KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XII nodaļa TAUPO EZERS

Jau aizvēsturiskos laikos Ziemeļsalas centrā, lavai iebrūkot, bija radies milzīgs, divdesmit piecas jūdzes garš un divdesmit jūdzes plats bezdibe­nis. So milzīgo iedobi piepildīja ūdens no tuvējiem kalniem. Iegruvums pārvērtās par ezeru, turklāt par bezdibenīgu ezeru, jo neviena lote līdz šim nav sasniegusi tā dibenu.

Tāds ir šis neparastais Taupo ezers, kurš atrodas tūkstoš divi simti piecdesmit pēdas virs jūras līmeņa un kuru iekļauj četri simti tuāzes aug­sti kalni. Rietumos paceļas milzīgas klintis ar smailām virsotnēm, ziemeļos- zilgmo ar sīkmežu apauguši kalni, austrumos pa platu, smilšainu liedagu aizvijas ceļš, izlikts ar pumeka akmeņiem, kas spīd cauri krūmu lapotnei, dienvidos priekšplānā ir mežs, aiz kura paceļas konusveida vulkānu vir­sotnes. Majestātiskā kalnu ainava apņem plašo ūdens klaju, kur vētras savā negantumā reizēm neatpaliek no okeāna cikloniem.

Viss šis apgabals vārās un mutuļo kā milzu katls, kas uzlikts uz paze­mes uguns pavarda. Zeme dreb. Tās garoza pārplīst gluži kā cepeškrāsnī" pārāk uzrūgušam pīrāgam, no dziļajām plaisām laužas laukā karsti tvaiki. Sī plakankalne, bez šaubām, iegrūtu kvēlojošā pazemes ēzē, ja sakrāju­šies tvaiki nerastu izeju divpadsmit jūdzes tālāk caur Tongarira vulkāna krāteriem.

Šis dūmu un uguns apņemtais vulkāns, kas slienas pāri sīkākiem krā­teriem, labi saredzams no ziemeļu krasta. Tongarirs, šķiet, pieder pie kā­das diezgan komplicētas orogrāfiskas sistēmas. Aiz tā līdzenuma vidū vientuļi paceļas Ruapeha vulkāns, kura koniskā smaile tinas mākoņos deviņi tūkstoši pēdu augstumā. Neviens mirstīgais vēl nav uzkāpis tā nepieejamā virsotnē, neviena cilvēka skatiens vēl nav ielūkojies tā krā­tera dziļumā. Turpretī pieejamākās Tongarira virsotnes divdesmit gadu laikā izmērītas trīs reizes. To izdarījuši Bidvils, Deisons un gluži nesen Hohšteters.

Šos vulkānus apvij leģendas, un jebkuros citos apstākļos Paganels tūdaļ pavēstītu tās saviem ceļabiedriem. Viņš būtu pastāstījis par ķildu,, kas sievietes dēļ izcēlusies starp kaimiņiem un labiem draugiem Tonga- riru un Taranaki. Būdams karstgalvis kā visi vulkāni, Tongarirs zaudējis savaldīšanos un iesitis Taranaki. Piekauts un pazemots Taranaki bēdzis prom pa Vangani ieleju, pa ceļam nomezdams divus kalnus. Beidzot viņš sasniedzis jūras krastu, kur tagad stāv vientuļš, pārdēvējies par Egmonta- kalnu.

Taču Paganelam nebija ne mazākās vēlēšanās stāstīt, nedz arī viņa draugiem klausīties. Viņi klusēdami vēroja Taupo ezera ziemeļaustrumu krastu, kurp viņus bija aizvedis nepielūdzamais liktenis. Mācītāja Greisa dibinātā Pukavas misija ezera rietumu krastā vairs nepastāvēja. Karš misionāru bija aizdzinis tālu prom no sacelšanās centra. Gūstekņi bija pamesti atriebības alkstošo maoru žēlastībai tieši tai mežonīgajā salas daļā, kur kristietība nebija laidusi nekādas saknes.

