KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XI nodaļa CAURI ČĪLEI

Par ekspedīcijas pavadoņiem Glenervens bija nolīdzis četrus iezemie­šus — trīs vīriešus un vienu zēnu. Mūļu īpašnieks bija kāds anglis, kas dzīvoja šai zeinē jau divdesmit gadus. Viņš iznomāja mūļus un vadīja ce­ļiniekus pāri Kordiljeru pārejām. Pēc tam viņš uzticēja ceļotājus kādam bakeano, argentīniešu pavadonim, kas labi pazina ceļus pampās. Sis an­glis mūļu un indiāņu sabiedrībā vēl nebija tik ļoti aizmirsis mātes valodu, lai nevarētu saprasties ar ceļiniekiem. Glenervens tagad varēja vieglāk izteikt savus vēlējumus un pārbaudīt rīkojumu izpildi. Šo iespēju viņš nekavējās izmantot, jo Zaķu Paganelu, lai kā viņš centās, vēl aizvien ne­saprata.

Mūļu īpašniekam, šejienes čīliešu izloksnē — katapasam, palīgos bija divi iezemiešu peoni un divpadsmit gadus vecs zēns. Peoni uzraudzīja ar ekspedīcijas bagāžu apkrautos mūļus, bet zēns veda pavadā madrinu, ar zvārgulīšiem un zvaniņiem apkārtu ķēvīti, kas gāja pa priekšu un itin kā vilka sev līdz desmit mūļus. Uz septiņiem no tiem jāja mūsu ceļinieki, uz astotā n— katapass. Pārējie divi nesa pārtikas krājumus un dažus audumu baķus, kas bija paredzēti līdzenuma virsaišu — kaciku labvēlības «iemantošanai. Peoni, kā parasti, gāja kājām. Ceļojumam cauri Dienvidamerikai, šķiet, vajadzēja noritēt vislabvēlīgākajos apstākļos tiklab drošī­bas, kā arī ātruma ziņā.

Pārkļūt pāri Andu kalnu grēdai nav nemaz tik vienkārši. Šādā ceļo­jumā labāk nemaz nedoties bez izturīgiem mūļiem, no kuriem vērtīgākie nāk no Argentīnas. Šie lieliskie dzīvnieki šai zemē ieguvuši īpašības, kā­das sākotnējai sugai nemaz nepiemita. Viņi ir ļoti pieticīgi barības ziņā. Dzer tikai vienreiz dienā, gluži viegli noiet desmit Ijē astoņās stundās un nekurnēdami panes četrpadsmit arobu[10] smagu nastu.

Visā ceļā no viena okeāna līdz otram nav nevienas iebraucamās vie­tas. Ceļinieku parastā pārtika ir kaltēta gaļa, rīsi ar papriku un medījumi, ja pa ceļam laimējas ko nošaut. Kalnos dzeramo ūdeni ņem no tecēm, bet līdzenumā no strautiem un urgām, piepilinot ūdenim klāt dažas lāses ruma, kurš ikvienam ceļiniekam glabājas vērša ragā, ko sauc par čiflu. Starp citu, alkoholiskie dzērieni šais apgabalos jālieto ļoti mazās devās, jo cilvēku nervu sistēma jau tāpat atrodas uzbudinātā stāvoklī. Labu labā guļvieta ir vietējie segli — rekado. Šos seglus, kas pagatavoti no pelioniem — aunādām, kurām viena puse ir ģērēta, bet otra — ar vilnu klāta, nostiprina uz mūļa muguras ar divām platām, krāšņi izšūtām jos­tām. Ietinies šais siltajās segās, ceļinieks guļ saldu miegu, par spīti mik­lajām un vēsajām naktīm.

Glenervens, kā jau cilvēks, kas daudz ceļojis un radis pielāgoties dažādu zemju paražām, bija iegādājies sev un pārējiem ekspedīcijas da­lībniekiem čīliešu apģērbu. Paganels un Roberts — viens liels, otrs mazs bērns — nevarēja vien rimties aiz sajūsmas, kad uzmauca galvā nacio­nālo pončo, platu vilnas seģeni ar caurumu vidū, bet kājās uzāva zābakus no kumeļa pakaļkāju ādas. Un cik grezni izskatījās viņu mūļi ar arābu laužņiem mutē, ar garām, pītām pavadām, kas vienlaikus noderēja par pātagām, un metāla kalumiem izrotātiem iemauktiem! Pie segliem karājās alforhas, koša audekla dubultmaisi, kuros glabājās pārtika vienai dienai. Kamēr mūžam izklaidīgais Paganels trausās seglos, izgreznotais lopiņš tik tikko neaplaimoja viņu ar trīs četriem spērieniem. Ar neiztrūkstošo tāl­skati pār plecu ticis beidzot seglos un ar kājām atspēries kāpšļos, zināt­nieks pilnīgi paļāvās uz sava lopiņa prāta spējām, un viņam tas nebija jānožēlo. Turpretī Roberts uzreiz parādīja izcilas jātnieka dotības.

