KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XXII nodaļa PLŪDI

Neatkarības fortu no Atlantijas okeāna krastiem šķir simt piecdesmit jūdzes. Ja ceļā negadīsies kavēkļi, kas, šķiet, arī nebija gaidāmi, tad, pēc Glenervena domām, jau pēc četrām dienām viņiem vajadzētu atrasties uz «Dunkana». Taču atgriezties uz kuģa bez kapteiņa Granta pēc pilnīgi neveiksmīgiem meklējumiem — ar šādu iznākumu viņš nekādi nevarēja samierināties. Tāpēc nākamajā dienā Glenervens vilcinājās doties ceļā. Vadības rūpes uzņēmās majors. Viņš lika papildināt pārtikas krājumus, apseglot zirgus un izraudzīties iespējamās atpūtas vietas. Majora vadībā ekspedīcija pulksten astoņos no rīta jau devās lejup pa Tandilas sjerras zālainajām nogāzēm.

Glenervens klusēdams jāja blakus Robertam. Drosmīgā un uzņēmīgā daba neļāva viņam lēnprātīgi samierināties ar neveiksmi. Sirds krūtīs neprātīgi dauzījās, galva dega vienās ugunīs. Grūtību saērcinātais Paga­nels nemitīgi pārcilāja domās dokumenta vārdus, lai izlobītu no tiem jaunu jēgu. Talkavs klusēdams atlaida pavadu un ļāva Taukam pašam iet savu ceļu. Vienīgi majors bija enerģijas pilns, kā jau cilvēks, kas nepa­zīst, ko nozīmē zaudēt dūšu. Toms Ostins un abi matroži bēdājās kopā ar savu saimnieku. Pāri ceļam pārskrēja tramīgs trusis. Māņticīgie skoti saskatījās.

— Ļauna zīme, — Vilsons noteica.

— Jā, Skotijā, — Milredijs atsaucās.

— Tas, kas ir ļauns Skotijā, nav labāks arī šeit, — Vilsons pamācoši piebilda.

Ap pusdienas laiku ceļinieki bija tikuši pāri Tandilas sjerrai un izjāja plašos līdzenumos, kas viļņveidā slīga lejup līdz pat okeānam. Ik uz soļa tecēja dzidri strauti, kas, dodami veldzi šai auglīgajai zemei, izgaisa kaut kur leknajās ganībās. Apkārtne kā okeāns pec vētras kļuva aizvien līdze­nāka. Pēdējie kalnu atzarojumi palika aiz muguras, un prērija vienmuļi ritināja zem zirgu kājām savu zaļo paklāju.

Līdz šim bija pieturējies jauks laiks, taču todien debesis vairs nebija tik skaidras. Milzīgs daudzums tvaiku, kas bija radušies pēdējās karstajās dienās, pārklāja debesis ar mākoņiem, kuri draudēja ar pamatīgām lietus­gāzēm. Turklāt Atlantijas okeāna tuvums un pastāvīgais rietumu vējš darīja šejienes klimatu īpaši mitru. Par to liecināja zemes auglība, leknās ganības un zāles tumšais zaļums. Todien smagie mākoņi tomēr nesāka gāzt lejup lietus straumes, un vakarā zirgi, nosoļojuši apmēram četrdesmit jūdzes, apstājās pie dziļām kanadām, ar ūdeni pildītām dabiskām iepla­kām. Šeit nebija nekādas pajumtes. Par teltīm un segām ceļiniekiem node­rēja pončo, un visi aizmiga zem klajām debesīm, kas, par laimi, tikai solīja lietu.

Nākamajā dienā, līdzenumam slīgstot zemāk un zemāk, pazemes ūdeņi kļuva aizvien jūtamāki. Ūdens spiedās laukā no visām zemes porām. Drīz vien ceļu uz austrumiem aizšķērsoja lieli dīķi, no kuriem dažs labs jau bija pilns ar ūdeni, bet citi vēl tikko sāka veidoties. Kamēr ceļā gadījās vienīgi šīs noteiktu krastu ietvertās un ūdenszālēm neaizaugušās lagū­nas, zirgi viegli tika tām pāri, bet, kad parādījās tā saucamie pentani, ar garu zāli aizauguši muklāji, — tik viegli vairs negāja. Pamanīt un laikus izvairīties no briesmām nebija iespējams.

