KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XX nodala ALAND ZEALAND

Bena Džoisa vārds bija tikpat kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Airtons spēji izslējās. Viņa rokā pazibēja revolveris. Atskanēja šāviens. Glenervens, lodes ķerts, nokrita. Ārpusē nosprakšķēja šauteņu šāvieni.

Džons Mengls un matroži, kuri pirmajā mirklī stāvēja kā 'apstulboti, grasījās mesties Benam Džoisam virsū, taču pārdrošais katordznieks jau bija nozudis un pievienojies savai bandai, kas atradās gurnijkoku meža malā.

Telts nebija nekāds patvērums pret lodēm. Vajadzēja atkāpties. Viegli ievainotais Glenervens piecēlās kājās.

— Uz ratiem! Uz ratiem! — Džons Mengls sauca, vilkdams līdzi lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, kuras drīz vien atradās drošībā aiz biezajiem ores dēļiem.

Džons Mengls, majors, Paganels un matroži satvēra karabīnes un sa­gatavojās atvairīt katordznieku uzbrukumu. Glenervens un Roberts palika apsargāt sievietes, arī Olbinets pasteidzās pievienoties pārējiem vīriešiem.

Visi šie notikumi bija risinājušies zibens ātrumā. Džons Mengls vērīgi pētīja mežmalu. Tiklīdz Bens Džoiss bija ticis pie savas bandas, šāvieni tūdaļ apklusa. Pēc trokšņainas apšaudes iestājās dziļš klusums. Vienīgi šur tur starp gurnijkoku zariem vijās baltas dūmu grīstes. Augstie gastro- lobija krūmi vairs nekustējās. Nekas neliecināja par uzbrukumu.

Majors un Džons Mengls izlūkoja apkārtni līdz pat lielajiem kokiem. Neviena vairs nebija. Zemē varēja redzēt vienīgi daudzu kāju pēdas, šur tur izdegdams vēl dūmoja aizdedzes pulveris. Piesardzīgais majors iemina pulvera paliekas zemē, jo viņš labi saprata, ka pietiktu vienas vienīgas dzirksteles, lai nokaltušo koku mežā izceltos baismīgs ugunsgrēks.

— Katordznieki nozuduši, — Džons Mengls konstatēja.

— Jā, — majors atsaucās, — un tas, jāatzīst, mani uztrauc. Es labprāt tiktos ar viņiem vaigu vaigā. Labāk sastapt tīģeri klajā laukā nekā čūsku brikšņos. Pārmeklēsim krūmus visapkārt nometnei.

Majors un Džons Mengls izstaigāja tuvāko apkārtni. Taču no mežma­las līdz Snouvijas krastam viņi nesastapa nevienu pašu katordznieku. Bena Džoisa banda, šķiet, bija aizlaidusies kā plēsīgu putnu bars. Katordz­nieku pēkšņā nozušana bija pārāk neizprotama, lai ceļinieki varētu justies droši. Tāpēc viņi nolēma būt jo piesardzīgi. Rati, šis mālos iestigušais cie-

Atskanēja šāviens.

toksnis, tagad kļuva par nometnes centru, un divi vīri nepārtraukti stāvēja sardzē, mainīdamies ik pa stundai.

Lēdija Helēna un Mērija Granta vispirms gādāja par Glenervena brūci. Tai mirklī, kad lords nokrita, Bena Džoisa lodes ķerts, lēdija Helēna, šausmu pārņemta, metās pie vīra. Pēc tam, pārvarējusi bailes, drosmīgā sieviete palīdzēja Glenervenam nokļūt līdz ratiem. Kad ievainotais plecs bija atbrīvots no drēbēm, majors konstatēja, ka lode skārusi tikai ārējos

audus un nav nodarījusi nekādus iekšējus bojājumus. Nedz kauls, nedz muskuļi nebija cietuši. Brūce stipri asiņoja, taču Glenervens, varēdams brīvi kustināt pirkstus, nomierināja gan sevi, gan savus draugus. Kad plecs bija pārsiets, Glenervens vairs neļāva sevi aprūpēt. Beidzot vaja­dzēja tikt pie skaidrības.

Ceļinieki, izņemot Milrediju un Vilsonu, kuri stāvēja sardzē, iekārtojās ratos, kā nu kurš prazdams. Viņi lūdza majoru sniegt paskaidrojumus.

Vispirms Maknebs uzskatīja par vajadzīgu pastāstīt lēdijai Helēnai par notikumiem, kas viņai nebija zināmi, tas ir, par katordznieku bandas iz­bēgšanu no Pērtas cietuma, par noziedznieku parādīšanos Viktorijas pro­vincē un par to, ka vilciena katastrofa uz Kemdenas tilta bijis viņu roku darbs. Majors pasniedza lēdijai Helēnai arī «Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numuru, ko bija nopircis Seimurā, un piemetināja, ka policija izsolījusi balvu par Bena Džoisa galvu, jo šis bīstamais ļaundaris ieman­tojis bēdīgu slavu ar daudziem noziegumiem, kas pastrādāti pusotra gada laikā.

Bet kā gan Maknebs atklāja, ka bocmanis Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona? Tas bija noslēpums, kam visi gribēja rast iz­skaidrojumu, un majors izstāstīja, ko zināja.

Kopš pirmās tikšanās dienas Maknebs instinktīvi jutis pret Airtonu tādu kā neuzticību. Divi trīs šķietami nenozīmīgi fakti, skatieni, kādus bocmanis pārmija ar kalēju pie Vimeras upes, Airtona vairīšanās braukt cauri pilsētām un ciematiem, neatlaidība, ar kādu viņš centās panākt, lai «Dunkans» dotos uz austrumu piekrasti, dīvainā viņam uzticēto zirgu un vēršu bojā eja un, beidzot, kaut kāda piesardzība bocmaņa rīcībā — tas viss pamazām modinājis majorā aizvien lielākas aizdomas.

Tomēr līdz pat pagājušās nakts notikumiem Maknebs nav varējis skaidri pateikt, par ko īsti viņš tur Airtonu aizdomās.

Tai naktī, klusi līzdams caur krūmiem, Maknebs piezadzies pie aizdo­mīgajām ēnām, kas bija saistījušas viņa uzmanību pusjūdzi no apmetnes. Fosforescējošās sēnes izgaismojušas tumsu ar bālganu spīdumu.

