KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XII nodaļa. MELBURNAS—SANDHĒRSTAS DZELZCEĻŠ

Airtona nodoms atstāt Vimeras krastus un doties pēc kalēja uz Blek- pointas stansiju bija modinājis majorā zināmas bažas. Taču par savām aizdomām viņš nebilda ne vārda, tikai sāka vērot upes apkaimi. Nekas netraucēja kluso lauku mieru. īsā nakts pagāja ātri, un pie apvāršņa atkal parādījās saule.

Glenervens raizējās vienīgi par to, lai Airtons neatgrieztos viens pats. Pajūgs bez labošanas nevarēja braukt tālāk. Tas aizkavētu ceļiniekus uz vairākām,dienam, bet Glenervens, alkdams iespējami ātrāk sasniegt mērķi, nekādā 'ziņā negribēja kavēties.

Par laimi, Airtons nebija velti šķiedis nedz laiku, nedz pūles. Nākamās dienas rītausmā viņš jau bija atpakaļ. Kopā ar viņu ieradās kāds vīrs, kas dēvēja sevi par Blekpointas stansijas kalēju. Tas bija spēcīgs liela auguma tēvainis ar rupju un dzīvniecisku seju, kas nemodināja simpātijas. Taču svarīgi bija vienīgi tas, lai viņš prastu savu amatu. Vismaz viņš nebija pļāpīgs un velti muti nevārstīja.

— Vai viņš ir labs kalējs? — Džons Mengls jautāja bocmanim.

— Es pazīstu viņu tikpat labi kā jūs, kaptein, — Airtons atbildēja. — Tūlīt redzēsim.

Kalējs stājās pie darba. Pēc tā, kā viņš laboja ratus, varēja skaidri samanīt amata pratēju. Viņš strādāja veikli un bija apbrīnojami spēcīgs. Majors pamanīja ap viņa izdilušajiem apakšdelmiem virs plaukstām mel­nus asinsizplūdumu apļus. Tas liecināja par nesenu ievainojumu, ko vāji apslēpa apskranduša vilnas krekla piedurknes. Maknebs pavaicāja kalē­jam, kā radušās šīs droši vien gaužām sāpīgās brūces, taču uzrunātais, neko neatbildējis, turpināja strādāt. Pēc divām stundām rati bija izlaboti.

Arī Glenervena zirgu kalējs apkala ļoti ātri. Pakavus viņš bija atnesis līdzi jau gatavus. Majora vērīgajam skatienam nepaslīdēja garām kāda īpatnība. Pakavu priekšpusē bija iecirsta āboliņa lapa. Maknebs norādīja uz to Airtonam.

— Tā ir Blekpointas zīme, — bocmanis paskaidroja, — tā palīdz atrast pēc pēdām zirgus, kas aizbēguši no stansijas, un nesajaukt tos ar svešiem.

Apkalis zirgus, kalējs pieprasīja samaksu par darbu un aizgāja, nepa­teicis ne četrus vārdus.

Pēc pusstundas ceļinieki jau atkal devās tālāk. Aiz mimozu krūmiem pletās bezgala plašs klajums, kas pilnīgi attaisnoja savu nosaukumu — open plaitiK Šur tur starp krūmiem, garo zāli un lopu aplokiem rēgojās kvarcu un dzelzi saturošu iežu bluķi. Pēc dažām jūdzēm ratu riteņi diez­gan dziļi iegriezās miklā zemē, kur čaloja līkumoti, gigantisku niedru biezokņos paslēpušies krīki. Pēc tam ceļš veda pāri plašiem, pusizžuvu- šiem sālsezeriem. Ceļojums norisa bez grūtībām un nebija arī garlaicīgs.

