KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XI nodaļa BĒRKS UN STJUARTS

Atlikušā dienas daļa tika veltīta sarunām un pastaigām. Ceļinieki klai­ņoja pa Vimeras krastiem, tērzēdami un jūsmodami par krāšņo dabu. Melnās dzērves un ibisi, cilvēkiem tuvojoties, ar skaļiem ķērcieniem laidās prom. Atlasa putns patvērās savvaļas vīģeskoka augšējos zaros, vālodzes, čaukstītes un stērstes iespurdza starp varenajiem liliju stublājiem, zivju dzeņi pārtrauca kārtējo zveju, vienīgi civilizētākā papagaiļu saime — blue-mountain, kas zaigoja visās varavīksnes krāsās, mazais rošils ar purpursārtu galvu un dzeltenām krūtīm un lori ar sarkanām un zilām spalvām — turpināja apdullinošo tērgāšanu ziedošo gumijkoku galotnēs.

Brīžam atpūzdamies zālienā pie čalojošiem ūdeņiem, brīžam klīzdami pa mimozu birztalām, ceļinieki līdz pat saulrietam apbrīnoja jauko dabu. Nakts, kas iestājās pēc īsa mijkrēšļa, pārsteidza viņus pusjūdzi no nomet­nes. Viņi gāja, vadīdamies nevis pēc Polārzvaigznes, kas Dienvidu pus­lodē nav redzama, bet gan pēc Dienvidu Krusta, kas mirdzēja tieši vidū starp horizontu un zenītu.

Misters Olbinets jau bija uzklājis teltī vakariņu galdu. Visi sēdās klāt. Vislielāko piekrišanu izpelnījās papagaiļu ragū, ko stjuarts bija pagata­vojis no Vilsona nošautajiem putniem.

Pēc vakariņām visiem gribējās atrast kādu iemeslu, lai nevajadzētu tūlīt doties pie miera šai brīnumainajā naktī. Uzminēdama visu klātesošo vēlēšanos, lēdija Helēna palūdza Paganelu pastāstīt par izcilajiem Aus­trālijas pētniekiem, jo to ģeogrāfs jau sen bija solījis.

Paganels nelika ilgi lūgties. Viņa klausītāji atlaidās zem kādas vare­nas banksijas. Cigāru dūmi drīz vien pacēlās līdz tumsā gaistošajai lapot­nei, un ģeogrāfs, paļaudamies uz neizsmeļamo atmiņu, tūdaļ sāka stāstīt:

— Dārgie draugi, jūs droši vien atceraties un majors jau nu katrā ziņā nebūs aizmirsis to ceļotāju vārdus, par kuriem jums stāstīju, kad mēs vēl bijām uz «Dunkana». No visiem, kas mēģināja iekļūt kontinenta iek­šienē, vienīgi četriem izdevās šķērsot Austrāliju no dienvidiem uz zieme­ļiem vai arī no ziemeļiem uz dienvidiem. To izdarīja Bērks 1860. un 1861. gadā, Makinlejs 1861. un 1862. gadā, Lensboro 1862. gadā un Stjuarts tāpat 1862. gadā. Par Makinleju un Lensboro nav daudz ko stās­tīt. Pirmais veica ceļu no Adelaidas līdz Karpentārija līcim, otrais — no Karpentārija līča līdz Melburnai. Abus sūtīja Austrālijas organizācijas meklēt Bērku, kurš bija pazudis un kuram vairs nebija lemts atgriezties.

Bērks un Stjuarts ir drosmīgākie Austrālijas pētnieki, par kuriem tū­daļ jums stāstīšu bez kādiem gariem ievadiem.

1860. gada 20. augustā Melburnas Karaliskā Ģeogrāfijas biedrība sū­tīja ekspedīciju, kuru vadīja bijušais īru virsnieks, kādreizējais Kāslmenas policijas inspektors Roberts O'Hara Bērks. Viņam līdzi devās vienpadsmit vīri: Viljams Džons Vilss, jauns, talantīgs astronoms, ārsts Beklers, botā­niķis Grejs, jauns Indijas armijas virsnieks Kings, tad vēl Lendels, Brage un vairāki sipaji[32]. divdesmit pieci zirgi un tikpat daudz kamieļu nesa uz savām mugurām ceļotājus, viņu bagāžu un pārtikas krājumus astoņpadsmit

Nakts pārsteidza viņus pusjudzi no nometnes.

mēnešiem. Ekspedīcijas galamērķis bija Karpentārija līcis kontinenta zie­meļu piekrastē, sākumā bija paredzēts virzīties gar Kūpera upi. Bez grū­tībām šķērsojusi Marejas un Dārlingas upes, ekspedīcija sasniedza Menin- disas stansiju uz koloniju robežas.