Trīs cilvēki pētījuši zemē atstātās svaigās pēdas. Maknebs pazinis kalēju no Blekpointas. «Tie ir viņi,» viens nomurminājis. — «Jā,» atsau­cies otrs. «Tepat arī pakava atstātā āboliņa lapa.» — «Šīs pēdas ved no pašas Vimeras.» — «Visi zirgi apsprāguši.» — «Inde nav tālu jāmeklē.» — «Tās ir tik daudz, ka varētu nolikt gar zemi veselu kavalērijas pulku.» — «Gastrolobijs ir viens vērtīgs augs!»

— Tad viņi apklusa, — Maknebs turpināja, — un devās projām. Taču ar dzirdēto man vēl nepietika — un es sekoju viņiem. Drīz vien saruna

atsākās. «Bens Džoiss ir īsts zibenszellis,» kalējs teica. «Cik veikli slave­nais bocmanis izgudroja pasaciņu par kuģa katastrofu! Ja viņa plāns iz­dosies, tad mēs esam uz zaļa zara! Velna Airtons!» — «Sauc viņu labāk par Benu Džoisu, viņš godam nopelnījis šo vārdu!» Pēc tam blēži atstāja gurnijkoku mežu. Uzzinājis visu, ko vēlējos uzzināt, devos atpakaļ uz no­metni, būdams pārliecināts, ka, par spīti Paganela apgalvojumiem, ne visus noziedzniekus Austrālijas klimats ietekmē labvēlīgi.

Majors apklusa. Arī viņa biedri bija iegrimuši pārdomās.

— Tātad Airtons atvilinājis mūs šurp, lai aplaupītu un nogalinātu! — Glenervens ierunājās, nobālis aiz dusmām.

— Tieši tā! — majors atbildēja.

— Un jau kopš Vimeras viņa banda seko mums pa pēdām, gaidīdama izdevīgu brīdi?

— Tieši tā.

— Tātad šis nelietis nemaz nav «Britānijas» matrozis? Tātad viņš- nozadzis Airtona vārdu un viņa dokumentus?

Visu klātesošo skatieni pievērsās Maknebam, kam droši vien bija ienā­kušas prātā tādas pašas domas.

— Tas ir gandrīz vienīgais, ko var droši konstatēt šai tumšajā lietā, — majors atbildēja savā allaž mierīgajā balsī. — Manuprāt, šo cilvēku pa­tiesi sauc par Airtonu. Bens Džoiss ir tikai viņa iesauka. Bez šaubām, viņš pazīst Hariju Grantu un strādājis par bocmani uz «Britānijas». Par to- liecina daudzie Airtona pieminētie sīkumi, kā arī katordznieku saruna, kuru nupat jums atstāstīju. Nemaldīsimies tukšu minējumu džungļos urc aprobežosimies ar konstatējumu, ka Bens Džoiss ir Airtons, tāpat kā Air­tons ir Bens Džoiss, vārdu sakot, ka «Britānijas» matrozis kļuvis par izbē­gušo katordznieku barvedi.

Makneba pieņēmums neizraisīja nekādus iebildumus.

— Bet vai tagad, — Glenervens sacīja, — jūs nevarētu mums paskaid­rot, kādā veidā un kāpēc Harija Granta bocmanis nokļuvis Austrālijā?'

— Kādā veidā? To es nezinu, — majors atbildēja. — Arī policijai ne­kas vairāk nav zināms. Kāpēc? Arī uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Tas ir noslēpums, kas atklāsies vienīgi nākotnē.

— Policija pat nenojauš, ka Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona, — Džons Mengls piebilda.

— Jums taisnība, Džon, — majors atbildēja. — Sī ziņa droši vien palīdzētu policijai notvert noziedzniekus.

— Tātad šis nelaimīgais arī Pedija O'Mūra fermā bija ielavījies ar ļauniem nodomiem, — lēdija Helēna ieminējās.

— Par to nevar būt šaubu, — Maknebs atbildēja. — Viņš droši vien gatavoja Ira fermā kādu- noziegumu, kad negaidīti viņam pavērās daudz vilinošākas izredzes. Nejaušs gadījums lika mums sastapties. Viņš dzir­dēja Glenervena stāstu, uzzināja par kuģa bojā eju un, būdams pārdrošs cilvēks, tūdaļ nolēma to izmantot savā labā. Tika noorganizēta ekspedī­cija. Pie Vimeras Bens Džoiss sazinājās ar vienu no saviem ļaudīm, kalēju no Blekpointas, un viņi abi parūpējās, lai mūsu ekspedīcija atstātu labi saskatāmas pēdas. Katordznieku banda mums sekoja. Ar indīga auga palīdzību Bens Džoiss pamazām nobendēja mūsu vēršus un zirgus. Kad īstais brīdis bija pienācis, viņš ieveda mūs Snouvijas purvā un nodeva katordznieku bandai, kuras vadonis ir pats.

Par Benu Džoisu viss bija pateikts. Majors parādīja viņa noziedzīgo rīcību, un tagad šis nelietis atklājās tāds, kāds viņš patiesībā bija: pār­drošs un bīstams noziedznieks. Viņa nolūki bija pilnīgi skaidri, un Gle- nervenam tagad vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam. Par laimi, atmas­kots laupītājs vairs nav tik bīstams kā nodevējs.

Taču pašreizējā situācija vedināja izdarīt visai drūmus secinājumus. Pagaidām par to neviens nedomāja. Vienīgi Mērija Granta, klausīdamās par pagātnes notikumiem, raudzījās nākotnē. Džons Mengls pirmais pa­manīja, ka viņa izskatās gaužām bāla un izmisusi. Viņš uzreiz saprata, kur kavējas jaunās meitenes domas.

— Mis Mērija! Mis Mērija! — viņš iesaucās. — Jūs raudat?

— Tu raudi, mīļais bērns? — lēdija Helēna pievērsās Mērijai.

— Mans tēvs! Mans tēvs! — meitene čukstēja.

Viņa nejaudāja vairāk ko sacīt. Taču prātā visiem pēkšņi iešāvās viena un tā pati doma. Visi saprata, kāpēc mis Mēriju māc tādas bēdas, kāpēc viņai acis pilnas asaru, kāpēc tēva vārds izlauzās viņai pār lūpām no pašiem sirds dziļumiem.