Lēdija Helēna ielūdza viesos jātniekus pēc kārtas, jo viņas salons bija diezgan pašaurs. Tādējādi ikviens no viņiem atpūtās pēc nogurdinoša jājiena seglos un pavadīja laiku sarunā ar jauko namamāti. Lēdija Helēna un mis Mērija prata uzņemt viesus ar aizkustinošu laipnību. Ielūgumu ierasties salonā, protams, saņēma arī Džons Mengls, un viņa risinātās sa­runas, lai gan bija nopietnas, ceļinieces nebūt negarlaikoja.

Karavāna šķērsoja pa diagonāli Kroulendas—Horshemas pasta ceļu, kas ir tik putekļains, ka jātnieki to parasti nemaz neizmanto. Netālu no Talbotas apgabala robežas ceļinieki pabrauca garām zemu pakalnu vir­knei un vakarā apmetās uz naktsguļu trīs jūdzes uz ziemeļiem no Meri- boro. Smidzināja smalks lietus, kas jebkurā citā zemē būtu izmiekšķējis augsni, turpretī šeit gaiss apbrīnojami ātri uzsūca valgmi, un tāpēc no­metnes iekārtošana nesagādāja nekādas grūtības.

Nākamajā dienā, 29. decembri, virzīšanos uz priekšu nedaudz aizka­vēja kalniene, kas atgādināja Šveici miniatūrā. Ceļš visu laiku gāja gan kalnā, gan lejā, un braucējus diezgan pamatīgi kratīja. Tāpēc kādu gabalu viņi labprāt pagāja kājām, jo tas bija daudz patīkamāk.

Pulksten vienpadsmitos ceļinieki tuvojās Karlsbrukai, diezgan ievēro­jamai pilsētai. Airtons bija tais domās, ka pilsētai vajag apbraukt apkārt, tajā neiegriežoties, lai velti netērētu laiku. Glenervens viņam piekrita, turpretī Paganels, kas vienmēr alka redzēt ko neparastu, gaužām gribēja apmeklēt Karlsbruku. Viņam šī iespēja ari tika dota, kamēr pajūgs lēnām turpināja savu ceļu.

Paganels, kā parasti, paņēma līdz ari Robertu. Viņi uzkavējās pilsētā tikai īsu laiciņu, taču ar to pilnīgi pietika, lai zinātnieks gūtu skaidru priekšstatu par Austrālijas pilsētām. Karlsbrukā bija banka, tiesas pils» tirgus, skola, baznīca un kāds simts gluži vienādu ķieģeļu māju. Visas celtnes bija izvietotas pēc angļu sistēmas — regulārā četrstūrī, kuru sada­līja paralēlas ielas. Nav nekā vienkāršāka par šādu apbūvi un nav arī nekā vienmuļāka. Pilsētai plešoties plašumā, ielas tiek pagarinātas tāpat kā augoša bērna bikšeles, un sākotnējā simetrija netiek izjaukta.

Karlsbrukā valdīja liela rosība, kas vispār raksturīga šais nupat dzimu­šajās pilsētās. Tā vien šķiet, ka Austrālijā pilsētas aug gluži tāpat kā koki dāsnajā saules siltumā. Pa ielām steidzās veikalnieki, zelta tirgotāji drūz­mējās pie transporta kantoriem. Dārgo metālu vietējās policijas apsar­dzībā šurp ved no Bendigo un Aleksandra kalna atradnēm. Visi šie peļ- ņaskārie cilvēki bija tik ļoti aizņemti ar saviem veikaliem, ka pilsētā iebraukušos svešiniekus šai rosīgajā mudžeklī viņi nemaz nepamanīja.

Stundas laikā apskatījuši Karlsbruku, Paganels un Roberts panāca ceļabiedrus, kuri tagad virzījās gar rūpīgi apstrādātiem laukiem. Tālāk ple­tās plašas prērijas, tā sauktais Loulevelas līdzenums. Ar neskaitāmiem aitu ganāmpulkiem un ganu būdām. Pēc tam bez kādas pārejas, kā jau tas ir raksturīgs Austrālijas dabai, pēkšņi skatienam pavērās tuksnesis. Simp- sona pakalni un Tarangoveras kalns iezīmēja Lodo apgabala dienvidu robežu uz simt četrdesmit ceturtā garuma grāda.

