KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XXIII nodala CEĻINIEKI DZĪVO KĀ PUTNI

Koks, kurā Glenervens un viņa biedri bija atraduši patvērumu, atgā­dināja riekstkoku. Tam bija apaļīga vainaga forma un spīdīgas lapas. Patiesībā tas bija ombu, kas sastopams vientuļi augam Argentīnas līdze-' numos. Sī koka milzīgais, rēpuļainais stumbrs iekrampējies zemē ne vien ar resnajām saknēm, bet arī ar spēcīgiem dzinumiem, kas padara to sevišķi noturīgu. Tāpēc arī tas varēja izturēt brāzmainos palus.

Šis ombu bija apmēram simt pēdas augsts un apēnoja turpat vai seš­desmit tuāžu lielu apli. Viss koloss atdusējās uz trim lieliem zariem, kuros pārgāja sešas pēdas resnais stumbrs. Divi no šiem zariem slējās gandrīz stateniski gaisā, balstīdami milzīgo lapotnes saulessargu, sīkākie zari, krustām šķērsām izvijušies, itin kā grozu pinēja sapīti, veidoja necaurre­dzamu pajumu. Turpretī trešais lielais zars stiepās turpat vai horizontāli virs rēcošajiem ūdeņiem, kuros jau mirka tā apakšējās lapas. Tas bija itin kā okeāna vidū iemestas zaļas salas rags. Vietas gigantiskajā kokā bija atliku likām. Tā krāšņajā lapotnē bija īstas logu ailas gaismai, visapkārt pārpārēm svaiga gaisa un spirdzinošas paēnas. Raugoties uz milzīgā ombu vainagu, kas paceļ vai līdz mākoņiem savus neskaitāmos parazītisko liānu sasaistītos zarojumus, un uz saules stariem, kas laužas iekšā caur lapotnes spraugām, patiesi varēja sacīt, ka šī ombu plecos šalko vesels mežs.

Ierodoties bēgļiem, liels putnu bars uzlaidās koka augšējos zaros, skaļi protestēdams pret tik nekaunīgu ielaušanos viņu mājoklī. Kā redzams, arī putni bija atraduši patvērumu vientuļajā ombu. Šeit bija simtiem strazdu, isaku, ilgeru un bezgala daudz pikafloru, sīksīku, košspalvainu putniņu. Kad viņi uzspurdza gaisā, šķita, ka vēja brāzma norāvusi kokam visus ziedus.

Tāds bija patvērums, ko liktenis bija dāvājis ceļinieku pulciņam. Jau­nais Grants un veiklais Vilsons, nokļuvuši kokā, tūdaļ uzrāpās tā augšējos zaros. Izbāzuši galvas cauri zaļajam kupolam, viņi pārlaida no saviem augstumiem skatienu pār plašo apvārsni. Palu radītais okeāns apņēma

Tāds bija ceļinieku pulciņa patvērums.

viņus no visām pusēm, tam nebija ne gala, ne malas. Šai ūdens klajotnē neredzēja neviena koka — tikai ūdeņu ieskautais ombu drebēja straumes vi]ņu grūdienos. Tālumā, varenās straumes nesti, no dienvidiem uz zie­meļiem peldēja ar visām saknēm izrautu koku stumbri, nolauzti zari, sagrautu rančo salmu jumti, estansiju šķūņu spāres, noslīkušu dzīvnieku maitas, asiņainas ādas. Uz kāda zvalstīga koka kuģoja vesela jaguāru ģimene — iekrampējušies ar nagiem savā nedrošajā plostā, zvēri nikni

rūca. Vēl tālāk Vilsonam izdevās saskatīt vairs tikko samanāmu melnu punktu. Tas bija Talkavs un viņa uzticamais Tauka.

— Talkav! Mīļais Talkav! — Roberts iesaucās, izstiepdams rokas uz drošsirdīgā patagoņa pusi.

— Viņš izglābsies, Roberta kungs, — Vilsons mierināja. — Bet nu kāpsim lejā pie viņa augstības.