Airtona atmaskošana laupīja jebkuru cerību atrast Hariju Grantu. Lai ievilinātu Glenervenu kontinenta iekšienē, noziedznieks bija izdomājis pasaciņu par katastrofu. To skaidri pateica katordznieki, kuru sarunu Maknebs bija noklausījies. Nekad «Britānija» nebija uzskrējusi uz Tufolda līča zemūdens klintīm! Nekad Harijs Grants nebija spēris kāju uz Austrā­lijas zemes!

Jau otrreiz aplamais atrastā dokumenta tulkojums «Britānijas» meklē­tājus bija novirzījis pa nepareizu ceļu.

Kapteiņa Granta bērnu neremdināmo sāpju nomākti, ceļinieki drūmi klusēja. Kā lai tagad atrod mierinājuma vārdus, kas viestu cerības? Ro­berts raudāja, piekļāvies māsai. Paganels saērcināts purpināja:

— Ak, nelaimīgais dokumenti Cik smagu pārbaudījumu tu uzliec krietnu vīru galvām!

Un cienījamais ģeogrāfs, ne pa jokam pārskaities pats uz sevi, dauzīja pieri, itin kā gribēdams to sašķaidīt.

Glenervens tikmēr devās laukā pie Milredija un Vilsona, kuri stāvēja sardzē. Ieplakā starp mežmalu un upi valdīja dziļš klusums. Pie debesu velves nekustīgi karājās tumši mākoņi. Mēmā klusumā sastingušajā gaisā būtu tālu saklausāma pat visniecīgākā skaņa, taču dzirdams nebija itin nekas. Acīmredzot Bens Džoiss ar savu bandu bija aizgājis krietni tālu, pretējā gadījumā koku pazarēs tik bezrūpīgi nelidinātos putni, nemielotos tik mierīgi ar jaunajiem dzinumiem vairāki ķenguri, nebāztu laukā no krūmiem tik paļāvīgi savas galvas eirusu pāris. Tas viss liecināja, ka cil­vēka klātbūtne netraucē rāmo dabas mieru.

— Vai jūs neko neredzējāt un nedzirdējāt sardzes laikā? — Glener­vens noprasīja matrožiem.

— Itin neko, jūsu augstība, — Vilsons atbildēja. — Katordznieki droši vien atrodas vairākas jūdzes no šejienes.

— Kā redzams, viņu spēki bija pārāk mazi, lai uzbruktu mums, — Milredijs piemetināja. — Bens Džoiss droši vien devies vervēt jaunus palīgus starp izbēgušiem katordzniekiem, kas klejo Alpu piekalnē.

— Ļoti iespējams, Milredij, — Glenervens sacīja, — šie nelieši ir zaķpastalas. Viņi zina, ka mēs esam apbruņoti, turklāt labi apbruņoti. Varbūt viņi gaida nakti, lai uzbruktu mums tumsas aizsegā. Kad sāks krēslot, mums jābūt vēl modrākiem. Ak, ja mēs varētu atstāt šo purvaino ieplaku un turpināt ceļu uz piekrasti! Taču pārplūdusi up« aizsprosto ceļu. Es samaksātu tīrā zeltā par plostu, kas pārceltu mūs uz otru krastu.

— Kāpēc jūsu augstība neliek inums pagatavot šādu plostu? — Vilsons vaicāja. — Koku šeit, cik uziet.

— Nav vērts, Vilson, — Glenervens atbildēja. — Snouvija ir nevis upe, bet nepārvarama straume.

Sai brīdī pie Glenervena pienāca Džons Mengls, majors un Paganels. Viņi nupat kā atgriezās no Snouvijas. Pēc pēdējām lietusgāzēm ūdens līmenis bija cēlies vēl par vienu pēdu. Mutuļojošā straume, šķiet, bija līdzīga krācēm Amerikas upēs. Būtu neprāts doties pāri šai rēcošajai ūdens plūsmai, kuras virspuse griezās vienos virpuļos.

Džons Mengls paziņoja, ka pārcelties pāri upei nav iespējams.

— Tomēr mēs nevaram sēdēt rokas klēpī salikuši, — viņš piemeti­nāja. — Tas, ko mēs gribējām darīt pirms Airtona nodevības, tagad ir vēl nepieciešamāks nekā agrāk.

— Ko tu gribi sacīt, Džon?

— Es gribu sacīt, ka mums steidzīgi nepieciešama palīdzība un, tā kā doties uz Tufolda līci mēs nevaram, tad mums jādodas uz Melburnu. Viens zirgs mums vēl atlicis. Dodiet man to, milord, un es jāšu uz Melburnu.

— Tas ir pārāk bīstami, Džon, — Glenervens iebilda. — Nemaz jau nerunājot par to, cik grūti nojāt divi simti jūdzes pa nepazīstamu apvidu, kur visus ceļus un takas droši vien uzmana Bena Džoisa rokaspuiši.

— Es zinu, milord. Taču es zinu arī to, ka šāds stāvoklis nedrīkst tur­pināties. Airtons prasīja nedēļu, lai atvestu šurp «Dunkana» matrožus, bet es apņemos atgriezties Snouvijas krastos pēc sešām dienām. Vai jūsu augstība man dos šādu pavēli?

— Pirms Glenervens nav atbildējis, ļaujiet man izteikt kādu apsvē­rumu, — sarunā iejaucās Paganels. — Uz Melburnu tiešām ir jādodas, bet es iebilstu, ka šādām briesmām tiktu pakļauts Džons Mengls. Viņš ir «Dunkana» kapteinis un tāpēc nedrīkst riskēt. Viņa vietā došos es.

— Labi sacīts! — majors iesaucās. — Bet kāpēc uz Melburnu jādodas tieši jums?

— Vai tad mēs vairs nekam nederam? — iesaucās Milredijs un Vil­sons.

— Vai jūs domājat, ka man būtu par grūtu norikšot divi simti jūdzes zirga mugurā? — Maknebs sacīja.

— Dārgie draugi, — beidzot ierunājās Glenervens, — tā kā vienam no mums jādodas uz Melburnu, tad vilksim labāk lozes. Paganel, uzrakstiet mūsu vārdus …

— Tikai ne jūsējo, milord, — Džons Mengls sacīja.

