KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XVIII nodaļa Ūdeni meklĒjot

Ar Saliņas ezeru beidzas lagūnu virkne, kas stiepjas starp Ventanas un Gvamini sjerrām. Kādreiz no Buenosairesas šurp devās pēc sāls vese­las ekspedīcijas, jo ezera ūdeņi satur ievērojamu daudzumu nātrija hlo­rīda. Tagad svelmainaja Karstuma ūdens bija izgarojis, sals nosedies un ezers pārvērties milzīgā, žilbinošā spogulī.

Kad Talkavs runāja par Saliņas ezera dzeramo ūdeni, viņam padomā bija saldūdens upes, kas daudzās vietās tajā ietek. Taču patlaban visas upītes, tāpat kā pats ezers, bija sausas. Kvēlojošā saule bija visu izdzē­rusi. Nav grūti iedomāties sāpīgo vilšanos, kad izslāpušie ceļinieki ierau­dzīja Saliņas ezera izžuvušos krastus. Nekavējoties vajadzēja pieņemt kādu lēmumu. Tas mazumiņš ūdens, kas vēl atradās ādas maisos, bija stipri sasmacis un nevarēja dzesēt slāpes. Bet slāpes mocīja aizvien ne­gantāk. Šās visupirinās nepieciešamības priekšā atkāpās pat bads un nogu­rums. Novārgušie ceļinieki patvērās rukā — ādas teltī, kuru iezemieši bija uzcēluši un atstājuši kādā nelielā ieplakā. Zirgi, nogūlušies ezera dūņai­najā krastā, ar acīm redzamu riebumu košļāja ūdenszāles un sausās niedres.

Kad visi bija sanākuši rukā, Paganels lūdza Talkavu izteikt savas domas, kā rīkoties tālāk. Lai gan ģeogrāfs un indiānis sarunājās ātri, atse­višķus vārdus Glenervenam tomēr izdevās uztvert. Talkavs runāja mierīgi, toties Paganels žestikulēja par abiem. Dialogs ilga vairākas minūtes. Tad patagonis sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Ko viņš sacīja? — Glenervens jautāja. — Cik sapratu, viņš iesaka .mums sadalīties.

— Jā, divās grupās, — Paganels atbildēja. — Tie, kuru zirgi aiz nogu­ruma un slāpēm tikko velkas, turpinās kā varēdami ceļu pa trīsdesmit septīto paralēli. Turpretī tie, kuru zirgi možāki, izrausies uz priekšu, lai pirmie sasniegtu Gvamini upi, kaš ietek Sanlukasa ezerā trīsdesmit vienu jūdzi[24] no šejienes. Ja ūdens tur būs pietiekamā daudzumā, pirmā grupa sagaidīs ceļabiedrus Gvamini krastos. Bet, ja arī šī upe izžuvusi, pirmā grupa dosies atpakaļ pretī otrajai, lai aiztaupītu biedriem veltīgu ceļa .gabalu.

— Bet pēc tam? — Toms Ostins vaicāja.

— Tad vajadzēs jāt septiņdesmit piecas jūdzes uz dienvidiem līdz "Ventanas sjerras pirmajiem atzarojumiem, kur upju ir ļoti daudz.

— Padoms nav slikts, — Glenervens sacīja. — Un mums tūdaļ tam jāseko. Manu zirgu ūdens trūkums vēl nav pārāk novārdzinājis, un es pie sākos jāt līdzi Talkavam.

— Ak, milord, ņemiet līdz ari mani! — Roberts lūdzās, itin kā runa būtu par jautru izpriecu.

— Vai tu varēsi tikt mums līdz, manu zēn?

— O! Man ir labs zirgs, kas tā vien raujas uz priekšu … Vai ņemsit mani, milord? … Es jūs ļoti lūdzu!

— Lai notiek, manu zēn! — Glenervens piekrita, patiesībā juzdamies iepriecināts, ka nebūs jāšķiras no Roberta. — Tas nevar būt, — viņš pie­bilda, — ka mēs trijatā neuzietu svaigu un tīru ūdeni.

— Bet es? — Paganels iejautājās.

— Jūs, dārgais Paganel, paliksit kopā ar rezerves nodaļu, — majors atsaucās. — Jūs pārāk labi pazīstat trīsdesmit septīto paralēli, Gvamini upi un visas pampas, lai atstātu mūs. Nedz Milredijs, nedz Vilsons, nedz es — neviens no mums nebūs spējīgs aizkļūt līdz noliktajai satikšanās vietai. Turpretī drosmīgā Zaķa Paganela vadībā mēs paļāvīgi dosimies uz priekšu.

