KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

IX n o d a ļ a trĪsdesmit jŪdzes uz ziemeĻiem

7. februāri pulksten sešos no rīta Glenervens deva signālu doties ceļā. Lietus bija mitējies jau naktī. Pelēcīgi padebeši aizturēja saules starus trīs jūdžu augstumā no zemes. Tā kā saule nekarsēja, ceļojums dienā solījās būt gluži ciešams.

Paganels pēc kartes aplēsa, ka attālums no Kahuas zemesraga līdz Oklendai ir astoņdesmit jūdzes. So ceļa gabalu varētu noiet astoņās die­nās, ja katru dienu veiktu desmit jūdzes. Taču ģeogrāfs neieteica iet pa līkumoto jūras krastu, bet doties uz trīsdesmit jūdzes attālo Ngarnavahias ciematu, kas atrodas Vaikatas un Vaipas satekā. Cauri šim ciematam iet pasta ceļš, pareizāk sakot, stiga, pa kuru var braukt pajūgi un kura šķērso lielu daļu salas no Napieras Hauka līča krastā līdz Oklendai. Pa šo ceļu varētu viegli nokļūt Drarijā un tur atpūsties lieliskā viesnīcā, ko tik ļoti ieteicis dabaspētnieks Hohšteters.

Sadalījuši savā starpā pārtikas krājumus, ceļinieki devās augšup gar Aotea līča krastu. Piesardzības dēļ viņi neatrāvās tālu cits no cita un, tu­rēdami karabīnes šaušanas gatavībā, instinktīvi vēroja pauguraino līdze­numu, kas pletās austrumu pusē. Paganels neizlaida no rokām savu liet­pratīgi sastādīto karti un nemitīgi jūsmoja, atrazdams tajā pat vissīkākās detaļas.

Krietnu cēlienu ceļinieku pulciņš soļoja pa smiltīm, kas bija izveido­jušās no gliemežvāku drumslām, sēpiju kauliem un krietnas daļas dzelzs peroksīda un protoksīda. Ja zemei šai vietā tuvinātu magnētu, tas tūdaļ apliptu ar mirdzošiem kristāliņiem.

Paisuma viļņu apskalotajā krastā savā nodabā gozējās vairāki roņi, nemaz nedomādami bēgt prom. Sie jūras dzīvnieki ar apaļajām galvām, plato, izliekto pieri un spridzīgajām acīm izskatījās mīlīgi un reizē iespai­dīgi. Varēja pilnīgi saprast, kāpēc mitoloģija šos savdabīgos jūras viļņu iemītniekus poetizējusi un pārvērtusi par sirēnām-vilinātājām, lai gan roņu neharmoniskie brēcieni nemaz nav vilinoši. Jaunzēlandes piekrastē šo dzīvnieku ir ļoti daudz, un viņus medī tauku un ādas dēļ.

Starp roņiem dižojās trīs vai četri zilganpelēki jūrasziloņi, kas bija divdesmit piecas, trīsdesmit pēdas gari. Sie milzīgie abinieki, laiski atlai­dusies uz bieza lamināriju paklāja, slēja gaisā savus lokanos snuķus un jocīgi kustināja garās ūsas, īstus korķviļķus, kas atgādināja rūpīgi savir- pinātas dendija ūsas. Labu brīdi vērojis šo interesanto dzīvnieku pasauli, Roberts pēkšņi pārsteigts iesaucās:

— Skatieties! Roņi ēd akmeņus!

Patiesi vairāki roņi negausīgi rija liedaga akmeņus.

— Skaidrs! Viss skaidrs! — Paganels atbildēja. — Šie dzīvnieki ganās liedaga akmeņos.

— Dīvaina un grūti sagremojama barība, — Roberts sacīja.

— Tā nav nekāda barība, draudziņ, šie abinieki rij akmeņus, lai pie­pildītu sevi ar balastu. Šādi viņi palielina savu svaru, un viņiem ir vieg­lāk ienirt dzelmē. Atgriezušies krastā, viņi bez kautrēšanās šos akmeņus izvemj laukā. Tūlīt tu redzēsi, kā roņi ienirs ūdenī.

