KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

I nodaļa «MAKARIJS»

Ja kapteiņa Granta meklētājiem kādreiz varētu gaist cerības atrast pa­zudušo jūras braucēju, tad laikam gan tam būtu jānotiek šajās dienās, kad pēkšņi bija zaudēts itin viss. Uz kādu zemeslodes vietu rīkot jaunu ekspedīciju? Kādā veidā pārmeklēt jaunas zemes? «Dunkana» vairs ne­bija, un nebija pat iespējams tūdaļ atgriezties dzimtenē. Tātad cēlsirdīgo skotu pasākums bija cietis neveiksmi. Neveiksme! Skumīgs vārds, kas ne­drīkst rast atbalsi vīrišķīga cilvēka sirdī. Un tomēr likteņa triecieni pie­spieda Glenervenu atzīt, ka viņš vairs nav spējīgs novest līdz galam misiju, ko bija tik pašaizliedzīgi uzņēmies.

Sais grūtajās dienās Mērija Granta atrada sevī vīrišķību nepieminēt tēva vārdu. Viņa apvaldīja skaudrās bēdas, domādama par nelaimīgo «Dunkana» komandu, kas bija gājusi bojā. Tagad Mērija mierināja lēdiju Glenervenu, kura pirms tam bija mierinājusi viņu pašu. Mērija pirmā ierunājās par atgriešanos Skotijā. Redzēdams, cik vīrišķīgi jaunā meitene samierinās ar likteni, Džons Mengls nevarēja vien viņu apbrīnot. Kad viņš reiz ierunājās par iespējām turpināt meklējumus, Mērija ar skatienu viņu apstādināja un vēlāk viņam sacīja:

— Nē, mister Džon, tagad domāsim par tiem, kas mūsu dē] tik daudz upurējuši. Lordam Glenervenam jāatgriežas Eiropā.

— Jums taisnība, mis Mērija, — Džons Mengls atbildēja. — Tas ir nepieciešams. Tāpat kā nepieciešams informēt Anglijas varas iestādes par «Dunkana» likteni. Taču nezaudējiet cerības. Aizsāktos meklējumus es turpināšu viens. Vai nu es atradīšu kapteini Grantu, vai arī pats iešu bojā!

Tie nebija tukši vārdi, bet nopietna apņemšanās. Mērija to saprata un sniedza jaunajam kapteinim roku, itin kā apstiprinot ar rokasspiedienu šo vienošanos. Džons Mengls ziedoja visu savu dzīvi, bet Mērija deva pretī mūžīgu pateicību.

Šai dienā tika galīgi nolemts atgriezties dzimtenē. Bez kavēšanās vaja­dzēja doties uz Melburnu. Nākamajā rītā Džons Mengls aizgāja uz ostu, lai uzzinātu, kādi kuģi tuvākajās dienās to atstāj. Viņš bija pārliecināts, ka starp Ēdeni un Viktorijas provinces galvaspilsētu pastāv dzīva sa­tiksme.

Taču viņu gaidīja vilšanās. Kuģu šeit tikpat kā nebija. Trīs četri Tu­folda līcī noenkurojušies kuģi — tā bija visa vietējā tirdzniecības flote. Neviens no tiem nebrauca nedz uz Melburnu, nedz Sidneju, nedz Point- degalu. Vienīgi šais trijās Austrālijas ostās Glenervens varēja atrast ku­ģus, kas brauc uz Angliju, jo Austrumu Pussalu kuģniecības sabiedrība uztur regulāru pasažieru tvaikoņu satiksmi starp šīm ostām un metropoli.

Ko darīt šādā situācijā? Gaidīt piemērotu kuģi? Taču gaidīšana varēja ieilgt, jo Tufolda līcī kuģi iegriezās reti. Cik daudz to pabrauc garām at­klātā jūrā, līcī nemaz nepiestādami!

Pārdomājis visu un apspriedies ar ceļabiedriem, Glenervens jau bija izšķīries braukt uz Sidneju pa zemes ceļu, kad pēkšņi Paganels izteica priekšlikumu, ko neviens nebija gaidījis.

