KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

VIII nodala POŠOTIES CEĻĀ

Glenervens nebija radis velti šķiest laiku starp lēmuma pieņemšanu un tā izpildi. Tiklīdz Paganela priekšlikums bija pieņemts, viņš tūdaļ deva rīkojumu iespējami ātrāk sagatavoties ceļam. Aizbraukšana bija nolikta uz aiznākamo dienu, 22. decembri.

Ko solīja ceļojums cauri Austrālijai? Tā kā bija pierādīts, ka Harijs Grants atrodas šai kontinentā, jaunā ekspedīcija solīja panākumus. Tā palielināja izredzes sekmīgi pabeigt meklējumus. Tiesa, neviens neloloja cerības atrast kapteini tieši uz trīsdesmit septītās paralēles, pie kuras bija nolemts stingri turēties, taču uz tās, domājams, varēs uziet Harija Granta uzturēšanās pēdas un katrā ziņā šī paralēle aizvedīs tieši uz kuģa ka­tastrofas vietu. Un tas bija pats galvenais.

Turklāt, ja ceļiniekiem piebiedrotos Airtons un izvadītu viņus cauri Viktorijas provinces mežiem un tālāk līdz pat austrumu piekrastei, tas būtu vēl viens priekšnosacījums panākumiem. Glenervens to labi saprata un, gribēdams nodrošināt Harija Granta bijušā ceļabiedra neatsveramo palīdzību, vaicāja mājastēvam, vai viņš nejustos pārāk sarūgtināts, ja Airtons viņus pavadītu.

Pedijs O'Mūrs paziņoja, ka viņam nekas nav pretī, lai gan esot žēl šķirties no tik lieliska strādnieka.

— Tātad, Airton, vai jūs būtu ar mieru piedalīties mūsu ekspedīcijā, lai atrastu avarējušos «Britānijas» jūrniekus?

Airtons uz šo jautājumu tūlīt neatbildēja. Kādu brīdi viņš, šķiet, šaubī­jās, bet pēc tam padomājis sacīja:

— Labi, milord, es došos jums līdzi. Un, ja arī man neizdosies nokļūt uz kapteiņa Granta pēdām, vismaz aizvedīšu jūs uz vietu, kur uzskrēja uz klintīm viņa kuģis.

— Paldies, Airton! — Glenervens sacīja.

— Atļausit, milord, uzdot jums vienu jautājumu?

— Jautājiet, mans draugs.

— Kur jūs sagaidīs «Dunkans»?

— Vai nu Melburnā, ja mums nevajadzēs šķērsot Austrāliju no viena krasta līdz otram, vai arī austrumu piekrastē, ja meklējumi mūs aizvedīs tik tālu.

— Tad jau «Dunkana» kapteinis …

— Kapteinis gaidīs manus rīkojumus Melburnas ostā.

— Labi, milord, — Airtons noteica, — jūs varat paļauties uz mani.

— Es paļaujos, Airton, — Glenervens atbildēja.

«Dunkana» pasažieri sirsnīgi pateicās «Britānijas» bocmanim. Kapteiņa Granta bērni nevarēja vien izrādīt savu maigumu. Visi priecājās par Air­tona lēmumu, izņemot īru kolonistu, kas bija zaudējis gudru un uzticamu palīgu. Taču Pedijs O'Mūrs saprata, cik daudz Glenervenam nozīmē boc­maņa piedalīšanās ekspedīcijā, un viņš samierinājās ar zaudējumu. Gle­nervens uzticēja īram ekspedīcijas apgādi ar transporta līdzekļiem ceļo­jumam cauri Austrālijai. Vienojušies par šo darījumu un norunājuši tikša­nos ar Airtonu, pasažieri devās atpakaļ uz jahtu.