Ekspedīcija devās ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Lai gan pie dzidrajām debesīm neredzēja neviena mākonīša, saules svelme nebija jūtama, jo pūta spirdzinošs jūras vējš. Karavāna straujā solī virzījās uz dienvidiem pa Talkavano līča līkumotajiem krastiem, lai pēc trīsdesmit jūdzēm sa­sniegtu trīsdesmit septīto paralēli. Pirmo dienu ceļinieki cītīgi jāja pa izžuvušiem niedrājiem, nepārmīdami gandrīz ne vārda. Pārāk dzīvi atmiņā tēlojās nesenā atvadīšanās. Pie apvāršņa vēl varēja saredzēt «Dunkana» gaistošos dūmus. Visi klusēja, vienīgi Paganels nerimās. Uzcītīgais ģeo­grāfs uzdeva jautājumus spāniski un pats sev atbildēja šai jaunapgūsta- majā valodā.

Arī katapass nebija diez cik runīgs, turklāt pļāpību neveicināja arī viņa profesija. Ar saviem palīgiem viņš tikai retumis pārmija kādu vārdu. Abi peoni bija sava amata meistari un lieliski zināja, kas viņiem darāms. Ja kāds no mūļiem apstājās, viņi to uzmudināja ar spalgiem uzsaucieniem, ja tas nelīdzēja, lopiņa stūrgalvību uzveica veiklas rokas mests akmens. Kad atgāja vaļā seglu josta vai noslīdēja iemaukti, peons novilka savu pončo un, apsedzis ar to mūļa galvu, ātri izlaboja vainu, pēc tam mūlis atkal soļoja tālāk.

Mūļu dzinēji raduši doties ceļā tūlīt pēc brokastīm, pulksten astoņos no rīta, un iet līdz pat pulksten četriem vakarā, kad jāpošas naktsguļai. Glenervens piemērojās šim paradumam. Kad, pēc katapasa ieskatiem, bija pienācis laiks uzmeklēt apmešanās vietu, ceļinieki, jādami gar viļņu apska­loto okeāna krastu, pašreiz tuvojās Arauko pilsētai, kas atradās līča dien­vidu malā. No šejienes līdz Karnero līcim, kur sākas trīsdesmit septītā paralēle, vēl bija jāiet apmēram divdesmit jūdzes rietumu virzienā. Gle­nervena aģenti jau bija pārmeklējuši šo piekrastes rajonu, neatrazdami nekādas katastrofas pēdas. Tāpēc tika nolemts tālākos meklējumus sākt ar Arauko pilsētu, no kurienes maršruts stiepās taisnā līnijā uz austrumiem.

Ceļinieku pulciņš iejāja pilsētā un nolēma pārlaist nakti kādas iebrau­camās vietas pagalmā, jo telpās tāpat nebija nekādu ērtību.

Arauko ir Araukānijas galvaspilsēta. Sīs valsts teritorija stiepjas ap­mēram simt piecdesmit Ijē garumā un trīsdesmit ljē platumā. To apdzīvo moluči — dzejnieka Ercilas apdziedātie vecākās čīliešu cilts dēli. Lepnā un spēcīgā moluču cilts ir vienīgā cilts abās Amerikās, kura nekad nav pakļāvusies svešzemnieku kundzībai. Tiesa, Arauko kādreiz bija piederē­jusi spāņiem, taču tauta viņiem nav pakļāvusies. Tā pretojās iebrucējiem tikpat spīvi, kā patlaban pretojas Čīles tīkojumiem, un Araukānijas neat­karības karogs — balta zvaigzne debeszilā laukā — joprojām plīvo pār pilsētu virs cietokšņa vaļņiem.

Kamēr tika gatavotas vakariņas, Glenervens, Paganels un katapass pa­staigājās Arauko ielās starp salmiem apjumtām mājām. Pilsētā ievērības cienīgas bija vienīgi baznīca un franciskāņu klostera drupas. Glenervens velti pūlējās kaut ko uzzināt par avārijā cietušajiem kuģiniekiem. Paga­nels krita vai izmisumā, nevarēdams nekādi saprasties ar vietējiem iedzī­votājiem, bet, tā kā araukāniski — mātes valodā — runāja visā piekrastē līdz pat Magelāna jūras šaurumam, tad Paganela spāņu valoda šeit varēja noderēt tikpat labi, cik senebreju valoda. Nevarēdams izmantot ausis, Pa­ganels lika lietā acis un galu galā izbaudīja patiesu pētnieka prieku, vē­rodams ielās dažādus moluču tipus. Vīrieši bija gara auguma, plakanu vara krāsas seju, izplūkātu bārdu, neuzticīgu skatienu, lielu galvu un melnām matu pinkām. Viņi, šķiet, nīka savdabīgā bezdarbībā, kā daždien ■karavīri, kas miera laikā nezina, ko sadarīt. Viņu varonīgās nabaga sie­vietes bez nogurdinošā mājas soļa vēl sukāja zirgus, spodrināja ieročus, apstrādāja zemi, gāja savu pavēlnieku vietā medībās un atrada vēl laiku, lai izgatavotu tirkīzzilus pončo, pie tam katrs pončo prasa divu gadu darbu un maksā vismaz simt dolāru.

