KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XXIV nodala ceĻinieki joprojĀm dzĪvo kĀ PUTNI

šie negaidītie vārdi izraisīja vislielāko izbrīnu. Ko ģeogrāfs gribēja sacīt? Varbūt viņš zaudējis prātu? Tomēr viņš runāja ar tādu pārliecību, ka visu skatieni pievērsās Glenervenam. Šis Paganela apgalvojums bija tieša atbilde uz nupat uzdoto Glenervena jautājumu. Taču Glenervens tikai atmeta ar roku, un tas nerunāja zinātniekam par labu.

Tikmēr Paganels, pārvarējis uztraukumu, atkal ierunājās.

— Jā, jā, — viņš sacīja pārliecības pilnā balsī, — mēs esam meklējuši tur, kur nevajadzēja meklēt, un esam izlasījuši dokumentā to, kā tur nemaz nav.

— Paskaidrojiet savu apgalvojumu tuvāk, Paganel, — majors palū­dza, — tikai mierīgāk.

— Tas ir ļoti vienkārši, major. Tāpat kā jūs visi, arī es kļūdījos, tāpat kā jūs visi, es nepareizi iztulkoju dokumentu, un tikai pirms brīža, kad, sēžot šā koka galotnē un atbildot uz jūsu jautājumu, izrunāju vārdu «Aus­trālija», pēkšņi man caur smadzenēm izšāvās itin kā zibens — un viss kļuva skaidrs.

— Ko? — Glenervens iesaucās. — Jūs apgalvojat, ka Harijs Grants…

— Jā, es apgalvoju, — Paganels viņu pārtrauca, — ka vārds austral dokumentā nav pilns vārds, kā mēs to līdz šim uzskatījām, bet gan vārda Australie sakne.

— Cik oriģināli! — majors iesaucās.

— Nevis oriģināli, bet neiespējami, — Glenervens iebilda, paraustī­dams plecus.

— Neiespējami! — Paganels attrauca. — Pie mums Francijā šādu vārdu nemaz neatzīst.

— Tātad, — Glenervens turpināja neticības pilnā balsī, — pamatojo­ties uz dokumentu, jūs uzdrošināties apgalvot, ka «Britānija» avarējusi pie Austrālijas krastiem.

— Es esmu par to pārliecināts! — Paganels atbildēja.

— Nudien, Paganel, esmu bezgala pārsteigts, ka šādus spriedumus var izteikt Ģeogrāfijas biedrības sekretārs.

— Kāpēc? — Paganels noprasīja, aizskarts vārīgā vietā.

— Tāpēc, ka, vārdā austral saskatīdami «Austrāliju», jūs vienlaikus atzīstat, ka šai kontinentā dzīvo indiāņi, kuri līdz šim vēl nekad nav tur redzēti.

Sis arguments Paganelu itin nemaz nesamulsināja. Viņš smaidīja: acīmredzot viņš bija to gaidījis.

— Dārgais Glenerven, — ģeogrāfs sacīja, — nesteidzieties svinēt uz­varu. Tūdaļ es sakaušu jūs, kā mēdz sacīt, lupatu lēveros, sakaušu tā, kā neviens anglis vēl nav sakauts. Tā būs atmaksa par Kresī un Azankūru.

■— Esiet tik laipns! Sakaujiet mani, Paganel!

— Tad klausieties! Dokumenta tekstā indiāņi pieminēti gluži tāpat kā patagoņi. Vārda daļa indi… nenozīmē vis indiens — indiāņi, bet gan indigenes — iezemieši, bet to, ka Austrālijā dzīvo iezemieši, jūs, cerams, nenoliedzat?

Šoreiz Glenervens vērīgi paraudzījās uz ģeogrāfu.

— Bravo, Paganel! — majors iesaucās.

— Vai jūs atzīstat manu skaidrojumu, dārgais lord? •

— Vienīgi tai gadījumā, ja jūs varēsit pierādīt, ka gonie nav vārda Patagonie beigas.

— Protams! — Paganels iesaucās. — Tam nav nekāda sakara ar Pata­goniju. Lasiet, ko vien jūs vēlaties, tikai ne šo vārdu.

— Kādu tad?

— Kosmogonija, teogonija, agonija …

— Agonija, — majors izraudzījās.