Šeit ceļotāji konstatēja, ka lielā bagāža viņus pārāk apgrūtina. Šis apstāklis un turklāt vēl Bērka paskarbais raksturs izraisīja nesaskaņas starp ekspedīcijas vadītājiem. Lendels, kas pārzināja kamieļus, atdalījās no ekspedīcijas kopā ar vairākiem indiešu dzinējiem un devās atpakaļ uz Dārlingas krastiem. Bērks turpināja aizsākto ceļu. Virzīdamies gan pa lieliskām, ūdeņiem bagātām ganībām, gan pa akmeņainiem, izkaltušiem klajiem, viņš sasniedza Kūperskrīku. 20. novembrī pēc trīs mēnešus ilga ceļojuma Bērks ierīkoja šās upes krastā pirmo pārtikas noliktavu.

Šai vietā ceļotāji kādu laiku uzkavējās, jo nevarēja nekādi izraudzī­ties ceļu uz ziemeļiem, kurš solītu pietiekami daudz ūdens. Ar lielām grū­tībām viņi sasniedza punktu, kas atradās pusceļā starp Melburnu un Kar­pentārija līci. Atzinuši šo vietu piemērotu sargpostenim, viņi uzcēla nocie­tinātu nometni un nosauca to par Vilsa fortu. Šeit Bērks sadalīja ekspedī­ciju divās nodaļās. Vienai nodaļai Brages vadībā vajadzēja palikt Vilsa fortā trīs mēnešus, bet, ja pārtikas netrūks, arī vēl ilgāk un gaidīt atgrie­žamies otru nodaļu. Otrajā nodaļā ietilpa pats Bērks, Kings, Grejs un Vilss. Viņi paņēma līdz sešus kamieļus un pārtikas krājumus trim mēne­šiem: trīs simti mārciņas miltu, piecdesmit mārciņas rīsu, piecdesmit mārciņas auzu miltu, simt mārciņas kaltētas zirga gaļas, simt mārciņas sālītas cūkgaļas un speķa, kā arī trīsdesmit mārciņas sausiņu. Šo produktu vajadzēja pietikt seši simti Ijē garajam ceļam turp un atpakaļ.

Un tad šie četri cilvēki devās ceļā. Ar mokām tikuši pāri akmeņainam tuksnesim, viņi sasniedza Eiras upi, līdz kuras krastiem 1845. gadā jau bija aizkļuvis Stērts. No šejienes, turēdamies iespējami tuvāk simt četr­desmitajam meridiānam, viņi virzījās uz ziemeļiem.

7. janvārī ekspedīcija zem kveldējošiem saules stariem šķērsoja Dien­vidu saulgriežu loku. Brīžam viņus maldināja vilinošas mirāžas, brīžam viņi cieta slāpes, brīžam viņus dzirdināja spēcīgi negaisi. Pa ceļam reižu reizēm pētnieki sastapa klaiņojošus iezemiešus, par kuru izturēšanos viņi nevarēja sūdzēties. Vispār ceļojums nebija pārāk grūts, jo ceļā nestājās nedz ezeri, nedz lielas upes, nedz kalni.

12. janvārī pie apvāršņa ziemeļos parādījās vairāki smilšakmens pau­guri, kā arī Forbsa kalns, bet tālāk cita aiz citas slējās granīta klinšu grēdas. Grūtības auga augumā. Tikai ar mokām varēja virzīties uz priekšu.. Dzīvnieki atsacījās iet tālāk. «Aizvien vēl mēs atrodamies starp kalnu grēdām. Kamieļi svīst baiļu sviedrus,» Bērks rakstīja ceļojuma dienas­grāmatā. Taču neizsmeļamā enerģija palīdzēja pētniekiem sasniegt sā­kumā Tērneras krastus, bet pēc tam arī Flindersas augšteci, kuru 1841. gadā jau bija skatījis Stouks. Plūdinādama savus ūdeņus starp- palmu un eikaliptu biezokņiem, Flindersa ietek Karpentārija līcī.

