KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

II nodaļa TĀS ZEMES PAGĀTNE, UZ KURU DODAS MŪSU CEĻINIEKI

Nākamajā dienā, 27. janvārī, «Makarija» pasažieri iekārtojās šaurajā brigas kabīnē. Vils Hellijs, protams, nepiedāvāja dāmām savu kajīti. Taču 50 pieklājības trūkumu nevajadzēja nožēlot, jo kapteiņa kajīte patiesi bija ists lāča midzenis.

Pulksten pusvienos līdz ar bēguma iestāšanos kuģis izgāja jūrā. Tikai ar pūlēm izdevās izcelt enkuru. No dienvidrietumiem pūta mērens vējš. Buras tika uzvilktas pamazām. Pieci brigas matroži nesteidzās. Vilsons gribēja nākt komandai palīgā, taču Hellijs palūdza viņu stāvēt malā un nebāzt degunu citu darīšanās. Viņš esot radis ar visu tikt galā pats, un viņam neesot vajadzīga nedz palīdzība, nedz padoms.

Pēdējā frāze attiecās uz Džonu Menglu, kas nevarēja nepasmaidīt, vērojot, cik neveikli matroži rīkojas ar takelāžu. Džons nepārprotamo mājienu ņēma vērā un nolēma iejaukties vienīgi tad, ja komandas nemā­kulības dēļ kuģim draudētu briesmas.

Beidzot pieci matroži, saimniekam nepārtraukti lamājoties, uzvilka buras. «Makarijs» ar uzvilktām apakšējām burām, marsburām, brambu- rām, bezānburām un klīveriem izbrauca ar kreiso halzi atklātā jūrā. Pēc tam tika uzvilktas arī priekšburas un bombramburas. Taču, par spīti dau­dzajām burām, briga tik tikko virzījās uz priekšu. Pārāk noapaļotais priekšgals, platais dibens un smagais pakaļgals darīja «Makariju» par vienu no tiem neveiklajiem kuģiem, kādus jūrnieki parasti devē par «tu­pelēm».

Ar to bija jāsamierinās. Par laimi, lai cik gausi «Makarijs» brauca, pēc piecām, ilgākais, sešām dienām tam vajadzēja izmest enkuru Oklen- das reidā.

Pulksten septiņos vakarā skatienam izgaisa Austrālijas krasts un Ēde­nes ostas bāka. Nemierīgā jūra apgrūtināja kuģa gaitu. Tas smagi krita bedrēs starp viļņiem. Pasažieri, kuri tika nežēlīgi šūpoti, šaurajā kabīnē jutās visai neomulīgi. Uzturēties uz klāja nevarēja, jo lietus lija vienā līšanā. Pasažieri bija tikpat kā ieslodzīti cietumā.

Ikviens bija iegrimis savās domās. Sarunas bija apsīkušas. Vienīgi lēdija Helēna un Mērija Granta pārmija kādus vārdus. Glenervens neva­rēja nosēdēt uz vietas un staigāja no viena stūra uz otru. Turpretī majors sēdēja kā sastindzis. Džons Mengls kopā ar Robertu laiku pa laikam uz­kāpa uz klāja, lai pavērotu jūru. Paganels savā kaktā murmināja nesa­protamus un nesakarīgus vārdus.

Kur klīda cienījamā ģeogrāfa domas? Viņš jau bija Jaunzēlandē, kurp viņu veda liktenis. Paganels pārcilāja domās visu Jaunzēlandes vēsturi, un acu priekšā atainojās šās zemes drūmā pagātne.

Bet vai Jaunzēlandes vēsturē bija kāds fakts, kāds notikums, kas lieci­nātu, ka atklājēji šīs salas noturējuši par kontinentu? Vai mūsdienu ģeo­grāfs un jūrnieks varētu tās nosaukt par kontinentu? Kā redzam, Paganels atkal un atkal atgriezās pie atrastā dokumenta skaidrojuma. Viņš bija kā apmāts, kaut kādas uzmācīgas idejas pārņemts. Pēc Patagonijas un Aus­trālijas ģeogrāfa iztēle, viena vienīga vārda ierosināta, bija pieķērusies Jaunzēlandei. Taču viņa fantāzijas lidojumu traucēja kāda neskaidrība.

— Contin… contin… — viņš murmināja. — Tas taču nevar būt nekas cits kā kontinents.

Paganels atsauca atmiņā jūras braucējus, kas bija pētījuši šīs divas lielās dienvidjūru salas.

