KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XII nodaļa DIVPADSMIT TŪKSTOŠU PĒDU AUGSTUMĀ

Ceļojums cauri čīlei līdz šim bija noritējis bez nopietniem starpgadīju­miem. Tikai tagad vajadzēja sākties visām tām grūtībām un briesmām, kādas saistās ar ceļošanu kalnos. īstā cīņa ar dabu vēl bija priekšā.

Iekāms viņi devās tālāk, vajadzēja izšķirt svarīgu jautājumu: pa kādu pāreju šķērsot Andu kalnu grēdu, lai nenovērstos no izraudzītā kursa. I\ad par to jautāja katapasam, viņš atbildēja:

— Šai Kordiljeru rajonā man zināmas tikai divas izmantojamas pār­ejas.

— Jums droši vien padomā Arko pāreja, ko atklājis Valdivija Men- dosa? — Paganels vaicāja.

— Tā pati.

— Un Viljarikas pāreja uz dienvidiem no Nevado?

— Pilnīgi pareizi.

— Abām šīm pārejām, dārgais draugs, piemīt kāds trūkums: viena novirza mūs pārlieku tālu uz ziemeļiem, bet otra — uz dienvidiem.

— Vai nevarat mums ieteikt vēl kādu pāreju? — majors jautāja.

— Protams, — Paganels atbildēja. — Mēs varam izmantot Antukc kalnu ceļu, kas aizlokās pa vulkānisku nogāzi līdztekus dienvidu platuma trīsdesmit septītajam grādam un trīsdesmitajai minūtei, tas ir, pusgrādu no mūsu maršruta. Šī pāreja atrodas tikai tūkstoš tuāzu[12] augstumā, un tc atklājis Samudio de Kruss.

— Lieliski! — Glenervens noteica. — Bet jūs, katapas, — vai jūs pa­zīstat Antuko pāreju?

— Jā, milord, esmu pa to gājis. Neminēju šo pāreju vienīgi tāpēc, ka patiesībā tā ir tikai lopu stiga, pa kuru savus ganāmpulkus dzen austrumu nogāžu indiāņi.

— Tad viss kārtībā, — Glenervens atbildēja. — Kur var tikt pāri ķēvju, aunu un vēršu bari, iziesim arī mēs. Un, tā kā Antuko pāreja ir taisnākais ceļš, iesim pa to.

Drīz vien ceļinieku pulciņš iesoļoja Laslehasas ielejā starp milzīgām kaļķakmens klintīm. Ceļš tikko manāmi kāpa kalnup. Ap pulksten vien­padsmitiem ceļinieki apm'eta līkumu ap nelielu ezeriņu. Tā bija gleznaina tikšanās vieta visām apkārtnes upītēm, kas čalodamas steidzās šurp, lai salietos klusā dzidrumā. Augšpus ezeriņa pletās ljanosi — zālaini līdze­numi, kur ganījās indiāņu lopu bari. Tad ceļu aizšķērsoja purvs, kas stie­pās uz dienvidiem un ziemeļiem. Vienīgi mūļu instinkts palīdzēja ceļinie­kiem laimīgi izkļūt no tā laukā. Pulksten vienos skatienam pavērās Bal- jenaras forts, kura pussagruvušie vaļņi apjoza augstas klints smaili. Aiz cietokšņa ceļš kļuva aizvien stāvāks un akmeņaināks. Mūļu kāju izkusti­nātie akmeņi ripoja lejup skaņās kaskādēs. Ap pulksten trijiem pēcpus­dienā ceļinieki atkal ieraudzīja iespaidīgas drupas, kas bija palikušas pāri- no 1770. gadā sacelšanās laikā nopostītā forta.

— Kā redzams, — Paganels noteica, — kalni cilvēkus nenošķir pietie­kami droši, un tāpēc tie vēl jānocietina.