Par okeāna tuvumu liecināja daudzie purvāji. Viens no kamieļiem nogrima akacī, bet pārējie atteicās iet tālāk. Kings un Grejs bija spiesti palikt pie tiem. Bērks un Vilss turpināja virzīšanos uz ziemeļiem divatā, un, pārvarēdami neskaitāmas grūtības, par kurām ceļojuma piezīmes sniedz tikai nojausmu, viņi nonāca līdz staignājam, ko pārklāj paisuma ūdeņi, tomēr pašu okeānu neieraudzīja. Tas notika 1861. gada 11. februārī.

— Tātad šiem drosminiekiem neizdevās tikt tālāk? — lēdija Glener­vena jautāja.

— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Purvainā zeme grima zem viņu kājām, un viņiem neatlika nekas cits kā atgriezties pie ceļabiedriem, kas bija palikuši Vilsa fortā. Tā patiesi bija bēdīga atgriešanās! Vārgi un pārguruši, ar mokām vilkdami kājas, Bērks un viņa biedrs pievienojās Grejam un Kingam. Pēc tam ekspedīcija devās uz dienvidiem pa jau zināmo ceļu, lai sasniegtu Kūperskrīku.

Mums nav zināmas visas šā ceļojuma grūtības, briesmas un mokas, jo ceļojuma dienasgrāmatā nav attiecīgu ierakstu. Taču tas viss bija šausmīgi.

Aprīlī Kūpera ieleju sasniedza tikai trīs pētnieki. Ceļa grūtības Greju bija pieveikušas. Četri kamieļi bija gājuši bojā. Ja Bērkam un ceļabied­riem izdotos sasniegt Vilsa fortu, kur viņus gaidīja Brage ar pārtikas krā­jumiem, viņi būtu glābti. Viņi sakopoja visus spēkus un vilkās uz priekšu vēl vairākas dienas. 21. aprīlī viņi beidzot ieraudzīja nocietinājuma žogu un iegāja fortā … Tieši šai pašā dienā, veltīgi nogaidījis piecus mēnešus, Brage bija atstājis fortu.

— Aizgājis prom? — Roberts iesaucās.

— Jā, liktenis bija izspēlējis ļaunu joku: spriežot pēc atstātās vēstules, Brage bija aizgājis tikai pirms kādām septiņām stundām! Bērkam nebija nekādu cerību viņu panākt. Nelaimīgie, likteņa varā pamestie pētnieki mazliet spēcinājās ar noliktavā atstātajiem produktiem. Taču viņiem ne­bija transporta līdzekļu, bet no Dārlingas viņus šķīra vēl veseli simt piecdesmit ljē.

Pretēji Vilsa ieskatam Bērks nolēma doties uz austrāliešu apmetnēm, kas atradās Houplesa kalna pakājē sešdesmit ljē no Vilsa forta. Un pēt­nieki devās ceļā. No diviem pāri palikušajiem kamieļiem viens dabūja galu kādā dūņainā Kūperskrīka pietekā, bet otrs vairs nejaudāja paspert tālāk ne soli. Neatlika nekas cits kā kamieli nokaut un izlietot tā gaļu ēšanai. Drīz vien pārtikas krājumi izsīka. Trim nelaimīgajiem bija jāpār­tiek no ūdensauga — nardes, kuras sēklas ir ēdamas. Pētnieki nedrīkstēja attālināties no Kūpera upes, jo viņiem nebija transporta līdzekļu, lai pa­ņemtu līdzi ūdeni. Ugunsgrēkā nodega naktsguļai uzceltā būdiņa ar visām mantām. Viņi bija nolemti bojā ejai! Atlika vienīgi nomirt.

Bērks pasauca Kingu un sacīja: «Man vairs atlikušas tikai dažas stun­das, ko dzīvot. Se ir mans pulkstenis un manas ceļojuma piezīmes. Kad būšu miris, ielieciet manā labajā rokā pistoli un atstājiet mani tāpat neap­raktu.» Tie bija pēdējie Bērka vārdi. Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta viņš pārstaja elpot.

Pagalam satriekts un izmisis, Kings devās meklēt kādu iezemiešu cilti. Kad viņš atgriezās, arī Vilss bija miris. Pats Kings atrada patvērumu pie iezemiešiem, un septembrī to uzgāja Hovita ekspedīcija, kas kopā ar Lensboro un Makinleja ekspedīciju bija sūtīta meklēt Bērku.

