KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

V n o d a ļ a PASAŽIERI MATROŽU LOMĀ

Izmantodams nakts tumsu un to, ka pasažieri bija aizgājuši gulēt, Vils Hellijs kopā ar savu komandu bija aizbēdzis brigas vienīgajā laivā. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Kapteinis, kura pienākums palikt uz kuģa pē­dējam, bija atstājis to pirmais.

— Šie blēži ir aizlaidušies, — Džons Mengls sacīja. — Skaidrs. Jo la­bāk, milord. Viņi aiztaupījuši mums derdzīgus skatus.

— Arī es domāju tāpat, — Glenervens atbildēja. — Turklāt uz kuģa ir kapteinis un dūšīgi matroži, tavi biedri, Džon. Varbūt viņi nav pietiekami izveicīgi, taču drosmīgi gan. Komandē, un mēs pildīsim tavas pavēles.

Majors, Paganels, Roberts, Vilsons, Milredijs un pat Olbinets uzņēma Glenervena vārdus ar aplausiem un, nostājušies uz klāja ierindā, nodeva sevi Džona Mengla rīcībā.

— Kas mums jādara? — Glenervens vaicāja.

Jaunais kapteinis pārlaida skatienu pār jūru, pēc tam aplūkoja vētrā cietušos brigas mastus un, padomājis kādu brīdi, sacīja:

— Mums ir divas iespējas, milord, kā izkļūt no kļūmīgā stāvokļa: vai nu nocelt brigu no sēkļa un atkal iziet jūrā, vai arī sasniegt krastu ar plostu, ko uzbūvēt nemaz nav grūti.

— Ja kuģi var dabūt nost no sēkļa, tad darīsim to, — Glenervens at­bildēja. — Pašreiz tas ir prātīgākais, vai nav tiesa?

— Pareizi, jūsu augstība, ko mēs iesāksim uz sauszemes bez transporta līdzekļiem!

— Turēsimies labāk tālāk no krasta, — Paganels piemetināja. — Mums jāsargās no Jaunzēlandes.

■— Turklāt Hellija bezatbildības dēļ mēs esam krietni novirzījušies no kursa, — Džons Mengls sacīja. — Straume acīmredzot aiznesusi mūs uz dienvidiem. Pusdienlaikā noteikšu kuģa atrašanās vietu, un, ja mēs tiešām

«Makarijs» bija sasvēries uz labajiem sāniem.

atrodamies dienvidos no Oklendas, es braukšu ar «Makariju» gar piekrasti uz augšu.

— Bet briga taču ir bojāta? — lēdija Helēna vaicāja.

— Es nedomāju, kundze, ka bojājumi ir tik nopietni, — Džons Mengls atbildēja. — Es uzstādīšu nolauztā fokmasta vietā pagaidu mastu, un mēs virzīsimies uz priekšu, tiesa, gausi, taču turp, kurp vēlēsimies. Ja kuģa

korpuss būs stipri iedragāts vai arī kuģi vispār nevarēs nodabūt no sēkļa, tad vajadzēs samierināties ar likteni, izcelties krastā ar plostu un doties uz Oklendu kājām.

—■ Tātad jāizdara kuģa apskate, — majors secināja. — Patlaban tas ir vissvarīgākais.

Glenervens, Džons un Milredijs atvēra lielo lūku un nokāpa tilpnē. Seit bija juku jukām samestas apmēram divsimt tonnas ģērētu ādu. Ar trīšu palīdzību ķīpās sasietās ādas varēja pārvietot bez lielām grūtībām. Lai at­vieglotu kuģi, Džons tūdaļ deva rīkojumu izsviest daļu ķīpu jūrā.

Pēc spraiga trīs stundu darba kļuva redzams kuģa dibens. Izrādījās, ka kreisā borta apšuvums atnācis vaļā divās vietās. Tā kā «Makarijs» bija sasvēries uz labajiem sāniem, tad kreisais — bojātais borts atradās virs ūdens. Tāpēc briga nebija applūdināta. Vilsons nekavējoties aizdrīvēja caurumus ar pakulām un virsū rūpīgi uzsita vara plāksni.

Tilpnēs ūdens nebija vairāk par divām pēdām. Šo ūdeni varēja viegli izsūknēt un tādējādi vēl vairāk atvieglot kuģi.

Apskatījis brigas korpusu, Džons konstatēja, ka tas nav daudz cietis. Protams, noceļot kuģi no sēkļa, daļa andra varēja palikt iestigusi smiltīs, . taču tas nebija bīstami.