Kaikumu laiva, atstājusi Vaikatas ūdeņus, šķērsoja mazu līcīti, ap­brauca apkārt smailam zemesragam un piestāja ezera austrumu krastā trīssimt tuāzes augstā Manga kalna pakājē. Šeit pletās Jaunzēlandes linu — formiuma lauki. Iezemieši šo kultūraugu sauc par harakeke. Šai vērtīgajā augā nav nekā tāda, ko nevarētu izmantot. Tā ziedi dod lielisku medu. Stiebri izdala lipīgu vielu, kas aizstāj vasku un cieti. Vēl daudzvei- dīgāk izmantojamas formiuma lapas. Svaigā veidā tās aizvieto papīru, bet izkaltētas pārvēršas par lielisku posu. No sagrieztām lapām iezemieši vij virves un pin tīklus, no šķiedrās sasukātām un savērptām — auž se­gas un mašas, apmetņus un gurnautus. No sarkanā vai melnā krāsā nokrā­sota auduma tiek darināti viselegantākie tērpi.

Vērtīgāis formiums Jaunzēlandes salās sastopams itin visur — gan jūras piekrastē, gan upju un ezeru krastos. Taupo ezera krastā pletās ve­seli formiuma lauki. Tā sarkanbrūnie ziedi, kas līdzīgi agaves ziediem, raudzījās ārā no zaļas biežņas, ko veidoja garas, asmeņiem līdzīgas lapas. Virs formiuma laukiem bariem lidinājās skaistie nektārputni, mielodamies ar ziedu medaino sulu.

Ezerā plunčojās acīmredzot pieradinātas melnspalvainas pīles ar pelē­kiem un zaļiem lāsumiem.

Kādu ceturtdaļjūdzi tālāk uz stāvas klints atradās pahs — maoru cie­toksnis. Karavīri turp veda krastā izsēdinātos gūstekņus, nesasaistījuši viņiem nedz rokas, nedz kājas. Taka sākumā vijās caur formiuma laukiem, garām krāšņiem kaiketeas kokiem ar tvirtām lapām un sarkanām ogām, Austrālijas dracēnām, kuras iezemieši sauc par ti un kuru galotnes atgā­dina kāpostpalmas, garām huiusiem, no kuriem iegūst melnu krāsu audumu krāsošanai. Iezemiešiem tuvojoties, gaisā pacēlās lieli baloži ar metāliski spožām spalvām, pelnupelēkas pundurvistiņas un vesels mākonis sarkancekulainu strazdu.

Apmetuši palielu līkumu, Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta un viņu ceļabiedri iegāja pahā.

Cietoksni apņēma trīs nocietinājumu gredzeni: vispirms pamatīga, piecpadsmit pēdas augsta sēta, aiz tās vēl viena mietu rinda un tad šau- jamlūkām izrobots kārklu žogs, kura iekšpusē atradās maoru celtnes — apmēram četrdesmit simetriski izvietotas būdas.

Nomācošu iespaidu uz gūstekņiem atstāja miroņu galvas, kas rotāja otrā nocietinājumu gredzena mietus. Lēdija Helēna un Mērija Granta novērsa skatienu vairāk aiz riebuma nekā aiz bailēm. Tās bija kaujās kritušo ienaidnieka virsaišu galvas, bet pašus virsaišus uzvarētāji bija apēduši. Ģeogrāfs to redzēja pēc tukšajiem acu dobumiem.

Patiesi, uzvarēto virsaišu acis mežoņi apēd. Galva tiek apstrādāta pēc noteiktas receptes: vispirms izņem smadzenes un novelk visu epidermu, degunu nostiprina ar maziem skaliņiem un nāsis piebāž ar formiumu, muti un plakstus aizšuj, pēc tam galvu virs pavarda apdūmo trīsdesmit stundas. Sādi sagatavotas galvas saglabājas un tiek izstādītas kā uzvaru trofejas.

Bieži vien maori balzamē arī paši savu virsaišu galvas. Taču šai gadī­jumā acis paliek acu dobumos un raugās pasaulē. Jaunzēlandieši izrāda šos pīšļus ar lepnumu. Tos apbrīno jaunie karavīri, tie tiek godināti svi­nīgās ceremonijās.

Taču Kaikumu paha šaušalīgo muzeju rotāja vienīgi ienaidnieku gal­vas, un droši vien maoru virsaiša kolekciju bagātināja ne viena angļa galva vien ar izņemtām acīm.