Visumā moluči ir samērā neinteresanta tauta ar diezgan mežonīgām ieražām. Viņiem piemīt vai visi cilvēku netikumi, kurus atsver viens vie­nīgs tikums — brīvības mīlestība.

— īsti spartieši, — pārnācis no pastaigas, Paganels nerimās daudzināt pie vakariņu galda.

Cienījamais zinātnieks, protams, pārspīlēja, taču vēl lieku neizpratni radīja viņa piebilde, ka Arauko ielās viņa francūža sirds satraukti pukstē­jusi. Kad majors viņam noprasīja, kas gan izraisījis tik negaidītu «pukstē­šanu», Paganels atbildēja, ka viņa saviļņojums bijis gluži dabisks, jo Araukānijas tronī vēl ne tik sen sēdējis kāds viņa tautietis. Majors izteica vēlēšanos uzzināt šā monarha vārdu. Zaks Paganels lepni minēja de To- nēna kungu, brīnum jauku cilvēku, kādreizējo Perigē advokātu, pārlieku kuplas bārdas īpašnieku, kuram Araukānijā diemžēl bijis jāizbauda tas, ko troni zaudējuši karaļi labprāt mēdz saukt par «pavalstnieku nepatei­cību». Tā kā majorā stāsts par kādreizējo advokātu, kas ticis padzīts no troņa, izraisīja smīnu, Paganels ļoti nopietni aizrādīja, ka drīzāk no advo­kāta var iznākt labs karalis nekā no karaļa labs advokāts. Par šo piezīmi visi sirsnīgi smējās un iedzēra dažus malkus čičas[11] uz Araukānijas eks- karaļa Aurēlija Antona I veselību. Pēc kāda brīža, ietinušies savos pončo, ceļinieki jau gulēja dziļā miegā.

Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta ceļinieku pulciņš ar madrinu priekšgalā un peoniem aizmugurē devās pa trīsdesmit septīto paralēli uz

Tubalas brasls.

austrumiem. Ceļš veda pa Araukānijas auglīgajiem apgabaliem ar plašiem vīnogu dārziem un lieliem ganāmpulkiem. Taču pamazām apkārtne kļuva aizvien vientulīgāka. Tikai retumis pa ceļam gadījās visā Amerikā slaveno zirgu iejājēju — rastreadoru būdiņas vai arī kāda pamesta zirgu pasta stacija, kas tagad noderēja par pajumti līdzenumā klaiņojošiem indiāņiem. Sai dienā ceļu aizšķērsoja divas upes: Rakija un Tubala. Katapass ikreiz uzmeklēja braslu, un ceļinieki laimīgi pārkļuva otrā krastā. Pie apvāršņa

stiepās Andu kalnu grēda, augdama augumā un sliedama pret debesīm aizvien vairāk virsotņu ziemeļu virzienā. Taču tie bija tikai apakšējie skriemeļi milzīgajā mugurkaulājā, kas balsta Jaunās pasaules karkasu.

Pulksten četros vakarā, nogājuši trīsdesmit piecas jūdzes, ceļinieki apmetās līdzenumā zem milzīgām mirtēm. Mūļus nosegloja un palaida ganīties kuplajā prērijas zālē. No alforhām izņēma kaltētu gaļu un rīsus. Uz zemes izklātie pelioni noderēja par segām un spilveniem, un ceļinieki, ieritinājušies šais paštaisītajās gultās, ieslīga spirdzinošā miegā, kamēr peoni un katapass stāvēja pēc kārtas sardzē.