1642. gada 13. decembrī holandietis Tasmāns, atklājis Vandimena zemi, piestāja pie toreiz vēl nezināmajiem Jaunzēlandes krastiem. Vairākas die­nas viņš brauca gar piekrasti, līdz 17. decembrī viņa kuģi ieslīdēja plašā līcī, kas beidzās ar jūras šaurumu starp divām salām.

Ziemeļu salu sauca par Ikanamaui, kas zēlandiešu valodā nozīmē «Zivs maui». Dienvidu salas nosaukums bija Tavaipunamu[38], tas ir, «valzivs, kas dāvā zaļo nefrītu».

Laivai pēkšņi uzbruka vesels bars iezemiešu.

Ābels Tasmāns nosūtīja uz krastu laivas, un tās atgriezās kopā ar divām pirogām, kas bija pilnas ar trokšņainiem iezemiešiem. Šie mežoņi bija vidēja auguma, ar brūnu vai dzeltenu ādu, platiem vaigu kauliem, skarbu balsi, viņu melnie mati bija sasieti galvvidū pēc japāņu paražas un izrotāti ar lielu, baltu spalvu.

Pirmā eiropiešu un iezemiešu sastapšanās, šķiet, solīja draudzīgas at­tiecības uz ilgāku laiku. Taču jau nākamajā dienā, kad viena no kapteiņa Tasmāna laivām meklēja jaunu enkurvietu tuvāk krastam, tai pēkšņi uzbruka vesels bars iezemiešu, kas bija atbraukuši septiņās pirogās. Laiva sasvērās uz sāniem un piesmēlās ar ūdeni. Bocmanim, kas vadīja laivu, kaklā ietriecās trula šķēpa smaile. Bocmanis iekrita jūrā. No sešiem mat­rožiem četri tika nogalināti. Pārējiem diviem un ievainotajam bocmanim izdevās aizpeldēt līdz kuģiem un izglābties.

Pēc šī briesmīgā notikuma Tasmāns lika pacelt enkuru, atriebdamies vienīgi ar dažiem musketes šāvieniem, kas mežoņus droši vien nemaz neaizsniedza. Atstājis šo līci, kas iemantoja Slepkavības līča nosaukumu, Tasmāns devās tālāk gar rietumu piekrasti, līdz 5. janvārī izmeta enkuru salas ziemeļu smailē. Taču šeit spēcīgās krasta bangas, kā arī mežoņu naidīgā attieksme neļāva Tasinānam uzņemt jaunus ūdens krājumus, un viņš uz visiem laikiem atstāja Jaunzēlandi, dodams tai Statu zemes vārdu par godu Holandes ģenerālštatiem.

Holandiešu jūras braucējs bija iedomājies, ka jaunatklātās zemes robe­žojas ar tāpat nosauktajām salām, kas bija atklātas austrumos no Uguns- zemes pašos Amerikas kontinenta dienvidos. Viņš uzskatīja, ka atklājis lielo Dienvidu kontinentu.

«Taču kļūdu, ko varēja pieļaut 17. gadsimta jūras braucējs, nekādā gadījumā nevarēja izdarīt 19. gadsimta jūrnieks,» Paganels prātoja. «Šādu kļūdu pat grūti iedomāties! Šeit jābūt vēl kādam āķim!»

Vairāk nekā simt gadu Tasmāna atklājums bija nodots aizmirstībai. Jaunzēlande, šķiet, tikpat kā neeksistēja, kad pie tās krastiem uz dienvidu platuma 35°37' piestāja franču jūras braucējs Sirvils. Sākumā viņam nebija nekāda iemesla sūdzēties par iezemiešiem. Taču kādu dienu sacēlās spēcīgs vējš un vētra kuģa laivu, kas veda ekspedīcijas slimos matrožus, izmeta Patvēruma līča krastā. Šeit iezemiešu virsaitis Naginui frančus uzņēma jo laipni un pat uzaicināja savā būdā. Viss noritēja labi līdz brī­dim, kad tika nozagta viena no Sirvila laivām. Sirvils velti prasīja to atpa­kaļ un beidzot nolēma sodīt zādzību, nodedzinot vienu no ciemiem. Šī briesmīgā un netaisnīgā atriebība, bez šaubām, veicināja tos asiņainos notikumus, kas pēc tam risinājās Jaunzēlandē.