Kad iekšpuses apskate bija galā, Vilsons ienira ūdenī, lai noskaidrotu brigas stāvokli uz sēkļa.

Izrādījās, ka «Makarijs», pavērsis priekšgalu pret ziemeļziemeļrietu- miem, ietriecies dūņainā smilšu sēklī, kas jūras pusē bija ļoti kraujš. Priekšvadņa apakšējā daļa un apmēram divas trešdaļas ķīļa bija dziļi iestrēgušas smiltīs. Pārējā kuģa daļa līdz pat pakaļgalam atradās ūdenī, kas šai vietā bija piecas asis dziļš. Tādējādi stūre nebija iestrēgusi un va­rēja brīvi kustēties. Džons uzskatīja, ka tā savā reizē vēl noderēs.

Paisums Klusajā okeānā nav sevišķi spēcīgs, tomēr Džons Mengls ce­rēja to izmantot, lai noceltu «Makariju» no sēkļa. Briga bija uzdūrusies sēklim apmēram stundu pirms bēguma sākuma. Iestājoties bēgumam, tā aizvien vairāk un vairāk sasvērās uz labajiem sāniem. Pulksten sešos no rīta, kad ūdens līmenis bija viszemākais, šī nosliece sasniedza maksimumu, taču nostiprināt kuģi ar balstiem vēl nebija nekādas vajadzības. Tādējādi varēja saglabāt takelāžas apaļkokus, no kuriem Džons Mengls gribēja uz- slict pagaidu mastu brigas priekšgalā.

Tagad vajadzēja sagatavot «Makariju» nocelšanai no sēkļa. Tas bija ilgs un nogurdinošs darbs. Protams, nebija nekādas iespējas pabeigt visu līdz pulksten divpadsmitiem piecpadsmit minūtēm, kad sāksies paisums. Šoreiz kuģotāji gribēja vienīgi redzēt, kādu iespaidu ūdens līmeņa celša­nās atstās uz brigas atviegloto daļu, bet nokļūt no sēkļa viņi cerēja tikai nākamajā paisumā, sasprindzinot visus spēkus.

— Pie darba! — Džons Mengls nokomandēja.

Jaunie matroži bija gatavi izpildīt visas kapteiņa pavēles.

Vispirms Džons lika novākt atlikušās buras. Majors, Roberts un Paga­nels Vilsona vadībā uzrāpās mastā. Vēja piepūstā lielā marsbura kavēja kuģa nocelšanu no sēkļa. To vajadzēja satīt par katru cenu. Un tas tika kaut kā izdarīts. Pēc nogurdinoša un smaga darba viņi izņēma no skrie­meļa bramstengu. Jaunais Roberts, veikls kā kaķis un drosmīgs kā junga, lieti palīdzēja saviem biedriem šai grūtajā darbā.

Pēc tam vajadzēja izmest aiz kuģa pakaļgala vienu vai divus enkurus tieši pretī ķīlim. Siem enkuriem bija jāpalīdz paisuma laikā novilkt «Ma­kariju» no sēkļa. Ja ir laiva, to izdarīt nav grūti. Tad enkuru aizved uz iepriekš nolūkoto vietu un tur izmet. Turpretī šoreiz laiva bija jāaizstāj ar ko citu.

Glenervens pietiekami labi pārzināja kuģniecības lietas, lai saprastu šīs operācijas nepieciešamību. Enkurs jāizmet, lai atbrīvotu kuģi, kas bē­guma laikā uzskrējis uz sēkļa.

— Kā lai to izdara bez laivas? — viņš jautāja Džonam.

— Mēs pagatavosim kaut ko līdzīgu plostam no fokmasta atliekām un tukšām mucām, — jaunais kapteinis atbildēja. — Izmest enkurus šādos apstākļos būs pagrūti, taču tas ir pilnīgi iespējams, jo «Makarija» enkuri nav lieli. Ja tie būs izmesti un nenotrūks, var cerēt uz panākumiem.

— Labi. Nezaudēsim velti laiku, Džon.

Matroži un pasažieri tika izsaukti uz klāja. Visi sparīgi ķērās pie darba. Viņi pārcirta ar cirvjiem takelāžu, kas vēl saturēja fokmastu. Masts krītot salūza tā, ka zāliņu varēja viegli noņemt. Džons Mengls bija paredzējis izmantot šo platformu plosta pagatavošanai. Kad zāliņš bija nostiprināts ar tukšām mucām, uz tā varēja droši likt enkurus. Plostam vēl pierīkoja stūres airi. Starp citu, straumei vajadzēja aiznest plostu tieši pretim kuģa pakaļgalam, no kurienes, kad enkuri būs izmesti, varēs viegli atgriezties atpakaļ, turoties pie izvilktas troses.