Patiesi drīz vien kāds pusducis roņu, acīmredzot uzņēmuši pietiekami daudz balasta, smagi aizčāpoja pa liedagu un nozuda ūdenī. Taču Gle­nervens nevarēja šķiest dārgo laiku un gaidīt viņus atgriežamies, lai no­vērotu balasta izkraušanu, un Paganelam par lielām sirdssāpēm pārtrauk­tais gājiens atsākās.

Pulksten desmitos ceļinieki apstājās ieturēt brokastis pie lielām bazalta klintīm, kas slējās jūras krastā gluži kā ķeltu dolmeni. Šeit uz kāda sēkļa viņi uzgāja daudz austeru. Tās bija sīkas un diezgan negaršīgas. Taču pēc Paganela ieteikuma Olbinets tās izcepa uz kvēlošām oglēm, un šādi saga­tavotās austeres pie brokastu galda tika notiesātas dučiem.

Atpūtušies vēl kādu brīdi, ceļinieki soļoja tālāk gar līča krastu. Roboto klinšu virsotnēs bija atradis mājokli vesels lērums putnu: gan fregates, gan pīles, gan kaijas, gan milzīgie albatrosi, kas nekustīgi tupēja augstā­kajās smailēs. Pulksten četros pēc pusdienas jau bija noietas desmit jūdzes bez sevišķas piepūles un noguruma. Sievietes izteica vēlēšanos turpināt ceļu līdz pat vakaram. Tieši tagad mainījās ceļa virziens. Vajadzēja apiet dažus kalnus, kas pacēlās ziemeļu pusē, un nokāpt Vaipas upes ielejā.

Tālumā līdz pat apvārsnim pletās bezgalīgas prērijas, kuras, šķiet, solīja vieglu iešanu. Taču, sasnieguši šo zaļo jūru, ceļinieki jutās vīlušies. Tās nebija vis pļavas, bet sīkiem ziediem nosētu krūmu biezoknis, starp kuriem auga bezgala daudz lielu paparžu, kas Jaunzēlandē ir ļoti izplatī­tas. Izlauzt ceļu cauri stiegrainajiem stublājiem nemaz nebija viegli. To­mēr pulksten astoņos vakarā Hakarihoata kalnu grēdas pirmās virsotnes bija apietas, un ceļinieki apmetās uz naktsguļu.

Pēc četrpadsmit noietām jūdzēm atpūta tiešām bija nepieciešama. Tā kā nebija nedz ratu, nedz telts, nogurušie ceļinieki iekārtojās tāpat zemē zem varenu Norfolkas priežu zariem. Segas, par laimi, bija līdz, un varēja uzklāt gluži pieklājīgas guļvietas.

Glenervens izdarīja visu nepieciešamo, lai naktī negadītos pārsteigumi. Viņam pašam un ceļabiedriem vajadzēja pa diviem stāvēt apbruņotiem sardzē līdz pat rītam. Ugunskurs netika kurināts. Liesmu barjera labi pasargā pret plēsīgiem zvēriem, bet Jaunzēlandē nav nedz tīģeru, nedz lauvu, nedz lāču, nedz arī kādu citu asinskāru zvēru, lai gan, tiesa kas tiesa, tos itin labi aizstāj paši jaunzēlandieši, un uguns šos divkājainos jaguārus var tikai pievilināt.

Nakts pagāja laimīgi, ja neņem vērā smilšu mušas, kuras iezemieši sauc par ngamu un kuru kodieni ir gaužām nepatīkami, un kādu uzņē­mīgu žurku ģimeni, kas cītīgi grauza pārtikas maisus.

Nākamajā rītā, 8. februārī, Paganels pamodās labākā noskaņojumā, gandrīz jau samierinājies ar Jaunzēlandi. Maori, kas iedvesa ģeogrāfam vislielākās bailes, nebija nemaz rādījušies. Šie asinskārie kanibāli nebija traucējuši viņu pat sapņos. Viņš ar gandarījumu pavēstīja to Glenervenam.

— Man tā vien liekas — šo pastaigu mēs pabeigsim gluži laimīgi, — viņš piemetināja. — Šovakar mēs sasniegsim Vaikatas un Vaipas upju sateku, un pēc tam līdz pat Oklendai mums vairs nav ko baidīties no sastapšanās ar iezemiešiem.

— Cik tālu vēl ir līdz Vaikatas un Vaipas satekai? — Glenervens jau­tāja.

— Piecpadsmit jūdzes, gandrīz tikpat daudz, cik esam nogājuši va- kardien.