No šejienes ceļš kļuva ne vien grūtāks, bet arī bīstamāks. Nogāzes kļuva aizvien kraujākas, bezdibeņi aizvien draudīgāki, bet taciņas gar tiem. aizvien šaurākas. Mūļi, cits aiz cita piesardzīgi virzīdamies uz priekšu,, galvas noliekuši, apošņāja ceļu. Reizēm, kad asākos pagriezienos madrina izgaisa skatienam, karavāna sekoja viņas zvaniņa gaistošajai šķindai.. Bieži vien taciņas kaprīzie līkloči izkārtoja kolonnu divās paralēlās rindās„ un katapass varēja mierīgi sarunāties ar peoniem pāri divas tuāzes platai spraugai, kas patiesībā bija divsimt tuāzes dziļš, nepārejams bezdibenis.

Zāle šeit vēl cīnījās ar akmeņiem, taču minerālu valsts uzvara pār augu valsti jau bija skaidri samanāma. Ar dzelteniem adatveida kristāliem nosētas rūsganas, sastingušas lavas straumes liecināja par Antuko vul­kāna tuvumu. Cits citam virsū sakrautie klinšu blāķi, šķiet, draudēja kuru katru acumirkli sagāzties un turējās savās vietās, par spīti visiem līdz­svara likumiem. Kā redzams, dabas katastrofas šeit varēja viegli izmainīt ainavu, un, uzlūkojot šīs sasvērušās smailes, sazvārojušos kupolus, greizr novietotos paugurus, varēja droši sacīt, ka galīgais kalnu veidošanās pro­cess šai apvidū vēl nav beidzies.

Atrast pareizo ceļu šādos apstākļos nemaz nav viegli. Gandrīz' vai ne­pārtrauktie Andu mugurkaulāja satricinājumi bieži izmaina trasi, un pa­zīšanas zīmes vairs neatrodas savās vietās. Tāpēc katapass brīžiem šau­bīdamies apstājās, aplaida skatienu visapkārt, pētīja klinšu formu, centās saskatīt irdajos iežos indiāņu pēdas. Orientēties vairs nebija iespējams.

Glenervens jāja tūlīt aiz pavadoņa. Viņš saprata un juta, ka līdz ar ceļa grūtībām pieaug arī katapasa apjukums. Viņš neuzdrīkstējās neko jautāt, iespējams, gluži pamatoti uzskatīdams, ka mūļu dzinējiem, tāpat, kā mūļiem, ir savs instinkts un prātīgāk paļauties uz to.

Katapass maldījās vēl vienu stundu, kā mēdz sacīt, uz labu laimi, to­mēr nemitīgi kāpdams aizvien augstāk kalnos. Beidzot viņš bija spiests apstāties. Ceļinieku pulciņš atradās kādā no šaurajām aizām, kuras indiāņi: sauc par kevradām. Izeju noslēdza stateniska porfīra klints. Veltīgi iz­meklējies kādu spraugu, katapass nokāpa no mūļa un palika stāvam, rokas uz krūtīm sakrustojis. Glenervens pienāca pie viņa.

— Vai esat apmaldījies? — viņš vaicāja.

— Nē, milord, — katapass atbildēja.

— Un tomēr tā nav Antuko pāreja?

— Tā ir Antuko pāreja.

— Vai jūs nekjūdāties?

— Nē, nekļūdos. Rau, tepat indiāņu ugunskura paliekas un pēdas, ku­ras atstājuši ķēvju un aunu bari.

— Tātad pa šo ceļu var tikt pāri kalniem?

— Varēja, bet tagad vairs nevar. Pēdējā zemestrīce padarījusi to ne­lietojamu.

— Mūļiem, nevis cilvēkiem, — majors iebilda.

— Tas ir jūsu pašu ziņā, — katapass atbildēja. — Esmu darījis visu, kas manos spēkos. Ja vēlaties, es un mani mūļi esam gatavi doties atpakaļ un meklēt citu ceļu pāri Kordiljeriem.

— Cik laika tas prasīs?

— Vismaz trīs dienas.