Pēc kāda brīža, nokāpuši no «trešā stāva», Roberts Grants un matrozis jau atradās lielo zaru pakājē. Šeit sēdēja Glenervens, Paganels, majors, Ostins un Milredijs kā nu kuram ērtāk — dažs jāteniski, dažs — nokāris kājas uz vienu pusi. Vilsons pastāstīja, ko redzējis no ombu galotnes. Visi bija ar viņu vienis prātis, ka Talkavs neaizies bojā. Domstarpības izraisīja vienīgi jautājums, kurš kuru izglābs — Talkavs Tauku vai Tauka Talkavu. Milzu kokā patvērušos bēgļu stāvoklis neapstrīdami bija vēl kritiskāks. Koks acīmredzot gan izturēs straumes spiedienu, taču kāpjošie ūdeņi varēja aizsniegt augšējos zarus, jo līdzenums šai vietā pārgāja dziļā ieplakā. Tāpēc Glenervens vispirms deva rīkojumu iegriezt koka stumbrā atzīmes, pēc kurām varētu izsekot ūdens līmenim. Augstāk tas nekāpa, plūdi, šķiet, bija sasnieguši kulmināciju. Šis atklājums mazliet nomie­rināja.

— Ko mēs tagad darīsim? — Glenervens ievaicājās.

— Vlsim ligzdu, velns parāvis! — Paganels jautri atbildēja.

— Vīsim ligzdu? — Roberts brīnījās.

— Protams, draudziņ, un dzīvosim kā putni, jo dzīvot kā zivis mēs nevaram.

— Jauki, — Glenervens piekrita. — Un kas mūs baros?

— Es, — majors pavēstīja.

Visu klātesošo skatieni pievērsās Maknebam. Ērti sēdēdams atzveltnī, kuru veidoja divi elastīgi zari, majors turēja izstieptā rokā divas izmir­kušas, bāztin piebāztas alforhas.

— Maknebs paliek Maknebs! — Glenervens iesaucās. — Jūs allaž visu atceraties, pat tādos apstākļos, kad cilvēkam piedodams visu aizmirst.

— Ja esam nolēmuši nenoslīkt, — majors atsaucās, — tad nebūtu saprātīgi nomirt badā.

— Es arī būtu ko pietaupījis, ja vien nebūtu tik izklaidīgs,_— Paganels nikni noteica.

— Kas atrodas šais alforhās? —'Toms Ostins noprasīja.

— Pārtika septiņiem cilvēkiem divām dienām, — Maknebs atbildēja.

— Lieliski! — Glenervens noteica. — Es ceru, ka divdesmit četrās stundās ūdens līmenis jūtami kritīsies.

— Vai ari mēs atradīsim iespēju sasniegt cietzemi, — Paganels piebilda.

— Tātad mūsu pirmais pienākums ir paēst brokastis, — Glenervens paziņoja.

— Es gan vispirms izžāvētu drēbes, — majors piemetināja.

— Kur tad uguns? — Vilsons vaicāja.

— Sakursim ugunskuru, — Paganels atbildēja.

— Kur?

— Tepat kokā, velns parāvis!

— Ko mēs dedzināsim?

— Sausus, nokaltušus zarus, kurus salasīsim šai pašā kokā.

— Kā lai tos aizdedzina? — Glenervens jautāja. — Mūsu posa līdzīga piemirkušām sūklim.

— Iztiksim bez tās, — Paganels attrauca. — Mazliet sausas sūnas, viens saules stars, mana tālskata lēca — un jūs redzēsit, pie kādas brīnum jaukas uguns es sildīšos. Kas dosies uz mežu pēc malkas?

— Es! — Roberts pieteicās.