1769. gada 6. oktobrī šais krastos ieradās slavenais Kuks. Viņš noenku­roja savu kuģi «Centība» Taueroa līcī un mēģināja nodibināt ar iezemie­šiem draudzīgas attiecības. Taču, lai draudzētos ar iezemiešiem, vispirms vajadzēja tos sagūstīt. Un Kuks, daudz nedomādams, saņēma gūstā divus trīs mežoņus un pierādīja viņiem savu labo gribu ar varu. Apveltījis gūs­tekņus ar dāvanām, Kuks lika viņus aizvest atpakaļ uz krastu. Drīz vien, bijušo gūstekņu uzmundrināti, pie kuģa piebrauca vesels bars iezemieši»

1769. gada 6. oktobri ieradās slavenais Kuks.

un uzsāka ar eiropiešiem maiņas tirdzniecību. Pēc dažām dienām Kuks iebrauca Hauka līcī, plašā ieliekumā ziemeļu salas austrumu piekrastē. Tur viņš sastapa kareivīgus, skaļus un izaicinošus iezemiešus. Viņi bija tik nekaunīgi, ka Kuks uzskatīja par vajadzīgu nomierināt iezemiešus ar lielgabala šāvienu.

20. oktobrī «Centība» izmeta enkuru Tokomalu līcī, kura krastos dzī­voja apmēram divsimt cilvēku liela, miermīlīga cilts. Botāniķi, kas bija uz

kuģa, veica šai piekrastē vērtīgus pētījumus, un iezemieši veda viņus uz krastu savās pirogās. Kuks apmeklēja šeit divus ciematus, kurus apjoza sēta, vaļņi un divi grāvji — tas liecināja par iezemiešu zināšanām nocie­tinājumu celšanas mākslā. Viņu galvenais nocietinājums pacēlās uz klints, kas paisuma laikā pārvērtās par īstu salu, pat vairāk nekā salu, jo ūdens to ne vien apņēma, bet arī mutuļodams plūda cauri dabiskai, sešdesmit pēdas augstai arkai, uz kuras slējās šis nepieejamais cietoksnis. Piecu mē­nešu laikā savācis bagātīgu dažādu retumu klāstu, vietējos augus, etno­grāfiskus un etnoloģiskus dokumentus, kā arī nosaucis savā vārdā jūras šaurumu, kas šķir abas salas, Kuks 31. martā atstāja Jaunzēlandi. Nāka­majos ceļojumos viņarn bija lemts šeit atgriezties.

Patiesi, 1773. gadā slavenais jūras braucējs atkal ieradās Hauka līcī, kur kļuva par liecinieku kanibālisma skatiem. Taču šoreiz pārmetumu bija pelnījuši viņa paša ļaudis. Kuģa virsnieki atrada krastā kāda jauna me­žoņa sakropļotus locekļus, atveda tos uz kuģa, izcepa un pēc tam piedāvāja mežoņiem, kas alkatīgi metās cienastam virsū. Cik nožēlojama nodarbo­šanās — gatavot ēdienu cilvēkēdājiem!

Savā trešajā ceļojumā Kuks vēlreiz apmeklēja šīs salas, kuras vienmēr viņu vilināja un kurās viņš gribēja pabeigt savus hidrogrāfiskos pētīju­mus. Uz visiem laikiem Jaunzēlandi Kuks atstāja 1777. gada 25. februārī.

1791. gadā Vankuvers divdesmit dienas stāvēja noenkurojies Tumšajā līcī, taču šai laikā viņš neko neizdarīja nedz dabaszinātņu, nedz ģeogrā­fijas labā. 1793. gadā Antrkasto iezīmēja kartē Ikanamaui salas ziemeļu piekrasti divdesmit piecu jūdžu garumā. Tirdzniecības kuģu kapteiņi Hau- zens un Dalrimps, bet vēlāk arī Bādens, Ričardsons un Mūdijs apstājās šo salu piekrastē uz īsu laiku. Ārsts Sevidžs, kas Jaunzēlandē uzturējās pie­cas nedēļas, ieguva daudz interesantu novērojumu par jaunzēlandiešu tikumiem.

1805. gadā virsaiša Rangihu saprātīgais brāļadēls Duatara uzkāpa uz kuģa «Argo», kurš bija noenkurojies Salu līcī un kuru komandēja kaptei­nis Bādens.