— Kāpēc? — Glenervens attrauca.

— Jūs nedrīkstat atstāt lēdiju Helēnu, arī jūsu brūce nav aizdzijusi.

— Glenerven, jūs nedrīkstat pamest ekspedīciju! — Paganels iesaucās.

— Es arī esmu pret to, — majors paziņoja. — Jūsu vieta, Edvard, ir šeit, jūs nedrīkstat doties prom.

— Uzdevums ir bīstams, un es negribu, ka manā vietā riskē kāds cits, — Glenervens iebilda. — Rakstiet, Paganel, lai mans vārds ir kopā ar manu biedru vārdiem, un lai dievs dod, ka loze kristu man!

So vēlēšanos vajadzēja ievērot. Glenervena vārdu pievienoja pārējiem. Sākās lozēšana, un loze krita Milredijam. Brašais matrozis aiz prieka no­kliedza «urā!».

— Milord, esmu gatavs doties ceļā, — viņš sacīja.

Paspiedis Milredijam roku, Glenervens devās uz ratiem. Majors un Džons Mengls palika sardzē.

Lēdijai Helēnai tūliņ tika paziņots lēmums sūtīt ziņnesi uz Melburnu, kā arī tas, kam kritusi loze. Viņa sacīja Milredijam vārdus, kas aizkusti­nāja krietno jūrnieku līdz sirds dziļumiem. Visi zināja, ka Milredijs ir drosmīgs, gudrs un nenogurdināms spēkavīrs, un, protams, neko labāku liktenis nevarēja izvēlēties.

Milredijam vajadzēja doties ceļā pulksten astoņos, tūlīt pēc īsā Austrā­lijas mijkrēšļa. Vilsons uzņēmās sagatavot ceļam zirgu. Viņam ienāca prātā noņemt nodevīgo kreisās kājas pakavu un aizstāt to ar iepriekšējā naktī nosprāgušā zirga pakavu. Katordznieki vairs nevarēs izsekot Milre- dija pēdām, nedz arī dzīties viņam pakaļ, būdami bez zirgiem.

Kamēr Vilsons darbojās ap zirgu, Glenervens sacerēja vēstuli Tomam Ostinam. Tā kā viņam bija ievainota roka, rakstīšanu viņš uzticēja Paga- nelam. Zinātnieka prātus nodarbināja kāda uzmācīga ideja, un viņš, šķiet, nemanīja to, kas notiek viņam apkārt. Visu šo satraucošo notikumu laikā Paganels domāja tikai par vienu — par nepareizi atšifrēto dokumentu. Viņš visādi pārstatīja vārdus, pūlēdamies izdabūt no tiem jaunu jēgu, un grima aizvien dziļāk šai dažādo skaidrojumu mudžeklī.

Zinātnieks, protams, nedzirdēja Glenervena lūgumu, un lordam vaja­dzēja to atkārtot.

— Ā, lieliski! Esmu jūsu rīcībā, — Paganels atsaucās.

To sacīdams, viņš automātiski sameklēja savu piezīmju grāmatiņu un izrāva no tās baltu lapu. Pēc tam paņēma zīmuli un gatavojās rakstīša­nai. Glenervens sāka diktēt šādu tekstu:

— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un doties ar «Dunkanu»…»

Paganels beidza rakstīt pēdējo vārdu, kad viņa skatiens nejauši apstā­jās pie zemē nomestā «Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numura. Avīze bija tā salocīta, ka no tās nosaukuma bija redzamas tikai divas pēdējās zilbes. Paganela zīmulis apstājās, un ģeogrāfs, šķiet, pilnīgf aiz­mirsa Glenervenu, viņa vēstuli un to, ko viņam diktēja.

— Paganel! — Glenervens uzsauca.

— Ak! — ģeogrāfs attapās.

— Kas jums kaiš? — majors noprasīja.

— Nekas, nekas! — Paganels nomurmināja.

Pēc tam viņš sāka klusi murmināt: — Alatid! alatid! aland!

Te pēkšņi ģeogrāfs pietrūkās kājās un satvēra avīzi. Viņš vicināja to rokā, pūlēdamies apvaldīt vārdus, kas lauzās viņam pār lūpām.

Lēdija Helēna, Mērija, Roberts un Glenervens pārsteigti raudzījās uz ģeogrāfu, nevarēdami saprast, kas izraisījis šādu satraukumu. Paganels atgādināja cilvēku, kas pēkšņi sajucis prātā. Taču nervu uzbudinājums neturpinājās ilgi. Zinātnieks pamazām nomierinājās. Priecīgais spīdums viņa acīs apdzisa. Viņš apsēdās agrākajā vietā un mierīgi sacīja:

— Esmu jūsu rīcībā, milord.

Glenervens atsāka diktēt vēstuli, kura galīgā veidā skanēja šādi:

— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un doties ar «Dun- kanu» uz trīsdesmit septīto platuma grādu Austrālijas austrumu pie­krastē.»

— Austrālijas? — Paganels pārjautāja. — Ak jā, Austrālijas!

Pabeidzis vēstuli, ģeogrāfs deva to parakstīt Glenervenam, kas, par

spīti ievainojumam, kaut kā izpildīja šo formalitāti. Pēc tam aploksne tika aizlīmēta un aizzīmogota. Paganels, vēl aizvien satraukts, drebošu roku uzrakstīja adresi:

Tomam Ostinam, jahtas «Dunkans» kapteiņa pailgam, Melburnā.

Pēc tam Paganels izkāpa no ratiem, žestikulēdams un atkārtodams ne­saprotamus vārdus:

— Aland! Aland! Zealand!

XXI nodala Četras mokpilnas dienas

Dienas otrā puse pagāja bez starpgadījumiem. Milredija ceļojumam viss bija sagatavots. Brašais matrozis jutās laimīgs, ka var pierādīt viņa augstībai savu uzticību.

Paganels bija atguvis aukstasinību un atkal izturējās kā parasti. Tiesa, zinātnieka izskats liecināja, ka viņa prātu kaut kas nemitīgi nodarbina, taču viņš acīmredzot bija nolēmis savas domas nevienam neizpaust. Viņam droši vien bija nopietns iemesls tā rīkoties, jo majors bija dzirdējis viņu murminām, itin kā cīnoties ar sevi:

«Nē, nē! Viņi man neticēs! Un kāpēc tas būtu jādara? Ir jau arī par vēlu!»