Glenervens klusēdams klausījās katapasa vārdos. Pavadonis acīmre­dzot negribēja lauzt izdevīgo līgumu, taču viņa mūļi nespēja iet tālāk. Kad katapass ieteica griezties atpakaļ, Glenervens uzrunāja savus ceļa­biedrus:

— Vai gribat doties tālāk pa šo pašu pāreju?

— Mēs gribam jums sekot, — Toms Ostins attrauca.

— Pat aizsteigties jums priekšā, — Paganels piemetināja. — Kas tad sevišķs mums jāizdara? Jāpāriet pāri kalnu grēdai, pa kuras pretējās pu­ses nogāzēm nokāpt lejā būs nesalīdzināmi vieglāk! Tur mēs atradīsim argentīniešu pavadoņus — bakeano, kuri mūs izvedīs cauri pampām, un ātrus zirgus, kas raduši auļot pa līdzenumiem. Droši uz priekšu!

— Uz priekšu! — Glenervena ceļabiedri atsaucās.

— Vai jūs nenāksit mums līdzi? — Glenervens jautāja katapasam.

— Es esmu mūļu dzinējs, — čīlietis atbildēja.

— Kā vēlaties.

— Iztiksim bez viņa, — Paganels sacīja. — Otrpus šās sienas mēs artkal nokļūsim uz Antuko pārejas takām, un varat man ticēt, ka es pārve­dīšu jūs pāri kalnu grēdai tikpat nekļūdīgi kā vislabākais Kordiljeru gids.

Glenervens norēķinājās ar katapasu un atlaida viņu kopā ar peoniem un mūļiem. Ieroči, instrumenti un pārtikas krājumi tika sadalīti starp sep­tiņiem ceļiniekiem. Visi vienprātīgi nolēma nekavējoties doties augstāk kalnos un vajadzības gadījumā kādu laiku iet arī pa nakti. Kraujuma krei­sajā pusē augšup vijās stāva taciņa, pa kuru mūļi nevarēja uzkāpt. Rāp­ties pa stāvo taciņu bija ļoti grūti, taču pēc divu stundu nogurdinošas līkumošanas Glenervens un viņa ceļabiedri atkal uzgāja Antuko pāreju.

Pulksten piecos no rīta ceļinieki bija sasnieguši 7500 pēdu augstumu.

Viņi vairs neatradās tālu no Kordiljeru kores, kad iemītā taka pēkšņi izgaisa un nebija vairs atrodama. Nesenā zemestrīce bija savandījusi visu šo rajonu, un ceļiniekiem vajadzēja kāpt aizvien augstāk un augstāk uz kalnu grēdas virsotnēm. Takas negaidītā izzušana Paganelu ļoti samulsi­nāja, jo viņš apzinājās, ka tagad nebūs viegli sasniegt Andu virsotnes, kuru vidējais augstums svārstās no vienpadsmit tūkstošiem pēdu līdz divpadsmit tūkstošiem sešiem simtiem pēdu. Par laimi, laika apstākļi bija labvēlīgi, vējš nebija jūtams, pie debesīm ne mākonīša. Turpretī ziemā, no maija līdz oktobrim, šāda kalnos kāpšana'nemaz nav iespējama. Stin­dzinošais sals drīz vien pieveic ceļiniekus, bet tiem, kurus sals pasaudzējis, savukārt uzbrūk niknās temporāles, šim apvidum raksturīgās viesuļvētras, kas ik gadus nogāž Kordiljeru aizās jaunus upurus.