Līdz šim ekspedīcija nebija sastapusi ceļā nevienu iezemiešu cilti. Glenervens jau sāka prātot, ka Austrālijā austrālieši nemaz nebūs atro­dami tāpat kā Argentīnas pampās — indiāņi. Taču Paganels viņam pa­skaidroja, ka šais platuma grādos mežonīgās ciltis lielākoties klaiņo Mare- jas līdzenumā kādas simt jūdzes uz austrumiem.

— Mēs tuvojamies zelta zemei, — Paganels turpināja. — Pēc nepil­nām divām dienām mēs jau būsim bagātajā Aleksandra kalna rajonā. Turp 1852. gadā zeltrači plūda veseliem bariem. Iezemieši bija spiesti bēgt uz Austrālijas vidienes tuksnešiem. Lai gan vēl nekas nav manāms, mēs atrodamies civilizētā zemē un vēl šodien pievakarē šķērsosim dzelzceļu, kas savieno Marejas krastus ar jūru. Tomēr man jāatzīst, dārgie draugi, ka dzelzceļš Austrālijā manā uztverē šķiet kaut kas aplam dīvains.

— Kāpēc tā, Paganel? — Glenervens vaicāja.

— Kāpēc? Tāpēc, ka tas nesader kopā ar pārējo dabu. Es zinu, ka jūs, angļi, esat pieraduši kolonizēt savus aizjūras īpašumus, jūs esat ievilkusi telegrāfu Jaunzēlandē un rīkojat tur pat vispasaules izstādes un jums dzelzceļš Austrālijā šķiet kaut kas gluži ikdienišķs. Turpretī tādam fran-

Bija notikusi drausmīga katastrofa.

cūzim kā man tas mulsina prātu un sajauc visus priekšstatus par Aus­trāliju.

— Tas tāpēc, ka jūs raugāties nevis nākotnē, bet gan pagātnē, —< Džons Mengls piebilda.

— Tas tiesa, — Paganels atbildēja. — Tomēr lokomotīves, kas svelpda­mas joņo cauri tuksnešiem, tvaika mutuļi, kas ietin mimozu un eikaliptu lapotnes, ehidnas, pīļknābji un kazuāri, kas bēg no ātrvilcieniem, mežoņi,kas pulksten trijos trīsdesmit minūtēs sēžas šais ātrvilcienos, lai brauktu no Melburnas uz Kaintonu, Kāslmenu, Sandhērstu vai Ečuku, — tas viss. pārsteidz un mulsina jebkuru cilvēku, ja vien viņš nav anglis vai ameri­kānis. Jūsu dzelzceļi laupa tuksnešiem poēziju.

— Nieki! Galvenais, lai tuksnešos ienāktu progress! — majors at­saucās.

Šo diskusiju pārtrauca spalgs lokomotīves svilpiens. Ceļinieki atradās vairs tikai nepilnu jūdzi no dzelzceļa. Lokomotīve, nākdama lēnā gaitā no* dienvidiem, apstājās tieši tai vietā, kur ceļš, pa kuru brauca ekspedīcijas rati, šķērsoja dzelzceļu.

Šis dzelzceļš, kā Paganels bija paskaidrojis, savienoja Viktorijas pro­vinces galvaspilsētu ar Austrālijas lielāko upi — Mareju. Varenā straume,, kuru Stērts atklāja 1828. gadā, iztek no Austrālijas Alpiem. Pēc tam, uz­ņēmusi Laklanas un Dārlingas ūdeņus, tā plūst visgarām Viktorijas pro­vinces ziemeļu robežai un ietek Enkauntera līcī netālu no Adelaidas. Sa­vus ūdeņus Mareja plūdina cauri bagātām un auglīgām zemēm, un, pastā­vot ērtai dzelzceļa satiksmei ar Melburnu, tās krastos izaug aizvien jaunas un jaunas skvoteru stansijas.

