KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

VII nodaļa NO KURIENES UZRADAS UN KURP DEVĀS ŽAKS PAGANELS

Ģeogrāfijas biedrības sekretārs acīmredzot bija patīkams cilvēks, jo visu to viņš pateica bez kādas dižošanās. Lords Glenervens tagad lieliski zināja, ar ko viņam darīšana: Zaķa Paganela vārds un nopelni bija plaši pazīstami. Viņa darbi ģeogrāfijā, ziņojumi par jaunākajiem atklājumiem biedrības biļetenos un viņa sarakste turpat ar visām pasaules malām — tas padarīja Paganelu par vienu no izcilākajiem Francijas zinātniekiem. Tāpēc Glenervens sirsnīgi paspieda roku negaidītajam viesim.

— Bet tagad, kad esam iepazinušies, — viņš piebilda, — atļaujiet man, Paganela kungs, uzdot jums vienu jautājumu.

— Kaut vai divdesmit, milord, — Zaks Paganels atbildēja. — Saruna ar jums man allaž sagādās prieku.

— Vai jus uzkāpāt uz šī kuģa aizvakarvakarā?

— Jā, milord, aizvakarvakarā, pulksten astoņos. No Kaledonijas vil­ciena es ielēcu ormaņa ratos, bet no ormaņa ratiem uzkāpu uz «Skotijas», uz kuras jau Parīzē biju pasūtījis sesto kajīti. Nakts bija tumša. Uz klāja neviena nemanīju. Tā kā pēc trīsdesmit ceļā pavadītajām stundām jutos noguris un zināju, ka labākais līdzeklis, kā izvairīties no jūras slimības, ir likties gulēt tūlīt pēc ierašanās uz kuģa un pirmajās dienās necelties augšā no kojas, es tūdaļ devos pie miera un, varat man ticēt, cītīgi nogu­lēju trīsdesmit sešas stundas.

Tagad Zaķa Paganela klausītājiem kļuva skaidrs, kā viņš nonācis uz jahtas. Franču ceļotājs bija sajaucis kuģus un uzkāpis uz «Dunkana» tai laikā, kad jahtas komanda piedalījās ceremonijā Sanmango katedrālē. To uzminēt nebija grūti. Bet ko teiks pazīstamais ģeogrāfs, dabūjis zināt, kā sauc kuģi, uz kura viņš atrodas, un kurp tas dodas?

— Tātad, Paganela kungs, — Glenervens atsāka, — par sava sausze­mes ceļojuma izejas punktu jūs esat izraudzījies Kalkutu?

— Jā, milord. Visu mūžu esmu karsti vēlējies nokļūt Indijā. Beidzot mans sapnis sāk piepildīties un es braucu uz ziloņu dzimteni.

— Tatad jums, Paganela kungs, nebūtu vienalga, ja jūs, apstākļu spiests, nokļūtu nevis Indijā, bet kādā citā zemē?

— Nē, milord, tas mani gaužām apbēdinatu, jo man ir ieteikuma vēs­tules Indijas ģenerālgubernatoram lordam Somersetam, turklāt Ģeogrāfi­jas biedrība man uzticējusi uzdevumu, kas man jāizpilda.

— A! Jums uzticēts noteikts uzdevums?

Paganels runāja ar patiesu iedvesmu.

— Jā, man jāveic kāds derīgs un saistošs ceļojums, kura programmu- izstrādājis mans kolēģis un draugs Vivjēns de Senmartēna kungs. Sa­skaņā ar šo programmu man būs jādodas brāļu Šlaginveitu, pulkveža Vo, Veba, Hodžsona, misionāru Huka un Gabē, Murkrofta, Zila Remī un citu slavenu ceļotāju pēdās. Es gribu gūt panākumus tais vietās, kur misionāru Kriku 1846. gadā diemžēl piemeklēja neveiksme, vārdu sakot, gribu izpētīt visā tās tecējumā Jarudžangboču, kas Himalaju ziemeļu pakājē plūst caur

Tibetu tūkstoš pieci simti kilometru garumā, un beidzot noskaidrot, vai šī upe Asamas ziemeļaustrumos nesaplūst ar Bramaputru. Un ceļotājam, kam izdosies atrisināt šo Indijas ģeogrāfijai tik svarīgo jautājumu, zelta medaļa, milord, nodrošināta.

Paganels bija lielisks. Viņš runāja ar patiesu iedvesmu'.'Viņš ļāva sevi nest ātrajiem fantāzijas spārniem. Apturēt viņu būtu tikpat neiespējami kā apturēt Reinu šafhauzenes ūdenskritumā.

— Paganela kungs, — lords Gleņervens sacīja, kad zinātnieks uz mir­kli apklusa, — jūsu attēlotais ceļojums, bez šaubām, ir brīnišķīgs, un zi­nātne par to jums būs pateicīga. Taču es negribu atstāt jūs ilgāk neziņā, un tāpēc man jāpavēsta, ka tuvākajā laikā jums vajadzēs atteikties no patīkamās iespējas apmeklēt Indiju.