Ceļinieki kāpa kalnup visu nakti. Viņi uzvilkās ar rokām gandrīz ne­pieejamās klintīs, lēca pāri platām un dziļām plaisām, kopā sadotās ro­kas aizstāja virves, bet pleci noderēja par pakāpieniem. Šie drosminieki atgādināja cirka akrobātu trupu, kas aizrāvusies ar pārgalvīgām Ikara spēlēm. Neskaitāmos gadījumos lieti noderēja Milredija spēks un Vilsona veiklība. Abi brašie skoti paguva visur būt klāt, un, šķiet, vienīgi viņu pašaizliedzība un vīrišķība palīdzēja mazajam pulciņam virzīties uz priekšu. Glenervens neizlaida no acīm Robertu, kas savā zēniskajā strau­jumā ne vienmēr bija piesardzīgs. Paganels traucās uz priekšu ar īsti francisku degsmi. Turpretī majors gluži nemanāmi virzījās augšup, neiz­darīdams nevienu lieku kustību. Vai viņš vispār apjauta, ka jau vairākas stundas kāpj kalnā? To nevarēja droši apgalvot. Varbūt viņam šķita, ka viņš laižas lejup.

Pulksten piecos no rīta ceļinieki bija sasnieguši, kā rādīja barometrs, septiņi tūkstoši pieci simti pēdu augstumu. Viņi atradās otrajā plakan­kalnē, kur koki vairs tikpat kā neauga, šeit varēja sastapt dzīvniekus, kas būtu vērtīgs ieguvums ikvienam medniekam. Žiglie dzīvnieki, kā redzams, to labi zināja, jo, ieraudzījuši cilvēkus jau pa lielu gabalu, diedza prom. Te bija tik vērtīgā kalnu iemītniece lama, kas viena pati aizstāj aunu, vērsi un zirgu un spēj dzīvot tur, kur neizdzīvotu pat mūlis. Te bija bik­lais un tramīgais grauzējs šinšilla, kaut kas vidējs starp zaķi un lēcējpeli. Notupies uz pakaļkājām, šis zvērēns ar dārgo kažokādu šķita līdzīgs ķen­guram. Nevarēja vien nopriecāties, kā ņiprā šinšilla, gluži kā vāvere, joņo pa koku galotnēm.

— Tas vēl nav putns, bet nav vairs arī četrkājainis, — Paganels kon­statēja.

Šie dzīvnieki nebija pēdējie kalnu iemītnieki. Deviņi tūkstoši pēdu aug­stumā pie mūžīgā sniega robežas baros dzīvoja neparasti skaisti gremo- tājdzīvnieki: alpaka ar garu, zīdainu vilnu, tad vēl graciozā un cēlā kalnu kaza bez ragiem, kurai ir ļoti smalka vilna un kuru dabaszinātnieki sauc par vikuņu. Taču pielavīties šiem dzīvniekiem tuvāk nebija ko domāt, tos bija grūti pat saskatīt: tie aizšāvās prom kā bultas, bez trokšņa slīdēdami pār žilbinoši balto sniega paklāju.

Apkārtne no šī brīža pilnīgi pārmainījās. Visapkārt slējās milzīgi, vie­tumis zilgani mirdzoši ledus blāķi, atspoguļodami pirmos uzlecošās sau­les starus. Kāpšana kalnā tagad kļuva vēl bīstamāka. Vairs nevarēja spert ne soli, iepriekš rūpīgi neiztaustot, vai zem sniega nav plaisu. Pulciņa priekšgalā gāja Vilsons, pārbaudīdams ar kāju ledāju. Viņa ceļabiedri so­ļoja tieši viņa pēdās un vairījās skaļi runāt, jo niecīgākais troksnis, satri­cinādams gaisu, varēja nogāzt lejā sniega masas, kas karājās septiņsimt astoņsimt pēdu augstumā virs viņu galvām.