Šie muklāji acīmredzot bija liktenīgi daudzām dzīvām būtnēm. Roberts, kas bija aizsteidzies kādu pusjūdzi priekšā, aulekšoja atpakaļ, kliegdams:

— Paganela kungs! Paganela kungs! Tur ir vesels ragu mežs!

— Ko? — Paganels brīnījās. — Tu esi uzgājis ragu mežu?

— Jā, jā, vismaz birztalu jau nu noteikti.

— Birztalu? Tu murgo, draudziņ! — Paganels sacīja, raustīdams plecus.

— Nē, es nemurgoju, — Roberts attrauca, — jūs paši redzēsit. Ir gan brīnumaina zeme! Šeit sēj ragus un tie aug kā labība. Es arī gribētu dabūt šādu sēklu!

— Viņš runā nopietni, — majors sacīja.

— Jā, majora kungs, jūs tūlīt pats pārliecināsities.

Roberts nebija alojies: drīz vien ceļinieki piejāja pie milzīga lauka ar taisnās, nepārredzami garās rindās iedēstītiem ragiem. Tā tiešām bija īsta jaunaudze, kas atstāja dīvainu iespaidu.

— Ko nu jūs teiksit? — Roberts noprasīja.

— Zili brīnumi! — Paganels noteica un tūdaļ sāka iztaujāt indiāni.

— Ragi rēgojas laukā, bet vērši ir apakšā, — Talkavs paskaidroja.

— Kā! — Paganels iesaucās. — Sai muklājā iestidzis vesels ganām­pulks?

— Jā, — patagonis apstiprināja.

Patiesi, zem straujā skrējienā satricinātās zemes šeit bija dabūjis galu milzīgs ganāmpulks. Simtiem vēršu bija nesen iestiguši un noslāpuši šai lielajā staignājā. Tādas katastrofas Argentīnas līdzenumos reizēm atga­dās, un Talkavs to nevarēja nezināt. Un šādu brīdinājumu, protams, vaja­dzēja ņemt vērā. Ceļinieku pulciņš apjāja apkārt milzīgajai hekatombai, kura būtu varējusi apmierināt visprasīgākos antīkās pasaules dievus, un pēc stundas ragu lauks jau bija palicis divas jūdzes aiz muguras.

Talkavu acīmredzot darīja nemierīgu kādas neparastas zītnes. Viņš bieži apstādināja zirgu un pieslējās uz kāpšļiem. Garais augums ļāva vi­ņam aptvert ar skatienu plašu apvārsni, taču, droši vien neieraudzījis neko tādu, kas izskaidrotu notiekošo, viņš jāja tālāk. Pēc kādas jūdzes Talkavs apstājās atkal, pēc tam, atrāvies no saviem ceļabiedriem, pajāja dažas jūdzes gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem, tad atkal atgriezās un ieņēma savu vietu pulciņa priekšgalā, ne vārda nebilzdams nedz par savām cerī­bām, nedz bažām. Sāds manevrs, kas tika atkārtots vairākas reizes, iein­triģēja Paganelu un darīja nemierīgu Glenervenu. Viņš palūdza zinātnieku pavaicāt indiānim, ko tas nozīmē. Paganels tūdaļ to darīja.

Talkavs atbildēja, ka viņš brīnoties, kāpēc zeme tik ļoti piesūkusies ar ūdeni. Kopš viņš strādājot par pavadoni, viņam vēl nekad neesot gadī­jies redzēt tik ļoti piemirkušu zemi. Pat lielo lietavu laikā Argentīnas līdzenumam allaž varēja iziet cauri.

— Kā lai izskaidro šo aizvien pieaugošo mitrumu? — Paganels jautāja.