Un kopā ar savu draugu Vilsonu viņš, gluži kā kaķis, nozuda zaru biežņā. Kamēr abi mežinieki bija prom, Paganels savāca krietnu skumšķi sausas sūnas un sagādāja arī saules staru, un tas, starp citu, nebija grūti izdarāms, jo dienas spīdeklis kvēloja pilnā spožumā. Tad ģeogrāfs izņēma no tālskata lēcu un bez pūlēm aizdedzināja sauso iekuru, kas bija nolikts uz miklu lapu kārtas trīs lielo zaru pakājē. Šāds ugunskurs nemaz nebija bīstams. Drīz Vilsons un Roberts atgriezās ar sausu zaru klēpjiem un tūdaļ uzmeta tos uz degošajām sūnām. Lai uguns ātrāk iedegtos, Paga­nels pēc arābu paražas, plati iepletis garās kājas, nostājās virs ugunskura un, spēji pieliekdamies un izsliedamies, sāka vēdīt ar savu pončo vēja pūsmu. Zari gaiši iekvēlojās, un drīz vien spožas liesmas sprakšķēdamas uzvijās virs improvizētā pavarda. Visi sāka žāvēt drēbes, kā nu kurš praz­dams, zaros uzkarinātie pončo plandījās vējā. Pēc tam ceļinieki paēda pie­ticīgas brokastis, jo vajadzēja domāt par rītdienu: pārtikas bija gaužām maz, bet ūdens milzīgajā baseinā varēja kristies lēnāk, nekā Glenervens cerēja. Ombu kokā neauga nekādi augļi, taču, par laimi, tā zaros bija daudz ligzdu, kas varēja apgādāt ceļiniekus lielā izvēlē ar dažnedažādām olām, bez tam lapotnē bija milzums spārnoto iemītnieku. Šie krājumi ne­kādā ziņā nebija noniecināmi.

Turklāt, kad uzturēšanās kokā solījās ieilgt, vajadzēja iekārtoties iespē­jami ērtāk un mājīgāk.

— Tā kā virtuve un ēdamistaba mums ir pirmajā stāvā, tad gulēt mēs dosimies otrajā stāvā, — Paganels sacīja. — Māja ir pietiekami plaša, īres maksa nav augsta, nevajag sevi ierobežot. Tur augšā es redzu dabas pagatavotas šūpoles, un, ja mēs kārtīgi tajās ierīkosimies, tās būs vislabā­kās gultas pasaulē. Mūs neviens neapdraud. Turklāt mēs varam norīkot sardzi, jo esam pietiekamā skaitā, lai atvairītu indiāņu vai plēsīgu zvēru uzbrukumu.

— Mums trūkst vienīgi ieroču, — Toms Ostins atgādināja.

— Man ir revolveris, — Glenervens paziņoja.

— Man arī, — Roberts atsaucās.

— Kāda tiem jēga, ja Paganela kungs neatradīs iespēju pagatavot pulveri? — Toms Ostins piebilda.

— Tas nav vajadzīgs, — Maknebs sacīja, rādīdams pilnīgi lietojamu pulvernīcu.

— Kur jūs to rāvāt? — Paganels jautāja.

— Tā ir Talkava pulvernīca. Viņš domāja, ka tā varētu mums node­rēt, un, iekāms metās palīgā Taukam, iedeva to man.

— Kāds augstsirdīgs un drosmīgs indiānis! — Glenervens iesaucās.

— Jā, — Toms Ostins piekrita, — ja visi patagoņi ir tāda paša kaluma, tad gods un slava Patagonijai!

— Neaizmirstiet, lūdzu, arī Tauku, — Paganels piemetināja. — Zirgs ir daļa no patagoņa, un es varu likt galvu ķīlā, ka mēs atkal ieraudzīsim Talkavu zirga mugurā.

— Cik tālu mēs atrodamies no Atlantijas okeāna? — majors ievaicājās.

— Ne tālāk par četrdesmit jūdzēm, — Paganels atbildēja. — Un ta­gad, draugi, tā kā ikvienam no mums dota rīcības brīvība, es izlūdzos atļauju jūs atstāt. Es kāpšu augšā, izraudzīšos novērošanas punktu un, likdams lietā tālskati, ziņošu jums, kas notiek pasaulē.

Saņēmis laipnu atļauju, zinātnieks, veikli rāpdamies no zara uz zaru, nozuda aiz biezā lapu priekškara. Viņa biedri tikmēr sagatavoja guļvietas. Sis darbs daudz laika neprasīja. Nebija nedz gultas jāizvieto, nedz palagi un segas jāklāj. Drīz vien visi atkal sēdēja savā vietā pie ugunskura. Kopējās sarunās vairs netika apcerēts pašreizējais stāvoklis, kas, pēc ceļinieku domām, bija vien pacietīgi jāpanes. Sarunas atkal kavējās pie neizsmeļamā temata — kapteiņa Granta likteņa. Ja palu ūdeņi noskries, pēc dienām trim viņi uzkāps uz «Dunkana», taču viņu vidū nebūs nelai­mīgo, katastrofā cietušo jūrnieku — Harija Granta un abu matrožu. Šķita, ka pēc veltīgā ceļojuma cauri Amerikai jebkuras cerības viņus atrast ne­glābjami zaudētas. Kur lai tagad viņus meklē? Cik neremdināmas būs lēdijas Helēnas un Mērijas Grantas bēdas, kad viņas uzzinās patiesību, kad mierinājumu vairs nesniegs pat cerības!