Pieņēmis šādu lēmumu, Paganels devās pie Milredija un parādīja viņam uz kartes ceļu, pa kuru vajadzēja jāt, lai sasniegtu Melburnu. Visas stigas un takas līdzenumā izved uz Laknovas ceļa. Šis ceļš aizstiepjas taisni uz dienvidiem līdz pašai piekrastei, kur strauji pagriežas virzienā uz Melburnu. Ģeogrāfs ieteica Milredijam nekur nenogriezties no lielceļa un nemēģināt jāt taisni caur nepazīstamo apvidu. Nekas nevarēja būt vienkāršāks. Apmaldīties Milredijs nevarēja.

Briesmas draudēja vienīgi dažu jūdžu attālumā no nometnes, kur droši vien bija noslēpies Bens Džoiss ar savu bandu. Ticis pāri šai bīstamai jos­lai, Milredijs varēja būt drošs, ka laupītāji viņu vairs nepanāks un viņš sekmīgi izpildīs svarīgo uzdevumu.

Pulksten sešos ceļinieki paēda pusdienas. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Telts vairs nedeva nekādu pajumu, un visi meklēja glābiņu ratos. Tā bija droša patvertne. Iestiguši mālos, rati tajos turējās kā labi nocietināts forts. Šī cietokšņa arsenālā bija septiņas karabīnes un septiņi revolveri, kas deva iespēju izturēt diezgan ilgu aplenkumu, jo netrūka nedz munīcijas, nedz pārtikas krājumu. Turklāt varēja cerēt, ka pēc sešām dienām «Dunkans» izmetīs enkuru Tufolda līcī. Vēl pēc divdesmit četrām stundām jahtas ap­kalpe būs sasniegusi Snouvijas upes pretējo krastu, un, ja arī pārcelties ,pār upi vēl nebūs iespējams, katordznieku banda katrā ziņā būs spiesta at­kāpties pārspēka priekšā. Taču vispirms Milredijam vajadzēja sekmīgi izpildīt bīstamo misiju.

Pulksten astoņos vakarā iestājās pilnīga tumsa. Bija laiks doties ceļā. Vilsons atveda Milredijam apseglotu zirgu. Zirga kājas piesardzības dēļ bija aptītas ar lupatām, lai neceltos nekāds troksnis. Zirgs izskatījās no­vārdzis, lai gan tieši no viņa izturības un kāju žigluma bija atkarīgs visu ceļinieku glābiņš. Majors ieteica Milredijam pasaudzēt zirgu, tiklīdz no­ziedznieki vairs nevarēs viņu panākt. Labāk pavadīt ceļā pusi dienas ilgāk, toties droši sasniegt galamērķi.

Džons Mengls iedeva matrozim revolveri, kuru viņš nupat bija rūpīgi •pielādējis. Tas varēja būt draudīgs ierocis bezbailīga cilvēka rokās, jo seši šāvieni, sekodami cits citam dažās sekundēs, viegli vien attīrītu laupītāju ieņemto ceļu.

Milredijs uzlēca zirgam mugurā.

— Te būs vēstule, kas tev jānodod Tomam Ostinam, — Glenervens ■sacīja.-—Viņš nedrīkst kavēties nevienu stundu. Lai tūlīt brauc uz Tufolda līci un, ja mēs tur neesam, jo, iespējams, vēl nebūsim pārcēlušies pāri Snouvijai, lai nekavējoties steidzas mums palīgā. Bet tagad, krietnais mat­rozi, dodies ceļā, un lai dievs tevi sargā!

Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta, visi cieši paspieda Milredi­jam roku. Doties melnā un lietainā naktī tālā ceļā, kur uz katra soļa draud briesmas, cauri neizpētītiem tuksneša plašumiem — tas liktu nodrebēt šausmās daudzām sirdīm, kas nav tik drosmīgas kā brašā matroža sirds.

— Ardievu, milord, — Milredijs noteica mierīgā balsī un aizjāja pa stigu, kas veda gar meža malu. Drīz vien matrozis izgaisa skatienam.

Vēja brāzmas kļuva aizvien niknākas. Eikaliptu augstie zari sitās tumsā cits pret citu ar dobju troksni. Brīžam varēja dzirdēt, kā sausie zari nolūst un krīt uz atmiekšķētās zemes. Ne viens vien milzu koks, kurā vairs nebija dzīvības sulu, bet kurš līdz pat šim laikam tomēr bija turējies, no­gāzās šai brāzmainajā negaisā. Vēja gaudas jaucās kopā ar lūstošo koku brākšķiem un Snouvijas ūdeņu drūmo rēkoņu. Biezie mākoņi, kurus vējš- dzina uz austrumiem, klājās turpat vai pār zemi kā tvaika mutuļi. Melnā tumsa darīja drausmo nakti vēl šaušalīgāku.

Pēc Milredija aizjāšanas ceļinieki patvērās ratos. Lēdija Helēna, Mē­rija Granta, Glenervens un Paganels iekārtojās priekšējā nodalījumā, kas bija cieši noslēdzams. Otrajā nodalījumā pajumti bija atraduši Olbinets, Vilsons un Roberts. Majors un Džons Mengls stāvēja sardzē. Sī piesar­dzība bija vajadzīga, jo laupītāju uzbrukumu varēja sagaidīt kuru katru brīdi.

Abi uzticamie sargi stāvēja savā postenī un filozofiskā mierā pacieta vēja un lietus brāzmas, kas cirtās tieši sejā. Viņi urbās ar skatienu mel­najā tumsā, kas bija tik izdevīga laupītāju uzbrukumam, jo auss nevarēja neko saklausīt vētras troksnī, kur jaucās kopā vēja gaudas, zaru krakšķi, krītošu koku blaukšķi un trakojošo ūdeņu rēkoņa.

Tomēr reizumis apdullinošajā troksnī iestājās īsi klusuma mirkļi. Vējš pierima, itin kā gribēdams atvilkt elpu. Vienīgi Snouvija dobji šalca aiz nekustīgajām niedrēm un melnās gurnijkoku sienas. Sais atelpas mirkļos klusums likās vēl dziļāks. Majors un Džons Mengls tad klausījās, cik vē­rīgi vien varēdami.