— Nezinu, — indiānis atbildēja. — Ja es zinātu …

— Vai kalnu upes lietavu laikā nekad neiziet no krastiem?

— Reizēm gadās.

— Varbūt upes pārplūdušas arī patlaban?

— Var jau būt, — Talkavs atteica.

Paganels bija spiests apmierināties ar tādu pusatbildi. Viņš atstāstīja šo sarunu Glenervenam.

— Un ko Talkavs iesaka? — Glenervens vaicāja.

— Kas tagad jādara? — Paganels jautāja patagonim.

— Jājāj, cik ātri vien var, — indiānis atbildēja.

So padomu bija vieglāk dot nekā izpildīt. Zirgi drīz nogura, mīdami zemi, kas zuda zem kājām. Apkārtne kļuva aizvien zemāka un zemāka. Sī līdzenuma daļa patiesībā bija milzīga ieplaka, kurā viegli vien varēja saplūst kāpjošie ūdeņi. Tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt laukā no zemienes, kura plūdu gadījumā tūdaļ pārvērstos par ezeru.

Jātnieku skubināti, zirgi pielika soli. Itin kā būtu par maz tā ūdens, kas šļakstēja zem zirgu kājām, ap pulksten diviem atvērās debesu slūžas un pāri līdzenumam sāka grūt tropiskā lietus gāzmas. Patverties no lietus nebija nekādas iespējas. Neatlika nekas cits kā kļūt par filozofiem un stoiciski paciest pārbaudījumu. Pončo uzreiz kļuva caurcaurēm slapji, no cepurēm ūdens plūda lejup gluži kā no aizsērējušām jumtu notekām. Seglu bārkstis, šķiet, pārvērtās par ūdens straumītēm. Zirgu kāju apšļākti no apakšas, ceļinieki jāja itin kā starp divām gāzmām, kuras nāca no zemes un no debesīm.

Izmirkuši, nosaluši un bezgala pārguruši, viņi vakarā sasniedza kādu nožēlojamu rančo. Vienīgi gaužām pieticīgi ļaudis varēja to uzskatīt par pajumti, un vienīgi bezizejas stāvoklī nonākuši ceļinieki varēja tajā mek­lēt patvērumu. Taču Glenervenam un viņa biedriem nebija citas izvēles, un viņi saspiedās šai pamestajā būdā, ko noniecinātu pat visnabadzīgākais pampu indiānis. Ar grūtībām ceļinieki sakūra nožēlojamu ugunskuru, kas vairāk dūmoja nekā sildīja. Laukā joprojām lija vienā līšanā, un cauri satrupējušajam salmu jumtam pilēja lielas lāses. Uguns neapdzisa vienīgi tādēļ, ka Milredijs un Vilsons nemitīgi to pasargāja no virsū plūstošā ūdens. Trūcīgās vakariņas pagāja bez kādas jautrības. Nevienam nebija ēstgribas. Vienīgi majors parādīja godu slapjajam proviantam un ēda kāru muti. Nesatricināmais Maknebs stāvēja pāri visām likstām. Paganels, kā jau francūzis, mēģināja jokot, taču nevienu sasmīdināt viņam neiz­devās.

— Mani joki ir samirkuši, — viņš sacīja, — tie nešķiļ dzirkstis.

Labākais, ko šādā reizē varēja darīt, bija doties pie miera. Tāpēc ikviens mēģināja aizmirst miegā nogurumu. Nakts bija vētraina. Rančo krakšķēja visos pakšos, šūpojās un draudēja sagāzties ar katru spēcīgāku vēja brāzmu. Pakļauti visām debesu sodībām, pagalmā žēlabaini zviedza zirgi, kaut arī viņu saimniekiem draņķīgajā būdā neklājās daudz labāk. Tomēr miegs pamazām ceļiniekus pieveica. Roberts pirmais aizvēra acis, nolicis galvu uz lorda Glenervena pleca. Drīz vien arī pārējie rančo iemīt­nieki gulēja dziļā miegā.