Tādējādi no četriem pētniekiem, kas bija devušies cauri Austrālijas kontinentam, dzīvs palika tikai viens.

Paganela stāsts atstāja uz klausītājiem nomācošu iespaidu. Ikviens domāja par kapteini Grantu, kas droši Vien, tāpat kā Bērks un viņa ceļa­biedri, maldās šai briesmu pilnajā kontinentā. Vai kuģa katastrofā cietušos nebija piemeklējis drosmīgo pētnieku liktenis? Šis salīdzinājums bija tik dabisks, ka Mērijas Grantas acīs sariesās asaras.

— Mans tēvs! Mans nabaga tēvs! — viņa čukstēja.

— Mis Mērija, mis Mērija! — Džons Mengls iesaucās. — Visas šīs nelaimes var uzbrukt vienīgi kontinenta iekšienē! Kapteinis Grants, tāpat kā Kings, nokļuva pie iezemiešiem un, tāpat kā Kings, tiks izglābts! Jūsu tēvs nekad nav atradies tik briesmīgos apstākļos.

— Itin nekad, — Paganels apliecināja. — Un es vēlreiz atkārtoju, dārgā mis, ka austrālieši ir ļoti viesmīlīgi.

— Lai dievs viņam ir žēlīgs! — jaunā meitene piebilda.

— Bet Stjuarts? — Glenervens vaicāja, gribēdams izkliedēt savu ceļa­biedru drūmās domas.

— Stjuarts? — zinātnieks atsaucās. — Viņu gaidīja daudz lielāka veik­sme, un viņa vārds spožiem burtiem ierakstīts Austrālijas vēsturē. Jau 1848. gadā jūsu tautietis, dārgie draugi, Džons Makdonalds Stjuarts kopā ar Stērtu uzsāka savus ceļojumus tuksnešos uz ziemeļiem no Adelaidas. 1860. gadā vienīgi divu vīru pavadībā viņš veltīgi mēģināja iespiesties Austrālijas iekšienē. Taču Stjuarts nezaudēja drosmi. 1861. gada 1. jan­vārī kopā ar vienpadsmit drosmīgiem ceļabiedriem viņš atstāja Čembers- krīku un nonāca sešdesmit ljē attālumā no Karpentārija līča. Tomēr pār­tikas trūkuma dēļ viņš bija spiests doties atpakaļ uz Adelaidu, tā arī neiz- gājis cauri visam kontinentam. Tad Stjuarts sadūšojās vēlreiz izmēģināt laimi un noorganizēja trešo ekspedīciju. Un šoreiz viņam izdevās sasniegt mērķi, pēc kura viņš tik dedzīgi bija tiecies.

Dienvidaustrālijas parlaments atbalstīja jauno pasākumu un nolēma piešķirt Stjuartam divus tūkstošus sterliņu mārciņas. Balstīdamies uz savu līdzšinējo pētnieka pieredzi, Stjuarts šoreiz veica visus piesardzības pasā­kumus. Viņa ekspedīcijai pievienojās dabaszinātnieks Voterhauss, Trings, Kekviks un bijušie ceļabiedri — Vudfords, Olds un citi, pavisam desmit cilvēku. Viņš paņēma līdzi divdesmit ādas maisus, kuros varēja ieliet septiņus galonus ūdens katrā, un 1862. gada 5. aprīlī viņa ekspedīcija pilnā sastāvā ieradās Ņūkāslvoteras baseinā aiz astoņpadsmitā platuma grāda, tai pašā punktā, par kuru tālāk Stjuarts nebija ticis. Ekspedīcijas tālākais ceļš virzījās gandrīz gar simt trīsdesmit pirmo meridiānu, tas ir, par septiņiem grādiem uz rietumiem no Bērka maršruta.

Par jauno pētījumu bāzi vajadzēja kļūt Ņūkāslvoteras baseinam. Stju­arts veltīgi mēģināja izlauzties cauri biezajiem mežiem uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem. Tāpat viņam neizdevās sasniegt rietumos Viktorijas upi, jo ceļu aizšķērsoja necaurejama krūmu biežņa.

Tad Stjuarts nolēma apmesties citā vietā, un viņam izdevās ierīkot nometni mazliet tālāk uz ziemeļiem — Haueras purvos. No šejienes virzī­damies uz austrumiem, viņš atrada zālainā līdzenumā Deilija strautu un nogāja gar to uz augšu apmēram trīsdesmit jūdzes.