Varbūt kādreiz Duataras piedzīvojumi sniegs kādam maoru Homēram bagātīgu vielu varoņpoemas sižetam. Viņš pieredzēja gan bēdas, gan ne­taisnību, gan sliktu apiešanos. Nodevība, ieslodzījums cietumā, sitieni un ievainojums — lūk, ko saņēma nabaga mežonis kā samaksu par uzticīgu kalpošanu. Kāds gan priekšstats viņam varēja rasties par cilvēkiem, kas dēvē sevi par civilizētiem! Duataru aizveda uz Londonu un padarīja par pēdējās šķiras matrozi, ko varēja piekaut un izsmiet visa komanda. Ja nebūtu gadījies mācītājs Mārsdens, nelaimīgais jauneklis neizciestu šīs mokas. Misionārs ieinteresējās par jauno mežoni, kurā viņš saskatīja godīgu un krietnu raksturu, apbrīnojamu lēnprātību, pateicību un laipnību. Mārsdens uzdāvināja savam mīlulim vairākus maisus labības un darba­rīkus, kas bija domāti viņa dzimtās zemes apstrādāšanai. Taču šo pieticīgo dāvanu viņam nozaga. Neveiksmes un ciešanas vajāja nelaimīgo Duataru līdz pat 1814. gadam, kad viņam beidzot laimējās atgriezties savu senču zemē. Viņš steidzās ievākt mokpilnās dzīves augļus, taču nāve pārsteidza viņu divdesmit astoņu gadu vecumā — tieši tad, kad viņš gatavojās pār­veidot savu daudz cietušo dzimteni. Šī nelabojamā nelaime uz ilgiem gadiem aizkavēja Jaunzēlandes civilizāciju. Neviens nevar aizstāt gudru un krietnu cilvēku, kura sirdī kvēl mīlestība uz labu un mīlestība uz savu tēvzemi!

Līdz pat 1816. gadam par Jaunzēlandi neviens neinteresējās. Šai gadā Toinpsons, 1817. gadā Lidiards Nikolass, 1819. gadā Mārsdens izpētīja vairākus abu salu apgabalus, bet 1820. gadā Ričards Kruiss, astoņdesmit ceturtā kājnieku pulka kapteinis, nodzīvoja šais salās desmit mēnešus, savākdams daudz vērtīgu materiālu par iezemiešu paražām.

1824. gadā «Gliemežvāka» kapteinis Diperejs uzturējās piecpadsmit dienas Salu līcī, un par iezemiešiem viņš varēja sacīt vienīgi atzinīgus vārdus.

Pēc tam 1827. gadā angļu valzivju mednieku kuģim «Merkūrijs» vaja­dzēja aizstāvēties pret asinskārajiem iezemiešiem. Tai pašā gadā kapteini Dijonu iezemieši divas reizes uzņēma ar vislielāko viesmīlību.

1827. gada martā kuģa «Astrolaba» kapteinis slavenais Dimons d'Irvils pilnīgi bez ieročiem nesodīti pavadīja vairākas dienas jaunzēlandiešu vidū. Viņš apmainījās ar iezemiešiem dāvanām, klausījās viņu dziesmas, gulēja viņu būdās un netraucēts izdarīja kartogrāfiskos mērījumus, kas deva iespēju sastādīt flotei precīzas kartes.

Turpretī nākamajā gadā angļu briga «Heivs», kuru komandēja Džons Džeimss, uzturējusies kādu laiku Salu līcī, devās uz Austrumu zemesragu, kur angļiem daudz ciešanu sagādāja viltīgais virsaitis Enararo. Vairāki jūrnieki gāja bojā šausmīgā nāvē.

Šie pretrunīgie notikumi, kad laipnību pēkšņi nomaina nežēlība, ļauj secināt, ka bieži vien jaunzēlandiešu nežēlība nav bijusi nekas cits kā atriebība. Iezemiešu izturēšanās bija atkarīga no kapteiņu izturēšanās. Tiesa, reizēm iezemiešu uzbrukumiem nebija nekāda attaisnojuma, taču lielākoties tos izraisīja paši eiropieši. Diemžēl ciest nācās arī tiem, kas nemaz nebija to pelnījuši.

Pēc d'Irvila Jaunzēlandes etnogrāfiju papildināja kāds drosmīgs pēt­nieks, kas divdesmit reizes bija apbraucis visu zemeslodi. Tas bija anglis Ērls, īsts zinātnieks klaidonis. Viņš apmeklēja līdz šim neizpētītus apvidus abās salās, un, lai arī viņam pašam nebija nekāda iemesla sūdzēties par iezemiešiem, taču ne vienu reizi vien viņš bija liecinieks tam, kā viņi mie­lojās ar cilvēku gaļu. Jaunzēlandieši ar atbaidošu kārību aprija cits citu.