Šī dzelzceļa līnija tiek ekspluatēta simt piecu jūdžu garumā starp Melburnu un Sandhērstu un vienlaikus apkalpo arī Kaintonas un Kāslme- nas pilsētas. Dzelzceļa posmu septiņdesmit jūdžu garumā vēl tikai būvē, un tas stiepjas līdz Riverinas kolonijas galvaspilsētai Ečukai, kura tikai šogad nodibināta Marejas upes krastos.

Trīsdesmit septītā paralēle šķērso dzelzceļa stigu dažas jūdzes uz zie­meļiem no Kāslmenas, tieši pie Kemdenas tilta, kas ved pāri Lūtonai, vienai no daudzajām Marejas pietekām.

Uz šo vietu Airtons vadīja pajūgu nopakaļ jātniekiem, kuri varēja aulekšot līdz pat Kemdenas tiltam. Ceļiniekus turp vilināja aizvien pie­augoša ziņkāre.

Uz dzelzceļa tiltu traucās lieli ļaužu pūļi. Apkārtējo stansiju iedzīvo­tāji atstāja mājas, gani pameta ganāmpulkus un pulcējās abpus dzelzceļa stigas. Visur bija dzirdami saucieni:

— Uz dzelzceļu! Uz dzelzceļu!

Acīmredzot šo satraukumu bija izraisījis kāds svarīgs notikums, iespē­jams, kāda liela katastrofa. Glenervens un viņa ceļabiedri skubināja zir­gus. Pēc dažām minūtēm viņi jau bija pie Kemdenas tilta. Tur viņi tūdaļ1 saprata, kāpēc šeit pulcējas tik daudz ļaužu.

Bija notikusi dr&usmīga katastrofa. Te nebija sadūrušies divi pretim­nākoši vilcieni, bet gan viens vilciens noskrējis no sliedēm un iegāzies upē. Posta aina atgādināja vislielākās katastrofas uz Amerikas dzelzceļa līnijām. Upē, kuru šķērsoja dzelzceļš, rēgojās vagonu un lokomotīves atlie­kas. Vai nu tilts nebija izturējis vilciena smagumu, vai arī vilciens nogājis no sliedēm, taču no sešiem vagoniem pieci kopā ar lokomotīvi bija iegā­zušies Lūtonas gultnē. Vienīgi pēdējais vagons, pārtrūkstot sakabes ķēdei, brīnumainā kārtā bija palicis neskarts un stāvēja uz sliedēm pāris pēdu no bezdibeņa. Apakšā draudīgi rēgojās saliektas, nomelnējušas asis, sadra­gāti vagoni, sagriezušās sliedes, apdeguši gulšņi. No satricinājuma pār- sprāgušā tvaika katla gabali bija-izmētāti tālu visapkārt. No visas bezvei­dīgo palieku gūzmas vēl cēlās liesmu mēles un tvaika mutuļi kopā ar melniem dūmiem. Pēc šaušalīgas katastrofas vēl šaušalīgāks ugunsgrēks! Sur tur varēja redzēt asinspeļķes, norautus locekļus, sakropļotus, apgruz- dušus līķus. Bija baigi pat iedomāties, cik daudz upuru aprakts zem šiem gruvešiem.,

Glenervens, Paganels, majors un Džons Mengls, iejukuši pūlī, ieklau­sījās, ko ļaudis runāja. Ikviens centās rast izskaidrojumu katastrofai, ka­mēr norisa glābšanas darbi.

— Droši vien tilts ielūza, — kāds sacīja.

— Kur nu tilts! — viņam atbildēja. — Kā tas varēja ielūzt, ja vēl tagad vesels! Kā redzams, pirms vilciena pienākšanas sargs aizmirsis to savienot. Tas arī viss.