— Man ir gluži vienalga, — Paganels atbildēja, — šim vārdam nav būtiskas nozīmes. Es pat necentīšos izdibināt, ko tas nozīmē. Svarīgākais ir tas, ka austral norāda uz «Austrāliju». Kā gan mēs varējām akli iet pa aplamu ceļu un neredzēt tik acīm redzamu patiesību? Ja mani nebūtu sa­mulsinājis dokumenta kļūdainais tulkojums, es uzreiz būtu ticis uz pareizā ceļa, jo te viss ļoti skaidrs. Ja es pats būtu dokumentu atradis, ja manu spriedumu nebūtu ietekmējis jūsu aplamais skaidrojums, es nekad nebūtu varējis to citādi saprast!

Šoreiz Paganela vārdi tika uzņemti ar līksmām urravām un prieka saucieniem. Ostins, matroži, majors un īpaši Roberts, kuru tagad spārnoja jaunas cerības, aplaudēja cienījamajam zinātniekam. Glenervens, kas pa­mazām sāka apjaust savus nomaldus, paziņoja, ka viņš gandrīz esot ar mieru padoties.

— Vēl pēdējais jautājums, dārgais Paganel, un man būs vien jānoliec galva jūsu prāta priekšā.

— Jautājiet, Glenerven.

— Kā jūs izlasīsit visu dokumentu šai jaunajā interpretācijā?

— Nekas nav vieglāk izdarāms. Te ir dokuments, — Paganels sacīja, izvilkdams dārgo papīru, kuru jau vairākas dienas bija cītīgi pētījis.

Kamēr ģeogrāfs apkopoja domas, lai atbildētu, valdīja dziļš klusums. Beidzot Paganels, vilkdams ar pirkstu pa dokumentu saraustītajām rin­dām, noteiktā balsī, uzsvērdams atsevišķus vārdus, lasīja:

— «1862. gada 7. jūnijā trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pēc…», te varētu lasīt, ja jūs vēlaties, «divām dienām, trim die­nām» vai «ilgas agonijas», vienalga, tam nav nekādas nozīmes, «pie Aus­trālijas krastiem. Divi matroži un kapteinis Grants mēģinās sasniegt kon­tinentu …» vai «sasnieguši kontinentu, kur viņi kritīs …» vai «krituši nežēlīgo iezemiešu gūstā. Šo dokumentu viņi iemetuši jūrā» un tā tālāk, un tā tālāk. Vai skaidrs?

— Skaidrs, ja vien vārdu «kontinents» var piemērot Austrālijai, kas ir tikai sala.

— Nomierinieties, dārgais Glenerven. Izcilākie ģeogrāfi ir tais domās, ka šī sala jānosauc par Austrālijas kontinentu.

— Tādā gadījumā, draugi, man jāsaka jums tikai viens: uz Austrā­liju! — Glenervens iesaucās. — Un lai dievs mums stāv klāt!

— Uz Austrāliju! — viņa ceļabiedri vienā balsī atkārtoja.

— Vai jūs zināt, Paganel, — Glenervens piemetināja, — ka jūsu iera­šanās uz «Dunkana» ir augstākas varas izpausme?

— Brīnišķīgi! — ģeogrāfs attrauca. — Pieņemsim, ka es esmu dieva sūtnis, un nerunāsim vairs par to.

Tā beidzās saruna, kurai nākotnē bija tik nozīmīgas sekas. Tā pilnīgi mainīja ceļinieku noskaņojumu. Atkal bija rokā pavediens, aiz kura turē­damies viņi varēja izkļūt laukā 110 labirinta, kur, šķiet, bija uz visiem laikiem apmaldījušies. Uz sabrukušo plānu drupām uzplauka jaunas ce­rības. Tagad viņi varēja bez bažām atstāt Amerikas kontinentu, un visas viņu domas jau atradās Austrālijā. Atkal uzkāpdami uz «Dunkana», viņi neatnesīs sev līdz drūmu izmisumu. Lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai nevajadzēs apraudāt neglābjami pazudušo kapteini Grantu. Priecīga sa­traukuma pārņemti, ceļinieki aizmirsa briesmas, kas viņiem draudēja, un nožēloja vienīgi to, ka nevar nekavējoties doties tālāk.