— Atteikties? Kāpēc?

— Tāpēc, ka Indijas pussalai jūs esat uzgriezis muguru.

— Kā tad tā! Kapteini Bērton …

— Es neesmu kapteinis Bērtons, — Džons Mengls atsaucās.

— Bet «Skotija»?

— Šis kuģis nav «Skotija»!

Paganela pārsteigums nebija attēlojams. Viņš uzlūkoja pēc kārtas gan lordu Glenervenu, kas joprojām saglabāja nopietnību, gan lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, kuru sejas pauda žēlumu un līdzjūtību, gan smaidošo Džonu Menglu un nesatricināmi mierīgo majoru un tad, paraustījis plecus un pabīdījis brilles no pieres uz acīm, iesaucās:

— Jūs jokojat!

Šai brīdī viņa skatiens apstājās pie stūresrata, uz kura bija lasāmi divi vārdi:

DUNKANS. GLAZGOVA

— «Dunkans»! «Dunkans»! — Paganels iekliedzās izmisuma pilnā balsī. Tad noskrēja pa kāpnēm lejā un aizmetās uz savu kajīti.

Tiklīdz nelaimīgais zinātnieks bija nozudis, vairs neviens, izņemot majoru, nejaudāja apvaldīt smieklus, rēca pat matroži. Kļūdīties uz saus­zemes un iekāpt Edinburgas vilcienā, kad jābrauc uz Dambārtonu, — to vēl var saprast, bet sajaukt kuģus un doties uz Cīles krastiem, kad ceļa mērķis ir Indija, — tie jau ir izklaidības kalngali!

— Starp citu, šis gadījums ar Zaķu Paganelu mani nepārsteidz, — Glenervens sacīja. — Viņš ir slavens ar tamlīdzīgām likstām. Reiz viņš izdeva brīnišķīgu Amerikas karti, kurā bija ietilpinājis arī Japānu. Tomēr viņš ir izcils zinātnieks, viens no labākajiem Francijas ģeogrāfiem.

— Bet ko mēs iesāksim ar šo nabaga cilvēku? — lēdija Helēna ietei­cās. — Mēs taču nevaram viņu ņemt līdzi uz Patagoniju.

— Kāpēc gan ne? — Maknebs nopietni vaicāja. — Par viņa izklaidību mums nav jāatbild. Iedomājieties, ka viņš atrodas vilcienā, — vai viņš varētu to apturēt?

— Nevarētu, bet nākamajā stacijā viņš izkāptu, — lēdija Helēna iebilda.

— Gluži to pašu, ja vien vēlēsies, viņš varēs darīt pirmajā ostā, kur mēs piestāsim, — lords Glenervens noteica.

Šai brīdī Paganels, pārliecinājies, ka viņa bagāža atrodas uz šā paša kuģa, sadudzis un apkaunējies atgriezās uz klāja. Bez mitas viņš atkārtoja kļūmīgo vārdu: «Dunkans! Dunkans!» Nekādus citus vārdus savā leksi­konā viņš nevarēja atrast. Nelaimīgais zinātnieks staigāja šurp un turp, vērodams jahtas mastus un jautājoši vērdamies atklātās jūras mēmajā apvārsnī. Beidzot viņš pienāca pie lorda Glenervena.

— Un kurp šis «Dunkans» brauc? — viņš jautāja.

— Uz Ameriku, Paganela kungs.

— Un konkrētāk?

— Uz Konsepsjonu.

— Uz Cīli! Uz Cīli! — nelaimīgais ģeogrāfs vaimanāja. — Un mana ekspedīcija uz Indiju! Ko gan sacīs Katrfāža kungs, Centrālās komisijas prezidents! Un d'Avezaka kungs! Un Kortambēra kungs! Un Vivjēns de Senmartēna kungs! Kā lai es tagad rādos biedrības sēdēs!

— Nevajag krist izmisumā, Paganela kungs, — Glenervens mierināja. — Gan viss nokārtosies, un laika zaudējums beigās nemaz tik liels nebūs. Jarudžangboču jūs uzticīgi pagaidīs Tibetas kalnājos. Mēs drīz iegriezī­simies Madeirā, un tur jūs varēsit pārsēsties kuģī, kas aizvedīs jūs atpa­kaļ uz Eiropu.

— Sirsnīgi pateicos, milord, nekas cits neatliek kā samierināties ar lik­teni. Bet vai tas nav patiesi neparasts piedzīvojums? Kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties vienīgi ar mani. Un mana kajīte uz «Skotijas»!

— Par «Skotiju» iesaku jums pagaidām nedomāt.

— Taču «Dunkans», kā rādās, ir izpriecu jahta, — Paganels ieteicās, vēlreiz nopētījis kuģi.

— Jā, cienītais kungs, — Džons Mengls atsaucās, — un pieder viņa augstībai lordam Glenervenam.