Kā redzams, dievs viņus modri sargāja, jo nakts pagāja bez starpgadī­jumiem. Ceļiniekus uzmodināja Tauka, kas, būdams, kā vienmēr, nomodā, skaļi zviedza un dauzīja ar kāju būdas sienu. Sava saimnieka vietā viņš atgādināja, ka laiks doties tālāk. Būdami parādā Taukam tik daudz patei­cības, ceļinieki nevarēja viņam nepaklausīt un naski vien saposās ceļam.

— Pali! Pali! — Talkavs attrauca.

Lietus bija mitējies, taču mālainā zeme vairs nespēja uzsūkt sakrājušos ūdeni. Neskaitāmās peļķes, purvi un dīķi izkāpa no krastiem, izveidodami milzīgus, nodevīgi dziļus banado. Ielūkojies kartē, Paganels pamatoti no­sprieda, ka Riogrande un Vivarota, kurās parasti satek visi līdzenuma ūdeņi, tagad droši vien saplūdušas vienā vairākas jūdzes platā gultnē.

Vajadzēja jāt uz priekšu, cik ātri vien var. Uz spēles bija liktas visu ceļinieku dzīvības. Ja ūdens līmenis kāps vēl augstāk — kur tad lai patve­ras? Milzīgajā, līdz pat apvārsnim novilktajā aplī nemanīja neviena aug­stāka punkta, un zemiene varēja applūst ļoti strauji.

Zirgi tika trenkti pilnos auļos. Tauka turējās priekšgalā un vairāk par jebkuru spēcīgām peldspurām apveltītu abinieku bija pelnījis jūraszirga vārdu, jo traucās pa ūdeni tik veikli, it kā atrastos savā dabiskajā vidē.

Pēkšņi ap desmitiem no rīta Tauka sāka izrādīt ārkārtīgu satraukumu. Vai ik brīdi viņš grieza galvu pret nepārredzamajiem dienvidu klajumiem, skaļi zviedza un, plati ieplestām nāsīm ieelpojis vēso gaisu, spēji slējās pakaļkājās. Talkavu šie izrāvieni izsviest no segliem gan nevarēja, taču zirgu viņš valdīja ar manāmu piepūli. Jātnieks tik spēcīgi piecirta lauž­ņus, ka putas, kas nāca pār Taukas lūpām, sajaucās ar asinīm, un tomēr karstasinīgais aidinieks nerimās. Talkavs skaidri nojauta: tiklīdz Taukam dotu vaļu, viņš tai pašā mirklī pilnos auļos joņotū uz ziemeļiem.

— Kas Taukam lēcies? — Paganels jautāja. — Vai tikai viņam nav piesūkušās Argentīnas ūdeņu rijīgās dēles?

— Nē, — indiānis atbildēja.

— Vai tad viņu kaut kas satrauc?

— Viņš nojauš briesmas.

— Kādas?

— Nezinu.

Lai acs vēl neredzēja briesmas, kuras noskārta Tauka, auss jau varēja tās uztvert. Patiesi, no pamales plūda šurp dobja duna, kas atgādināja paisuma viļņu šalkšanu. Vējš pūta miklām, ūdens putekļu piesātinātām brāzmām. Putni, bēgdami no kādas mīklainas dabas parādības, traucās, ko spārni nes. Zirgi, brizdami līdz ceļgaliem pa ūdeni, sajuta pirmos strau­mes triecienus. Drīz vien atskanēja šaušalīga baurošana, zviegšana un blēšana un kādu pusjūdzi uz dienvidiem no ceļinieku pulciņa parādījās milzīgi pārbiedētu dzīvnieku bari. Apgāzdami cits citu, atkal pieceldamies, izraudamies uz priekšu, dzīvnieki neiedomājamā jūklī kaut kur drāzās šausminošā ātrumā. Skrējienā sacelto ūdens šļakatu viesulī tik tikko varēja saskatīt šos satracinātos kustoņus. Pat simt vislielākās valzivis, šķiet, ne­varētu tik spēcīgi sabangot okeāna ūdeņus.

— Anda, anda/' — Talkavs nokliedza.