Darbs pie plosta bija pa pusei pabeigts, kad saule tuvojās dienas vi­dum. Džons Mengls uzdeva Glenervenam sekot aizsāktajiem darbiem, bet pats ķērās pie aprēķiniem, lai noteiktu kuģa atrašanās vietu. Patlaban tas bija gaužām svarīgi. Par laimi, Vila Hellija kajītē Džons bija uzgājis Gri- ničas observatorijas gadagrāmatu un sekstantu, gan ļoti netīru, taču pil­nīgi lietojamu. Viņš notīrīja instrumentu un iznesa to uz klāja.

Ar kustīgu spoguļu palīdzību šis instruments pietuvina sauli apvār­snim, kad tā atrodas pusdienas zenītā, tas ir, kad dienas spīdeklis pie debesīm sasniedzis augstāko punktu. Pats par sevi saprotams, lai varētu noteikt atrašanās vietu, sekstanta okulārā jāredz īstais apvārsnis, kur de­besis saiet kopā ar ūdens virsmu. Turpretī tagad piekrastes līnija ar aug­stu zemesragu ziemeļos, nostādamās starp novērotāju un patieso apvārsni, padarīja novērošanu neiespējamu.

Tais gadījumos, kad īstais apvārsnis nav saskatāms, to aizstāj ar māk­slīgu apvārsni. Parasti šim nolūkam kalpo lēzens, ar dzīvsudrabu pildīts šķīvis. Dzīvsudrabs veido pilnīgi horizontālu spoguli. Tā kā Džonam uz kuģa dzīvsudraba nebija, viņš izlīdzējās, piepildot toveri ar šķidru darvu, kuras virsma pietiekami labi atspoguļo sauli.

Garumu Džons Mengls jau zināja pēc Jaunzēlandes rietumu krasta. Tā patiesi bija veiksme, jo bez hronometra viņš garumu nevarētu aprē­ķināt. Vēl trūka vienīgi platuma, un viņš ķērās pie tā noteikšanas.

Ar sekstanta palīdzību jaunais kapteinis noteica Saules augstumu pus­dienlaikā virs apvāršņa. Šis augstums bija 68°30'. Saules attālums līdz zenītam bija 21°30/ , jo abi šie skaitļi veido 90 grādus. Tā kā saskaņā ar gadagrāmatu šodien, 3. februārī, Saules deklinācija bija 16°30', tad, pielie­kot pie šī skaitļa zenīta attālumu 21°30/ , dabūjam 38. platuma grādu.

Tātad «Makarija» atrašanās vietu noteica šādas koordinātes: garums 171°13', platums 38°, ja neņem vērā nenozīmīgas atkāpes, kas varēja ras­ties instrumenta neprecizitātes dēļ.

Ielūkojies Džonstona kartē, kuru Paganels bija nopircis Ēdenē, Džons Mengls redzēja, ka avārija notikusi pie ieejas Aoteas līcī augšpus Kahuas zemesraga, Oklendas provinces piekrastē. Tā kā pati Oklenda atrodas uz trīsdesmit septītās paralēles, «Makarijs» bija novirzījies par vienu grādu uz dienvidiem. Lai nokļūtu Jaunzēlandes galvaspilsētā, vajadzēja pavirzī­ties par veselu grādu uz ziemeļiem.

— Tātad līdz Oklendai nav vairāk par divdesmit piecām jūdzēm, — Glenervens sacīja. — Tas ir tīrais sīkums.

— Sīkums uz jūras, taču ilgs un nogurdinošs pārgājiens uz sausze­mes, — Paganels iebilda.

— Tāpēc darīsim visu, kas ir cilvēka spēkos, lai noceltu «Makariju» no sēkļa, — Džons Mengls noteica.

Kad kuģa atrašanās vieta bija noteikta, darbi atsākās ar jaunu sparu. Pulksten divpadsmitos piecpadsmit minūtēs iestājās paisums. Džons ne­varēja to izmantot, jo enkuri vēl nebija izmesti. Toties viņš satraukts vēroja, kas notiks ar «Makariju». Vai kāpjošais ūdens to pacels? Tam vajadzēja izšķirties tuvākajās piecās minūtēs.