— Kurš lūdz jūs dāsni izmantot viņa viesmīlību, — Glenervens pie­metināja.

— Tūkstoškārt pateicos, milord, — Paganels atbildēja. — Jūsu laip­nība mani dziji aizkustina, taču atļaujiet man izteikt kādu gluži dabisku apsvērumu: Indija ir bezgala skaista zeme, kas ceļotājiem dāvā visbrīniš­ķīgākos pārsteigumus, un godājamās dāmas to droši vien vēl nebūs skatī­jušas … Stūresvīram vajadzētu tikai pagriezt ratu, un «Dunkans» tikpat viegli trauktos uz Kalkutu, kā tagad traucas uz Konsepsjonu, jo izpriecas ceļojums …

Redzēdams, ka klātesošie noraidoši purina galvas, Paganel.s, nepabei- dzis iesākto frāzi, pēkšņi apklusa.

— Paganela kungs, — lēdija Helēna ierunājās, — ja tas būtu izpriecas ceļojums, es nevilcinoties jums atbildētu: «Braucam visi kopā uz In­diju!» — un lordam Glenervenam pret to nebūtu nekādu iebildumu. Taču «Dunkans» dodas, uz Ameriku, lai pārvestu dzimtenē kuģiniekus, kas cie­tuši avāriju pie Patagonijas krastiem, un nevar novērsties no sava humānā ceļa mērķa.

Pēc dažām minūtēm franču ceļotājs jau bija lietas kursā. Dziļi aizkus­tināts, viņš uzzināja par dokumentu, kas tik brīnumaini nonācis lorda Gle­nervena rokās, par kapteiņa Granta nedienām un lēdijas Helēnas cēlsir­dīgo priekšlikumu.

— Kundze, — viņš teica, — atļausit jums izteikt vislielāko apbrīnu, kādu modina jūsu rīcība. Lai jahta turpina savu ceļu, es nekad nevarētu sev piedot, ja manis dēļ tā aizkavētos kaut vienu vienīgu dienu.

— Vai tādā gadījumā jūs nevēlētos piebiedroties mūsu ekspedīcijai? — lēdija Helēna vaicāja.

— Tas nav iespējams, kundze, man jāpilda uzticētais uzdevums. Es izkāpšu pirmajā ostā, kur jūs piestāsit. ..

— Tātad Madeirā, — Džons Mengls piebilda.

— Lai notiek, Madeirā. Tur es atradīšos tikai simt astoņdesmit jūdžu no Lisabonas un varēšu sagaidīt kādu transporta līdzekli.

— Kā vēlaties, Paganela kungs, — lords Glenervens sacīja. — Es sa­vukārt jūtos laimīgs par iespēju kaut dažas dienas uzņemt jūs kā mīļu Tieši uz sava kuģa. Cerēsim, ka mūsu sabiedrība jūs pārlieku negarlaikos.

— O, milord! — zinātnieks iesaucās. — Tā tiešām ir laime, ka esmu tik patīkami kļūdījies! Un tomēr ir ļoti smieklīgi, ja cilvēks, kas iekāpis kuģī, lai dotos uz Indiju, brauc uz Ameriku!

Par spīti šai skumīgajai atziņai, Paganels samierinājās ar aizkavēša­nos, kuru novērst nebija viņa spēkos. Viņš bija visai patīkams, jautrs un, protams, ļoti izklaidīgs cilvēks. Dāmas viņš apbūra ar savu mūžam labo garastāvokli. Jau pirmās dienas pievakarē Paganels bija draugos ar visiem pasažieriem. Viņam parādīja arī slaveno dokumentu. Viņš pētīja to ilgi un rūpīgi. Jebkurš cits tulkojums viņam šķita neiespējams. Pret Mēriju Grantu un viņas brāli Paganels izturējās ar iejūtīgu interesi un centās iedvest viņiem jaunas cerības. Zinātnieks tik optimistiski raudzījās uz visu notiekošo un bija tik pārliecināts par «Dunkana» ekspedīcijas panākumiem, ka meitene neviļus pasmaidīja. Ja viņam nebūtu pašam savs uzdevums, viņš noteikti dotos meklēt kapteini Grantu.

Un, kad vēl Paganels uzzināja, ka lēdija Helēna ir Viljama Tafnela meita, viņa sajūsmai nebija gala. Viņš pazinis viņas tēvu. Kāds drosmīgs zinātnieks! Cik rosīgi viņi sarakstījušies, kad Viljams Tafnels bija biedrī­bas korespondētājloceklis! Un tieši viņš, Paganels, kopā ar Maltbrīna kungu ieteicis Tafnelu par īsteno locekli!. Kāda pārsteidzoša sastapšanās un kāda laime ceļot kopā ar Viljama Tafnela meitu!

Beigās zinātnieks lūdza lēdijai Helēnai atļauju viņu noskūpstīt. Lēdija Glenervena atļāva sevi noskūpstīt, lai gan, iespējams, tas bija mazliet «nepiedienīgi».