Kaikumu miteklis atradās paha dziļumā starp vairākām oitām būdām, kuras acīmredzot piederēja zemākas kārtas virsaišiem. Būdas priekšā pletās laukums, kuru eiropieši droši vien sauktu par parādes laukumu. Virsaiša būda bija celta no zariem apvītiem mietiem, bet no iekšpuses izlikta ar formiuma mašām. Miteklis bija divdesmit pēdas garš, piecpa­dsmit pēdas plats un desmit pēdas augsts, vārdu sakot, Kaikumu dzīvoja trīs tūkstoši kubikpēdas lielā telpā. Lielāka būda zēlandiešu virsaitim nav vajadzīga.

Durvju vietu izpildīja viens vienīgs caurums, kas bija aizklāts ar biezu zāļu pinumu. Būdas jumts virs durvīm veidoja pārkāri, kurā bija padzi­ļinājums lietusūdens uzkrāšanai. Spāru galus rotāja vairākas grieztas figūras. Varepuni jeb portāls priecēja skatienu ar kokā atveidotām lapām, simboliskām nezvēru figūrām un savdabīgiem ornamentiem, ko bija dari­nājis iezemiešu tēlnieka kalts.

Būdas iekšpusē cieti noblietēts klons pacēlās puspēdu virs zemes. Par guļvietām noderēja biezi niedru pinumi un sausu paparžu matrači, kurus klāja no smalkajām un lokanajām tifa lapām darinātas masas'. Būdas vidū ar akmeņiem izlikta bedre veidoja pavardu, bet caurums griestos aizvietoja dūmeni. Kad dūmi, veldamies no pavarda, bija sakrājušies pietiekamā

Glenervens un viņa ceļabiedri iegaja cietoksni.

daudzumā, tie beidzot atrada šo izeju jumtā, iepriekš pārklādami mitekļa sienas ar koši melnu lakojumu.

Blakus būdai atradās noliktavas, kurās glabājās virsaiša mantība, viņa formiuma raža, saldie kartupeļi, taro saknes, ēdamās papardes. Turpat atradās ari krāsnis, kurās uz sakarsētiem akmeņiem gatavoja dažādus ēdienus. Vēl tālāk nelielos aizgaldos mitinājās cūkas un kazas, kapteiņa

Kuka atvesto derīgo dzīvnieku nedaudzie pēcnācēji. Barību meklēdami, apkārt klaiņoja izbadējušies suņi. Kā redzams, maori daudz nerūpējās par šiem dzīvniekiem, lai gan labprāt ēda to gaļu.

Glenervens un viņa ceļabiedri vēroja šo ainu, stāvēdami pie kādas tukšas būdas un gaidīdami, kad virsaitim labpatiksies viņus atcerēties. Vesels bars vecu sievu apbēra gūstekņus lamām. Šīs harpijas ielenca viņus aizvien ciešāk, draudēja ar dūrēm, klaigāja un lādējās. Spriežot pēc dažiem angļu vārdiem, kas izlauzās pār viņu biezajām lūpām, viņas pra­sīja tūlītēju atriebību.

Klausoties šais brēcienos un draudos, lēdija Helēna ārēji saglabāja mieru, kāds viņas sirdī, protams, nevarēja būt. Lai nelaupītu lordam Gle­nervenam aukstasinību, varonīgā sieviete visiem spēkiem centās savaldī­ties. Nabaga Mērija Granta bija tuvu ģībonim, un Džons Mengls viņu balstīja, būdams ar mieru atdot par viņu dzīvību. Pārējie gūstekņi lamu izvirdumus vai nu uzņēma vienaldzīgi — kā majors, vai arī aizvien vai­rāk uzbudinājās — kā Paganels.

Gribēdams pasargāt lēdiju Helēnu no vecajām megerām, Glenervens devās tieši pie Kaikumu un, norādīdams uz ķērcošo baru, sacīja:

— Dzen viņas prom.

Maoru virsaitis uzmeta savam gūsteknim stingu skatienu, nebilzdams neviena vārda. Pēc tam ar rokas mājienu viņš pavēlēja nešpetnajām sie­vām apklust. Glenervens pateikdamies palocīja galvu un nesteidzīgi at­griezās pie savējiem.

