KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XX nodaja kliedziens naktĪ

«Dunkana» komanda drīz vien uzzināja, ka Airtona vaļsirdīgā atzīša­nās nav palīdzējusi atšķetināt kapteiņa Granta mīklu. Visi jutās dziļi vīlu­šies, jo uz bocmani bija liktas vislielākās cerības, bet izrādījās, ka bocma­nis nezina neko tādu, kas «Dunkanam» ļautu doties pa «Britānijas» pēdām..

Jahta joprojām brauca tālāk pa nosprausto kursu. Vēl vajadzēja tikai izraudzīties salu, uz kuras atstāt Airtonu. . , ., , ,

Kapteiņa bērni raudzijas uz jūru.

Paganels un Džons Mengls ielūkojās kuģa kartēs. Tieši uz trīsdesmit septītās paralēles Klusā okeāna vidū atradās vientuļš klintājs, Marijas Terēzes saliņa, kuru no Amerikas šķīra trīsarpus tūkstoši jūdžu, bet no Jaunzēlandes pusotra tūkstoša jūdžu. Ziemeļos tuvākā cietzeme bija Pomotu arhipelāgs, kas atradās Francijas aizbildniecībā, bet dienvidos ne­bija nekādu zemju līdz pat Dienvidpola mūžīgajiem ledājiem. Neviens ku­ģis nekad nepiestāja pie šīs vientuļās saliņas krastiem. Līdz tai nenonāca

nekādas pasaules notikumu atbalsis. Vienīgi vētrasputni pēc garajiem pār­lidojumiem nometās šeit atpūsties, un daudzās kartēs šis Klusā okeāna viļņu apskalotais klintājs nemaz nebija norādīts.

Ja uz zemeslodes varēja būt pilnīga nošķirtība no ārpasaules, tad tā bija uz šīs saliņas, kas atradās tālu prom no visiem jūras ceļiem. Airtonam tūdaļ tika paziņota izraudzītās salas atrašanās vieta. Bocmanis bija ar mieru apmesties uz dzīvi šai vientuļajā saliņā tālu prom no cilvēkiem, un «Dunkans» uzņēma kursu uz Marijas Terēzes salu. Tagad uz vienas līnijas atradās «Dunkans», Marijas Terēzes sala un Talkavanas līcis.

Pēc divām dienām pulksten divos pēc pusdienas sardzes matrozis ziņoja, ka pie apvāršņa redzama zeme. Tā bija Marijas Terēzes sala, zema, iegarena, tik tikko pacēlusies virs bangotnes, līdzīga milzīgai valzivij. Vēl trīsdesmit jūdzes to šķīra no jahtas, kuras priekšvadnis šķēla viļņus ar sešpadsmit mezglu ātrumu stundā.

Pamazām pie apvāršņa iezīmējās salas apveidi. Rietumu pamalē slīg­stošā saule spoži izgaismoja klintāja dīvaini izroboto siluetu. Dienas spī­dekļa staros mirdzēja dažas pazemas virsotnes.

Pulksten piecos Džonam Menglam šķita, ka viņš redz kāpjam pret de­besīm rēnu dūmu strūklu.

— Vai tas ir vulkāns? — viņš jautāja Paganelam, kas pētīja tālskatī šo jauno zemi.

— Nezinu, ko lai domā, — ģeogrāfs atbildēja. — Marijas Terēzes sala maz pazīstama, taču nebūtu nekāds brīnums, ka tā izveidojusies zemūdens vulkāniskās darbības rezultātā.

— Bet, ja šo salu radījis vulkāna izvirdums, — Glenervens ieminē­jās, — vai nedraud briesmas, ka tāds pats izvirdums varētu šo salu no­ārdīt?

— Maz ticams, — Paganels atbildēja. — Šī sala pazīstam'a jau vairā­kus gadsimtus, un tā vēl šobaltdien stāv, kā stāvējusi. Kad no Vidusjūras viļņiem iznira Džūlijas sala, tā pastāvēja tikai dažus mēnešus un atkal pazuda kā nebijusi.