Bija pulksten četri pēc pusdienas. Ēst vakariņas ceļinieki nolēma sešos. Paganels gribēja atzīmēt šo laimīgo dienu ar lepnām dzīrēm. Bet, tā kā pieejamā ēdienkarte bija gaužām ierobežota, viņš aicināja Robertu nākt viņam līdz medībās uz «tuvējo mežu». Roberts aiz sajūsmas sasita plauk­stas. Mednieki paņēma Talkava pulvernīcu, iztīrīja revolverus, pielādēja tos un devās savās gaitās.

— Neaizklīstiet pārāk tālu, — majors nopietni piekodināja abiem med­niekiem.

Pēc tam kad viņi bija aizgājuši, Glenervens un Maknebs devās aplū­kot koka stumbrā iecirstās zīmes, bet Vilsons un Milredijs tikmēr uzpūta izdzisušo ugunskuru.

Nokāpis līdz milzīgajam ezeram, Glenervens nevarēja konstatēt nekā­das pazīmes, ka ūdens līmenis būtu sācis kristies. Tas acīmredzot bija sa­sniedzis savu maksimumu. Taču negantais spēks, ar kādu ūdeņi traucās no dienvidiem uz ziemeļiem, liecināja, ka līmenis Argentīnas upēs vēl nav izlīdzinājies. Pirms līmeņa krišanās visai šai plūstošajai masai vajadzēja nomierināties tāpat kā jūrai brīdī starp paisumu un bēgumu. Tāpēc pagai­dām, kamēr ūdeņi tik neapvaldīti traucās uz ziemeļiem, nebija nekādu cerību, ka līmenis kritīsies.

Kamēr Glenervens un majors izdarīja savus novērojumus, kaut kur kokā atskanēja šāvieni, kurus pavadīja gandrīz tikpat skaļi sajūsmas sau­cieni. Roberta diskants saplūda kopā ar Paganela basu. Grūti pateikt, kurš- no abiem bija lielāks bērns. Medības acīmredzot veicās labi un solīja kuli­nārijas mākslas brīnumus. Atgriezušies pie ugunskura, majors un Glener­vens ar prieku apsveica Vilsona asprātīgo ieceri. Šis brašais jūrnieks no auklas gala un kniepadatas bija pagatavojis makšķeri un tagad vilka lomus. Uz viņa pončo spirinājās vairāki duči moharu, mazu zivtiņu, kas tikpat garšīgas kā salakas.

šai brīdī arī mednieki kāpa zemē no ombu galotnes. Paganels uzmanīgi nesa melno bezdelīgu olas un virtenē savērtus zvirbuļus, kurus viņš dzīrās pasniegt galdā kā strazdus. Roberts bija veikli nošāvis vairākus pārus ilgeru, mazus, dzelteni zaļus putniņus, kuru gaļai ļoti patīkama garša un pēc kuriem liels pieprasījums Montevideo tirgū. Paganels, kas zināja piec­desmit vienu veidu, kā pagatavot olas, šoreiz varēja tās vienīgi izcept ugunskura karstajos pelnos. Tomēr maltīte bija pārsteidzoši daudzveidīga un apbrīnojami garšīga. Kaltēta gaļa, cietas olas, ceptas moharas, zvirbuļi un ilgeri — no visa tā iznāca neaizmirstams mielasts.

Pie galda jautri sprēgāja sarunas. Paganels tika cildināts gan kā med­nieks, gan kā pavārs. Zinātnieks uzklausīja šos slavinājumus ar cieņas pilnu kautrību, kas raksturīga cilvēkiem ar patiesiem nopelniem. Pēc tam viņš saistoši pastāstīja par lielisko ombu, zem kura milzīgās lapotnes viņi dzīroja.

— Mums ar Robertu šķita, — ģeogrāfs jokodamies piebilda, — ka mēs medījam īstā mežā. Vienu brīdi pat domāju, ka esam apmaldījušies. Es vairs nevarēju atrast ceļu! Saule jau tuvojās rietam. Velti meklēju mūsu pēdas. Sāka mocīt negants izsalkums. Tumšajā biezoknī atskanēja plēsīgu zvēru rēcieni… Tas ir, nē, šeit nav plēsīgu zvēru, lai gan man ļoti žēl, ka tas tā.

— Kā! — Glenervens brīnījās. — Jūs ilgojaties pēc plēsīgiem zvēriem?

— Protams.

— Kaut arī viņi ir asinskārīgi…

— No zinātnes viedokļa asinskāre nemaz neeksistē, — zinātnieks iebilda.

— To nu gan nestāstiet, Paganel, — sarunā iejaucās majors. — Jus nekad mani nepārliecināsit, ka plēsīgie zvēri ir derīgi. Kāds no viņiem labums?