Atceļā valdīja jautrība. Viss bija mainījies. Šaubām vairs nebija vie­tas. Tagad drosmīgajiem ceļiniekiem vairs nevajadzēs uz labu laimi virzī­ties pa trīsdesmit septīto paralēli. Par to, ka Harijs Grants atradis patvē­rumu šajā kontinentā, vairs nebija nekādu šaubu, un visu sirdīs ielija prieks kā parasti, kad šaubu un neziņas vietā stājas pārliecība.

Pēc diviem mēnešiem, ja apstākļi būs labvēlīgi, kapteinis Grants no­kāps no «Dunkana» Skotijas krastā!

Kad Džons Mengls atbalstīja Paganela priekšlikumu ņemt līdzi ceļo­jumā cauri Austrālijai «Dunkana» pasažieres, viņš, protams, cerēja, ka šo­reiz arī viņam pašam būs lemts pievienoties ekspedīcijai. Uzsācis par šo

Pasažieri devās atpakaļ uz jahtu.

tematu sarunu ar Glenervenu, viņš minēja dažnedažādus argumentus par labu savai līdzdalībai ekspedīcijā: cik uzticīgs viņš ir lēdijai Helēnai un arī viņa augstībai lordam, cik noderīgs viņš būs kā karavānas organizē­tājs, ka viņa klātbūtne uz «Dunkana» nemaz nav nepieciešama. Vārdu sakot, Džons Mengls minēja desmitiem apsvērumu, izņemot pašu galveno, par kuru Glenervens nemaz nebija jāpārliecina.

— Tikai vienu jautājumu, Džon, — Glenervens ieminējās. — Vai jūs» pilnīgi uzticaties savam palīgam?

— Pilnīgi, — Džons Mengls atbildēja, — Toms Ostins ir labs jūrnieks. Viņš aizvedīs «Dunkanu» līdz Melburnai, prasmīgi izlabos bojājumus un- norunātajā dienā būs klāt vajadzīgajā vietā. Pienākums un disciplīna To­mam ir pirmajā vietā. Viņam nekad neienāks prātā atkāpties no pavēles vai izpildīt to ar novēlošanos. Jūsu augstība var paļauties uz viņu gluži, tāpat kā uz mani.

— Lai notiek, Džon, — Glenervens sacīja, — jūs dosities mums līdzi,, jo būtu labi, — viņš smaidīdams piebilda, — ka jūs būtu klāt, kad mēs atradīsim Mērijas Grantas tēvu.

— Ak, jūsu augstība! … — Džons Mengls nomurmināja.

Neko vairāk jaunais kapteinis nespēja izteikt. Nobālējis viņš cieši sa­spieda lorda Glenervena pastiepto roku.

Nākamajā dienā Džons Mengls ar namdari un matrožiem, kuri nesa- pārtikas krājumus, atkal devās uz Pedija O'Mūra mājām. Kopā ar īru viņam vajadzēja organizēt ekspedīcijas transportu.

Visa kolonista ģimene jau gaidīja Džonu Menglu, lai ķertos pie darba- viņa vadībā. Arī Airtons bija šeit un neskopojās ar labiem padomiem, jo- šai zemē bija daudz ko pieredzējis.

Pedijs un Airtons bija vienis prātis, ka ceļiniecēm jābrauc vēršu pa­jūgā, bet vīriešiem jājāj zirgos. Pedijs O'Mūrs apņēmās sagādāt dzīvnie­kus un ratus.

Kolonista piedāvātie rati bija divdesmit pēdas gara ore ar brezenta kulbu, riteņi bija pagatavoti no viengabala koka, bez spieķiem un dzelzs stīpām, vārdu sakot, tās bija parastas koka ripas. Priekšējo riteņu pāri, kas atradās krietnu gabalu no pakaļējā riteņu pāra, ar ratiem savienoja visai primitīvs mehānisms, kas neļāva izdarīt asus pagriezienus. Pie priek­šējā riteņu pāra bija piestiprināta trīsdesmit piecas pēdas gara dīsele, ku­rai varēja piejūgt trīs vēršu pārus. Dzīvnieki ratus vilka ar galvu un: kaklu, izmantojot jūgu un sakas, kuras ar jūgu savienoja dzelzs tapas. Bija vajadzīga liela veiklība, lai vadītu šos garos, šauros un zvalstīgos ra­tus un mudinātu vēršus vienīgi ar gara iesma palīdzību. Taču Airtons šo» mākslu īru kolonista fermā bija apguvis un Pedijs galvoja par viņu. Tāpēc- Airtonam tika uzticēti kučiera pienākumi.