— Būs vien jāpadodas liktenim, — ģeogrāfs piekrita, juzdamies glai­mots, ka viņam uzticēta nodaļas vadība.

— Tikai pielūkojiet, ka nekļūstat izklaidīgs, — majors piebilda. — Ne- aizvediet mūs turp, kur mums nav ko iesākt, piemēram, atpakaļ uz Klusā okeāna krastiem!

— Jūs būtu to pelnījis, neciešamais major! — Paganels smiedamies atteica. — Bet sakiet, dārgais Glenerven, — kā jūs sapratīsities ar Tal- kavu?

— Es domāju, ka mums ar patagoņi nebūs vajadzības daudz runāt, — Glenervens atbildēja. — Bet ārkārtējos apstākļos pietiks ar nedaudzajiem spāņu vārdiem, kurus es zinu, lai mēs viens otru saprastu.

— Tad dodieties ceļā, mans krietnais draugs, — Paganels sacīja.

— Vispirms paēdīsim vakariņas, — Glenervens ierosināja, — un no- snaudīsim kādu brītiņu.

Ceļinieki iebaudīja sausu ēdienu, kas viņus maz spirdzināja, un nolikās gulēt, jo nekas cits nebija darāms. Paganels sapnī redzēja plašas strau­mes, ūdenskritumus, upes, upītes, dīķus, strautus, pat pilnas karafes, vārdu sakot, visu, kur parasti atrodams dzeramais ūdens. Tie bija mokoši murgi.

Nākamajā dienā pulksten sešos no rīta Talkava, Glenervena un Roberta Granta zirgi jau bija apsegloti. Zirgus padzirdīja ar pēdējām ūdens palie­kām, kuras viņi gan alkatīgi dzēra, taču bez kādas baudas, jo ūdens pa­tiesi bija pretīgs. Pēc tam visi trīs jātnieki uzlēca seglos.

— Uz redzēšanos! — viņiem nopakaļ sauca majors, Ostins, Vilsons un Milredijs.

— Un, galvenais, pacentieties neatgriezties atpakaļ! — Paganels pie­metināja.

Drīz vien patagonis, Glenervens un Roberts ar skumjām pazaudēja no redzes loka ģeogrāfa attapībai uzticēto ceļinieku pulciņu.

Saliņas ezera tuksnesis, pa kuru viņi tagad jāja, bija mālains līdze­nums, kur auga kādas desmit pēdas augsti, nīkulīgi krūmi, mazas mimo­zas, kuras indiāņi dēvē par kuramamelēm, un krūmveida huma koki, kas satur daudz sodas. Sur tur vīdēja lielas sāls plātnes, kas apbrīnojami spoži atstaroja saules starus. Ja nebūtu negantās svelmes, šos barrero[25] varētu noturēt par ledāju rajonu. Kontrasts starp sauso, saules izdedzināto aug­sni un baltajiem, mirgojošajiem laukumiem darīja tuksnesi ārkārtīgi īpat­nēju un interesantu.

Turpretī gluži citāda ainava vērojama Ventanas sjerrās, kurp mūsu ce­ļiniekiem būtu jādodas, ja izrādītos, ka Gvamini upe ir izžuvusi. Sis no­vads, kuru 1835. gadā izpētīja «Bīgla» ekspedīcijas vadītājs Ficrojs, ir neparasti auglīgs. Te plešas vislabākās indiāņu teritorijas ganības. Sjerru ziemeļrietumu nogāzes klāj lekna zāle, mazliet zemāk kuplo ar dažādu koku sugām bagāti meži. Tur aug maizes koks — algarobo —, kura aug­ļus kaltē un smalki saberž, pēc tam cep indiāņu ciltīs iecienītu maizi; bal­tais kebračo, kura garie un lokanie zari atgādina Eiropas sēru vītolu; ļoti cietais sarkanais kebračo; naudubajs, kas ātri uzliesmo un bieži vien ir par iemeslu postošiem ugunsgrēkiem; viraro, kas zied ar violetiem piramīd- veida ziediem, un, beidzot, astoņdesmit pēdas augstais milzis timbo, zem kura zarotnes no saules stariem var paslēpties vesels ganāmpulks. Argen­tīnieši ne vienreiz vien mēģinājuši kolonizēt šo bagāto novadu, taču viņiem tā arī nav izdevies pārvarēt indiāņu naidīgumu.

Acīmredzot no kalnu grēdas gālēm lejup traucas daudzas upes, kas dāsni veldzē šo auglīgo zemi, un, patiesi, pat bargākajā sausumā šīs upes nekad neizsīkst. Taču, lai aizkļūtu līdz tām, vajadzēja nojāt simt trīsdes­mit jūdzes uz dienvidiem. Tāpēc Talkava lēmums doties vispirms uz Gva­mini bija saprātīgs, jo šī upe atradās daudz tuvāk un nevajadzēja arī no­virzīties no nospraustā ceļa.