— Kāds labums? — Paganels iesaucās. — Vispirms, major, viņi noder klasifikācijai. Viņus var iedalīt klasēs, sugās, pasugās …

— Ir nu gan labums! — Maknebs iekaisa. — Es gluži labi iztiktu arī bez tā. Bijis es Noāsa kompanjons lielo plūdu laikā, es nekad nebūtu Jāvis šim neapdomīgajam patriarham uzņemt šķirstā pa pāriem lauvas, tīģerus, panteras, lāčus un citus tādus pašus kaitīgus un nederīgus zvērus.

— Un jūs būtu to darījis? — Paganels jautāja.

— Būtu.

— Tad saprotiet, ka no zooloģiskā redzes viedokļa jūs būtu rīkojies nepareizi.

— Toties pareizi no cilvēciskā, — Maknebs atbildēja.

— Kāda nekaunība! — Paganels sašuta. — Es, gluži otrādi, būtu licis uzņemt šķirstā gan megatērijus, gan pterodaktilus, gan visus citus aizvēs­turiskos dzīvniekus, kas diemžēl vairs nav sastopami…

— Bet es jums saku, —• Maknebs iebilda, — ka Noāss rīkojās saprā­tīgi, atstādams tos likteņa varā, ja vien tie tolaik patiesi dzīvoja.

— Bet es jums saku, — Paganels neatlaidās, — ka Noāss rīkojās ne­saprātīgi un uz mūžīgiem laikiem iemantojis zinātnieku lāstus.

Klausīdamies Paganela un majora strīdu par veco Noāsu, klātesošie nevarēja novaldīt smieklus. Majors, kas nekad ne ar vienu neielaidās strī­dos, tagad pretēji visiem saviem principiem katru dienu krustoja zobenus ar Paganelu. Acīmredzot zinātniekam piemita spējas izvest viņu no pa­cietības.

Glenervens, kā parasti, iejaucās viņu strīdā, sacīdams:

— Lai tas būtu no zinātniskā vai cilvēciskā redzes viedokļa, taču pašreiz mums jāsamierinās ar plēsīgu zvēru trūkumu, šajā padebešu mežā Paganelam nav pat cerību tos sastapt.

— Kāpēc gan ne? — Paganels attrauca.

— Plēsoņas kokā? — Toms Ostins brīnījās.

— Bez šaubām! Amerikas tīģeris — jaguārs, kad mednieki viņam uz pēdām, parasti glābjas kokos. Un viens no šiem zvēriem, plūdu pārsteigts, varēja mierīgi atrast patvērumu ombu zaros.

— Jūs taču, cerams, jaguāru nesastapāt?

— Nē, nesastapām, — Paganels atbildēja, — lai gan izstaigājām visu mežu. Cik žēl! Tās būtu brīnišķīgas medības! Jaguārs ir ļoti bīstams. Ar vienu ķetnas sitienu viņš pārlauž zirgam skaustu. Ja viņam reiz izdodas nogaršot cilvēka gaļu, tad viņš atkal alkst pēc tās. Vislabāk viņam garšo indiāņi, pēc tam nēģeri, pēc tam mulati, pēc tam baltie.

— Cik patīkami, ka es tieku ieskaitīts tikai ceturtajā šķirā! — Maknebs piebilda.

— Tas pierāda vienīgi to, ka jūs esat bezgaršīgs, — Paganels nicīgi atcirta.

— Cik patīkami, ka esmu bezgaršīgs! — majors atbildēja.

— Un tomēr tas ir aizvainojoši! — Paganels nerimās. — Baltie uz­skata, ka viņi ir pārāki par citiem cilvēkiem. Taču jaguāru kungi par to neliekas ne zinis!

— Lai kā būtu, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — bet mūsu vidū nav nedz indiāņu, nedz nēģeru, nedz mulatu, un es esmu priecīgs, ka šeit nemājo jūsu iemīļotais jaguārs. Mūsu stāvoklis nemaz nav tik spožs.

— Nav tik spožs? — Paganels iesaucās, pieķerdamies šim izteicienam, kas varēja ievirzīt sarunu citā gultnē. — Jūs gaužaties par savu likteni, Glenerven?

— Protams, — Glenervens atbildēja. — Vai tiešām jūs jūtaties tik pa­tīkami šais neērtajos, slikti polsterētajos zaros?