Kādā no klusuma brīžiem līdz viņu dzirdei nonāca griezīgs svilpiens. Džons Mengls steidzīgi piegāja pie majora.

— Vai dzirdējāt? — viņš jautāja.

— Jā, — Maknebs atbildēja. — Kas tas varētu būt: cilvēks vai dzīv­nieks?

— Cilvēks, — Džons Mengls atbildēja.

Abi sargi saspringti ieklausījās. Pēkšņi atkal atskanēja tas pats neiz­protamais svilpiens un tūlīt pēc tam šāvienam līdzīga skaņa, taču tik tikko sadzirdama, jo vētra atsāka trakot ar jaunu sparu. Maknebs un Džons Mengls, nevarēdami sadzirdēt viens otru, devās aizvējā aiz ratiem.

Šai brīdī pacēlās kulbas ādai aizklājs — un Glenervens iznāca laukā pie abiem sargiem. Arī viņš bija dzirdējis draudīgo svilpienu un šāvienu, kas atbalsojās zem kulbas jumta.

— No kuras puses nāca skaņas? — viņš jautāja.

— No turienes, — Džons Mengls norādīja uz tumsā tīto stigu, pa kuru bija aizjājis Milredijs.

— Cik tālu tas varēja būt?

— Skaņas nāca pa vējam, droši vien vismaz trīs jūdzes no šejienes, — Džons Mengls atbildēja.

— Ejam! — Glenervens noteica, uzmezdams plecā karabīni.

— Nekur mēs neiesim, — majors attrauca. — Tie ir slazdi, lai aizvili­nātu mūs prom no ratiem.

— Ja nu Milrediju trāpījusi neliešu lode? — Glenervens neatlaidās, satverdams Maknebu aiz rokas.

— To mēs uzzināsim rīt, — majors aukstasinīgi atbildēja, cieši nolē­mis atturēt Glenervenu no neapdomīgā soja.

— Jūs nedrīkstat atstāt nometni, milord, — Džons Mengls teica. — Es iešu viens pats.

— Arī jums nav jāiet, — Maknebs enerģiski iebilda. — Vai tiešām jūs gribat, lai mūs apslaktē pa vienam, lai mēs saskaldām savus spēkus, lai nokļūstam ļaundaru rokās? Ja Milredijs kritis viņiem par upuri, tad. kāpēc šai nelaimei lai sekotu vēl viena nelaime? Milredijs devās ceļā tāpēc, ka izvilka liktenīgo lozi. Ja liktenis būtu izraudzījies mani, es dotos ceļā tā­pat kā viņš, turklāt nelūgtu un negaidītu nekādu palīdzību.

Atturēdams Glenervenu un Džonu Menglu, majors rīkojās pareizi.no visiem viedokļiem. Meklēt matrozi piķa melnā naktī mežā, kur no visām pusēm uzglūn noziedznieki, būtu bijis neprāts, turklāt gluži veltīgs ne­prāts. Glenervena rīcībā bija pārlieku maz vīru, lai riskētu vēl ar kādu dzīvību.

Tomēr Glenervens acīmredzot negribēja piekrist šiem apsvērumiem. Viņa roka žņaudzīja karabīni. Viņš soļoja šurpu turpu gar ratiem, ieklau­sīdamies visniecīgākajā troksnītī, urbdamies ar skatienu draudīgajā nakts melnumā. Viņu tirdīja doma, ka viens no viņa ļaudīm kaut kur guļ, nāvīgi ievainots, atstāts likteņa varā, un veltīgi sauc palīgā tos, kuru labā viņš nesis upuri. Maknebs nebija pārliecināts, ka viņam izdosies brālēnu aiztu­rēt, ka Glenervens, sekodams savai sirdsbalsij, nemetīsies Benam Džoisam pa šāvienam.

— Edvard, — viņš teica, — nomierinieties. Uzklausiet draugu. Pado­mājiet par lēdiju Helēnu, par Mēriju Grantu, par visiem tiem, kas paliek šeit. Un kurp jūs gribat doties? Kur meklēt Milrediju? Ja katordzniekr viņam uzbrukuši, tas noticis ne tuvāk par divām jūdzēm no šejienes. Uz. kāda ceļa? Pa kādu stigu turp aizkļūt?

Šai mirklī, itin kā atbildēdams majoram, atskanēja izmisuma pilns sauciens.

— Vai dzirdat? — Glenervens sacīja.

Sauciens nāca no tās pašas puses, kur bija nodārdējis šāviens, nepilnu ceturtdaļjūdzi no apmetnes. Atgrūdis Maknebu, Glenervens jau skrēja pa stigu, kad trīssimt soļus no ratiem gluži skaidri atskanēja:

— Palīgā! Palīgā!

Tā bija sāpju un izmisuma pilna balss. Džons Mengls un majors metās uz balss pusi.

Drīz vien viņi ieraudzīja cilvēku, kas vilkās uz priekšu, žēli vaidēdams.

Tas bija Milredijs, ievainots, vairs tikko dzīvs. Kad biedri pacēla mat­rozi, viņi juta, ka rokas mirkst asinīs.

Lietus aizvien pieņēmās, un vējš ārdījās mirušo koku galotnēs. Cīnīda­mies ar vētras brāzmām, Glenervens, majors un Džons Mengls nesa Mil­rediju uz ratiem.

Kad biedri ienesa Milrediju, visi piecēlās kājās. Paganels, Roberts, Vil­sons un Olbinets atstāja ratus, bet lēdija Helēna atvēlēja nabaga Milredi­jam savu nodalījumu. Majors novilka matrozim lietū un asinīs izmirkušo blūzi. Atklājās asiņojoša brūce. Tas bija dunča dūriens labajos sānos.

Maknebs ar ievingrinātu roku pārsēja ievainojumu. Vai duncis bija skāris iekšējos orgānus, to konstatēt viņš nevarēja. No brūces aumaļām plūda asinis. Ievainotā bālums un nespēks liecināja, ka ievainojums gau­žām bīstams. Vispirms apmazgājis brūci ar tīru ūdeni, majors uzlika uz tās ciešu posās tamponu un vairākas kārtas šarpijas, pēc tam ievainojumu cieši apsaitēja. Tādējādi asiņošanu izdevās apstādināt. Milredijs tika no­guldīts uz veselajiem sāniem, galva un krūtis paceltas augstāk, un lēdija Helēna iedeva viņam dažus malkus ūdens.