— Labi, — Glenervens noteica. — Kā tu domā, Džon, vai mēs varēsim piestāt krastā, iekāms nav iestājusies nakts?

— Nē, jūsu augstība, es nevaru riskēt un tuvoties ar «Dunkanu» nepa­zīstamam krastam. Es lēnām lavēšu salas tuvumā, un rīt agri no rīta mēs nosūtīsim uz krastu laivu.

Pulksten astoņos vakarā Marijas Terēzes sala, kas atradās tikai piecas jūdzes no jahtas, melnoja tālumā kā tikko saskatāma ēna. «Dunkans»

brauca tai aizvien tuvāk. Pulksten deviņos uz tumsā tītās salas iedegās diezgan spoža uguns. Tā dega ar vienmērīgu, nemainīgu liesmu.

— Tā kā būtu vulkāns, — Paganels sacīja, vērīgi lūkodamies tālumā.

— Tādā gadījumā no tik neliela attāluma vajadzētu dzirdēt rūkoņu, kas pavada izvirdumu, — Džons Mengls iebilda. — Šoreiz austrumu vējš neatnes līdz mums pat niecīgāko troksnīti.

— Patiesi, šis vulkāns spīd, bet nerunā, — Paganels piekrita. — Tur­klāt man liekas — šī uguns nodziest un iedegas gluži kā bāka.

— Jums taisnība, — Džons Mengls noteica, — bet šajos krastos taču nav nevienas bākas. Ā! — viņš iesaucās. — Vēl viena uguns! Šoreiz lie­dagā! Redzat, tā kustas! Tā maina vietu.

Džons nebija alojies. Bija parādījusies jauna uguns, kas, šķiet, brīžam apdzisa, brīžam atkal spoži iekvēlojās.

— Vai sala būtu apdzīvota? — Glenervens jautāja.

— Acīmredzot tur dzīvo mežoņi, — Paganels atbildēja.

— Tādā gadījumā mēs taču nevarēsim tur atstāt bocmani.

— Protams, ne, — majors piekrita, — tā būtu pārāk nelāga dāvana pat mežoņiem.

— Pameklēsim kādu citu neapdzīvotu salu, — Glenervens sacīja, pa­smaidīdams par Makneba smalkjūtību. — Es apsolīju Airtonam saudzēt dzīvību un doto solījumu turēšu.

— Katrā ziņā mums jābūt piesardzīgiem, — Paganels ieminējās. — Zēlandiešiem piemīt barbarisks paradums pievilināt kuģus ar klīstošām ugu­nīm, kā to kādreiz darīja Kornvelsas iedzīvotāji. Droši vien arī Marijas Terēzes salas iezemieši pazīst šo viltību.

— Turieties ceturtdaļjūdzi no krasta! — Džons Mengls uzsauca stūres- vīram. — Rīt no rīta mēs zināsim, kā rīkoties.

Pulksten vienpadsmitos pasažieri un Džons Mengls devās uz savām kajītēm. Kuģa priekšgalā pa klāju vienmērīgi soļoja sardzes matroži, bet pie stūres savā postenī vientuļš stāvēja stūresvīrs.

Šai klusajā stundā uz pakaļējā klāja uzkāpa Mērija Granta un Roberts.

Atbalstījušies uz margapļa, abi kapteiņa bērni skumji raudzījās uz fos- forescējošo jūru un «Dunkana» atstāto mirdzošo sliedi. Mērija domāja par Roberta nākotni, bet Roberts par savas māsas nākotni. Viņi abi domāja par tēvu. Vai viņu karsti mīļotais tēvs vēl ir dzīvs? Vai tiešām būtu jāat­sakās no visām cerībām viņu kādreiz redzēt? Nē, kā lai dzīvo bez tēva? Kas notiks ar viņiem bez tēva? Kas būtu noticis ar viņiem jau tagad bez lorda Glenervena un lēdijas Helēnas?