Visi saspringti gaidīja. Brīžam kaut kas nobrakšķēja. Ja troksni ne­izraisīja kuģa celšanās, tad vismaz bija sakustējusies tā zemūdens daļa. Tagad Džons lika vēl lielākas cerības uz nākamo paisumu.

Darbs ritēja tālāk. Pulksten divos plosts bija gatavs. Uz tā tika novie­tots enkurs. Džons Mengls un Vilsons uzkāpa uz plosta, iepriekš piestip­rinājuši kuģa pakaļgalam trosi. Straume aiznesa plostu puskabeļtauvu no brigas, un viņi izmeta enkuru desmit asu dziļumā.

Enkurs turējās labi, un plosts atgriezās atpakaļ pie kuģa.

Tagad vēl vajadzēja izmest otru — lielo enkuru. To nolaist uz plosta bija daudz grūtāk. Taču pēc tam plostu atkal satvēra straume, un drīz vien ari otrais enkurs bija izmests aiz pirmā piecpadsmit asu dziļumā. Pa­veikuši šo darbu, Džons Mengls un Vilsons, vilkdamies aiz troses, atgrie­zās uz «Makarija».

Trose tika uztīta uz tītavas, un visi sāka gaidīt nākamo paisumu, ku­ram savu maksimumu vajadzēja sasniegt pulksten vienos naktī. Patlaban bija pulksten seši vakarā.

Džons Mengls uzslavēja savus matrožus un Paganelam pat lika no­skārst, ka dienās, ja būs tikpat dūšīgs un uzticīgs, viņš var kļūt par boc­mani.

Tikmēr misters Olbinets, kas bija palīdzējis dažādos darbos, atgriezās virtuvē. Seit viņš sagatavoja sātīgas pusdienas, kas tiešām nāca īstajā laikā. Visa kuģa komanda juta varenu ēstgribu. Remdējuši izsalkumu, ku­ģotāji jutās pietiekami spēcīgi nākamajam darba cēlienam.

Pēc pusdienām Džons Mengls veica pēdējos sagatavošanas darbus. Kad kuģis jānoceļ no sēkļa, nedrīkst aizmirst pat vismazāko sīkumu. Bieži vien pasākums neizdodas un kuģa ķīlis paliek iestrēdzis smilšu skavās gluži niecīga pārsloga dēļ.

Lai atvieglotu brigu, Džons Mengls jau bija licis izmest jūrā lielāko daļu preču. Tagad atlikušās ķīpas, smagie apaļkoki, rezerves rājas, vai­rākas tonnas balasta tika novietoti kuģa pakaļgalā, lai tas kļūtu smagāks un palīdzētu pacelties priekšvadnim. Vilsons un Milredijs aizvēla turp un piepildīja ar ūdeni vairākas mucas, kam arī vajadzēja celt augšup brigas priekšgalu.

Sie pēdējie darbi tika pabeigti tikai pusnaktī. Komanda gāzās vai no kājām nost, un tas bija gaužām bēdīgi, jo drīz vien būs jāsasprindzina visi spēki tītavas griešanai. Tas lika Džonam Menglam pieņemt jaunu lēmumu.

Vējš bija pierimis. Vienīgi kaprīzas pūsmas reizēm ievilka juras virsma ņirbu vilnīšu svītras. Vērodams apvārsni, Džons Mengls pamanīja, ka vējš no dienvidrietumiem iegriežas ziemeļrietumos. Pieredzējušais jūrnieks to noteica pēc mākoņu izkārtojuma un nokrāsas. Vilsons un Milredijs bija tādās pašās domās kā kapteinis.

Džons Mengls pastāstīja par saviem novērojumiem Glenervenam un ieteica kuģa nocelšanu atlikt uz rītdienu.

— Mani apsvērumi ir šādi, — viņš sacīja. — Vispirms mēs esam pār­lieku noguruši, bet kuģa atbrīvošanai nepieciešami visi mūsu spēki. Tur­klāt, ja arī mums izdosies dabūt brigu nost no sēkļa, kā mēs to izvadīsim starp draudīgajām zemūdens klintīm melnā tumsā? Daudz vieglāk tas iz­darāms dienas laikā. Bez tam nogaidīt man liek vēl kāds cits apstāklis. Mums palīgos solās nākt vējš, un es gribu to izmantot. Būtu labi, ja brīdī, kad paisums pacels šo veco «tupeli», vējš dzītu to atpakaļ. Ja nemaldos, rīt sāks pūst ziemeļrietumu vējš. Mēs uzvilksim grotmastā buras, un tās palīdzēs nocelt brigu no sēkļa.