Tā ceļinieki sasniedza krūmu joslu, kas tūkstoš pieci simti pēdu aug­stāk atdeva vietu stiebrzālēm un kaktusiem. Vienpadsmit tūkstošu pēdu augstumā izzuda arī šie augi un neauglīgajā zemē vairs nebija saskatā­mas nekādas veģetācijas pazīmes. Ceļinieki pa visu šo laiku apstājās tikai vienu reizi — pulksten astoņos no rīta —, lai iebaudītu uz ātru roku bro­kastis. Ar pārcilvēcisku drosmi viņi joprojām kāpa kalnup, nicinādami aiz­vien pieaugošās briesmas. Viņiem vajadzēja rāpties pāri asām klinšu ko­rēm un iet pāri bezdibeņiem, kuros bija bail pat ielūkoties. Daudzās vietās ceļu iezīmēja koka krusti, kas liecināja par šeit notikušajām traģēdijām. Ap pulksten diviem pēcpusdienā starp kailām kalnu smailēm skatienam pavērās milzīga, tuksnesim līdzīga plakankalne bez kādām veģetācijas iezīmēm. Gaiss šeit bija sauss un debess koši zila. Sādā augstumā lietu nepazīst: iztvaikojumi šeit pārvēršas sniegā vai krusā. Šur un tur, gluži kā skeleta kauli no balta līķauta, spraucās laukā porfīra un bazalta radzes. Reižu reizēm novēlās vējā sadeldēti kvarca vai gneisa gabali, kuru kri­tiena troksnis retinātajā atmosfērā tikpat kā nebija dzirdams.

Lai arī kalnā kāpēju apņēmība bija liela, viņu spēki tomēr sāka izsīkt. Glenervens, redzēdams, cik ļoti pārguruši viņa biedri, nožēloja, ka atvedis viņus tik augstu kalnos. Roberts pašaizliedzīgi cīnījās ar nogurumu, taču nekur tālu aiziet vairs nejaudāja. Pulksten trijos Glenervens apstājās.

— Vajadzētu mazliet atpūsties, — viņš ierosināja, saprazdams, ka ne­viens cits šādu priekšlikumu neizteiks.

— Atpūsties? — Paganels pārjautāja. — Te taču nav nekādas pa­jumtes.

— Un tomēr tas ir jādara, kaut vai Roberta dēļ.

— Nekādā gadījumā, milord, — dūšīgais zēns atbildēja. — Es vēl varu iet… Neapstājieties …

— Mēs tevi nesīsim, draudziņ, — Paganels sacīja, — bet austrumu nogāze mums jāsasniedz par katru cenu. Tur, iespējams, mēs uziesim kādu būdu, kur patverties. Mums jāiet vēl divas stundas.

— Vai visi tam piekrīt? — Glenervens noprasīja.

— Jā, — ceļabiedri atbildēja.

Milredijs vēl piemetināja:

— Es apņemos nest zēnu.

Un gājiens uz austrumiem atsākās. Vēl veselas divas stundas turpinā­jās šī briesmīgā kalnā kāpšana. Vajadzēja sasniegt kalnu grēdas virsotnes. Retinātais gaiss izraisīja sāpīgu elpas trūkumu, kas pazīstams ar vārdu «puna». Zemā gaisa spiediena vai aso sniega kristāliņu dēļ asiņoja sma­ganas un lūpas, vai arī vainojams bija sniegs, kas lielā augstumā acīm­redzot sagandē atmosfēru. Lai retinātajā atmosfērā piegādātu asinīm ne­pieciešamo skābekļa daudzumu, vajadzēja paātrināti elpot, un tas nogur­dināja ne mazāk par saulstaru mirgu uz sniega virsmas. Lai cik liels bija šo drosmīgo cilvēku gribasspēks, beidzot pienāca brīdis, kad pagura pat visvaronīgākie un galvas reibonis, šis kalnā kāpēju lāsts, laupīja viņiem ne vien fiziskos, bet arī morālos spēkus. Cilvēks tiek sodīts, ja neievēro šādu pārgurumu. Ceļinieki cits pēc cita nogāzās zemē un, nespēdami vairs piecelties, vilkās uz priekšu rāpus.

Bija skaidrs, ka pārlieku ieilgusī kalnā kāpšana vairs nevarēs turpinā­ties, un Glenervens pārlaida bažīgu skatienu bezgalīgajam sniega klai- dam, šai saltumā sastingušajai posta vietai, grūtsirdīgajām virsotnēm, kas tinās jau vakara krēslā, meklēdams neesošo naktsmītni, kad majors pēkšņi apstājās un sacīja rāmā balsī:

— Būda.