Tikmēr paha laukumā sapulcējās apmēram simt jaunzēlandiešu: gan veči, gan vīri spēka gados, gan jaunekļi. Dažs drūmi, bet mierīgi gaidīja Kaikumu pavēles, cits kā apmāts nodevās skaudrām sāpēm, apraudādams pēdējās kaujās kritušos radus vai draugus.

No visiem virsaišiem, kas bija atsaukušies uz Viljama Tompsona aici­nājumu, vienīgi Kaikumu atgriezās Taupo ezera krastos un pirmais pavēs­tīja savai ciltij par sacelšanās sagrāvi, par Vaikatas lejteces līdzenumos zaudēto kauju. No divi simti karavīriem, kas viņa vadībā bija devušies aizstāvēt dzimto zemi, mājās pārnāca tikai piecdesmit. Tiesa, daži bija nokļuvuši iebrucēju gūstā, bet cik daudzi palika guļam kaujas laukā, un viņiem vairs nekad nebija lemts redzēt savu senču zemi!

Tas arī bija cēlonis dziļajam izmisumam, kas pārņēma cilti pēc Kai­kumu atgriešanās. Neviens vēl nekā nezināja par pēdējo sakāvi, un drausmā vēsts pārsteidza visus kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Dvēseles sāpes mežoņiem vienmēr izpaužas fiziskās darbībās. Arī tagad kritušo karavīru radi un draugi, īpaši sievietes, plosīja seju un plecus ar asiem gliemežvākiem. Asinis plūda straumēm, sajaukdamās ar asarām. Jo lielākas bēdas, jo dziļākām vajadzēja būt brūcēm. Briesmīgi bija uzlūkot šis asinīm noplūdušās, bēdu satracinātās zēlandietes.

Iezemiešu izmisumu vairoja vēl kāds cits — viņu uztverē gaužām sva­rīgs apstāklis. Viņu apraudātie radinieki un draugi bija ne vien miruši, bet viņu kauli neatdusēsies ģimenes kapā. Pēc maoru ticējumiem, šie pīšļi nepieciešami aizkapa dzīvei. Zēlandieši novfeto udupā, tas ir, «slavas namā», nevis trūdošo miesu, bet kaulus, kurus pirms tam rūpīgi savāc, notīra, nokasa, nopulē un pat nolako. Kapus viņi izrotā ar koka statujām, uz kurām precīzi atveidots aizgājēja tetovējums. Tagad kapu vietas paliks tukšas, bēru ceremonijas nenotiks un kritušo kauli, savvaļas suņu ap­grauzti, balos kaujas laukā.

Tāpēc sāpes nevaldāmi lauzās uz āru. Sievu draudiem pievienojās vīriešu lāsti. Atskanēja lamuvārdi, žesti kļuva aizvien draudīgāki. Klie­dzieniem kuru katru brīdi varēja sekot vārdarbība.

Kaikumu, acīmredzot baidīdamies, ka nespēs savaldīt savas cilts fanā­tiķus, pavēlēja aizvest gūstekņus uz svētnīcu, kas atradās paha pretējā galā uz stāva pakalna. Būda pieslējās simt pēdas augstai klints kraujai. Sai svētnīcā iezemiešu priesteri jeb ariki mācīja zēlandiešiem pazīt dievu trijās personās: dievu tēvu, dievu dēlu un dievu putnu jeb svēto garu. Sai plašajā un slēgtajā būdā atradās svētā barība, ko Mauirangarangi ēd ar savu priesteru muti.

Seit, juzdamies kaut uz brīdi paglābti no iezemiešu dusmām, gūstekņi atlaidās uz formiuma paklājiem. Lēdija Helēna, kuras garīgie un fiziskie spēki bija izsīkuši, ieslīga vīra rokās.

Glenervens piekļāva viņu pie krūtīm un sacīja:

— Saņemies, mīļā Helēna, dievs mūs neatstās!