Rati, kuriem nebija pat atsperu, nesolīja nekādas ērtības. Tomēr vaja­dzēja ņemt par labu tādus, kādi tie bija. Džons Mengls, nevarēdams neko; mainīt primitīvajā pajūga konstrukcijā, pacentās iespējami labāk iekārtot vismaz ratu iekšpusi. Vispirms viņš ar dēļu starpsienām sadalīja kulbu»

Ratu iekārtošana.

divos nodalījumos. Pakaļējais nodalījums tika paredzēts pārtikas produk­tiem, bagāžai un mistera Olbineta virtuvei. Priekšējais nodalījums bija domāts ceļiniecēm. Namdaris to pārvērta par mājīgu istabiņu ar biezu pa­klāju uz grīdas, tualetes galdiņu un divām kušetēm lēdijai Helēnai un Mē­rijai Grantai. Šo pirmo nodalījumu vajadzības gadījumā varēja aizklāt ar ādas aizkariem, kas pasargāja arī pret nakts vēsumu. Uznākot spēcīgām lietusgāzēm, tur varēja atrast patvērumu arī vīrieši, lai gan parasti viņiem vajadzēja nakšņot teltīs. Džons Mengls pacentās savākt šai šaurajā telpā visu, kas abām sievietēm varēja būt nepieciešams. Lēdijai Helēnai un Mē­rijai Grantai istabiņā uz riteņiem nebūs pārāk jāskumst pēc komfortabla­jām «Dunkana» kajītēm.

Ar vīriešiem bija daudz vienkāršāk. Glenervenam, Paganelam, Rober­tam Grantam, Maknebam, Džonam Menglam un abiem matrožiem — Vil- sonam un Milredijam —, kuri pavadīja savu kungu jaunajā ekspedīcijā, bija sagādāti septiņi spēcīgi zirgi. Airtonam vajadzēja ieņemt viņam pare­dzēto vietu uz bukas, bet misters Olbinets, kuru jāšanas iespēja itin nemaz nevilināja, varēja jo ērti iekārtoties bagāžas nodalījumā.

Zirgi un vērši ganījās fermas pļavās, un izbraukšanas brīdī tos varēja viegli atvest.

Visu izkārtojis un nodevis vajadzīgos rīkojumus namdariem, Džons Mengls devās atpakaļ uz «Dunkanu» kopā ar īru kolonista ģimeni, kura izteica vēlēšanos paciemoties pie lorda Glenervena. Viņiem piebiedrojās arī Airtons. Ap pulksten četriem pēcpusdienā Džons un viņa ceļabiedri jau bija uz «Dunkana» klāja.

Ciemiņi tika uzņemti atplestām rokām. Glenervens uzlūdza visus pus­dienās. Viņš negribēja palikt parādā viesmīlīgajiem austrāliešiem, kuri sa­vukārt labprāt pieņēma viņa ielūgumu. Pedijs O'Mūrs bija sajūsmināts. Viņš nevarēja vien apbrīnot smalkās mēbeles, paklājus, kļavas un pali- sandra koka sienu apšuvumu. Turpretī Airtons pret visu šo greznību iztu­rējās diezgan vienaldzīgi.