Arī ģeogrāfs bija apmeklējis Tufolda līča ostu un zināja, ka uz Mel­burnu un Sidneju neviens kuģis neiet. Taču no trim kuģiem, kas stāvēja reidā, vien gatavojās doties uz Oklendu, Jaunzēlandes ziemeļu salas Ika- namaui galvaspilsētu. Paganels ieteica fraktēt šo kuģi un aizbraukt ar to uz Oklendu, no kurienes nebūtu grūti atgriezties Eiropā ar kādu Pussalu sabiedrības tvaikoni.

Šis priekšlikums pelnīja nopietnu uzmanību. Turklāt Paganels šoreiz pat nelika lietā savus neskaitāmos argumentus, ar kuriem parasti nekad neskopojās. Viņš tikai piemetināja, ka šis brauciens neprasīs vairāk par piecām sešām dienām. Patiesi, Austrāliju no Jaunzēlandes šķīra ne vairāk kā tūkstoš jūdžu.

Dīvainas sagadīšanās dēļ Oklenda atradās tieši uz trīsdesmit septītās paralēles, pie kuras ceļinieki tik cieši turējās jau kopš Araukānijas pie­krastes. Neriskēdams iemantot savtīga cilvēka slavu, ģeogrāfs varēja mi­nēt šo viņa priekšlikumam izdevīgo argumentu. Patiesi, tā bija lieliska izdevība pa ceļam apmeklēt arī Jaunzēlandes krastus.

Taču Paganels šādu argumentu neminēja. Acīmredzot pēc divām ne­veiksmēm viņš neuzdrošinājās dot dokumentam trešo tulkojumu. Un vai vispār tāds varēja būt? Dokumentā taču bija skaidri norādīts, ka kapteinis Grants atradis patvērumu nevis salās, bet kontinentā. Jaunzēlande, pro­tams, bija tikai sala. Tas nebija apstrīdams. Vai nu tāpēc, vai arī kāda cita iemesla dēļ, ierosinādams braukt uz Oklendu, Paganels nebilda ne vārda par iespēju uzsākt tur jaunus meklējumus. Viņš tikai pievērsa uz­manību tam, ka starp šo pilsētu un Lielbritāniju pastāv regulāra satiksme, ko varētu ērti izmantot.

Džons Mengls atbalstīja Paganela priekšlikumu. Viņš uzskatīja, ka la­bāk braukt ar šo kuģi nekā uz labu laimi gaidīt iegriežamies Tufolda līcī kādu citu piemērotu kuģi. Taču, iekāms galīgi izšķīrās, viņš gribēja ap­skatīt ģeogrāfa izraudzīto kuģi. Glenervens, majors, Paganels, Roberts un pats Džons Mengls iekāpa laivā un ar dažiem airu vēzieniem pieīrās pie kuģa, kas bija noenkurojies divu kabeļtauvu attālumā no krasta.

Tā bija divi simti piecdesmit tonnu liela briga, nosaukta par «Maka- riju». Tā veica kabotāžas reisus starp dažādām Austrālijas un Jaunzēlan­des ostām. Kapteinis jeb, pareizāk, kuģa saimnieks sagaidīja savus ciemi­ņus diezgan nelaipni. Tūdaļ bija redzams, ka viņš ir neaudzināts cilvēks, kas neko daudz neatšķiras no saviem pieciem matrožiem. Viņam bija rupja, sarkana seja, lielas rokas, ielauzts deguns un iztecējusi acs, ar pīpes ta­baku apķepušas lūpas. Tas viss darīja Viļu Helliju gaužām nepievilcīgu. Taču nekādas citas izvēles nebija, un vispār dažas dienas ilgā ceļojumā var paciest arī šādu tipu.

— Ei, jūs, kas jums vajadzīgs? — Vils Hellijs uzsauca svešiniekiem, kas kāpa uz viņa kuģa klāja.

— Vai jūs esat kapteinis? — Džons Mengls noprasīja.

— Es pats, — Hellijs atbildēja. — Tālāk?

— Vai «Makarijs» brauc ar kravu uz Oklendu?

— Jā gan. Tālāk?

— Ko tas ved?

— Visu, ko pērk un pārdod. Tālāk?

— Kad kuģis iziet jūrā?

— Rit, reizē ar bēgumu. Tālāk?