Trīs zirgi strauji aulekšoja uz priekšu. Šie lieliskie dzīvnieki, kā re­dzams, instinktīvi nojauta, kurp jātnieki viņus vada. īpaši nasks bija Tauka — nedz nogurums, nedz slāpes to nevarēja nokausēt. Kā putns tas laidās pār izžuvušām kanadām un kuramameles krūmiem, laiku pa laikam uzmundrinoši iezviegdamies. Glenervena un Roberta zirgi, labā parauga aizrauti, varonīgi sekoja Taukam, lai gan solis tiem bija smagāks. Talkavs^ itin kā pieaudzis pie segliem, noderēja par paraugu saviem ceļabiedriem tāpat kā Tauka saviem.

Patagonis bieži atskatījās uz Robertu Grantu. Redzēdams, ka puisēns seglos sēž stingri un droši, ar taisnu muguru, izrieztām krūtīm, brīvi no­laistām kājām, pie segliem piespiestiem ceļgaliem, viņš izteica savu atzi­nību ar uzmudinošu saucienu. Patiesi, Roberts Grants veidojās par lie­lisku jātnieku un bija pelnījis indiāņa uzslavu.

— B'ravo, Robert! — Glenervens sacīja. — Talkavs, kā redzams, iz­saka tev atzinību. Viņš ir apmierināts ar tevi, manu zēn.

— Ar ko apmierināts, milord?

— Ar tavu labo jātnieka stāju.

— Es tikai cieši turos seglos — un vairāk nekā, — Roberts atbildēja> piesarkdams aiz labpatikas.

— Tas arī ir svarīgākais, Robert, — Glenervens turpināja. — Tu esi pārāk kautrīgs, taču es paredzu, ka tev ir visas dotības kļūt par pirm­klasīgu sportistu.

— Nebūtu jau slikti, — Roberts smiedamies atbildēja. — Bet ko sacīs tēvs, kurš grib, lai es kļūstu par jūrnieku?

— Te nav nekādas pretrunas. Visi jātnieki nevar būt labi jūrnieki, toties visi jūrnieki spēj kļūt par labiem jātniekiem. Sēdēdami jāteniski uz rājām, viņi iemācās stingri turēties, bet savaldīt zirgu, pagriezt to uz vienu vai otru pusi, likt tam apgriezties apkārt — tas viss rodas pats no sevis, jo nekas nevar būt dabiskāks.

— Nabaga tēvs! — Roberts ieteicās. — Cik pateicīgs viņš būs jums, milord, kad jūs viņu izglābsit!

— Tu ļoti mīli tēvu, Robert?

— Jā, milord. Viņš bija tik labs pret māsu un mani! Par mums vien viņš domāja! Pēc katra jūras brauciena viņš pārveda mums dāvanas no visām tām zemēm, kuras bija apmeklējis, bet vēl dārgāki mums bija viņa maigie glāsti un mīļie vārdi. Ai, kad jūs iepazīsit manu tēti, arī jūs viņu iemīlēsit! Mērija ir viņam līdzīga. Viņam tāda pati balss kā Mērijai. Jūr­niekam tas ir pat savādi, vai ne?

— Jā, ļoti savādi, Robert, — Glenervens piekrita.

— Es viņu vēl redzu acu priekšā, — puisēns turpināja, itin kā runā­dams pats ar sevi. — Mīļais, jaukais tētis! Kad biju maziņš, viņš ieaijāja mani klēpī, allaž dungodams kādu senu skotu dziesmiņu, kurā stāstīts par mūsu dzimtenes ezeriem. Reizēm šī dziesmiņa man ienāk prātā, taču

Roberts satvēra lorda roku un piespieda to pie lūpām.

neskaidri. Arī Mērija to atceras. Ai, kā mēs viņu mīlējām, milord! Zināt, manuprāt, vajag būt maziņam, lai tik ļoti mīlētu tēvu.

— Un vajag izaugt lielam, lai iemācītos viņu ciefrīt, manu zēn, — Gle­nervens piebilda, aizkustināts par vārdiem, kas izlauzās no skaidrās bērna sirds.

Šās sarunas.laikā zirgi pagausināja skrējienu un sāka iet soļiem.

— Mēs viņu atradīsim, vai ne? — Roberts iejautājās pēc klusuma brīža.

— Jā, mēs viņu atradīsim, — Glenervens atbildēja. — Talkavs uzvedīs mūs uz īstajām pēdām, es viņam ticu.