Tiklīdz gūstekņi bija ieslēgti svētnīcā, Roberts, uzkāpis Vilsonam uz pleciem, izbāza galvu pa spraugu starp jumtu un sienu, uz kuras karājās amuleti. No šejienes bija pārskatāms viss cietoksnis līdz pat Kaikumu būdai.

— Viņi sapulcējušies apkārt virsaitim, — zēns čukstēja. — Viņi vicina rokas … Viņi auro … Kaikumu grib ko sacīt…

Roberts uz brīdi apklusa, pēc tam atkal turpināja:

— Kaikumu runā … Mežoņi nomierinās … Viņi klausās …

— Acīmredzot virsaitis ieinteresēts mūs aizstāvēt, — majors sacīja. — Viņš grib apmainīt mūs pret savas cilts virsaišiem. Bet vai karavīri tam piekritīs?

—i Viņi paklausa virsaitim… — Roberts atkal ierunājās. — Viņi izklīst… Daži atgriežas savās būdās … Citi atstāj cietoksni…

— Patiešām?! — majors iesaucās.

— Jā, mister Makneb, — Roberts atbildēja. — Kopā ar Kaikumu pa­likuši vienīgi karavīri, kas brauca viņa laivā . . . Daži no viņiem nāk uz. mūsu būdu …

— Kāp zemē, Robert, •— Glenervens sacīja.

Sai brīdi lēdija Helēna piecēlās un satvēra vīra rokas.

— Edvard, — viņa apņēmīgi sacīja, — nedz Mērija Granta, nedz. es nedrīkstam nonākt dzīvas šo mežoņu rokās!

Teikdama šos vārdus, viņa sniedza Glenervenam pielādētu revolveri,

— Ierocis! — lords iesaucās, un viņa acis iemirdzējās.

— Jā! Maori nepārmeklē savas gūsteknes. Taču šis ierocis, Edvard, domāts nevis viņiem, bet gan mums! …

— Paslēpiet revolveri, Glenerven, — Maknebs steidzīgi sacīja. — Vēl: nav pienācis laiks.

Revolveris nozuda lorda svārku kabatā. Maša, ar kuru bija aizklāta ieeja būdā, pacēlās. Svētnīcā ienāca kāds iezemietis.

Viņš pamāja, lai gūstekņi viņam seko. Glenervens ar biedriem ciešā pulciņā izgāja cauri paham un apstājās Kaikumu priekšā.

Ap virsaiti bija sapulcējušies viņa cilts izcilākie karavīri. Viņu vidū bija arī virsaitis, kura piroga piebiedrojās Kaikumu laivai pie Pohaivenas ietekas Vaikatā. Tas bija spēcīgs, gadus četrdesmit vecs vīrs ar niknu un nežēlīgu sejas izteiksmi. Viņu sauca Karatete, kas zēlandiešu valodā no­zīmē «Ātrsirdis». Smalkais un sarežģītais tetovējums liecināja, ka virsai­tis Karatete ieņem ciltī augstu stāvokli, pats Kaikumu parādīja viņam zināmu godu. Taču vērīga acs pamanīja, ka abu virsaišu starpā nav sati­cības. Majors ievēroja, ka Kaikumu niknojas par autoritāti, kādu bauda Karatete. Viņi abi valdīja pār Vaikatas ciltīm, un viņiem abiem bija vie­nāda vara. Un, lai gan Kaikumu lūpas smaidīja, kad viņš runāja ar sev līdzīgo virsaiti, viņa acīs gruzdēja netīksme.

Kaikumu sāka iztaujāt Glenervenu.

— Vai tu esi anglis? — viņš noprasīja.

— Jā, — lords nešaubīdamies atbildēja, apzinādamies, ka šī tautība padarīs apmaiņu vieglāku.

— Un tavi biedri? — Kaikumu turpināja.

— Mani biedri tāpat ir angji. Mēs esam kuģa katastrofā cietuši ceļi­nieki. Turklāt, ja gribi zināt, neviens no mums karā nav piedalījies.

Roberts uzkapa Vilsonam uz pleciem.

— Tas nav svarīgi, — Karatete atcirta. — Visi angļi ir mūsu ienaid­nieki. Viņi sagrābuši mūsu salu. Viņi nodedzinājuši mūsu ciematus.