— Kas noticis? — Paganels vaicāja.

— Pali! Pali! — Talkavs attrauca un, iecirtis piešus zirgam sānos, aiz­aulekšoja uz-ziemeļiem.

1 Ātrāk, ātrāk!

Begļiem uzgruva drausmīga ūdens grēda.

— Plūdi! — Paganels iesaucās.

Un visi ceļabiedri ar Paganelu priekšgalā aizjoņoja nopakaļ Taukam.

Bija ari pēdējais laiks. Kādas piecas jūdzes uz dienvidiem jau varēja saskatīt milzum augstu un platu ūdens vālu, kas gruva virsū līdzenumam, pārvērzdams to par okeānu. Garā zāle pazuda kā nopļauta. Straumes izrautie mimozu krūmi peldēja virs ūdens gluži kā mazas saliņas. Ūdens

masa biezā klājienā gāzās virsū ar neatvairāmu spēku. Starp lielajām Pampu upēm acīmredzot bija pārrauti aizsprosti, un Kolorado ūdeņi zie­meļos un Rionegro dienvidos saplūda vienā gultnē.

Ūdens vāls, uz kuru bija norādījis Talkavs, tuvojās ar sacīkšu zirga ātrumu. Ceļinieki laidās no tā prom kā vētras dzīti mākoņi. Viņu skatieni velti meklēja kādu patvērumu. Ūdens klajš stiepās līdz pašam apvārsnim. Panisku baiļu pārņemtie zirgi drāzās tik trakos auļos, ka jātnieki ar mo­kām jaudāja noturēties seglos. Glenervens ik pa brīdim atskatījās atpakaļ. «Ūdens mūs panāks,» viņš domāja.

— Anda, anda! — Talkavs kliedza.

Un jātnieki vēl izmisīgāk trenca nelaimīgos lopiņus. No piešu savaino­tajiem sāniem tiem tecēja asinis, stiepdamās ūdenī kā gari, sarkani dzī­pari. Zirgi klupa zemes nelīdzenumos. Ap kājām viņiem pinās neredzamās, ūdens apslēptās zāles. Viņi krita. Viņus rāva augšā. Viņi atkal krita, un atkal viņus rāva augšā. Ūdens līmenis tikmēr nemitīgi cēlās. Viegla viļņošanās liecināja, ka nav vairs tālu ūdens vāls, kura baltās krēpes pli­vinājās nepilnu divu jūdžu attālumā. Veselu stundas ceturksni ilga šī iz­misīgā cīņa ar satrakoto stihiju. Bēgļi vairs nebija spējīgi aplēst, cik liels attālums noauļots, taču, spriežot pēc zirgu straujā skrējiena, tam vaja­dzēja būt ievērojamam. Tikmēr zirgi, atrazdamies jau līdz krūtīm ūdenī, kūlās uz priekšu tikai ar vislielāko piepūli. Glenervens, Paganels, Os­tins — visi uzskatīja sevi par pazudušiem, nolemtiem briesmīgai nāvei jū­ras viļņos. Zirgi sāka zaudēt pamatu zem kājām, un sešu pēdu dziļums jau bija pietiekams, lai varētu noslīkt. Nav vārdos aprakstāmas smeldzo­šās skumjas, kādas plosīja šo palu stihijā ierauto cilvēku sirdis. Viņi skaidri apzinājās, ka cīnīties pret šo dabas kataklizmu nav cilvēka spēkos. Glābiņš vairs nebija atkarīgs no viņiem pašiem.

Pēc piecām minūtēm zirgi jau laidās peldus. Spēcīgā straume rāva viņus uz priekšu ar neticamu ātrumu, kas līdzinājās sacīkšu zirga visātrā­kajiem auļiem un pārsniedza divdesmit jūdzes stundā.

Šķita, vairs nav nekāda glābiņa, kad pēkšņi atskanēja majora balss:

— Koks!

— Koks? — Glenervens iesaucās.