Zēns, kuru bēdas bija darījušas vecāku par saviem gadiem, noskārta, kādas domas nodarbina māsu. Viņš satvēra māsas roku. ,

— Mērij, nekad nevajag ļauties izmisumam, — Roberts sacīja. — At­ceries, ko mums allaž mācīja tēvs: «Drosme atsver visu.» Būsim tikpat drosmīgi un neatlaidīgi, kāds bija mūsu tēvs, kas prata pārvarēt visus šķēršļus. Līdz šim, māsiņ, tu strādāji manā labā, tagad es strādāšu tavā labā.

— Mīļais Robert! — jaunā meitene iesaucās.

— Man kaut kas tev jāpasaka, Mērij, — Roberts turpināja. — Tu taču nedusmosies?

— Kāpēc lai es dusmotos, brālīt?

— Un tu man neliegsi?

— Ko tu gribi darīt? — Mērija satraukti jautāja.

— Māsiņ, es gribu kļūt jūrnieks …

— Tu mani pametīsi? — jaunā meitene iesaucās, cieši spiezdama brāļa roku.

— Jā, māsiņ, es būšu jūrnieks tāpat kā tēvs, tāpat kā kapteinis Džons. Mērij, mīļā Mērij, kapteinis Džons nav zaudējis cerības atrast tēvu. Tev jātic viņa uzticībai, tāpat kā es tai ticu. Viņš izmācīs mani, viņš to apso­līja, par lielisku jūrnieku, bet pagaidām mēs abi divi meklēsim tēvu. Saki, māsiņ, ka tā ir arī tava vēlēšanās! Ko tēvs darījis mūsu labā, to mūsu pie­nākums un vispirms mans pienākums darīt viņa labā. Man dzīvē ir tikai viens mērķis: meklēt, nemitīgi meklēt to, kas nekad nebūtu atstājis nedz tevi, nedz mani. Mīļā Mērij, cik gan labs bija mūsu tēvs!

— Un cik pašaizliedzīgs, cik cēlsirdīgs! — Mērija piebilda. — Vai tu zini, Robert, ka viņš jau bija mūsu dzimtenes lepnums un, protams, būtu kļuvis par vienu no slavenākajiem skotu dēliem, ja vien liktenis nebūtu tik nesaudzīgi ar viņu apgājies?

— Kā lai es to nezinātu! — Roberts izsaucās.

Mērija Granta piekļāva brāli pie krūtīm. Zēns sajuta, ka viņam uz pie­res līst asaras.

— Mērij! Mērij! — viņš izsaucās. — Lai ko mūsu draugi sacītu vai arī neteiktu itin neko, es tomēr nezaudēju cerības un nekad tās nezaudēšu. Tādi vīri kā mans tēvs nemirst neizpildījuši savu pienākumu!

Mērija Granta nejaudāja neko atbildēt. Asaras viņai aizžņaudza kaklu. Viņa domāja par jauniem mēģinājumiem atrast Hariju Grantu un par jaunā kapteiņa bezgalīgo uzticību, un viņas krūtis uzbangoja jūtu pār­pilnībā.

— Vai misters Džons vēl cer? — viņa jautāja.

— Jā, — Roberts atbildēja. — Viņš milms ir brālis, kas nekad mūs ne­pametīs. Es kļūšu jūrnieks, lai kopā ar viņu meklētu tēvu. Tu man to atk ļausi, māsiņ?

— Kā es varu neatļaut! — Mērija atbildēja. — Bet tad jau mums būs jāšķiras! — meitene čukstēja.