— Es nekad neesmu juties labāk pat savā kabinetā. Mēs dzīvojam kā putni. Mēs dziedam, mēs lidināmies! Es sāku domāt, ka cilvēki ir radīti, lai dzīvotu kokos.

— Viņiem trūkst vienīgi spārnu, — majors iestarpināja.

— Kādreiz viņi tos pagatavos.

— Gaidot šo laimīgo dienu, — Glenervens sacīja, — atļaujiet man, dārgais draugs, dot priekšroku grantētam parka celiņam, istabas parke­tam vai kuģa klājam nekā šim padebešu mājoklim.

— Redzat, Glenerven, — Paganels atbildēja, — dzīve jāuzņem tāda, kāda tā ir. Ja tā ir laba — jo labāk. Ja slikta — nevajag to ņemt pie sirds. Es redzu, ka jūs skumstat pēc Malkolmas pils komforta.

— Nē, bet…

— Esmu pārliecināts, ka Roberts ir pilnīgi apmierināts, — Paganels pasteidzās piebilst, lai dabūtu savā pusē vismaz vienu piekritēju.

— Jā, Paganela kungs! — Roberts priecīgi iesaucās.

— Viņa vecumā tas ir saprotams, — Glenervens noteica.

— Un manā arī, — zinātnieks iebilda. — Jo mazāk ir ērtību, jo mazāk arī vajadzību. Bet, jo mazāk ir vajadzību, jo laimīgāks ir cilvēks.

— Tagad Paganels sāks uzbrukumu bagātībai un greznībai, — Mak­nebs sacīja.

— Reiz dzīvoja, — Paganels iesāka.

— Jūs maldāties, major, — zinātnieks atbildēja, — taču, ja vēlaties, es izstāstīšu jums šai sakarā kādu arābu pasaku, kas man nupat ienāca prātā.

— Lūdzu, izstāstiet, Paganela kungs! — Roberts iesaucās.

— Un ko jūsu pasaka pierādīs? — majors vaicāja.

— To pašu, ko visas pasakas, dārgais draugs.

— Tātad tikpat kā neko, — Maknebs atbildēja. — Tomēr sāciet vien, Seherezāda, veltiet mums vienu no savām daudzajām pasakām, kuras jūs tik brīnišķīgi protat stāstīt.

— Reiz dzīvoja, — Paganels iesāka, — varenā Hārūna al Rašīda dēls; viņš bija ļoti nelaimīgs. Kādu dienu viņš aizgāja pēc padoma pie veca der- vīša. Uzklausījis viņu, gudrais sirmgalvis atbildēja, ka laimi šai pasaulē vispār esot grūti atrast. «Un tomēr,» viņš piemetināja, «es zinu drošu līdzekli, kā darīt jūs laimīgu.» — «Kādu?» jaunais princis vaicāja. — «Jā­uzvelk mugurā laimīga cilvēka krekls,» dervīšs atbildēja. Aiz pateicības princis noskūpstīja sirmgalvi un devās meklēt savu talismanu. Viņa ceļš bija ļoti ilgs. Viņš apceļoja visas pasaules galvaspilsētas. Viņš mēģināja nēsāt karaļu kreklus, imperatoru kreklus, prinču kreklus, galminieku kreklus. Veltas pūles! Laimīgāks viņš nekļuva. Tad princis vilka mugurā mākslinieku kreklus, karavīru kreklus, tirgoņu kreklus. Nekādu panākumu! Viņš ilgi klīda pa pasaules ceļiem, veltīgi meklēdams laimi. Beidzot, zau­dējis visas cerības atrast laimīga cilvēka kreklu, viņš sagrauzts devās at­pakaļ uz tēva pili. Un pēkšņi ceļa malā ieraudzīja zemnieku, kas, bezrūpīgi dziedādams un svilpodams, dzina tīrumā vagu.

«Ja šis cilvēks nav laimīgs, tad laimes pasaulē vispār nav,» princis no­domāja. Viņš piegāja pie zemnieka. «Labais cilvēk,» viņš vaicāja, «vai tu esi laimīgs?» — «Jā,» zemnieks atbildēja. — «Vai tu neko nevēlies?» — «Neko.» — «Un tu negribētu mainīties pat ar karali?» — «Neparko!» — «Tad pārdod man savu kreklu.» — «Kreklu? Krekla man nemaz nav!»