— Mana nabaga māsa! — Roberts iesaucās. — Viss pagalam!

Pirmo reizi Glenervens neatrada neviena mierinājuma vārda. Kādas

gan cerības viņš varēja dot šim puisēnam? Vai viņš nebija vadījies pre­cīzi pēc dokumentā dotajiem norādījumiem?

— Un tomēr trīsdesmit septītais platuma grāds nav grābts no gaisa! — viņš prātoja. — Tas attiecas vai nu uz kuģa katastrofas, vai arī uz Harija Granta gūstniecības vietu, tomēr katrā gadījumā šis skaitlis nav izdomāts, izsecināts vai uzminēts. Paši savām acīm esam to izlasījuši.

— Tas viss ir tiesa, jūsu augstība, — Toms Ostins sacīja, — un tomēr mūsu meklējumi nav neko devuši.

— Tas reizē sanikno un dzen izmisumā! — Glenervens iesaucās.

— Ja jums patīk, jūs varat niknoties, — Maknebs rāmi iebilda, — taču izsamist nav vērts. Mūsu rīcībā taču ir neapstrīdams skaitlis, un mums jāizmanto līdz galam visas iespējas, kādas tas paver.

— Ko jūs gribat ar to sacīt, — Glenervens jautāja, — un ko, pēc jūsu domām, mēs varētu vēl pasākt?

— Kaut ko Joti vienkāršu un ļoti loģisku, dārgais Edvard. Kad būsim uz «Dunkana», mums jāuzņem kurss uz austrumiem un, ja būs nepiecie­šams, jāvirzās pa trīsdesmit septīto paralēli kaut vai līdz tai pašai vietai, kur uzsākām meklēšanu.

— Vai tiešām jūs pieļaujat, Makneb, ka es neesmu par to domājis? — Glenervens atbildēja. — Simtiem reižu esmu domājis! Bet vai ir kādas izredzes gūt panākumus? Atstādami Amerikas kontinentu, mēs taču attā­lināmies no vietas, ko norādījis pats Harijs Grants, — no Patagonijas, par kuru tik skaidri pateikts dokumentā.

— Vai tiešām jūs gribat pārmeklēt pampas, skaidri zinādami, ka «Bri­tānija» nav avarējusi nedz Klusā okeāna, nedz Atlantijas okeāna pie­krastē? — majors sacīja.

Glenervens neatbildēja.

— Lai cik niecīgas būtu izredzes atrast Hariju Grantu, virzoties pa trīsdesmit septīto paralēli, mums tomēr vajag mēģināt. Mums nav tiesību to nedarīt.

— Es nesaku — nē … — Glenervens atbildēja.

— Un jūs, mani draugi, — majors uzrunāja jūrniekus, — vai jūs man piekrītat?

— Pilnīgi, — Toms Ostins atbildēja, bet Milredijs un Vilsons piekrī­toši pamāja ar galvu.

— Tad klausieties, draugi, — Glenervens ierunājās pēc īsa pārdomu brīža, — arī tu, Robert, klausies labi uzmanīgi, jo saruna būs ļoti nozī­mīga. Es darīšu visu iespējamo, lai atrastu kapteini Grantu. Esmu uzņē­mies šo pienākumu un, ja būs vajadzīgs, veltīšu tam visu mūžu. Visa Skotija man palīdzēs izglābt drosmīgo kapteini, kas upurējies dzimtenes labā. Arī es uzskatu, lai cik niecīgas būtu izredzes gūt panākumus, mums jāapbrauc apkārt zemeslodei pa trīsdesmit septīto paralēli, un es to izda­rīšu. Taču tagad mums jāizšķir nevis šis, bet kāds cits — daudz svarīgāks jautājums, un proti: vai mums galīgi jāatsakās no meklējumiem Ameri­kas kontinentā?