— Tu nepaliksi viena, Mērij. To es droši zinu. Mans draugs Džons man to pateica. Lēdija Helēna tevi nelaidīs prom. Tu taču esi sieviete, tu pat nedrīksti noraidīt viņas labvēlību. Tā būtu nepateicība no tavas pusesC Turpretī vīrietim — tēvs to atgādināja man simtiem reižu — pašam jākaļ sava laime. <

— Bet kas notiks ar mūsu jauko māju Dandijā, ar kuru mūs saista tik daudzas atmiņas?

— Mēs to paturēsim, māsiņ! To visu apsvēris mūsu draugs Džons utt lords Glenervens. Tu dzīvosi Malkolmas pilī kā viņu meita. Lords pats to pateica manam draugam Džonam, un mans draugs Džons to atstāstīja man. Tu jutīsies tur gluži kā savās mājās, un tev būs ar ko parunāt par mūsu tēvu, līdz kādā jaukā dienā mēs ar Džonu tev atvedīsim Viņu pašu. Ai, cik brīnišķīga diena tā būs! — Roberts iesaucās sajūsmā mirdzošām acīm.

— Brālīt, mīļo brālīt, — Mērija atbildēja, — cik laimīgs gan justos mūsu tēvs, ja viņš varētu dzirdēt tavus vārdus! Tu esi tik ļoti līdzīgs mūsu mīļotajam tēvam! Kad tu izaugsi liels, tu būsi gluži kā tēvs!

— Lai dievs dod, Mērij! — Roberts sacīja, aiz lepnuma nosarkdams.

— Bet kā mēs varēsim atlīdzināt lordam un lēdijai Glenerveniem? — Mērija Granta ieminējās.

— O! Tas nav nemaz tik grūti izdarāms! — Roberts iesaucās jaunek­līgā pašapziņā. — Mēs viņus mīlēsim, cienīsim, teiksim viņiem to, cieši apkampsim viņus un, tiklīdz būs nepieciešams, ziedosim viņu labā dzīvību!

— Nē, labāk jau dzīvosim viņiem par prieku! — jaunā meitene sacīja, pārklādama skūpstiem brāļa pieri. — Tas būs viņiem vairāk pa prātam un man arī!

Pēc tam abi kapteiņa Granta bērni raudzījās melnajā nakts tumsā, ļau­dami vaļu sapņiem. Domās viņi vēl arvien sarunājās, uzdeva jautājumus un atbildēja uz tiem. Rāmā jūra viegli viļņojās, un tumsā mirguļoja kuģa skrūves sakultais ūdens. Te pēkšņi notika kaut kas dīvains un neticams. Brālis un māsa, kurus vienoja magnētiskas strāvas, kas neizdibināmā veidā plūst no dvēseles uz dvēseli, vienā un tai pašā laikā dzirdēja vienu un to pašu halucināciju. Tumsā spīguļojošajā viļņu klaidā Mērija un Ro- bērts, šķiet, saklausīja kādu balsi, kuras dobjā, žēlabainā skaņa iespiedās līdz pašiem sirds dziļumiem.

— Šurp! Šurp! — kāds sauca.

— Mērij, vai tu dzirdēji? — Roberts jautāja. — Vai tu dzirdēji?

Spēji pārliekušies pār margapli, abi kapteiņa bērni saspringti lūkojās nakti.

Taču viņi neredzēja neko citu kā vienīgi bezgalīgu tumsu, kas pletās visapkārt.

— Robert, — Mērija sacīja, nobālusi aiz satraukuma. — Man likās… Jā, man likās tāpat kā tev … Mēs abi murgojam, mīļais Robert…

Taču viļņu klaidā atkal atskanēja palīgā sauciens, un šoreiz ilūzija bija tik pilnīga, ka abiem kapteiņa bērniem no sirds dziļumiem izlauzās viens un tas pats kliedziens:

— Tēvs! Tēvs! …

Tas sniedzās pāri Mērijas Grantas spēkiem. Aiz lielā pārdzīvojuma viņa bezsamaņā ieslīga Roberta rokās.