— Mēs varam stipri aizkavēties, ja šie neciešamie brikšņi tik drīz nebeigsies, — Glenervens piezīmēja.

— Nebaidieties, — Paganels atsaucās, — tagad mēs iesim gar Vaipas krastu, kur nebūs vairs nekādu šķēršļu, gluži otrādi, ceļš būs viegls.

— Tad ejam! — Glenervens sacīja, redzēdams, ka dāmas jau sagata­vojušās ceļam.

Pirmajās rīta stundās biezoknis joprojām traucēja iešanu. Kur izlauzās ceļinieki, tur nebūtu tikuši cauri nedz rati, nedz zirgi. Tāpēc par Austrālijā atstāto ori nebija ko gausties. Kamēr caur šiem brikšņiem nebūs uzbūvēti braucamie ceļi, Jaunzēlande paliks pieejama vienīgi kājniekiem. Neskai­tāmās paparžu pasugas aizstāv dzimto zemi tikpat spītīgi kā maori.

Tāpēc, šķērsojot līdzenumu, kurā paceļas Hakarihoatas kalni, mazajam pulciņam bija jāpārvar tūkstošiem šķēršļu. Tomēr vēl pirms dienas vidus ceļinieki sasniedza Vaipu un no šejienes bez kādiem kavēkļiem devās pa upes stāvo krastu uz ziemeļiem.

Tā bija brīnišķīga ieleja, kur starp zaļiem krūmājiem jautri čaloja strautiņi ar vēsu un tīru ūdeni. Jaunzēlandē, pēc botānika Hukera datiem, sastopami divi tūkstoši augu pasugu, no kurām pieci simti pieder vienīgi šai zemei. Puķu Jaunzēlandē nav daudz, un nokrāsu ziņā tās ir stipri vien­veidīgas. Gandrīz nav sastopami viengadīgie augi, turpretī lielā daudzumā aug papardes, stiebrzāles un čemuraugi.

Sur tur virs tumši zaļā pameža pacēlās lieli koki: metrosideri ar spilgti sarkaniem ziediem, Norfolkas priedes, tūjas ar turpat vai vertikāli sakļau­tiem zariem un cipreses — rimu —, kas izskatās tikpat skumjas kā viņu Eiropas radinieces. Visu šo koku'stumbri slīga dažnedažādu paparžu jūrā.

Lielo koku zaros un virs krūmiem lidinājās un tērgāja kakadu, zaļie kakariki ar sarkanu svītriņu ap kaklu, taupo ar krāšņu, melnu vaigubārdu un, beidzot, sarkani papagaiļi ar košām spārnu apakšām, lieli kā pīles, kurus dabaszinātnieki dēvē par dienvidu nestoriem.

Majoram un Robertam, neatraujoties no biedriem, palaimējās nošaut dažas purva slokas un irbes. Olbinets, lai ietaupītu laiku, noplūca medī­jumu jau pa ceļam.

Savukārt Paganels, būdams vienaldzīgāks pret putna cepeti, alka iegūt putnu, kas sastopams vienīgi Jaunzēlandē. Dabaspētnieka zinātkāre apslā­pēja ceļinieka ēstgribu. Ģeogrāfs pēc aprakstiem atcerējās kādu savda­bīgu šejienes putnu, kuru iezemieši sauca par tui, bet eiropieši par smē­jēju, jo tas nemitīgi smejas, vai arī par kirē, jo tam ir melnas spalvas un balta pakakle gluži kā garīdznieka sutanai.

— Tui pa ziemu tā nobarojas, — Paganels stāstīja majoram, — ka aiz tukluma kļūst slims. Viņš vairs nevar lidot. Lai kļūtu vieglāks, tas pārplēš ar knābi savas krūtis un knābā laukā taukus. Vai tas nav neparasti, Makneb?

— Tik neparasti, — majors atbildēja, — ka es neticu nevienam jūsu vārdam!

Lai arī cik nepatīkami, Paganelam tomēr neizdevās iegūt nevienu tui, lai parādītu neticīgajam majoram šā putna asiņainās, saplosītās krūtis.