— Taisnība nav viņu pusē, — Glenervens nopietni noteica. — Es ne­saku to tāpēc, ka esmu tavā varā, bet tāpēc, ka es tā domāju.

vēlējis izpirkt viņa dzīvību.'Es gribētu izraut tev sirdi, es karsti vēlētos, lai tava galva un tavu biedru galvas uz visiem laikiem paliktu uzspraustas uz žoga mietiem! Taču Nuiatua teicis savu vārdu.

To sacīdams, Kaikumu, kas līdz šim bija valdījis pār sevi, trīcēja aiz niknuma, un viņa seja bija savilkta negantu dusmu grimasē.

Pēc brīža viņš savaldījies turpināja:

— Kā tu domā, vai angļi būs ar mieru atdot pret tevi mūsu Tohongu?

Glenervens vilcinājās ar atbildi, vērīgi uzlūkodams maoru virsaiti.

— Nezinu, — viņš beidzot sacīja.

— Atbildi, — Kaikumu uzstāja. — Vai tava dzīvība ir mūsu Tohongas dzīvības vērta?

— Nē, — Glenervens atbildēja. — Savā dzimtenē es neesmu nedz vir­saitis, nedz priesteris.

Pārsteigts par šādu atbildi, Paganels ar dziļu izbrīnu raudzījās Gle- nervenā.

Arī Kaikumu, šķiet, bija pārsteigts.

— Tātad tu šaubies? — viņš noprasīja.

— Es nezinu, — Glenervens atkārtoja.

— Vai tas nozīmē, ka tavējie nebūs ar mieru mainīt tevi pret mūsu Tohongu?

— Mani vienu nekādā gadījumā. Mūs visus — ļoti iespējams, — Gle­nervens atteica.

— Mēs, maori, esam raduši mainīt galvu pret galvu, — Kaikumu sacīja.

— Piedāvā vispirms apmainīt pret savu priesteri šīs divas sievietes, — Glenervens sacīja, norādīdams uz lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu.

Lēdija Helēna dzīrās mesties pie vīra, taču majors viņu atturēja.

— Šīs dāmas, — Glenervens turpināja, goddevīgi palocīdamies pret lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, — savā zemē ieņem augstu stāvokli.

Virsaitis uzmeta gūsteknēm saltu skatienu. Viņa lūpas savilkās ļaunā smīnā, kas tūdaļ nozuda, un virsaitis atbildēja, tikko valdīdams dusmas:

— Tu ceri piekrāpt Kaikumu ar saviem melīgajiem vārdiem, nolādētais eiropieti! Vai tiešam tu domā, ka Kaikumu acis neprot ielūkoties cilvēku sirdīs?

Un viņš norādīja uz lēdiju Helēnu:

— Tā ir tava sieva.

— Nē! Tā ir mana sieva! — Karatete iesaucās un, atgrūdis pārējos gūstekņus, uzlika roku uz lēdijas Helēnas pleca. Sajutusi šo pieskārienu, lēdija Helēna nobālēja.

— Tabu! Tabu! — Kaikumu kliedza.

— Edvard! — nelaimīgā sieviete izmisīgi iekliedzās. Glenervens klusēdams pacēla roku. Atskanēja šāviens. Karatete saļima bez dzīvības.

Izdzirdējuši šāviena troksni, no būdām izbira iezemieši. Laukums pie­pildījās vienā mirklī. Simtiem roku draudīgi stiepās pretī nelaimīgajiem. Revolveris tika izrauts Glenervenam no rokām.

Kaikumu uzmeta Glenervenam dīvainu skatienu. Tad, aizsedzis ar vienu roku slepkavu, viņš pacēla otru roku, aizturēdams pūli, kas metās virsū eiropiešiem.

Virsaiša balss pārskanēja pūļa troksni.

— Tabu! Tabu! — viņš kliedza.

Izdzirdis šo vārdu, mežoņu pūlis pēkšņi apstājās Glenervena un viņa biedru priekšā, itin kā to būtu apturējis kāds pārdabisks spēks.

Pēc brīža gūstekņus aizveda atpakaļ uz svētnīcu, kas bija viņu cie­tums. Taču Roberta Granta un Zaķa Paganela viņu vidū nebija.