Patiesi, tas bija izgriežamais tilts, ko atvēra, lai pa upi varētu braukt kuģi. Vai tiešām uzraugs nepiedo'damas nolaidības dēļ būtu aizmirsis tiltu savienot un ātrvilciens, joņodams pilnā ātrumā, zaudējis zem riteņiem pamatu un iegāzies Lūtonā? Sāda hipotēze, šķiet, bija visai ticama, jo, kaut arī puse tilta atradās zem sadragātajiem vagoniem, taču otra puse pretējā krastā joprojām karājās pilnīgi veselajās ķēdēs. Vairāk nekā skaidrs! Katastrofa bija notikusi uzrauga nevērības dēļ.

Katastrofā bija cietis ātrvilciens nr. 37, kas pulksten vienpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs bija izbraucis no Melburnas. Apmēram pulk­sten trijos piecpadsmit minūtēs no rīta, atstājis pirms divdesmit piecām minūtēm Kāslmenas staciju, vilciens uzbrauca uz Kemdenas tilta un iegā­zās upē. Pēdējā vagona pasažieri un kalpotāji tūdaļ steidzās lūgt palī­dzību, taču telegrāfs, kura stabi bija notriekti zemē, vairs nedarbojās. Tā­pēc Kāslmenas varas pārstāvji ieradās notikuma vietā pēc trim stundām. Tādējādi tikai pulksten sešos no rīta izdevās uzsākt glābšanas darbus kolonijas galvenā inspektora Mičela vadībā. Notikuma vietā ieradās poli­cistu vienība ar virsnieku priekšgalā. Palīgā nāca arī skvoteri ar saviem strādniekiem. Vispirms glābēji dzēsa uguni, kas milzīgā ātrumā draudēja aprīt gruvešu kaudzi. Vairāki līdz nepazīšanai sakropļoti līķi tika nolikti dzelzceļa uzbēruma malā. Taču vajadzēja atteikties no domām izvilkt no šīs pekles kaut vienu dzīvu būtni. Uguns ātri paveica savu posta darbu. No visiem vilciena pasažieriem, kuru skaits nebija zināms, dzīvi bija pa­likuši tikai desmit, kas atradās pēdējā vagonā. Dzelzceļa administrācija bija atsūtījusi lokomotīvi, lai nogādātu viņus atpakaļ Kāslmenā.

Tikmēr lords Glenervens, stādījies priekšā inspektoram, sarunājās ar viņu un policijas virsnieku. Tas bija garš, kalsnējs, nesatricināmi aukst­asinīgs vīrs; ja arī viņa sirds dziļumos slēpās kādas jūtas, tad viņa bez­kaislīgajā sejā tās nebija manāmas. Pret uzbrukušo nelaimi viņš izturējās kā matemātiķis pret uzdevumu, kurš jāatrisina un kurā jāatrod nezinā­mais. Tāpēc pēc Glenervena vārdiem «Kāda briesmīga nelaime!» viņš mie­rīgi atbildēja:

— Vēl vairāk nekā nelaime, milord.

— Vairāk nekā nelaime! — Glenervens iesaucās. — Kas var būt vēl briesmīgāks par šādu nelaimi?

— Noziegums! — policijas virsnieks mierīgi atbildēja.

Negaidītās atbildes pārsteigts, Glenervens jautājoši uzlūkoja inspek­toru Mičelu.

— Jā, milord, — galvenais inspektors atsaucās, — izdarītā izmeklē­šana liecina, ka katastrofas cēlonis ir noziegums. Pēdējais vagons izlau­pīts. Pasažieriem, kas bija palikuši dzīvi, uzbruka pieci vai seši ļaundari. Tilts acīmredzot atstāts izgriezts nevis nolaidības dēļ, bet gan ar iepriek­šēju nolūku. Un, tā kā uzraugs nozudis, varam secināt, ka arī šis neģēlis bijis nozieguma līdzdalībnieks.

Policijas virsnieks noraidoši pašūpoja galvu.

— Jūs, kā redzams, tā nedomājat? — Mičels viņam jautāja.

— Nedomāju vis, ka uzraugs būtu piedalījies noziegumā.