Toties ģeogrāfam laimējās ieraudzīt kādu citu dīvainu dzīvnieku, kas, cilvēku, kaķu un suņu vajāts, aizbēdzis uz neapdzīvotiem rajoniem un tagad pamazām izzūd no Jaunzēlandes faunas. Roberts, ložņādams pa malu malām kā īsts sesks, uzgāja no saknēm sapītu ligzdu, kurā tupēja divas vistas bez spārniem un bez astes. Tām bija kājas ar četriem pirk­stiem, garš knābis kā slokai un baltas, matiem līdzīgas spalvas. Šie dī­vainie dzīvnieki, šķiet, pārstāvēja pārejas pakāpi no oldējējiem uz zīdī­tājiem.

Tas bija Jaunzēlandes kivi jeb zinātnieku valodā opterix australis, kas pārtiek no kāpuriem, kukaiņiem, tārpiem un sēklām. Šis putns sastopams vienīgi Jaunzēlandē. Eiropas zooloģiskajos dārzos tas aklimatizējas tikai ar lielām grūtībām. Kivi neparastais izskats un komiskās kustības allaž saistījušas ceļinieku uzmanību. Kad uz Okeānijas salām devās liela ekspe­dīcija ar kuģiem «Astrolabs» un «Centīgais», Zinātņu akadēmija uzdeva Dimonam d'Irvilam atvest kaut vienu šā savdabīgā putna eksemplāru. Taču zinātniekam neizdevās iegūt nevienu dzīvu kivi, kaut arī iezemie­šiem tika apsolīta atlīdzība.

Priecādamies par necerēto laimi, Paganels sasēja abas vistas kopā un apņēmīgi soļoja tālāk, nolēmis tās uzdāvināt Parīzes Botāniskajam dār­zam. Viņš jau iztēlē lasīja uzrakstu «Dāvinājis Zaks Paganela kungs», kas greznoja visskaistāko būrīti.

Tikmēr ceļotāju pulciņš žirgtā solī devās gar Vaipas krastu lejup. Apkārtne izskatījās vientulīga. Nekur neredzēja nedz iezemiešu pēdas, nedz takas, kas norādītu uz cilvēka klātbūtni šais līdzenumos. Upe plūda starp kupliem krūmiem vai arī apskaloja garas smilšu sēres. Skatienam pavērās viss līdzenums līdz pat pazemiem kalniem, kas noslēdza ieleju austrumos. Ar savām dīvainajām formām un dūmakā gaistošajām aprisēm šie kalni atgādināja milzīgus, aizvēsturiskus dzīvniekus. Šķita, ka tur atdusētos pārakmeņojušos vaļu bars. Haotiskais klinšu jūklis liecināja par kalnu grēdas vulkānisko izcelsmi. Jaunzēlande ir nesenas vulkāniskās darbības produkts. Abas salas vēl šodien turpina celties no okeāna. Dažas vietas divdesmit gadu laikā pacēlušās virs jūras līmeņa par veselu tuāzi. Jaunzēlandes dzīlēs joprojām plosās uguns, satricinādama zemes garozu un izlauzdamās daudzās vietās laukā pa geizeru un vulkānu atverēm.

Pulksten četros pēc pusdienas bija raiti noietas jau deviņas jūdzes. Spriežot pēc kartes, kurā Paganels ik pa brīdim ieskatījās, līdz Vaikatas un Vaipas upju satecei vairs nebija tālāk par piecām jūdzēm. Tur sākās ceļš uz Oklendu. Tur viņi iekārtosies uz naktsguļu. Līdz galvaspilsētai atlikušās piecdesmit jūdzes viņi pievārēs divās trijās dienās, bet, ja palai­mēsies sastapt pasta diližansu, kas divreiz mēnesī uztur satiksmi starp Oklendu un Hauka līci, tad ceļa mērķi varēs sasniegt astoņās' stundās.

— Tāpat kā pagājušo nakti, mums vajadzēs gulēt zem klajām debe­sīm, — Glenervens ieminējās.

Jaunzēlandes kivi.

— Jā, — Paganels atbildēja, — toties es ceru, ka tā būs pēdējā reize.

— Lai tā būtu, jo naktis uz lauka ir smags pārbaudījums lēdijai Helē­nai un Mērijai Grantai.

— Un viņas iztur šo pārbaudījumu nekurnēdamas, — Džons Mengls piebilda. — Ja esmu pareizi sapratis, Paganela kungs, jūs pieminējāt kādu ciematu, kas atrodas netālu no abu upju sateces.