Tā kā laiks pieturējās jauks un visi ceļinieki, arī Roberts, bija spirgti un veseli, šo laimīgo sagadīšanos vajadzēja izmantot un traukties ar skubu uz priekšu, kamēr «veiksme smaida» — kā mēdz sacīt kāršu spēlmaņi. Tā domāja visi. Nākamajā dienā ceļotāju pulciņš naski turpināja ceļu, bez starpgadījumiem šķērsoja Beljas krāces, un vakarā, apmetoties uz nakts­guļu pie Biobio upes, kura spāņu Cīli atdala no neatkarīgās Cīles, Glener­vens ekspedīcijas kontā varēja ieskaitīt vēl trīsdesmit piecas jūdzes. Ap­kārtne joprojām bija tāda pati. Dāsnajā zemē raženi auga amarilis, kok- veida vijolītes, velnāboli un zeltainiem ziediem nosēti kaktusi. Biežņās slapstījās kaut kādi zvēri, starp tiem oceloti. Putnu valsti pārstāvēja vie­nīgi dzērves, kāda vientuļa pūce, vanagu trenkāti strazdi un gārgales. Iezemieši tikpat kā nebija redzami. Retumis kā ēna aizauļoja garām kāds gvaso, deģenerējies indiāņu un spāniešu pēctecis, spiezdams zirga asiņai­najos sānos milzīgus, pie basām kājām piestiprinātus piešus. Pa ceļam negadījās neviens, ar ko varētu parunāt un uzzināt kaut ko par kapteini Grantu. Glenervens jau bija ar to samierinājies. Viņš centās sev iegalvot, ka indiāņi sagūstīto kapteini aizveduši pāri Andu kalnu grēdai un meklē­jumiem var būt panākumi vienīgi pampās, nevis šai apvidū. Tāpēc pagai­dām jāapbruņojas ar pacietību un jādodas iespējami ātrāk uz priekšu.

17. oktobrī ekspedīcija atkal devās ceļā parastajā laikā un parastajā kārtībā. Ievērot šo kārtību Robertam nemaz nebija tik viegli, jo savā de­dzībā viņš tiecās apsteigt madrinu, dzenot izmisumā savu mūli. Vienīgi Glenervena bargais apsauciens lika zēnam atgriezties savā vietā.

Apkārtne vairs nebija tik līdzena. Atsevišķi pauguri liecināja par kalnu grēdas tuvumu. Aizvien biežāk ceļā trāpījās upītes, kas čalodamas līku­moja lejup pa nogāzēm. Paganels ikreiz ielūkojās kartē. Ja'kāda no šīm upītēm nebija tajā iezīmēta — tas, starp citu, atgadījās bieži —, asinis ģeogrāfa dzīslās sāka vai vārīties un viņš burvīgi piktojās.

— Upīte bez vārda, — viņš teica, — ir kā cilvēks, kas nav reģistrēts dzimtsarakstu grāmatās! Pēc ģeogrāfijas likumiem tā neeksistē.

Tāpēc slavenais zinātnieks bez kautrēšanās krustīja šīs bezvārdu upī­tes, dāvādams tām skaistākos spāņu vārdus un iezīmēdams tās kartē.

— Kāda valoda! — viņš jūsmoja. — Cik krāšņa un skanīga! It kā iz­lieta no metāla! Varu galvot, ka tajā ir septiņdesmit astoņas daļas vara un divdesmit divas daļas alvas gluži kā zvanu bronzā!

— Bet kā jums pašam veicas ar šo valodu, vai ir kāds progress? — Glenervens apvaicājās.

— Bez šaubām, dārgais lord. Vienīgi šis nolāpītais akcents! Netieku un netieku vaļā!

Un Paganels, daudz neskumdams, skaļā balsī atsāka cīņu ar spāņu iz­runas grūtībām, neaizmirsdams tai pašā laikā arī ģeogrāfiskos novēroju­mus. Šai nozarē viņš bija apbrīnojami spēcīgs un sacensties ar viņu ne­varēja itin neviens. Kad Glenervens iejautājās katapasam par kādu šā novada īpatnību, augsti mācītais zinātnieks allaž pasteidzās atbildēt pir< mais. Pavadonis uzlūkoja ģeogrāfu pagalam apmulsis.

Tai pašā dienā ap pulksten desmitiem ekspedīcijas dalībnieki ierau­dzīja ceļu, kas šķērsoja to, pa kuru viņi jāja. Glenervens, protams, jautāja katapasam, uz kurieni šis ceļš ved, un, kā vienmēr atbildēja Paganels:

— Tas ir ceļš no Jumbelas uz Losanhelesu.

Glenervens uzlūkoja katapasu.

— Pilnīgi pareizi, — pavadonis atbildēja.

Pēc brītiņa viņš griezās pie ģeogrāfa:

— Vai jūs esat kādreiz ceļojis šai pusē?

— Protams! — Paganels nopietni atbildēja.

— Uz mūļa?

— Nē, atzveltnes krēslā.

Katapass acīmredzot neko nesaprata, jo, paraustījis plecus, atgriezās savā parastajā vietā kolonnas priekšgalā.

Pulksten piecos vakarā ceļinieki apstājās kādā seklā aizā dažas jūdzes no Lohas pilsētas. Šoreiz viņi nakšņoja milzīgās Kordiljeru grēdas pirmo- sjerru pakājē.