KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XVIII nodaļa Airtons vai Bens DŽoiss

Parādījās Airtons. Stingriem soļiem viņš šķērsoja klāju un uzkāpa pa kāpnēm pūpē. Viņa skatiens bija drūms, zobi sakosti, dūres krampjaini sažņaugtas. Viņā nejuta nedz izaicinošu lepnību, nedz pazemību. Nonācis lorda Glenervena priekšā, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un klusēdams gaidīja, kad viņu sāks pratināt.

— Redziet nu, Airton, — Glenervens sacīja, — gan mēs, gan jūs tagad atrodamies uz tā paša «Dunkana», kuru jūs gribējāt nodot Bena Džoisa bandas rokās!

Dzirdot šos vārdus, bocmaņa lūpas viegli nodrebēja. Viņa bezkaislīgā seja uz mirkli piesarka. Taču nosarkt viņam lika nevis sirdsapziņas pār­metumi, bet gan kauns par neveiksmi. Viņš bija gūsteknis uz jahtas, uz kuras viņš bija gribējis būt pavēlnieks, un viņa liktenim kuru katru mirkli vajadzēja izšķirties.

Viņš tomēr neko neatbildēja. Glenervens pacietīgi gaidīja, taču Airtons spītīgi klusēja.

— Runājiet, Airton! — Glenervens uzstāja. — Ko jūs varat sacīt?

Airtons svārstījās. Viņa pierē ievilkās aizvien dziļākas rievas. Pēc tam

viņš sacīja rāmā balsī:

— Man nav ko teikt, milord. Es izdarīju muļķību, ļaudams sevi no­tvert. Rīkojieties, kā jums labpatīk.

To pateicis, bocmanis sāka lūkoties uz krastu rietumu pamalē, itin kā viņam būtu dziļi vienaldzīgs viss, kas risinās apkārt. Skatoties uz viņu, varēja domāt, ka viņam nav nekāda sakara ar notiekošo. Taču Glenervens bija nolēmis nezaudēt pacietību. Viņš gribēja par katru cenu uzzināt da­žus faktus no Airtona mīklainās pagātnes, it īpaši to, kas attiecās uz Ha­riju Grantu un «Britāniju». Glenervens atsāka nopratināšanu, runādams laipni un mierīgi, lai gan krūtīs viņam vārījās negantas dusmas.

— Es domāju, Airton, — viņš sacīja, — ka jūs neatteiksities atbildēt uz dažiem jautājumiem, kurus jums uzdošu. Vispirms es gribu zināt, kā jūs sauc — par Airtonu vai Benu Džoisu? Vai jūs esat vai neesat bijis «Britānijas» bocmanis?

Airtons joprojām bezkaislīgi vēroja piekrasti, itin kā nedzirdētu ne­vienu jautājumu.

Glenervena skatiens nikni iedzirkstījās, taču savaldījies viņš turpināja nopratināšanu.

— Vai jus nepastāstītu, kādos apstākļos jūs atstājāt «Britāniju» un kā jūs nonācāt Austrālijā?

Tā pati klusēšana, tā pati vienaldzība.

— Paklausieties, Airton, — Glenervens sacīja, — runāt ir jūsu pašu interesēs. Vienīgi atklātība un vaļsirdība var atvieglot jūsu stāvokli. Jau­tāju jums pēdējo reizi: vai jūs atbildēsit uz maniem jautājumiem?

Airtons pagriezās pret Glenervenu un ielūkojās viņam acīs.

— Milord, man nav ko sacīt, — viņš atteica. — Lai manu vainu pie­rāda tiesa, nevis es pats.

— Tas nebūs grūti izdarāms, — Glenervens piebilda.

— Nebūs grūti, milord? — Airtons zobgalīgi attrauca. — Manuprāt, jūsu augstības spriedums ir pārsteidzīgs. Varu galvot, ka vislabākajam Templbāras tiesnesim nebūtu viegli noskaidrot manu personību. Kas pa­teiks, kāpēc esmu ieradies Austrālijā, ja šeit nav kapteiņa Granta, kas va­rētu sniegt liecību? Kas var apliecināt, ka es esmu tas pats policijas mek­lētais Bens Džoiss, ja nekad neesmu bijis policijas rokās un visi mani biedri atrodas brīvībā? Izņemot jūs, neviens nevar man piedēvēt ne vien noziegumu, bet pat nosodāmu rīcību. Kas var apgalvot, ka biju nodomājis sagrābt šo kuģi un nodot to katordzniekiem? Neviens! Saprotiet, neviens!