— Pilnīgi pareizi, — ģeogrāfs atbildēja. — Tas atzīmēts arī Džonstona kartē. Tā ir Ngarnavahia, kas atrodas apmēram divas jūdzes lejpus upju sateces.

— Vai mēs nevarētu tur atrast naktsmītni? Lēdija Helēna un mis Granta, šķiet, labprāt noietu divas liekas jūdzes, lai apmestos puslīdz pie­klājīgā viesnīcā.

— Viesnīca! — Paganels iesaucās. — Viesnīca maoru ciematā! Tur nav pat iebraucamās vietas, nav pat kroga. Sai ciematā ir vienīgi ieze­miešu būdas, un, manuprāt, mums nevis jāmeklē tajā naktsmītne, bet jāturas no tā iespējami tālāk!

— Aizvien vēl netiekat vaļā no bailēm, Paganel! — Glenervens no­teica.

— Dārgais lord, no maoriem labāk piesargāties nekā tiem uzticēties. Turklāt nav zināms, kādas attiecības viņiem patlaban ir ar angļiem, vai sacelšanās apspiesta vai beigusies ar uzvaru, varbūt mēs iekuļamies kauju ugunīs. Atmetot pie malas kautrību, jāatzīst, ka iezemiešiem mēs būtu labs laupījums, un man nav nekādas patikas izbaudīt pret savu gribu jaunzēlandiešu viesmīlību. Tāpēc uzskatu par prātīgāku turēties tālāk no Ngarnavahias ciemata, apiet to un izvairīties no sastapšanās ar iezemie­šiem. Kad nonāksim Drarijā, mūsu varonīgās biedrenes pēc sirds patikas varēs atpūsties no ceļa grūtībām.

Ģeogrāfa viedoklis guva virsroku. Lēdija Helēna uzskatīja par labāku pavadīt vēl vienu nakti zem klajām debesīm nekā pakļaut briesmām savus biedrus. Nedz viņa, nedz Mērija Granta nelūdza apstāties un atpūsties, visi turpināja iet tālāk gar upes krastu.

Pēc divām stundām kalni jau meta vakara ēnas. Iekams saule noslīga aiz apvāršņa rietumu pamalē, tā pēkšņi izlauzās no mākoņu gūzmas un raidīja uz zemi dažus novēlotus starus. Tālās austrumu kalnu virsotnes iemirdzējās purpura sarkanumā. Tas bija itin kā atvadu sveiciens ceļi­niekiem.

Glenervens un viņa biedri pielika soli. Viņi zināja, cik īsi mēdz būt mijkrēšļi šais platuma grādos, cik ātri šeit satumst naktis. Noteikti vaja­dzēja sasniegt upju sateci, iekāms galīgi satumsīs. Taču visu apkārtni pēkšņi ietina bieza migla, un ļoti viegli varēja nomaldīties no ceļa.

Par laimi, dzirde aizstāja redzi, kas tumsas dēļ bija kļuvusi nevaja­dzīga. Drīz vien straumes šalkoņa pavēstīja, ka abas upes kaut kur tu­vumā saplūst vienā gultnē. Pulksten astoņos ceļinieku pulciņš beidzot sasniedza vietu, kur Vaipa'pāri krācēm ar rēkoņu ieplūst Vaikatā.

— Vaikata ir klāt, — Paganels iesaucās, — ceļš uz Oklendu aizlokās ,pa upes labo krastu!

— To mēs redzēsim'rit no rīta, — majors noteica. — Bet tagad apme- tīsimies uz naktsguļu. Manuprāt, šīs tumšās ēnas nav nekas cits kā birztala, kas šeit uzaugusi, šķiet, vienīgi tāpēc, lai sniegtu mums pajumti. Paēdīsim vakariņas un dosimies pie miera.

— Ēdīsim tikai sausiņus un kaltētu gaļu, lai nevajadzētu kurt uguns­kuru, — Paganels sacīja. — Mēs esam ieradušies šeit inkognito un pacen* tīsimies tāpat arī aiziet. Par laimi, migla padara mūs nesaredzamus.

Drīz vien ceļinieki atradās birztalā. Sekodami ģeogrāfa padomam, viņi klusi paēda vakariņas un pēc piecpadsmit jūdžu gara pārgājiena ieslīga dziļā miegā. •