Nogulējis nekustīgi apmēram ceturtdaļstundu, ievainotais sakustējās. Viņa acis pavērās. Lūpas čukstēja kaut kādus vārdus. Majors noliecās un sadzirdēja, ka matrozis murmina:

— Milord … vēstule .. Bens Džoiss …

Majors skaļi atkārtoja šos vārdus un jautājoši uzlūkoja klātesošos. Ko Milredijs gribēja sacīt? Kāpēc Bens Džoiss uzbrucis matrozim? Vai tiešām vienīgi tāpēc, lai viņš nokļūtu uz «Dunkana»? Vēstule…

Glenervens pārmeklēja Milredija kabatas. Tomam Ostinam adresētās vēstules tur vairs nebija!

Nakts pagāja mokošā nemierā. Visi baidījās, ka ievainotais kuru katru mirkli var nomirt. Viņš dega drudža karstumos. Lēdija Helēna un Mērija Granta, gluži kā žēlsirdīgās māsas, neatgāja no viņa ne soli. šķiet, neviens slimnieks nebija kopts ar tādu rūpību un iejūtību.

Atausa diena. Lietus bija mitējies, pie debesīm vēl aizvien vēlās smagi mākoņi. Zemi klāja zaru salaužas. Lietus atmiekšķētais māls bija kļuvis vēl staignāks. Rati gan dziļāk vairs nevarēja iestigt, taču piekļūt tiem klāt bija grūtāk.

Džons Mengls, Paganels un Glenervens rīta agrumā devās izlūkot tu­vāko apkārtni. Viņi gāja pa stigu, uz kuras vēl melnoja asins traipi. Ne­kas neliecināja par Bena Džoisa un viņa bandas klātbūtni. Viņi aizgāja līdz vietai, kur bija noticis uzbrukums. Zemē gulēja divi līķi, divi laupītāji, ko bija ķērušas Milredija lodes. Viens no viņiem bija Blekpointas kalējs. Viņa nāves izkropļotā seja izskatījās atbaidoša.

Tālāk Glenervens vairs negāja. Piesardzība liedza to darīt. Viņi atgrie­zās pie ratiem, pagalam norūpējušies par bezcerīgo stāvokli.

— Par jaunu ziņneša sūtīšanu uz Melburnu nav pat ko domāt, — viņš sacīja.

— Un tomēr tas ir jādara, milord, — Džons Mengls atsaucās. — Es lūkošu tikt cauri tur, kur mans matrozis cieta neveiksmi.

— Nē, Džon, tev nav pat zirga, ar ko nojāt šīs divi simti jūdzes.

Patiesi, Milredija zirgs, vienīgais, kas bija palicis dzīvs, neatgriezās.

Vai slepkavas to būtu nošāvuši? Vai arī tas satracināts auļo kaut kur tuksnesī? Varbūt katordznieki to notvēruši un piesavinājušies?

— Lai būtu kā būdams, — Glenervens sacīja, — mēs vairs nešķirsi­mies. Nogaidīsim šeit nedēļu, divas nedēļas, kamēr ūdens Snouvijā nokri- tīsies. Pēc tam palēnām aizkļūsim līdz Tufolda līcim, no kurienes būs daudz vieglāk nosūtīt «Dunkanam» pavēli doties uz austrumu piekrasti.

— Tas ir vienīgais, ko mēs varam darīt, — Paganels piekrita.

— Tātad, dārgie draugi, — Glenervens turpināja, — mēs nešķirsimies. Pārāk lielam riskam sevi pakļauj cilvēks, kas uzdrošinās viens pats doties tuksnesī, kur klaiņo laupītāji. Lai dievs glābj nabaga matrozi un sargā mūs pašus!

Glenervens rīkojās pareizi, gan atteikdamies no jauna mēģinājuma sū­tīt ziņnesi uz Melburnu, gan pieņemdams lēmumu pacietīgi nogaidīt Snou­vijas krastā ūdens līmeņa krišanos. Viņi taču atrodas vairs tikai kādas trīsdesmit piecas jūdzes no Deligitas, no pirmās Jaunās Dienvidvelsas ro- bežpilsētas, kur viņi varēs sagādāt transporta līdzekļus, lai nokļūtu līdz

Tufolda līcim. No turienes viņi sūtīs uz Melburnu «Dunkanam» pavēli pa telegrāfu.

'šie pasākumi bija saprātīgi, taču tika pieņemti pārāk vēlu. Cik daudz nelaimju gan būtu gājis secen, nemaz jau nerunājot par nāvīgo ievaino­jumu, ja Glenervens nebūtu sūtījis Milrediju pa Laknovas ceļu!

Atgriezies nometnē, Glenervens redzēja, ka viņa biedri vairs nav tik ļoti nomākti. Viņi, šķiet, bija atguvuši cerības.

•— Viņam ir labāk! Viņam ir labāk! — Roberts sauca, skriedams pretī lordam Glenervenam.

— Vai Milredijam?

— Jā, Edvard, — lēdija Helēna atbildēja. — Krīze ir pāri. Majors ir gluži mierīgs. Mūsu matrozis dzīvos.

'— Kur ir Maknebs? — Glenervens vaicāja.

— Pie slimnieka gultas. Milredijs gribēja ar viņu runāt. Nevajag viņus traucēt.

Patiesi kopš stundas ievainotais bija nācis pie samaņas un drudzis pie- rimies. Kaut cik atguvies, Milredijs tūdaļ lūdza pasaukt lordu Glenervenu vai arī,, ja viņa nebūtu, majoru. Redzēdams, cik vārgs vēl ir slimnieks,. Maknebs gribēja aizliegt viņam runāt, taču Milredijs tik enerģiski piepra­sīja sarunu, ka majoram bija vien jāpiekāpjas.

Kad ieradās Glenervens, saruna jau bija turpinājusies vairākas minū­tes. Neatlika nekas cits kā gaidīt Makneba ziņojumu.