Jums ir vienīgi aizdomas, bet pierādījumu, kas vajadzīgi, lai cilvēku no­tiesātu, jums trūkst. Kamēr nebūs pierādīts kas cits, es esmu Airtons — «Britānijas» bocmanis.

To teikdams, Airtons atdzīvojās, taču pēc tam atkal ieslīga agrākajā vienaldzībā. Viņš domāja, ka šis paziņojums darīs galu pratināšanai, taču Glenervens atkal ierunājās:

— Airton, es neesmu tiesu izmeklētājs, kam uzdots izmeklēt jūsu no­ziegumus. Tas nav mans uzdevums. Vispirms mums jātiek skaidrībā par mūsu savstarpējām attiecībām. Es nejautāju jums neko tādu, kas varētu jūs kompromitēt. Tā ir tiesas darīšana. Jūs taču ļoti labi zināt, ko es mek­lēju, un viens jūsu vārds var palīdzēt mums atrast nozaudētās pēdas. Vai tagad jūs runāsit?

Airtons noraidoši papurināja galvu kā cilvēks, kas cieši nolēmis klusēt.

— Vai jūs nepateiktu, kur atrodas kapteinis Grants? — Glenervens jautāja.

— Nē, milord, — Airtons atbildēja.

— Vai jūs nepateiktu, kur avarēja «Britānija»?

— Nē!

— Airton, — Glenervens gandrīz vai lūdzās, — ja jums ir zināms, kur atrodas Harijs Grants, pasakiet to vismaz šiem nabaga bērniem, kas gaida no jums kaut vienu vienīgu vārdu.

Airtons acīmredzot svārstījās. Viņa vaibsti nodrebēja. Bet tad viņš klusi sacīja:

— Es nevaru, milord.

Un tūdaļ skarbi piemetināja, itin kā nožēlodams pirmītējo vājuma mirkli.

— Nē! Neko es jums neteikšu! Varat mani pakārt, ja vēlaties!

— Pakārt! — Glenervens iesaucās, pēkšņi aizsvildamies.

Tad viņš savaldījies nopietni sacīja:,

— Airton, šeit nav nedz tiesnešu, nedz benžu. Jau pirmajā ostā, kur mēs iegriezīsimies, jūs tiksit nodots angļu varas iestādēm.

— Tieši to es lūdzu, — bocmanis noteica.

Pēc tam viņš lēnā solī devās atpakaļ uz kajīti, kas bija viņa cietums. Pie kajītes durvīm sardzē nostājās divi matroži, kam bija uzdots uzmanīt ikvienu ieslodzītā kustību. Drūmās tikšanās aculiecinieki izklīda sašutuši un vīlušies.

Ko gan Glenervens varēja iesākt, ja visi viņa pūliņi atdūrās pret Air­tona nepārvaramo stūrgalvību? Acīmredzot pēc Ēdenē pieņemtā plāna bija vien jāatgriežas Eiropā, atstājot meklējumus uz vēlāku laiku. «Bri-

Airtons stingriem soliem šķērsoja klāju.

tānijas» pēdas, šķiet, bija pilnīgi pazaudētas un atrasto dokumentu nebija iespējams citādi iztulkot, jo uz trīsdesmit septītās paralēles vairs neatradās neviena zeme. «Dunkanam» atlika vienīgi braukt atpakaļ uz dzimteni. Apspriedies ar draugiem, Glenervens sīkāk pārrunāja ar Džonu Menglu jautājumu par atpakaļceļu. Džons pārbaudīja akmeņogļu krājumus un konstatēja, ka kurināmā pietiks labi ja divām nedēļām. Tāpēc tuvākajā ostā kurināmā krājumi jāpapildina.