— Vai jūs nepaņemtu arī pasažierus?

— Atkarībā no tā, kādi šie pasažieri ir un vai tie būs mierā ar ēdienu no kopēja kuģa katla.

— Viņiem būs pašiem savi produkti.

— Tālāk?

— Ko tālāk?

— Cik tad viņu būs?

— Deviņi, to skaitā divas dāmas.

— Man nav kajīšu.

— Viņi būs mierā ar jebkurām telpām.

— Tālāk?

— Vai piekrītat? — jautāja Džons Mengls, kuru kapteiņa manieres nemaz nemulsināja.

— Vajag apdomāt, — «Makarija» saimnieks nomurmināja.

Vils Hellijs pagājās šurpu turpu pa klāju, rībinādams ar milzīgiem, naglām apkaltiem zābakiem. Tad pēkšņi apstājās Džona Mengla priekšā.

— Cik viņi maksā? — viņš jautāja.

— Cik jūs prasāt? — Džons Mengls atteica.

— Piecdesmit mārciņas. Glenervens piekrītoši pamāja ar galvu.

— Lai notiek! Piecdesmit mārciņas, — Džons Mengls atbildēja.

— Tas tikai par braucienu, — Vils Hellijs piemetināja.

— Tikai par braucienu.

— Ēdiens atsevišķi.

— Atsevišķi.

— Norunāts! Tālāk? — Vils Hellijs noburkšķēja.

— Ko tālāk?

— Rokasnaudu!

— Te būs puse — divdesmit piecas mārciņas, — Džons Mengls sacīja, noskaitīdams naudu brigas saimniekam, kas iebāza to kabatā, ne paldies nepateicis.

Tā bija briga, nosaukta par «Makariju».

— Rīt esiet uz kuģa, — viņš piekodināja. — Pirms pusdienlaika. Būsit vai nebūsit, es paceļu enkuru.

— Būsim.

To pateikuši, Glenervens, majors, Roberts, Paganels un Džons Mengls atstāja kuģi. Vils Hellijs pat neuzskatīja par vajadzīgu pieskarties savai vaskadrānas cepurei, kas sedza viņa sarkanās pinkas.

— Kāds lamzaks! — Džons Mengls noteica.

— Bet man viņš patīk, — Paganels attrauca. — īsts jūrasvilks.

— Drīzāk gan lācis, — majors noteica.

— Un, manuprāt, šis lācis savā laikā tirgojies ar dzīvo preci, — Džons Mengls piemetināja.

— Kāda tam nozīme? — Glenervens atsaucās. — Šobrīd mums svarīgi vienīgi tas, ka viņš ir «Makarija» kapteinis un ka «Makarijs» brauc uz Jaunzēlandi. Ceļā no Tufolda līča līdz Oklendai mēs redzēsim viņu tikai reizēm, bet pēc Oklendas neredzēsim vairs nemaz.

Lēdija Helēna un Mērija Granta priecājās, ka aizbraukšana nolikta uz rītdienu. Glenervens viņas brīdināja, ka ērtību ziņā «Makarijs» nav pat salīdzināms ar «Dunkanu». Taču šāds sīkums nevarēja iebiedēt sievietes, kas bija pārcietušas tik daudz grūtību. Misteram Olbinetam tika uzdots parūpēties par pārtikas sagādi. Nabaga vīrs pēc «Dunkana» zaudēšanas bieži vien apraudāja savu nelaimīgo misis Olbinetu, kas bija palikusi uz jahtas un acīmredzot kopā ar visu komandu kritusi par upuri cietsirdīga­jiem katordzniekiem. Tomēr savus stjuarta pienākumus viņš pildīja tikpat uzcītīgi kā agrāk, un pasažieru «atsevišķajā ēdienā» ietilpa izmeklēti gar­dumi, kādi uz brigas ne sapņos nerādījās. Dažās stundās pārtikas krājumi bija iepirkti.

Tikmēr majors saņēma naudas pārvedumu no Melburnas Apvienotās bankas, kur Glenervenam bija atvērts konts. Maknebs negribēja palikt bez naudas — tāpat kā bez ieročiem un munīcijas. Tāpēc viņš atjaunoja savu arsenālu. Bet Paganelam izdevās nopirkt lielisku Jaunzēlandes karti, ko Edinburgā bija izdevis Džonstons.