Apkārtne kļuva aizvien jaukāka. Leknās ganības iepriecētu un pada­rītu bagātu jebkuru skvoteru. Eikalipti sasniedza pārsteidzošu augstumu. Sajūsminātais Stjuarts turpināja virzīšanos uz priekšu. Viņš nonāca pie Strengvejas upes un tās pietekas Rouperkrīkas, ko bija atklājis Leiharts. Sī upe vēla ūdeņus cauri lieliskām palmu birzīm, kas bija šīs tropu zemes cienīgas. Šejienes iezemiešu ciltīs pētniekus uzņēma laipni.

Tālāk ekspedīcija devās uz ziemeļrietumiem, meklēdama smilšakmens un dzelzsrūdas klinšu kalnājā izteku Adelaidas upei, kas ietek Vandimena līcī. Upe plūdināja ūdeņus cauri Arnheimas apgabalam starp kāpostpal- mām, bambusiem, pīnijām, pandāniem, Adelaida pletās aizvien platāka, krasti kļuva aizvien purvaināki. Jūra vairs nebija tālu.

Otrdien, 22. jūlijā, Stjuarts ierīkoja nometni Frešvoteras purvos. Virzī­šanos uz priekšu aizkavēja neskaitāmi strauti. Un Stjuarts nosūtīja trīs biedrus uzmeklēt kādu labāku ceļu. Nākamajā dienā, gan apiedams nepār­ejamas ūdens lāmas, gan grimdams slīkšņās, Stjuarts beidzot nonāca zālainā līdzenumā, kur auga gumijkoku birztalas un nepazīstami koki ar šķiedrainu mizu. Te baros laidelējās zosis, ibisi un vēl kādi ārkārtīgi tra­mīgi ūdensputni. Iedzimto nekur tuvumā nebija. Tikai tālumā pacēlās viņu apmetņu dūmi.

24. jūlijā, deviņus mēnešus pēc ekspedīcijas iziešanas no Adelaidas, Stjuarts pulksten astoņos divdesmit minūtēs no rīta devās uz ziemeļiem, cerēdams tai pašā dienā sasniegt okeāna krastu. Parādījās nelieli pauguri, augsne bija sētin nosēta ar dzelzsrūdas un vulkānisko iežu gabaliem. Koki kļuva aizvien zemāki, viss liecināja par jūras tuvumu. Skatienam pavērās plaša, jūras uzskalota paleja, kuru ietvēra biezi krūmi. Stjuarts skaidri dzirdēja piekrastes bangu šalkoņu, taču ceļabiedriem neko neteica. Ekspe­dīcija iegāja vīnogulājiem piestīgotā jaunaudzē.

Stjuarts paspēra vēl dažus soļus — un viņš stāvēja Indijas okeāna krastā.

«Jūra! Jūra!» Trings pārsteigts iesaucās.

Piesteidzās klāt pārējie ekspedīcijas locekļi un apsveica Indijas okeānu ar trīskārtēju «urā!» saucienu.

Kontinents bija šķērsots jau otro reizi!

Izpildīdams gubernatoram Ričardam Makdonelam doto solījumu, Stju­arts iebrida viļņos un nomazgāja jūras ūdenī seju un rokas. Pēc tam viņš devās atpakaļ uz ieleju un iegrieza kokā savus iniciāļus — J. M. D. S. Uz naktsguļu ceļinieki apmetās pie kāda strautiņa ar dzidru ūdeni.

Nākamajā rītā Trings devās izlūkot, vai no dienvidrietumiem var pie­kļūt Adelaidas ietekai. Taču purvainajā zemē zirgiem stiga kājas un vaja­dzēja no šī nodoma atteikties. Tad Stjuarts izraudzījās kādā klajumiņā augstu koku, nocirta tam apakšējos zarus un uzvilka galotnē Austrālijas karogu. Koka mizā tika iegriezti šādi vārdi: Meklē zemē vienu pēdu uz dienvidiem no šejienes.

