. Bez liekas kautrības viņi gatavojās ieturēt pirmo maltīti uz virsaiša rēķina.

Glenervens izraudzījās vajadzīgos produktus un nodeva tos mistera Olbineta rīcībā. Palikdams formālists pat visgrūtākajos apstākļos, stjuarts konstatēja, ka ēdienu karte nav diez cik bagāta, turklāt viņam nebija nekādas jēgas, kā sagatavot šīs saknes, un trūka arī uguns.

No nepatīkamā stāvokļa viņu izglāba Paganels, ieteikdams ēdamās papardes un saldās batātes ierakt zemē.

Zemes virskārtas temperatūra tiešām bija ļoti augsta. Ja zemē ieliktu termometru, tas droši vien rādītu sešdesmit, sešdesmit piecus grādus virs nulles. Misters Olbinets gandrīz vai applaucējās, jo, kad viņš raka bedri, lai novietotu tajā saknes, no zemes izlauzās ūdens garaiņu stabs un šņāk­dams uzšāvās apmēram tuāzi augstu.

Stjuarts pārbijies novēlās augšpēdus zemē.

— Aizgrieziet krānu! — majors iesaucās un, piesteidzies kopā ar abiem matrožiem pie bedres, aizbēra to ar pumeka gabaliem. Tikmēr Paganels, vērodams šo neparasto, dīvaino parādību, klusi murmināja:

— Tā, tā. Kāpēc gan ne?

— Vai jūs neesat ievainots? — Maknebs jautāja Olbinetam.

— Nē, mister Makneb, — stjuarts atbildēja, — taču kaut ko tādu es nebiju gaidījis …

— Tik daudz debesu dāvanu! — Paganels jautri iesaucās. — Bez Ka- ratetem domātā ūdens un pārtikas krājumiem mēs atrodam vēl arī uguni, šis kalns ir īsta paradīze! Ierosinu nodibināt šai vietā koloniju, apstrādāt zemi un dzīvot šeit līdz mūža galam. Mēs būsim Maunganamu kalna ro- binsoni! Nudien, es domāju un nevaru izdomāt, kā mums vēl trūkst šai mājīgajā kalna virsotnē!

— Itin nekā, ja vien šis kalns nesabruks, — Džons Mengls attrauca.

— Nebaidieties, kalns nav vakar radies, — Paganels sacīja. — Kopš seniem laikiem tas turas pretī pazemes uguns iedarbei un izturēs vēl līdz mūsu aiziešanai.

— Brokastis ir galdā, — Olbinets svinīgi paziņoja, itin kā pildītu sa­vus pienākumus Malkolmas pilī.

Apsēdušies pie udupas mietu žoga, bēgļi ieturēja kārtējo maltīti, ko liktenis viņiem sūtīja pat visgrūtākajos apstākļos.

Lai gan ēdienu ziņā ceļinieki nebija sevišķi izvēlīgi, taču par paparžu saknēm tika izteiktas dažādas domas. Daži sacīja, ka tās ir saldas un gar­šīgas, citiem tās šķita glumas, pilnīgi bezgaršīgas un aplam sīkstas. Tur- pretī karstajā zemē izceptās saldās batātes bija brīnišķīgas. Ģeogrāfs seci­nāja, ka Karatetem par aizkapa dzīvi nav ko gausties.

Kad izsalkums bija remdēts, Glenervens ierosināja nekavējoties ap­spriest bēgšanas plānu.

— Jau? — Paganels iesaucās ar patiesu nožēlu. — Vai tiešām jūs gra- sāties tik ātri atstāt šo brīnum jauko vietu?

— Paganela kungs, — lēdija Helēna iebilda, — pieņemot, ka mēs atro­damies Kapujā, nebūtu visai prātīgi rīkoties tā, kā rīkojās Hannibals.

— Kundze, — Paganels atbildēja, — es nekad neatļaušos runāt jums pretī. Ja vēlaties apspriest bēgšanas plānu, apspriedīsim to.

— Vispirms, — Glenervens iesāka, — mums jāmēģina tikt no šejienes prom, kamēr to darīt neliek bads. Pagaidām spēka mums netrūkst, un tas ir jāizmanto. Šonakt pat tumsas aizsegā mēģināsim izlauzties cauri ieze­miešu aplenkumam un sasniegt austrumu ielejas.

— Brīnišķīgi, ja vien maori mūs izlaidīs cauri, — Paganels iebilda.

— Un ja nu mēs netiekam? — Džons Mengls noprasīja.

— Tad mēs ķersimies pie iedarbīgākiem līdzekļiem, — Paganels at­bildēja.

— Vai jums ir šie iedarbīgie līdzekļi? — majors jautāja.

— Jāzina tikai, kā ar tiem rīkoties, — Paganels atteica, neko tuvāk nepaskaidrodams.

Neatlika nekas cits kā gaidīt nakti, lai mēģinātu izlauzties cauri ieze­miešu aplenkumam.

Maori aizvien vēl atradās turpat. Viņu rindas, šķiet, bija papildinājuši aizkavējušies ciltsbrāļi. Degošie ugunskuri veidoja visapkārt kalnam ugu­nīgu joslu. Kad apkārtējās ielejas iegrima tumsā, Maunganamu kalns, šķiet, slējās augšup no milzīga sārta, bet tā galotne izgaisa melnā tumsā. Seši simti pēdas zemāk ienaidnieka nometnē bija dzirdams neskaidrs trok­snis, kliedzieni un balsu čalas.

Pulksten deviņos, kad bija satumsusi melna nakts, Glenervens un Džons Mengls, iekāms devās ar bēgļiem bīstamajā ceļā, nolēma aiziet vis­pirms izlūkos. Viņi kāpa klusām pa nogāzi lejā un pēc minūtēm divdesmit jau atradās uz šaurās kores, kas stiepās cauri iezemiešu nometnei piecdes­mit pēdu augstumā.

Pagaidām viss noritēja gludi. Atlaidušies pie ugunskuriem, maori, lie­kas, nemaz nemanīja divus bēgļus, kas pavirzījās vēl dažus soļus uz priekšu. Te pēkšņi kreisajā un labajā pusē nosprakšķēja šāvieni.

— Atpakaļ! — Glenervens iesaucās. — Šiem laupītājiem ir kaķa acis un lieliski ieroči!

Glenervens un Džons Mengls tūdaļ sāka rāpties atpakaļ stāvajā kalnā un drīz vien varēja nomierināt biedrus, kurus bija satraukusi nupat dzir­dētā apšaude. Glenervena cepuri bija caururbušas divas lodes. Tātad doties pa garo kori starp divām strēlnieku rindām acīmredzot nebija iespējams.

— Līdz rītam, — Paganels noteica. — Tā kā iemidzināt iezemiešu modrību nav nekādu izredžu, tad atļaujiet man rīt pasniegt šiem mežoņiem kādu gardumu no manas virtuves!

Nakts bija vēsa. Par laimi, Karatete bija paņēmis līdzi kapenēs labā­kos naktstērpus. Bēgļi bez sirdsapziņas pārmetumiem ietinās siltajās for­miuma segās un drīz vien, iezemiešu māņticības apsargāti, mierīgi gulēja aiz udupas mietu žoga uz siltās zemes, kuru drebināja dzīlēs sakrājies tvaiks.