Milredijs atkal bija uz kājām. Viņš tikpat kā vairs nejuta ievainojumu,, kas viņam bija prasījis gandrīz vai dzīvību. Jūras ceļojumam vajadzēja viņu galīgi izdziedināt. Viņš paļāvās Klusā okeāna vēju ārstnieciskajai iedarbībai.

Vilsonam bija uzticēts sagatavot uz «Makarija» telpas pasažieriem. Kad viņš bija pastrādājis ar slotu un suku, kabīni vairs nevarēja pazīt. Vils Hellijs tikai raustīja plecus, taču ļāva matrozim rīkoties pēc viņa prāta. Par Glenervenu, viņa ceļabiedriem un ceļabiedrenēm kapteinis ne­maz neinteresējās. Viņš pat nezināja savu pasažieru vārdus un arī netau­jāja pēc tiem. Šī papildu krava ienesa viņam liekas piecdesmit mārciņas, un tas arī bija viss. Viņa acīs daudz lielāka vērtība bija divi simti tonnām ģērētu ādu, kas līdz pēdējai iespējai aizpildīja kuģa tilpnes. Pirmajā vietā ādas, cilvēki — pēc tam. Vils Hellijs bija tirgonis. Taču, būdams vienlai­kus arī pieredzējis jūrnieks, viņš labi pazina šejienes jūras, kas koraļļu rifu dēļ ir ļoti bīstamas.

Atlikušo dienas daļu Glenervens bija nolēmis izmantot, lai vēlreiz pārlūkotu piekrasti tai vietā, kur to šķērso trīsdesmit septītā paralēle. Turp viņš devās divu iemeslu dēļ.

Vispirms viņš vēlējās vēlreiz apskatīt «Britānijas» iespējamo kata­strofas vietu. Airtons tomēr bija «Britānijas» bocmanis, un «Britānija» patiesi varēja būt avarējusi Austrālijas austrumu piekrastē, nevis rietumu krastā. Būtu vieglprātīgi atstāt neizpētītu vietu, kas jāatstāj uz visiem laikiem.

Turklāt, ja arī «Britānija» šai krastā nebija gājusi bojā, tad vismaz «Dunkans» šeit bija nokļuvis katordznieku rokās. Varbūt izraisījās cīņa? Vai šajā gadījumā nevarēja cerēt atrast šās cīņas pēdas, pēdējās izmisīgās pretošanās pēdas? Ja komanda dabūjusi galu jūras viļņos, vai viļņi neva­rēja izskalot krastā kādu līķi?

Un Glenervens sava uzticīgā Džona pavadībā devās izlūkos. Viesnīcas «Viktorija» saimnieks nodeva viņa rīcībā divus zirgus, un viņi aizaulek­šoja gar Tufolda līča krastu uz ziemeļiem.

Tas bija skumjš jājiens. Glenervens un kapteinis Džons klusēja, taču viņi saprata viens otru. Vienas un tās pašas domas un laikam arī viens un tas pats nemiers urdīja viņu prātus. Viņi raudzījās uz jūras izgrauztām klintīm. Viņiem nebija vajadzības nedz jautāt, nedz arī gaidīt atbildi.

Ņemot vērā Džona Mengla uzcītību un pieredzi, varēja droši apgalvot, ka ikviena vietiņa šai krastā tika rūpīgi pārmeklēta. Izlūki nepalaida ga­rām nevienu līcīti, nevienu liedagu, nevienu smilšu sēri, kur Klusā okeāna paisums, kas, tiesa, nav visai spēcīgs, varēja būt izmetis kuģa atliekas. Taču netika atrasts nekas tāds, kas dotu iemeslu uzsākt šais vietās jaunus meklējumus.

Nebija itin nekādu «Britānijas» avārijas pēdu.

Tāpat netika atrasts nekas tāds, kas varētu attiekties uz «Dunkanu». Visa šī Austrālijas piekrastes daļa bija pilnīgi tukša.