Ja kādreiz kāds ceļotājs parakņās zemi norādītajā vietā, viņš atradīs tur skārda kārbu ar dokumentu, kurā ierakstītie vārdi man iespiedušies atmiņā:

«LIELAIS CEĻOJUMS CAURI VISAI AUSTRĀLIJAI NO DIENVIDIEM UZ ZIEMEĻIEM

Džona Makdonalda Stjuarta vadībā pētnieki sasniedza šo vietu 1862. gada 25. jūlijā, pēc tam kad bija šķērsojuši visu Austrālijas kontinentu no Dienvidu jūras līdz Indijas okeānam, iziedami cauri šā kontinenta cen­tram. Adelaidu viņi atstāja 1861. gada 26. oktobrī, bet pēdējo angļu kolo­niju ziemeļos — 1862. gada 21. janvārī. Par godu šim laimīgajam notiku­mam viņi uzvilka šeit Austrālijas karogu ar ekspedīcijas vadītāja vārdu. Viss ir labākajā kārtībā. Lai dievs sarga karalieni!»

Apakšā bija parakstījušies Stjuarts un viņa ceļabiedri.

Tā tika iemūžināts šis dižais sasniegums, kura slava pārskrēja visu zemeslodi.

— Bet vai šie drošsirdīgie cejotāji sastapās ar saviem draugiem dien­vidos? — lēdija Helēna jautāja.

— Jā, kundze, — Paganels atbildēja, — dienvidus sasniedza visi, taču tas viņiem dārgi maksāja. Vislielākās mokas pārcieta pats Stjuarts. Kad viņš devās atpakaļceļā uz Adelaidu, viņa veselību bija stipri iedragājis skorbuts. Septembra sākumā slimība tik stipri progresēja, ka Stjuarts jau zaudēja cerību kādreiz ieraudzīt apdzīvotas vietas. Viņš vairs nejaudāja nosēdēt seglos un gulēja palankīnā starp diviem zirgiem. Viņš sāka spļaut asinis, un tas viņu galīgi novārdzināja. Vajadzēja nokaut vienu no zir­giem, lai izvārītu viņam buljonu. 28. oktobrī viņš bija tuvu nāvei, kad pēkšņi iestājās krīze — un viņš sāka atlabt. 10. decembrī ekspedīcija pilnā sastāvā sasniedza pirmās kolonistu apmetnes.

17. decembrī Stjuartu jūsmīgi sagaidīja Adelaidas iedzīvotāji. Taču viņa veselība jau bija iedragāta, un drīz vien, saņēmis no Ģeogrāfijas biedrības lielo zelta medaļu, viņš aizbrauca ar kuģi «Induss» uz savu dārgo Skotiju, uz savu dzimteni, kur pēc atgriešanās mēs varēsim viou satikt.[33]

— Sim vīram piemīt liels morāls spēks, — Glenervens sacīja, — kas palīdz veikt diženus darbus daudz vairāk par fizisko spēku. Skotija var lepoties, ka viņai ir tāds dēls.

— Vai pēc Stjuarta neviens no pētniekiem nav centies izdarīt jaunus atklājumus? — lēdija Helēna vaicāja.

— Kā ne, kundze, — Paganels atbildēja, — jau vairākkārt esmu pie­minējis Leihartu. Šis ceļotājs jau 1844. gadā izdarīja ievērojamus atklāju­mus Austrālijas ziemeļos. 1848. gadā viņš devās otrajā ekspedīcijā uz ziemeļaustrumiem. Nu jau pagājuši septiņpadsmit gadi, kopš par viņu nav nekādu ziņu. Pagājušajā gadā ievērojamais botāniķis doktors Millers no Melburnas sāka vākt līdzekļus, lai organizētu jaunu ekspedīciju Leiharta meklēšanai. Vajadzīgā summa drīz vien bija savākta, un pulciņš bezbai­līgu skvoteru gudrā un uzņēmīgā Makintaira vadībā 1864. gada 21. jūnijā atstāja Paro upes zālainos krastus. Patlaban, kad stāstu jums par šo eks­pedīciju, viņi droši vien atrodas dziļi kontinenta iekšienē un tur meklē

Leihartu. Lai viņiem laba veiksme, lai ari mes, tāpat kā viņi, atrodam savus dārgos draugus!

Tā ģeogrāfs pabeidza savu stāstu. Bija jau vēls vakars. Pateikušies Paganelam, klausītāji izklīda, un pēc brīža visi jau gulēja ciešā miegā. Vienīgi pulksteņputns baltā gumijkoka lapotnē vienmērīgi tinkšķināja mierpilnās nakts sekundes.