Džons ieteica Glenervenam doties taisnā ceļā uz Talkavanas līci, kur «Dunkans» jau vienreiz bija uzņēmis akmeņogles pirms došanās ceļojumā apkārt zemeslodei. Tas bija taisns ceļš tieši pa trīsdesmit septīto paralēli. Pēc tam, apgādāta ar visu nepieciešamo, jahta dotos uz dienvidiem un, ap- braukusi apkārt Hornas ragam, pāri Atlantijas okeānam atgrieztos atpa­kaļ Skotijā.

Kad šis plāns bija pieņemts, mašīnists saņēma rīkojumu palielināt tvaika katlos spiedienu. Pēc pusstundas «Dunkans» uzņēma kursu uz Tal­kavanas līci, šķeldams mierīgos ūdeņus, kas tiešām attaisnoja Klusā okeāna vārdu, un pulksten sešos vakarā Jaunzēlandes kalni izgaisa virmo­jošajā apvāršņa dūmakā.

Tā sākās atceļš uz dzimteni. Drosmīgie ceļinieki bija ļoti nomākti, jo viņi atgriezās bez Harija Granta. Kādreiz tik jautrā un cerību pilnā jahtas komanda tagad vīlusies, zaudējusi ticību panākumiem, atgriezās Eiropā. Nevienu no krietnajiem matrožiem nepriecēja doma redzēt dzimteni, un viņi visi vēl ilgi būtu ar mieru cīnīties ar jūras stihiju, lai tikai atrastu kapteini Grantu.

Uz «Dunkana», kur vēl tik nesen, Glenervenam atgriežoties, bija skanē­juši līksmi «urā!» saucieni, tagad valdīja drūma nomāktība. Pasažieri vairs nealka iespējami biežāk sastapties cits ar citu, pieklusa sarunas, kas ceļā parasti tik ļoti izklaidē. Visi turējās savrup, katrs ierāvās savā kajītē, un tikai retumis kāds no pasažieriem parādījās uz klāja.

Paganels, kas allaž bija klāt visos priekos un bēdās, kas allaž prata iedvest jaunas cerības, tagad bija drūms un kluss. Ģeogrāfu vairs tikpat kā neredzēja. Viņa dabiskais runīgums un frančiem tik raksturīgais dzī­vīgums bija devis vietu nerunīgumam un nomāktībai. Viņš, liekas, bija vēl vairāk sagrauzts nekā viņa biedri. Kad Glenervens ierunājās, ka reiz atkal vajadzētu doties meklēt kapteini Grantu, Paganels tikai šūpoja galvu kā cilvēks, kurš zaudējis visas cerības un kuram vairs nav nekādu šaubu par avarējušo «Britānijas» jūrnieku likteni. Bija jūtams, ka viņš tos uzskata par neglābjami zudušiem.

Tai pašā laikā uz kuģa atradās cilvēks, kas varētu pastāstīt patiesību" par šo katastrofu, taču viņš joprojām klusēja. Tas bija Airtons. Nebija ne­kādu šaubu: ja arī šis nelietis nezināja, kur patlaban atrodas kapteinis Grants, tad vismaz katastrofas vieta viņam bija precīzi zināma. Acīmre­dzot Grants bija bocmanim nevēlams liecinieks. Tāpēc viņš tik stūrgalvīgi klusēja. Sī klusēšana izraisīja vispārējas dusmas, īpaši nikni bija matroži, kas gribēja nekavējoties izrēķināties ar ieslodzīto.

Abas sievietes palika kajīte vienas pašas ar bocmani.

Vairākkārt Glenervens pūlējās kaut ko uzzināt no bocmaņa. Taču ne­līdzēja nedz solījumi, nedz draudi. Airtona stūrgalvība bija tik liela, ka; majors pat sāka šaubīties, vai viņš vispār kaut ko zina. Tādos pašos ieska­tos bija arī ģeogrāfs, jo tas apstiprināja viņa paša domas par Harija Granta likteni.

Bet kāpēc tad Airtons, ja viņš neko nezināja, to skaidri un atklāti ne­pateica? Šāda atzīšanās taču nevarēja nākt viņam par ļaunu. Spītīgā klu-

sēšana vēl vairāk apgrūtināja jaunu meklējumu plāna izstrādāšanu. Vai gan tāpēc, ka bocmanis atradās Austrālijā, varēja secināt, ka šai konti­nentā jābūt arī Harijam Grantam? Par katru cenu vajadzēja panākt, lai Airtons atbildētu uz šo jautājumu.