Šādus pašus skatus novēroja arī kapteinis Laplass, kas 1831. gadā uz­turējās Salu līcī. Tagad iezemiešu slaktiņi bija kļuvuši nesalīdzināmi asi­ņaināki, jo mežoņi bija iemācījušies apbrīnojami veikli apieties ar šauja­miem ieročiem. Kādreiz ziedošie un biezi apdzīvotie Ikanamaui salas no­vadi pārvērtās īstos tuksnešos. Bija izzudušas veselas ciltis, tāpat kā veseli ganāmpulki aunu tiek izcepti un apēsti.

Misionāri velti cīnījās, lai apvaldītu asiņainos instinktus. 1808. gadā baznīcas misionāru biedrība nosūtīja savus pieredzējušākos aģentus — ja vien šāds vārds viņiem piedien — uz ziemeļu salas galvenajām apdzīvo­tajām vietām. Taču jaunzēlandiešu barbarisms piespieda misionārus sašau­rināt savu darbību. Tikai 1814. gadā Duataras aizbildnis Mārsdens, Hols un Kings nopirka no virsaišiem divi simti akru lielu zemes gabalu par div­padsmit dzelzs cirvjiem. Tur viņi nodibināja Anglikāņu biedrības sēdekli.

Sākums bija grūts. Taču beidzot iezemieši sāka respektēt misionāru dzīves veidu. Viņi pieņēma misionāru aizgādību un mācību. Iezemiešu daba kļuva maigāka. Viņu sirdīs pamodās pateicības jūtas. 1824. gadā jaunzēlandieši pat aizstāvēja savus arikus, tas ir, garīdzniekus, pret rup­jajiem matrožiem, kas viņus apvainoja un draudēja pārmācīt.

Ar laiku misija sāka uzplaukt par spīti no Portdžeksonas izbēgušajiem katordzniekiem, kas iezemiešus demoralizēja. 1831. gadā evaņģēliskās misijas avīze ziņo par divām lielām apmetnēm: vienu pie Kidikidi jūras šauruma, kas ved uz Salu līci, otru — Paihiā pie Kavakava upes. Ieze­mieši, kas bija pieņēmuši kristīgo ticību, ariku vadībā būvēja ceļus cauri mūžamežiem un cēla tiltus pār upēm. Misionāri pēc kārtas devās sludināt reliģiju uz tālajām ciltīm, cēla dievnamus no niedrēm un koku mizām, dibināja skolas jaunajiem iezemiešiem, un virs šo primitīvo būvju jum­tiem plīvoja misijas karogs ar Kristus krustu un vārdu «Rongopai», kas jaunzēlandiešu valodā nozīmē «Evaņģēlijs».

Diemžēl misionāru ietekme nekur tālāk par viņu apmešanās vietām nesniedzās. Visas klejojošās jaunzēlandiešu ciltis vairās no misionāriem. Kristītie iezemieši no kanibālisma gan atteikušies, taču arī šiem jaunat­grieztajiem kristiešiem nevar uzlikt pārāk smagus pārbaudījumus. Viņos aizvien vēl saglabājusies instinktīva asinskāre.

Sai mežonīgajā zemē nemitīgi plosās karš. Jaunzēlandieši nav līdzīgi neattīstītajiem austrāliešiem, kas bēg no uzbrūkošajiem eiropiešiem. Viņi izrāda pretestību, viņi aizstāvas, viņi ienīst savus apspiedējus, patlaban šis neremdināmais naids liek viņiem uzbrukt angļu emigrantiem. Šo lielo salu nākotne atrodas svaru kausos. Vai šī zeme drīz kļūs civilizēta vai ari vēl ilgus gadu simteņus atradīsies mežonībā — to izšķirs ieroči.

Tā Paganels, degdams nepacietībā ātrāk redzēt jaunu zemi, atainoja savā iztēlē Jaunzēlandes vēsturi. Taču nekas šai vēsturē nedeva tiesību nosaukt šīs divas salas par kontinentu. Daži dokumenta vārdi bija iekvē­linājuši ģeogrāfa iztēli, taču balsieni coniin spītīgi atturēja viņu sniegt jaunu dokumenta skaidrojumu.