— Palīgā! — Roberts iesaucās. — Mana māsa! Mans tēvs! Palīgā!

Piesteidzās stūresvīrs, lai paceltu samaņu zaudējušo meiteni. Atstei­dzās sardzes matroži un drīz vien arī Džona Mengla uzmodinātie lēdija Helēna un Glenervens.

— Mana māsiņa mirst, bet mūsu tēvs ir tur! — Roberts iesaucās, no­rādīdams uz viļņiem.

Neviens nekā nesaprata.

— Jā, — zēns atkārtoja. — Mans tēvs ir tur! Es dzirdēju sava tēva balsi! Un arī Mērija dzirdēja!

Šai brīdī Mērija atguva samaņu un arī iesaucās, gluži kā prātu zau­dējusi:

— Tēvs! Mans tēvs ir tur!

Nabaga meitene, pārliekusies pār margām, dzīrās mesties jūrā.

— Milord, lēdija Helēna, vai dzirdat, mans tēvs ir tur! — Mērija at­kārtoja, rokas lauzīdama. — Ticiet man, es dzirdēju viņa balsi! Tā nāca no viļņiem gluži kā vaids, kā pēdējās ardievas!

Nabaga meitenei uznāca konvulsijas. Viņa drebēja kā drudzī. Viņu va­jadzēja aiznest uz kajīti. Lēdija Helēna sekoja Mērijai, lai sniegtu viņai palīdzību, bet Roberts aizvien vēl atkārtoja:

— Mans tēvs! Mans tēvs ir tur! Es to skaidri zinu, milord!

Šā skumjā skata aculiecinieki beidzot saprata, ka abi kapteiņa Granta bērni redzējuši halucinācijas. Bet kā lai pārliecina viņus, ka tas ir bijis tikai māns?

Liedagā stāvēja kāds virs.

Glenervens tomēr meģinaja to darīt. Viņš saņēma Robertu aiz rokas un sacīja viņam:

— Tu dzirdēji tēva balsi, manu zēn?

— Jā, milord, tur, viļņos. Viņš sauca: «Šurp! Šurp!»

— Un tu pazini šo balsi?

— Vai es pazinu viņa balsi, milord? Jā, jā! Es jums zvēru! Arī mana māsa dzirdēja šo balsi un pazina tāpat kā es. Vai tiešām jūs domājat, ka

mēs abi būtu varējuši kļūdīties? Milord, steigsimies tēvam palīgā! Nolai­diet laivu! Laivu! ,

Glenervens redzēja, ka pārliecināt nabaga zēnu nebūs iespējams. To­mēr viņš nolēma vēlreiz mēģināt un pasauca stūresvīru.

— Hokins, — viņš jautāja matrozim, — vai jūs stāvējāt pie stūres tai brīdī, kad mis Mēriju tik ļoti satrauca dīvainā parādība?

— Jā, jūsu augstība, — Hokinss atbildēja.

— Un jūs nekā neredzējāt, nekā nedzirdējāt?

— Itin neko.

— Redzi nu, Robert.

— Ja tas būtu Hokinsa tēvs, tad Hokinss gan neteiktu, ka nav nekā dzirdējis! — zēns pārliecināts attrauca. — Tas bija mans tēvs, milord! Mans tēvs! Mans tēvs …

Roberta balss apslāpa čukstos. Bāls, nejaudādams vairs pateikt ne vārda, arī Roberts zaudēja samaņu. Glenervens lika aiznest Robertu uz kajīti un noguldīt gultā. Pārdzīvojumu izmocītais zēns ieslīga dziļā miegā.

— Nabaga bāreņi, — Džons Mengls noteica, — cik smagus pārbaudī­jumus dievs viņiem'uzlicis!

— Jā, — Glenervens atsaucās, — skaudrās bēdas acīmredzot izraisī­jušas abiem vienā un tai pašā laikā līdzīgas halucinācijas.