Tik kategoriski izvirzīts, jautājums palika bez atbildes. Neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās ieteikties.

— Kādas ir jūsu domas? — Glenervens pievērsās majoram.

— Dārgais Edvard, tūdaļ atbildēt uz jūsu jautājumu nozīmē uzņemties pārlieku lielu atbildību, — Maknebs sacīja. — Tas rūpīgi jāapsver. Vis­pirms man jāzina, kādas zemes šķērso trīsdesmit septītais dienvidu pla­tuma grāds.

— Vislabāk to pateiks Paganels, — Glenervens atbildēja.

— Tad pajautāsim viņam, — majors ierosināja.

Ombu biezajā lapotnē ģeogrāfs nebija saskatāms. Viņu vajadzēja sasaukt.

— Paganel! Paganel! — Glenervens sauca.

— Es esmu šeit, — atbildēja balss no padebešiem.

— Kur jūs esat?

— Savā tornī.

— Ko jūs tur darāt?

— Vēroju plašo apvārsni.

— Vai jūs nevarētu uz brīdi nokāpt lejā?

— Vai esmu jums vajadzīgs?

— Jā.

— Kādam nolūkam?

— Lai noskaidrotu, kādas zemes šķērso trīsdesmit septītā paralēle.

— Tas ir vieglāk par vieglu, — Paganels attrauca, — un nemaz nav jākāpj lejā, lai jums to pateiktu.

— Tad sakiet.

— Tad klausieties. Atstājusi Ameriku, trīsdesmit septītā paralēle aiz­stiepjas pāri okeānam.

— Skaidrs.

— Savā ceļā tā sastop Tristana da Kuņjas salas.

Paganels ripoja lejā no zara uz zaru.

— Ļoti jauki.

— Tā paiet garām Āfrikai divus grādus uz dienvidiem no Labās Cerī­bas raga.

— Un tālāk?

— Šķērso Indijas okeānu.

— Pēc tam?

— Tikko skar Svētā Pētera salu Amsterdamas salu arhipelāgā.

— Un vēl tālāk?

— Tā šķērso Austrāliju pa Viktorijas provinci.

— Turpiniet!

— Izgājusi cauri Austrālijai…

Šis pēdējais teikums palika nepabeigts. Vai ģeogrāfs šaubījās? Vai viņš būtu aizmirsis, kur tālāk aizsniedzas trīsdesmit septītā paralēle? Nē. Ombu galotnē atskanēja šaušalīgs izbaiļu kliedziens. Glenervens un viņa draugi nobālējuši saskatījās. Vai tiešām notikusi jauna katastrofa? Vai tiešām nelaimīgais Paganels novēlies zemē? Vilsons un Milredijs jau stei­dzās viņam palīgā, kad pēkšņi parādījās garš ķermenis. Paganels ripoja lejā no zara uz zaru. Viņa rokas nevarēja nekur pieķerties. Vai viņš vēl dzīvs? Vai miris? Neviens to nezināja. Ģeogrāfs tūdaļ būtu iekritis mutu­ļojošajā ūdenī, ja majora stingrā roka nesatvertu viņu kritienā.

— Ļoti pateicos, Makneb, — Paganels sacīja.

— Kas jums lēcies? — majors jautāja. — Kas noticis? Atkal jūsu mūžīgā izklaidība?

— Jā, jā, — Paganels atbildēja aiz uztraukuma aizžņaugtā balsī. — Jā, izklaidība … un šoreiz patiesi fenomenāla!

— Kāda?

— Mēs esam kļūdījušies! Mēs arī iagad kļūdāmies. Mēs visu laiku kļūdāmies.

•— Ko jūs gribat ar to sacīt? Paskaidrojiet!

— Glenerven, major, Robert un visi mani draugi, — Paganels iesau­cās, — klausieties! Mēs meklēj'am kapteini Grantu tur, kur viņa nemaz nav!

— Ko? — Glenervens iesaucās.

— Un ne vien tur, kur viņa nav, — Paganels piebilda, — bet arī tur, kur viņš nekad nav bijis!