Daudz vairāk «Britānijas» bocmanis interesējās par jahtu no jūrnieka redzes viedokļa. Viņš nokāpa tilpnēs, ielūkojās skrūves nodalījumā un mašīntelpās, apjautājās par mašīnas jaudu un kurināmā patēriņu. Viņš izpētīja ogļu krātuves, kambīzi, pulvera noliktavu, īpašu interesi viņš veltīja ieroču krājumiem un bakā uzstādītajam lielgabalam, apvaicājās, cik tālu tas šauj. Glenervenam bija darīšana ar pieredzējušu jūrnieku. Par to liecināja speciālie jautājumi, kurus Airtons viņam uzdeva. Beigās bocmanis apskatīja mastus un takelāžu.

— Jums ir brīnišķīgs kuģis, milord, — viņš sacīja.

— Galvenais, lai kuģis būtu labs, — Glenervens noteica.

— Kāda ir tā tonnāža?

— Divi simti desmit tonnas. Un liekas, es nebūšu daudz kļūdījies, teik­dams, ka «Dunkans» ar pilnu tvaiku brauc piecpadsmit mezglus stundā?

— Pielieciet vēl divus, — sarunā iejaucās Džons Mengls, — un arī tad jūs nebūsit kļūdījies.

— Septiņpadsmit! — bocmanis iesaucās. — Tātad neviens karakuģis, pat ātrākais, to nevar panākt.

— Itin neviens! — Džons Mengls apstiprinaja. — «Dunkans» ir īsta sacīkšu jahta, kas neļaus nevienam sevi noskriet.

— Arī braucot ar burām? — Airtons vaicāja.

— Arī ar burām.

— Tādā gadījumā, milord un jūs, kapteini, pieņemiet apbrīnas aplieci­nājumus no jūrnieka, kurš zina, cik vērts ir labs kuģis.

— Priecājos to dzirdēt, Airton, — Glenervens atbildēja. — Palieciet pie mums — un šī jahta būs arī jūsējā.

— Es padomāšu par to, milord, — bocmanis vienkārši atbildēja.

Šai brīdī ieradās misters Olbinets, lai paziņotu viņa augstībai, ka pus­dienu galds ir klāts. Glenervens ar viesiem devās uz kopkajīti.

— Airtons ir prātīgs vīrs, — Paganels sacīja majoram.

— Pat pārāk prātīgs! — norūca Maknebs, kuram, patiesību sakot, nez kāpēc nepatika bocmaņa seja un izturēšanās.

Pie pusdienu galda Airtons pastāstīja daudz interesantu sīkumu par Austrālijas kontinentu, kuru viņš lieliski pazina. Starp citu, viņš pajautāja lordam Glenervenam, cik matrožu viņš ņems līdzi paredzamajā ekspe­dīcijā. Uzzinājis, ka tikai divus — Milrediju un Vilsonu —, viņš jutās acīm redzami pārsteigts un ieteica Glenervenam izveidot veselu vienību no labākajiem «Dunkana» matrožiem. Viņš pat aizstāvēja šo priekšlikumu ar tādu neatlaidību, ka tam, starp citu, vajadzēja izkliedēt visas majora aizdomas.

— Ceļojumā pa Dienvidaustrāliju mums taču nedraud nekādas bries­mas, — Glenervens iebilda.

— Itin nekādas, — Airtons pasteidzās atbildēt.

— Tādā gadījumā uz kuģa jāatstāj iespējami vairāk laužu. Tie vaja­dzīgi, lai «Dunkans» varētu netraucēti aizbraukt uz Melburnu un tur izlabot bojājumus. Turklāt ļoti svarīgi, lai jahta tieši noliktajā laikā gai­dītu mūs norunātajā vietā. Tāpēc nesamazināsim kuģa komandu.

Airtons acīmredzot saprata Glenervena apsvērumus un vairāk ne­uzstāja.

Pievakarē skoti un īri atvadījās. Airtons un Pedija O'Mūra ģimene atgriezās fermā. Zirgiem un pajūgam vajadzēja būt gataviem nākamajā dienā. Aizbraukšana bija nolikta pulksten astoņos no rīta.