Redzēdama, ka vīram nav nekādu panākumu, lēdija Helēna lūdza vi­ņam atļauju pamēģināt: varbūt viņai izdodas salauzt bocmaņa stūrgalvību. Kur vīrietis nevar neko panākt, viņa domāja, daudz lielākus panākumus, iespējams, varētu gūt sievietes maigums. Vai nav aizvien vēl spēkā senais nostāsts par viesuļvētru, kas nav varējusi noraut ceļiniekam mēteli, tur­pretī mazs saules stariņš licis to tūdaļ novilkt? Paļaudamies uz savas jau­nās sievas saprātu, Glenervens atļāva viņai brīvi rīkoties.

Tai pašā dienā, 5. martā, Airtons tika ievests lēdijas Helēnas salonā. Turpat atradās arī Mērija Granta, jo arī jaunajai meitenei varēja būt liela ietekme uz bocmani un lēdija Helēna negribēja atstāt neizmantotu ne­vienu līdzekli, kas sola panākumus.

Veselu stundu abas sievietes palika vienas pašas kajītē ar «Britānijas» bocmani, un saruna norisa pilnīgā slepenībā. Neviens nezināja, ko viņas sacīja, kādus argumentus minēja, lai izvilinātu no noziedznieka viņa no­slēpumu. Taču pēc tam, kad Airtons bija prom, abu sieviešu nomāktās se­jas liecināja, ka viņas piedzīvojušas neveiksmi.

Kad bocmani veda atpakaļ uz kajīti, matroži viņu pavadīja ar negan­tiem draudiem. Airtons tikai paraustīja plecus, kas komandu satracināja vēl jo vairāk, un vienīgi Džona Mengla un Glenervena iejaukšanās izglāba Airtonu no matrožu dusmām.

Taču lēdija Helēna neuzskatīja sevi par uzvarētu. Viņa vēl aizvien ce­rēja atrast kādu pieeju šai nocietinātai sirdij, un nākamajā dienā viņa pati devās uz Airtona kajīti, lai nenotiktu jauni dusmu izvirdumi, kādus izraisīja bocmaņa parādīšanās uz klāja.

Veselas divas stundas sirsnīgā un maigā skotiete palika viena pati aci pret aci ar katordznieku barvedi. Glenervens satraukts staigāja šurpu turpu gar kajīti, brīžam solīdamies līdz galam izmantot šo pēdējo līdzekli, lai izdibinātu noslēpumu, brīžam tiekdamies ātrāk atbrīvot sievu no no­gurdinošās sarunas.

Tomēr šoreiz, kad lēdija Helēna iznāca no kajītes, viņas seja pauda cerības. Vai tiešām viņai būtu izdevies aizkustināt šā nelieša sirdī līdz­cietības stīgas un izdabūt no viņa noslēpumu?

Maknebs, kas pirmais pamanīja šo cerības atspulgu, tomēr nevarēja pārvarēt neticību.

Komandas vidū, gluži kā elektriskā dzirkstele, izplatījās vēsts, ka boc­mani beidzot ietekmējuši lēdijas Helēnas neatlaidīgie lūgumi. Visi matroži sapulcējās uz klāja vēl žiglāk, nekā atskanot Toma Ostina svilpei, kas sauc uzvilkt buras.

Glenervens steidzās pretī sievai.

— Vai Airtons pateica? — viņš jautāja.

— Nē, — lēdija Helēna atbildēja. — Taču, paklausot manam lūgumam, viņš izteica vēlēšanos tikties ar jums.

— Mīļā Helēna, jums ir veicies!

— Es ceru, Edvard.

— Vai jūs viņam kaut ko neapsolījāt, kas būtu man jāapliecina?

— Es apsolīju vienīgi to, dārgais draugs, ka jūs izmantosit visu savu ietekmi, lai atvieglotu nelaimīgā likteni.

— Labi, mīļā Helēna. Lai atved Airtonu!

Lēdija Helēna ar Mēriju Grantu aizgāja uz savu kajīti, bet bocmani aizveda uz kopkajīti, kur viņu gaidīja lords Glenervens.