— Tur, tur! — attrauca Talkavs, rādīdams ar pirkstu uz gigantisku koku, kas vientuļš slējās virs ūdens kādas astoņsimt asis no ceļiniekiem.

Neviens nebija skubināms. Visi saprata, ka šis koks, kurš tik negaidīti bija trāpījies ceļā, jāsasniedz par katru cenu. Zirgi droši vien līdz tam neaizpeldēs, turpretī cilvēki vēl varēja izglābties. Straume viņus nesa tieši uz koku. Šai brīdī Toma Ostina zirgs aprauti iezviedzās un nozuda zem ūdens. Viņa saimnieks, atsvabinājis kājas no kāpšļiem, sāka sparīgi peldēt. ,

— Ķeries pie maniem segliem! — Glenervens viņam uzsauca.

— Paldies, jūsu augstība, — Toms Ostins atbildēja. — Rokas man stipras.

— Un tavs zirgs, Robert? — Glenervens vaicāja jaunajam Grantam.

— Viņš peld, milord, — viņš peld kā zivs!

— Uzmanību! — majors skaļi iesaucās.

Viņš nepaguva ne izteikt šo vārdu, kad bēgļus panāca milzīgais ūdens vāls. Drausmīgā, četrdesmit pēdas augstā ūdens grēda ar apdullinošu troksni uzgruva viņiem virsū. Cilvēki un zirgi — itin viss nozuda mutu­ļojošā vērpetē. Miljoniem tonnu smaga ūdens masa aizrāva viņus savā mežonīgajā brāzmā. Kad milzu vilnis bija pāri, cilvēki atkal iznira virs­pusē un tūdaļ pārskaitīja ar skatienu savus biedrus. Neviena netrūka, tur­pretī zirgi bija pazuduši uz visiem laikiem, vienīgi Tauka joprojām nesa savu saimnieku.

— Drošāk! Drošāk! — Glenervens mudināja Paganelu, pieturēdams viņu ar vienu roku un irdamies ar otru.

— Nekas! Nekas! … — cienījamais zinātnieks atsaucās. — Es nemaz nenožēloju …

Ko īsti viņš nenožēlo, tas palika nezināms, jo teikuma beigas, nabags, bija spiests norīt kopā ar puspinti duļķaina ūdens. Majors mierīgi peldēja uz priekšu, izdarīdams tik precīzas un saskaņotas kustības, ka viņam nevarētu neko pārmest pat peldēšanas skolotājs. Matroži jutās kā divi delfīni ierastajos ūdeņos. Roberts bija ieķēries Taukam krēpēs un ļāvās, lai zirgs viņu velk. Ar lielu sparu šķeldams viļņus, Tauka instinktīvi ietu­rēja virzienu uz koku, kurp viņu nesa arī straume.

Līdz kokam bija atlikušas vairs tikai kādas divdesmit asis. Pēc dažām minūtēm to sasniedza viss ceļinieku pulciņš. Kāda laime! Ja nebūtu šī patvēruma, zustu jebkura iespēja izglābties un neatliktu nekas cits kā sagaidīt galu viļņos.

Odens sniedzās kokam līdz pat vainagam, kur sākās pirmie lielie zari. Pieķerties pie tiem nebija grūti. Pametis zirgu un satvēris Robertu, pir­mais uzrāpās kokā Talkavs, un drīz vien viņa stiprās rokas palīdzēja tikt augšā visiem pārējiem izmocītajiem peldētājiem. Tikmēr Tauka, straumes aizrauts, ātri attālinājās. Viņš pagrieza pret saimnieku savu gudro galvu un, purinādams garās krēpes, zviedza, itin kā saukdams palīgā.

— Vai tu viņu pamet? — Paganels vaicāja Talkavam.

— Es!? — indiānis iesaucās.

Un, iemeties mutujojošajā ūdenī, viņš iznira kādas desmit asis no koka. Pēc dažām minūtēm viņa roka jau apķērās ap Taukas kaklu, un viņi abi — zirgs un jātnieks — aizpeldēja pretī dūmakainajam ziemeļu ap­vārsnim.