— Abiem diviem? — Paganels čukstēja. — Dīvaini! Tas runā pretī zinātnei.

Pēc tam, pārliecies pār margapli un pamājis pārējiem, lai ievēro klu­sumu, Paganels ieklausījās naktī. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Paga­nels skaļi iesaucās, vai tuvumā kāda nav, taču neviens viņam neatbildēja.

— Savādi, ļoti savādi! — ģeogrāfs atkārtoja, dodamies uz kajīti. — Ar kopīgām domām un ciešanām šāda parādība tomēr nav izskaidrojama.

Nākamajā dienā, 8. martā, pulksten piecos no rīta,'kad gaisma vēl tikko svīda, visi pasažieri, ari Roberts un Mērija, kurus vairs ilgāk neva­rēja noturēt kajītēs, jau bija sapulcējušies uz «Dunkana» klāja. Ikviens gribēja redzēt zemi, kuru iepriekšējā vakarā viņi bija tikai neskaidri sa­manījuši.

Tālskatu redzokļi alkatīgi taustīja salas galvenos punktus. Jahta lēnām slīdēja jūdzes attālumā no piekrastes. Varēja saskatīt visus sīkumus. Pēk­šņi no Roberta krūtīm izlauzās skaļš kliedziens. Zēns bija ieraudzījis divus cilvēkus, kas skrēja gar krastu un māja ar rokām, kamēr trešais vēcināja karogu.

— Anglijas karogs! — Džons Mengls iesaucās, ielūkojies tālskatī.

— Tiešām! — Paganels apliecināja, spēji pagriezdamies pret Robertu.

— Milord, — Roberts sacīja, drebēdams aiz satraukuma, — milord, ja nevēlaties, lai es peldu uz salu, pavēliet nolaist laivu. Milord, es pazemīgi jūs lūdzu, jaujiet man pirmajam izkāpt uz salas!

Neviens uz klāja nejaudāja izteikt ne vārda. Vai tiešām?! Uz šīs sali­ņas, kuru šķērso trīsdesmit septītā paralēle, atrodas trīs cilvēki, trīs ava­rējuši jūrnieki, trīs angļi! Un ikviens no klātesošajiem, atcerēdamies nakts notikumus, domāja par balsi, ko bija dzirdējuši Roberts un Mērija. Bērni, iespējams, arī bija dzirdējuši kādu balsi, bet vai šī balss bija viņu tēva balss? Sai ziņā viņi droši vien maldījušies. Nē, tas nebija iespējams. Nē, tūkstoškārt nē! Un ikviens domāja par drausmīgo vilšanos, kāda gaidīja kapteiņa Granta bērnus, un bezgala baidījās, ka šis jaunais pārbaudījums varētu galīgi salauzt viņu spēkus. Bet kā lai viņus attur? Lordam Glener­venam nebija tik daudz drosmes.

— Nolaist laivu! — viņš uzsauca.

Vēl mirklis, un laiva jau šūpojās viļņos. Abi kapteiņa Granta bērni, Glenervens un Džons Mengls ielēca tajā, un laiva, sešiem matrožiem spa­rīgi airējot, ātri tuvojās krastam.

Kad līdz krastam vairs bija tikai desmit tuāzes, no Mērijas krūtīm izlauzās sirdi plosošs kliedziens:

— Mans tēvs!

Liedagā starp diviem citiem stāvēja kāds spēcīgs stalta auguma vīrs. Viņa enerģiskajā un mierīgajā sejā bija skaidri saskatāmi Mērijas un Roberta Granta vaibsti. Tas bija tas pats vīrs, par kuru abi bērni tik daudz stāstījuši. Sirdsbalss nebija viņus vīlusi. Tas bija viņu tēvs, tas bija kap­teinis Grants!

Izdzirdis Mērijas kliedzienu, kapteinis pastiepa pretī rokas un nokrita smiltīs kā zibens ķerts.