KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XXII nodaļa žAKA PAGANELA PĒDĒJĀ IZKLAIDĪBA

18. martā, vienpadsmit dienas pēc tam, kad «Dunkans» bija atstājis Taboras salu, pie apvāršņa parādījās Amerikas krasti, un nākamajā dienā jahta izmeta enkuru Talkavanas līcī.

«Dunkans» šeit atgriezās pēc piecu mēnešu ilga ceļojuma, kura laikā, cieši turēdamies pie trīsdesmit septītās paralēles, tas bija apbraucis apkārt visai zemeslodei. Sās Ceļotāju kluba vēsturē vienreizējās ekspedīcijas da­lībnieki bija šķērsojuši Cīli, pampas, Argentīnas republiku, Atlantijas okeānu, da Kuņjas salas, Indijas okeānu, Amsterdamas salas, Austrāliju, Jaunzēlandi, Taboras salu un Kluso okeānu. Viņi nebija veltīgi pūlējušies un tagad veda atpakaļ uz dzimteni avārijā cietušās «Britānijas» jūrniekus.

Netrūka neviena no brašajiem skotiem, kuri, atsaukdamies uz sava lorda aicinājumu, bija devušies tālajā ceļojumā. Viņi visi sveiki un veseli atgriezās atpakaļ savā vecajā Skotijā, un visa šī ekspedīcija, šķiet, bija līdzīga kādai senatnes kaujai «bez asarām».

Papildinājis savus krājumus, «Dunkans» devās gar Patagonijas kras­tiem uz dienvidiem, apbrauca apkārt Hornas ragam un uzsāka ceļojumu pāri Atlantijas okeānam.

Ceļojums noritēja vislabvēlīgākajos apstākļos. Jahta, liekas, bija pie­krauta līdz malām ar laimi. Uz kuģa vairs nebija nekādu noslēpumu. Pat Džona Mengla maigās jūtas pret Mēriju Grantu bija visiem zināmas.

Un tomēr nē: kāda mīkla joprojām nedeva mieru Maknebain. Kāpēc Paganels staigā vienmēr tik cieši nopogājies un ietinies šallē līdz ausīm? Majors alktin alka ātrāk atklāt šīs dīvainās izturēšanās cēloņus, taču, par spīti visiem Makneba vaicājumiem, aizrādījumiem un nepārprotamiem mājieniem, Paganels savus svārkus tomēr vaļā nepogāja.

Pat tai dienā, kad «Dunkans» šķērsoja ekvatoru un piecdesmit grādu karstumā klāja dēļu spraugās kusa darva.

— Viņš ir tik izklaidīgs, ka iedomājas sevi Pēterburgā, — majors sa­cīja, redzēdams ģeogrāfu tīstāmies platā apmetnī, itin kā dzīvsudraba sta­biņš termometrā draudētu sasalt.

Beidzot 9. maijā, piecdesmit trīs dienas pēc tam, kad «Dunkans» bija izbraucis no Talkavanas līča, Džons Mengls ieraudzīja Klīra zemesraga ugunis. Jahta ieslīdēja svētā Džordža kanālā, šķērsoja Trijās jūru un 10. maijā jau atradās Klaidas jūras līcī. Pulksten vienpadsmitos «Dun­kans» izmeta enkuru Dambārtonā. Divos naktī, kalniešu jūsmīgi sveikti, pasažieri ieradās Malkolmas pilī.

Jau iepriekš bija nolemts, ka Harijs Grants un viņa abi matroži tiks izglābti, ka Džons Mengls un Mērija Granta tiks salaulāti vecajā Sen- mango katedrālē, kur mācītājs Pekstons, kas pirms deviņiem mēnešiem bija lūdzis dievu par kapteini Grantu, tagad svētīs viņa meitas un viņa glābēja laulības.

Jau iepriekš bija nolemts, ka Roberts būs jūrnieks tāpat kā Harijs Grants, tāpat kā Džons Mengls un ka viņi visi lorda Glenervena aizgādībā īstenos kapteiņa Granta cēlos nodomus.

Bet vai bija iepriekš nolemts, ka Zaks Paganels nenomirs vecpuiša kārtā? Diez vai.

Pēc saviem ģeogrāfiskajiem varoņdarbiem zinātnieks nevarēja palikt nepamanīts. Viņa izklaidība radīja veselu sensāciju Skotijas augstākajā sabiedrībā. Ģeogrāfs tika raustīts uz visām pusēm, un viņš vairs nejaudāja būt visur tur, kur viņu laipni ielūdza.