— Taču vienīgi ar viņa līdzdalību izskaidrojams pieņēmums, ka nozie­gumu izdarījuši mežoņi, kas klaiņo Marejas līdzenumos, — inspektors iebilda. — Bez uzrauga palīdzības iezemieši nebūtu varējuši izgriezt tiltu, kura mehānismu viņi nemaz nepazīst.

— Pareizi, — policijas virsnieks piekrita.

— Turklāt, — Mičels turpināja, — kā liecina kapteinis, kura kuģis izbrauca caur Kemdenas tiltu pulksten desmitos četrdesmit minūtēs va­karā, tilts saskaņā ar noteikumiem tika atkal aizvērts.

— Pilnīgi pareizi.

— Tāpēc tilta uzrauga līdzdalība, manuprāt, neapstrīdami pierādīta.

Taču policijas virsnieks atkal noraidoši pašūpoja galvu.

Tas bija jau atdzisušais tilta uzraugs.

— Tātad jūs neuzskatāt, ka noziegumu izdarījuši mežoņi? — Glener­vens viņam jautāja.

— Nekādā ziņā.

— Bet kas tad?

šai brīdī upes krastā kādu pusjūdzi augšpus tilta atskanēja satrauktas balsis. Kļūdams aizvien lielāks, pūlis nāca uz tilta pusi. Tā vidū divi vīri nesa līķi. Tas bija jau atdzisušais tilta uzraugs. Dunča dūriens bija trā­pījis viņam tieši sirdī. Slepkavas bija aizvilkuši savu upuri tālāk prom no Kemdenas tilta, acīmredzot lai-sākumā novirzītu policiju uz nepareizām pēdām. Atrastais līķis pilnīgi apstiprināja policijas virsnieka pieņēmumu. Mežoņiem ar šo noziegumu nebija nekāda sakara.

— Tie, kas nogalinājuši sargu, — policijas virsnieks teica, — acīm­redzot labi pazīst šo nieciņu.

To teikdams, viņš parādīja rokudzelžus, kas sastāvēja no diviem kopā saslēgtiem gredzeniem.

— Drīz vien, — viņš piebilda, — man būs patīkama izdevība pasniegt viņiem šo rokassprādzi kā Jaungada dāvanu.

— Tātad jūs turat aizdomās …

— … pasažierus, kas brauc bez maksas viņas majestātes kuģos.

— Ko?! Katordzniekus! — iesaucās Paganels, kas pazina šo Austrāli­jas kolonijās lietoto metaforu.

— Es domāju, ka izsūtītajiem nav tiesību uzturēties Viktorijas pro­vincē, — Glenervens piebilda.

— Tas neko nenozīmē, — policijas virsnieks attrauca. — Lai arī viņiem šo tiesību nav, viņi tomēr tās izmanto. Reizēm izsūtītajiem izdodas izbēgt, un diez vai būšu kļūdījies, sacīdams, ka šie ļaundari nākuši taisnā ceļā no Pērtas katorgas. Un varat man ticēt, ka viņi tur atgriezīsies.

Inspektors Mičels ar žestu apstiprināja policijas virsnieka vārdus. Sai brīdī pie dzelzceļa pārbrauktuves piestāja rati. Glenervens gribēja pasar­gāt pasažieres no briesmīgā skata. Viņš tūdaļ atvadījās no galvenā inspektora un aicināja ceļabiedrus sekot viņam.

— Sīs katastrofas dēļ mēs nedrīkstam pārtraukt ceļojumu.

Piejājis pie ratiem, Glenervens izstāstīja lēdijai Helēnai par dzelzceļa katastrofu, noklusēdams, ka cēlonis tai bijis noziegums. Viņš neminēja ne vārda arī par izbēgušo katordznieku bandu. To viņš gribēja pateikt vie­nīgi Airtonam. Ceļinieku pulciņš pārbrauca pāri dzelzceļa stigai dažus simtus tuāžu augšpus tilta un turpināja aizsākto ceļu uz austrumiem.