Drīz vien kulbas aizklājs pašķīrās — un majors iznāca laukā. Viņš de­vās uz telti zem gumijkokiem, kur draugi viņu gaidīja. Parasti tik mierīgā majora seja šķita drūma un norūpējusies. Kad viņa skatiens pievērsās lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai, tajā bija lasāmas dziļas skumjas.

Glenervens iztaujāja majoru, kurš tūdaļ pastāstīja, ko bija uzzinājis- no ievainotā.

Atstājis nometni, Milredijs jājis pa Paganela norādīto taku. Viņš stei­dzies, cik nu vien melnajā nakts tumsā bijis iespējams. Kā viņam pašam licies, viņš nojājis jau apmēram divas jūdzes, kad pēkšņi vairāki vīri — šķiet, kādi pieci — metušies zirgam pie galvas. Zirgs saslējies pakaļkājās. Milredijs izrāvis revolveri un atklājis uguni. Kā viņam šķitis, divi uzbru­cēji nogāzušies gar zemi. Šāvienu uguns uzliesmojumos viņš pazinis Benu Džoisu. Vairāk neko Milredijs nav redzējis. Viņš nav paguvis izšaut visas revolverī ielādētās lodes. Spēcīgs dūriens labajos sānos izsitis viņu no> segliem.

Taču samaņu viņš vēl nebija zaudējis. Slepkavas nodomājuši, ka mat­rozis beigts. Viņš jutis, ka viņu pārmeklē. Pēc tam dzirdējis šādu sarunu..

Kādi pieci viri metas zirgam pie galvas.

«Seit ir vēstule!» viens no noziedzniekiem sacījis. — «Dod to šurp!» Bens Džoiss atsaucies. «Tagad «Dunkans» ir mūsu rokās!»

Dzirdot šos vārdus, pār Glenervena lūpām izlauzās kliedziens. Maknebs turpināja:

— «Bet tagad ķeriet ciet zirgu!» Bens Džoiss izrīkojis*. «Pēc divām die­nām es būšu uz «Dunkana», pēc sešām — Tufolda līcī. Tur mēs satiksi­mies. Milorda ļaudis tad vēl mirks Snouvijas purvos. Jūs šķērsojiet upi pa

Kemplpīras tiltu, pēc tam dodieties taisnā ceļā uz piekrasti un tur gaidiet mani. Gan es atradīšu iespēju, kā dabūt jūs uz kuģa. Kad būsim sametuši komandu jūrā, ar tādu kuģi kā «Dunkans» mēs kļūsim Indijas okeāna valdnieki.» — «Lai dzīvo Bens Džoiss!» katordznieki aurojuši. Tobrīd at­vests Milredija zirgs, Bens Džoiss uzlēcis tam mugurā un aizaulekšojis pa Laknovas ceļu, bet viņa banda devusies dienvidaustrumu virzienā uz Snou­vijas krastu. Milredijs, lai cik smagi ievainots, tomēr atradis sevī spēkus un aizvilcies uz vietu netālu no nometnes, kur mēs viņu atradām gandrīz bez dzīvības. Lūk, ko pastāstīja Milredijs, — Maknebs pabeidza. — Tagad jūs saprotat, kāpēc drošsirdīgais matrozis tik ļoti gribēja runāt.

Makneba stāsts Glenervenam un viņa biedriem lika šausmās nodrebēt.

— Pirāti! Pirāti! — Glenervens iesaucās. — Viņi apslaktēs kuģa ko­mandu! Mans «Dunkans» nonāks laupītāju rokās!

— Protams, — Maknebs atsaucās. — Bens Džoiss uzbruks kuģa komandai negaidīti un tad …

— Tātad mums jānokļūst piekrastē pirms šiem neliešiem! — Paganels secināja.

— Bet kā mēs tiksim pāri Snouvijai? — Vilsons jautāja.

— Tāpat kā viņi, — Glenervens atbildēja. — Viņi pāries upi pa Kempl­pīras tiltu, to pašu darīsim arī mēs.

— Bet kas būs ar Milrediju? — lēdija Helēna ieprasījās.

— Mēs viņu nesīsim! Visi vīrieši pēc kārtas! Nedrīkst pieļaut, ka mana neaizsargātā komanda nokļūtu Bena Džoisa bandas ķetnās.

Šķērsot Snouviju pa Kemplpīras tiltu bija iespējams, lai gan šis plāns bija saistīts ar risku. Katordznieki varēja nogriezt pieeju tiltam. Viņi būs vismaz trīsdesmit pret septiņiem Glenervena vīriem! Taču ir brīži, kad ne­vajag rēķināt pretinieka spēkus, bet jādodas tikai uz priekšu.

— Milord, — Džons Mengls sacīja, — pirms speram riskanto soli un dodamies pāri Kemplpīras tiltam, būtu saprātīgi to vispirms izlūkot. Es uzņemšos šo pienākumu.

— Es eju kopā ar jums, — Paganels paziņoja.

Priekšlikums tika pieņemts, un Džons Mengls un Paganels tūdaļ sāka posties ceļā. Viņiem vajadzēja doties lejup pa Snouvijas krastu līdz vietai, kur atradās Bena Džoisa pieminētais tilts. Turklāt doties tā, lai viņus ne­pamanītu katordznieki, kas droši vien uzmanīja upes krastus.

Un tā abi drosmīgie ceļinieki, labi apbruņoti un paņēmuši līdz pārtiku, devās ceļā un drīz vien nozuda krastmalas meldrājā.

Nometnē palikušie gaidīja viņus visu dienu. Pienāca vakars, bet izlūki .aizvien vēl nebija pārnākuši. Nometnē jau sāka uztraukties.

Beidzot ap pulksten vienpadsmitiem Vilsons ziņoja par izlūku tuvoša­nos. Paganels un Džons Mengls atgriezās pagalam noguruši pēc desmit jūdžu garā pārgājiena.

— Kā ar tiltu? Vai tāds vispār ir? — Glenervens jautāja, steigdamies viņiem pretī.

— Jā, liānu tilts, — Džons Mengls atbildēja. — Katordznieki tiešām pārgāja tam pāri, bet…

— Bet… — Glenervens steidzināja, nojauzdams jaunu nelaimi.

— Pārgājuši pāri tiltam, viņi to nodedzināja! — Paganels atbildēja.