Jaunā kapteiņa apsvērumi bija pārliecinoši. Tiem piekrist bija spiesti pat nepacietībā kaistošie Glenervens un Paganels, un «Makarija» nocel- šana tika pārcelta uz rītdienu. Nakts pagāja mierīgi. Sardze galvenokārt uzmanīja izmestos enkurus.

Atausa diena. Džona Mengla paredzējumi piepildījās. Sāka pūst zie- meļziemeļrietumu vējš, kas kļuva aizvien spirgtāks. Tas varēja būt krietns papildspēks. Visa komanda bija kaujas gatavībā. Roberts, Vilsons un Mil­redijs grotmasta galotnē, majors, Glenervens un Paganels uz klāja, gatavi vajadzīgajā mirklī uzvilkt buras. Marsburas rāja tika pacelta blokos, lielā/ bura un marsbura paņemtas uz gitavām.

Pulkstenis rādīja deviņi no rīta. Līdz paisuma maksimumam vēl bija četras stundas. Sīs stundas negāja zudumā. Džons izmantoja šo laiku, lai uzstādītu kuģa priekšgalā pagaidu mastu nolūzušā fokmasta vietā. Tas palīdzēs viņam izkļūt no bīstamās vietas, tiklīdz kuģis būs atbrīvots. Ko­manda atkal ar pilnu krūti stājās pie darba, un vēl pirms dienas vidus fokburas rāja bija nostiprināta masta vietā kuģa priekšgalā. Arī lēdija Helēna un Mērija Granta deva savu ieguldījumu, piestiprinādamas rezer­ves buru pie priekšējās bramrājas. Darbs kopēja glābiņa labā viņām sagā­dāja gandarījumu. Uzpostais «Makarijs» gan neizskatījās sevišķi elegants, taču kuģot gar piekrasti tas varēja.

Ūdens līmenis cēlās. Pāri jūrai pārvēlās sīki viļņi. Melnās klinšu gal­vas pamazām nozuda gluži kā jūras dzīvnieki, kas ienirst savā zemūdens valstībā. Tuvojās izšķirošais brīdis. Visus pārņēma drudžaina nepacietība.

Neviens neteica ne vārda. Visu skatieni bija pievērsti Džonam, gaidot viņa rīkojumus. Jaunais kapteinis, pārliecies pār kvaterklāja reliņiem, vēroja jūru. Viņš uzmeta bažīgu skatienu saspringtajām enkuru trosēm. Pulksten vienos paisums sasniedza maksimumu. Bija iestājies tas īsais brīdis, kad ūdens līmenis vairs nekāpj augstāk un arī vēl nekrītas. Vajadzēja neka­vējoties rīkoties. Lielo buru un marsburu palaida vaļā, un tās piepūtās 'vējā.

— Pie tītavas! — Džons uzsauca.

Tītavai bija divas sviras gluži kā ugunsdzēsēju sūknim. Glenervens, Milredijs un Roberts no vienas puses, Paganels, majors un Olbinets no otras puses uzgūlās uz svirām, kas darbināja tītavas. Džons Mengls un Vilsons, satvēruši kārtis, pievienoja savus spēkus biedru pūliņiem.

— Drošāk! Drošāk! — jaunais kapteinis sauca. — Reizē!

Spēcīgo tītavu vilktas, troses nostiepās. Enkuri turējās stingri un ne­izkustējās no vietas. Lai gūtu panākumus, vajadzēja pasteigties. Paisums pieturēsies vēl tikai dažas minūtes. Komanda sasprindzināja visus spēkus. Spirgtais vējš piepūta buras, piespiezdams tās pie masta. Kuģa korpuss nodrebēja. Šķita, briga tūliņ, tūliņ pacelsies. Varbūt jāpieliek vēl kāda .roka, lai izrautu «Makariju» no, smilšu gūsta.

— Helēn! Mērij! — Glenervens iesaucās.

Abas jaunās sievietes steidzās palīgā saviem biedriem. Priekšvadnis nokrakšķēja pēdējo reizi.

Bet tas arī bija viss. Briga palika nekustīga. Operācija nebija izdevu­sies. Sākās bēgums, un bija skaidri redzams, ka mazā komanda pat ar vēja un jūras palīdzību nevarēs nocelt kuģi no sēkja.