Tad arī kāda piemīlīga trīsdesmitgadīga jaunava, kas turklāt bija ma­jora Makneba māsīca, mazliet ekscentriska būtne, taču labsirdīga un vēl

Atgriešanās Malkolmas pili.

pietiekami daiļa, iemīlējās ģeogrāfa dīvainībās un piedāvāja viņam savu roku. Sai rokā bija miljons, lai gan tas netika pieminēts.

Paganels nebūt nebija vienaldzīgs pret mis Arabellas maigajām jūtām, taču to atklāt viņš neuzdrošinājās.

Savienot šīs divas sirdis, kas bija radītas viena otrai, uzņēmās majors. Viņš pat piekodināja Paganelam, lai šīs laulības būtu viņa «pēdējā izklai­dība», ko viņš drīkst atļauties.

Sprukās iedzītais Paganels neparastas kautrības dēļ nevarēja un neva­rēja izteikt Hktenīgo vārdu.

— Vai tad mis Arabella jums nepatīk? — Maknebs katrā izdevīgā ga­dījumā viņam vaicāja.

— Ak, major, viņa ir burvīga! — Paganels iesaucās. — Pat pārlieku burvīga! Jāatzīst, es būtu priecīgs, ja šīs burvības viņai būtu mazlietiņ mazāk! Man gribētos atrast viņā kādu trūkumu.

— Esiet bez rūpēm, — majors atbildēja, — trūkumi atradīsies un ne viens vien. Pat visideālākajai sievietei trūkumu ir pietiekami daudz. Tā­tad norunāts, Paganel?

— Es neuzdrošinos, — Paganels atbildēja.

— Sakiet, mans augsti mācītais draugs, — kāpēc jūs svārstāties?

— Es neesmu mis Arabellas cienīgs! — ģeogrāfs, kā vienmēr, atbildēja.

Un pie tā viņš palika.

Beidzot kādu dienu, kad neatlaidīgais majors viņu galīgi piespieda pie sienas, ģeogrāfs kā lielu noslēpumu atklāja, ka viņam ir kāda īpatnība, pēc kuras viņu varētu viegli atrast, ja policija kādreiz meklētu.

— Ak tā! — majors iesaucās.

— Jā, tā tas ir, — Paganels apliecināja.

•— Bet kāda gan tam nozīme, mans augsti mācītais draugs?

— Jūs tā domājat?

— Gluži otrādi, tas padarīs jūs vēl neparastāku. Tas tikai vairos jūsu vērtību! Tieši par tādu vīru Arabella allaž sapņojusi.

Un majors, saglabādams, kā vienmēr, nesatricināmu mieru, atstāja Paganelu mokoša satraukuma pilnā neziņā.

Starp Maknebu un mis Arabellu notika īsa saruna.

Divas nedēļas vēlāk Malkolmas pilī pēc ceremonijas vietējā kapelā tika svinētas lepnas kāzas. Paganels bija lielisks, taču aizpogājies līdz pat zodam, un mis Arabella starot staroja.

Ģeogrāfa noslēpums tā arī paliktu aprakts neziņas bezdibenī, ja majors nebūtu par to pastāstījis Glenervenam, kam nebija noslēpumu no lēdijas Helēnas, un viņa savukārt par to pačukstēja misis Menglai. Vārdu sakot, noslēpums nonāca misis Olbinetas ausīs un, protams, tika plaši izpausts.

Zaks Paganels tais trijās dienās, kad viņš atradās maoru gūstā, bija tetovēts, turklāt tetovēts no pleciem līdz pat kājām. Uz krūtīm viņam bija attēlots heraldisks kivi, kas, spārnus izpletis, knābā tieši sirdī.

Lielajā ceļojumā apkārt zemeslodei tas bija vienīgais piedzīvojums, kas Paganelam izraisīja nožēlu un ko viņš nekad nevarēja piedot Jaun­zēlandei. Tāpēc ari viņš nesteidzās atgriezties Francijā, lai gan tika atkār­toti aicināts un arī pats vēlējās atgriezties dzimtenē. Viņš baidījās padarīt smieklīgu visu Ģeogrāfijas biedrību, ja bulvāru lapu karikatūristi sāktu ņirgāties par svaigi tetovēto biedrības sekretāru.

Kapteiņa atgriešanās Skotijā izvērtās par īstiem nacionāliem svētkiem, un Harijs Grants kļuva vispopulārākais vīrs senajā Kaledonijā. Roberts uzsāka jūrnieka gaitas tāpat kā viņa tēvs, tāpat kā kapteinis Džons, un, lorda Glenervena atbalstīts, viņš īsteno tēva ieceri par skotu kolonijas dibināšanu Klusā okeāna salās.