Lēdija Helēna un Mērija Granta vēl sakravāja šo un to pirms ceļo­juma. To viņas izdarīja daudz ātrāk un ar krietni mazāku piepūli nekā Zaks Paganels. Zinātnieks līdz vēlai naktij skrūvēja vaļā, spodrināja, skrū­vēja ciet un atkal skrūvēja vajā tālskata stiklus. Tāpēc viņš vēl saldi gu­lēja, kad rītausmā viņu modināja majora skaļā balss.

Džons Mengls jau bija nosūtījis bagāžu uz fermu. Laiva gaidīja pie kuģa borta, un ceļinieki tajā nekavējoties iekāpa. Jaunais kapteinis nodeva pēdējos rīkojumus Tomam Ostinam. Viņš īpaši piekodināja, lai viņa pa­līgs gaidītu Glenervena norādījumus Melburnā un izpildītu tos jo precīzi, lai arī kādi tie būtu.

Vecais jūrnieks apliecināja Džonam Menglam, ka uz viņu var droši paļauties. Pēc tam visas komandas vārdā viņš novēlēja lordam Glenerve­nam labu veiksmi jaunajā ekspedīcijā. Laiva devās uz krastu, nodārdot skaļiem «urā!» saucieniem.

Pēc desmit minūtēm laiva piestāja krastā. Un vēl pēc ceturtdaļstundas ceļinieki jau atradās īru kolonista fermā.

Šeit viss bija sagatavots ceļojumam. Lēdija Helēna nevarēja vien apjūs­mot viņai iekārtoto telpu. Viņai ļoti patika milzīgā ore no rupji tēstajiem dēļiem. Trīs pāri jūga vēršu ar savu patriarhālo izskatu labi piedienēja primitīvajiem ratiem. Airtons ar garu iesmu rokā gaidīja sava jaunā saimnieka pavēles.

— Deviņi pērkoni! — Paganels iesaucās. — Cik brīnišķīgs pajūgs! Neviena pasta kariete tam nestāv tuvumā. Manuprāt, tas ir labākais veids, kā apceļot pasauli, mēs brauksim gluži kā ceļojošie aktieri. Māja, kas kustas un apstājas, kur vien jūs vēlaties, — ko jaukāku vēl var iedomā­ties? To saprata jau sarmati un citādi nemaz neceļoja.

— Paganela kungs, — zinātnieku uzrunāja lēdija Helēna, — es ceru, ka redzēšu jūs savā salonā.

— Protams, kundze! Man tas būs liels gods. Kādās dienās jūs pie­ņemat?

— Saviem draugiem es būšu mājās katru dienu, — lēdija Helēna smie­damās atbildēja. — Bet jūs esat…

— Uzticamākais no visuzticamākajiem, kundze, — Paganels galanti atbildēja.

Šīs laipnības vēl nebija izskanējušas, kad viens no Pedija O'Mūra dēliem atveda septiņus jau apseglotus zirgus. Lords Glenervens norēķinā­jās ar īru kolonistu par visu iegādāto un sirsnīgi viņam pateicās, un tas krietno kolonistu gandarīja ne mazāk kā zelta ginejas.

Atskanēja signāls, aicinādams doties ceļā. Lēdija Helēna un mis Granta ieņēma vietas kupejā, Airtons uz bukas, Olbinets ratu pakaļējā nodalījumā, Glenervens, majors, Paganels, Roberts, Džons Mengls un abi

Atskanēja signāls, aicinadams doties ceļa.

matroži, bruņojušies ar karablnēm un revolveriem, uzlēca zirgiem mugurā. — Lai dievs jums stāv klāt! — novēlēja Pedijs O'Mūrs un viņa ģimene. Airtons iesaucās, kā to mēdz darīt austrāliešu kučieri, un paskubināja vēršus ar garo iesmu. Pajūgs sāka kustēties, ratu dēļi nokrakšķēja, asis riteņu rumbās iekaucās, un drīz vien viesmīlīgā īru kolonista ferma izzuda skatienam ceļa līkumā.