Tomēr Džons Mengls netālu no krasta uzdūrās kādas nometnes pē­dām — uz to norādīja nesenā ugunskura pārogļojušās pagales. Vai šeit pirms dažām dienām bija apmetusies kāda klejojoša iezemiešu cilts? Nē, Glenervens pamanīja ko tādu, kas neapšaubāmi liecināja, ka šai krastā uzturējušies katordznieki.

Lietiskais pierādījums — vecs, aplāpīts, pelēki dzeltens uzsvārcis bija nomests zem koka. Uz drausmā apģērba gabala bija redzams Pērtas kator­gas cietuma numurs. Paša valkātāja vairs nebija, bet viņa apģērba gabals vēstīja, ka viņš šeit uzturējies. Katorgas livreja, kas bija segusi kāda nelieša plecus, tagad trunēja šai vientuļajā krastā.

— Redzi, Džon, — Glenervens sacīja, — katordznieki šeit ir bijuši. Bet kur mūsu nabaga biedri no «Dunkana»?

— Jā, — Džons atbildēja neskanīgā balsī, — var droši teikt, ka viņus nemaz neizcēla krastā, ka viņi gājuši bojā …

— Nicināmie nelieši! Ja viņi reiz nonāks manās rokās, es atriebšu savu komandu! — Glenervens iesaucās.

Ciešanas bija ievilkušas Glenervena sejā skarbus vaibstus. Labu brīdi viņš raudzījās bezgalīgajā viļņu klaidā, itin kā gribēdams vēl saskatīt tālē gaistošu kuģi. Tad dusmu uguns acīs apdzisa un seja atguva parasto izteiksmi. Nebildis ne vārda, Glenervens aizaulekšoja atpakaļ uz Ēdeni.

Atlika nokārtot vēl vienu formalitāti — paziņot par notikušo policijai. Tas tika izdarīts tai pašā vakarā. Policijas virsnieks Tomass Benkss, sa­stādīdams protokolu, tik tikko jaudāja apslēpt prieku. Viņš jutās bezgala apmierināts, ka Bens Džoiss un viņa banda aizlaidušies prom. Līdz ar viņu priecājās visa pilsēta. Tiesa, laupītāji bija atstājuši Austrāliju, pa­strādādami jaunu noziegumu, taču viņi bija projām. Svarīgais jaunums tika nekavējoties pārraidīts pa telegrāfu Melburnas un Sidnejas varas iestādēm.

Nodevis policijā savu ziņojumu, Glenervens atgriezās viesnīcā «Vikto­rija». Pēdējais vakars Austrālijā ceļotājiem bija gaužām skumīgs. Viņu domas kavējās šai zemē, kas bija nesusi viņiem tik daudz nelaimju. Viņi atcerējās daudzsološās cerības, kuras bija uzausušas pie Bernuli raga un kuras tik nežēlīgi tika sadragātas Tufolda līča krastos.

Paganels atradās drudžaina satraukuma varā. Džons Mengls, kas vē­roja ģeogrāfu kopš notikuma pie Snouvijas, juta, ka viņš kaut ko grib teikt, gan arī negrib. Vairākkārt viņš uzdeva Paganelam jautājumus, taču nesaņēma nekādu atbildi.

Tomēr šai vakarā, pavadīdams zinātnieku uz viņa istabu, Džons pavai­cāja, kāpēc viņš tik ļoti nervozē.

— Dārgais Džon, — ģeogrāfs izvairīgi atbildēja, — mani nervi ir tādā pašā stāvoklī kā vienmēr.

— Paganela kungs, — Džons Mengls neatlaidās, — jums ir kāds no­slēpums, un tas smacē jūs nost.

— Lai arī tā būtu. Tas ir pāri maniem spēkiem! — ģeogrāfs iesaucās, sparīgi žestikulēdams.

— Kas ir pāri jūsu spēkiem?

— Prieks — no vienas puses, izmisums — no otras.

— Tātad jūs vienlaikus priecājaties un krītat izmisumā?

— Jā, es gan priecājos, gan kritu izmisumā par to, ka dodamies uz Jaunzēlandi.

— Vai jums būtu kādi jauni apsvērumi? — Džons Mengls tūdaļ iejau­tājās. — Varbūt esat uzgājuši nozaudētās pēdas?