— Talkavs ir krietns indiānis, — Roberts atsaucās.

— Bez šaubām.

— Vai zināt ko, milord?

— Pasaki vispirms ko, lai varu tev atbildēt.

— Es gribu teikt, ka kopā ar mums ir vienīgi krietni cilvēki. Helēnas kundze, kuru es tik ļoti mīlu, allaž mierīgais majors, kapteinis Mengls, Paganela kungs un «Dunkana» matroži, tik drošsirdīgi, tik uzticami!

— Es zinu to, manu zēn, — Glenervens atbildēja.

— Bet vai jūs zināt, ka jūs esat vislabākais?

— Nē, to es nezinu.

— Tad ziniet to, milord. — Roberts satvēra lorda roku un piespieda to pie lūpām.

Glenervens rāmi papurināja galvu, un saruna pārtrūka, jo Talkavs ar rokas mājienu aicināja viņus neatpalikt. Vajadzēja pasteigties, domājot par tiem, kas bija palikuši aiz viņiem.

Jātnieki atkal devās uz priekšu aulekšos, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka šādu tempu izturēs vienīgi Tauka. Dienas vidū vajadzēja ļaut zirgiem stundu atpūsties. Viņi bija tik ļoti pārguruši, ka neplūca vairs pat alfa- faras skumšķus, liesu, saules svelmē sakaltušu lucernu.

Glenervenu pārņēma nemiers. Sausuma pazīmes nemazinājās, un ūdens trūkums varēja kļūt liktenīgs. Talkavs klusēja un droši vien domāja, ka ļauties izmisumam, kamēr nav skaidrs, vai Gvamini tiešām izžuvusi, būtu priekšlaikus, ja vien vispār indiāņa sirds pazīst, kas ir izmisums.

Tad viņi atkal devās ceļā, un zirgi, kurus vajadzēja skubināt ar pātagu un piešiem, gribot negribot vilkās uz priekšu lēnā solī — neko vairāk viņi nejaudāja.

Talkavs būtu varējis aizsteigties priekšā saviem ceļabiedriem, jo Tauka to pāris stundās aizrautu līdz upei. Patagonim, bez šaubām, ta3 ienāca prātā, taču tikpat neapšaubāmi viņš negribēja atstāt savus biedrus vienus pašus pusceļā. Un indiānis lika Taukam gausināt soli. Talkāva zirga samierinājās ar to tikai pēc sīvas pretošanās: tas slējās pakaļkājās un mežonīgi zviedza. Sā'imnieks savaldīja zirgu vairāk ar vārdiem nekā ar spēku. Talkavs, burtiski, sarunājās ar savu zirgu, un Tauka, ja arī neatbil­dēja viņam, tad katrā ziņā visu saprata. Jādomā, ka patagoņa argumenti bija visai pārliecinoši, jo, kādu laiku «pastrīdējies», Tauka ļāvās pierunā­ties un pakļāvās saimniekam, tiesa, joprojām grauzdams laužņus.

Ja Tauka saprata Talkavu, tad ari Talkavs tikpat labi saprata Tauku. Gudrais dzīvnieks ar saviem smalkajiem maņu orgāniem sajuta gaisā miklumu: viņš alkatīgi to ieelpoja, kustinādams un klakšķinādams mēli, itin kā iemērkdams to spirdzinoša valgmē.

Patagonis nevarēja nesaprast: ūdens vairs nebija tālu. Viņš uzmundri­nāja savus ceļabiedrus, izskaidrodams viņiem Taukas nepacietību, kas drīz vien pārņēma arī abus pārējos zirgus. Viņi sasprindzināja pēdējos spēkus un aizaulekšoja nopakaļ indiānim.

Ap pulksten trim pēcpusdienā kādā iegravā parādījās bālgana svītra. Tā mirguļoja saules staros.

— Ūdens! — Glenervens iesaucās.

— Jā, ūdens, ūdens! — Roberts uzgavilēja.

Zirgi vairs nebija mudināmi. Nabaga dzīvnieki, sajuzdami jaunu spēka pieplūdumu, neapturami drāzās uz priekšu. Dažās minūtēs tie sasniedza Gvamini un kopā ar jātniekiem iebrida līdz krūtīm dzīvinošajā ūdenī.

Arī jātniekiem gribot negribot vajadzēja iegremdēties šai vannā, lai gan patiesībā viņiem nenāca ne prātā to nožēlot.

— Ai, cik garšīgs! — Roberts iesaucās, dzesēdams upes vidū slāpes.

— Dzer ar sātu, manu zēn! — Glenervens viņu brīdināja, pats nerādī­dams mērenības paraugu.

Kādu laiku bija dzirdami vienīgi skaļi guldzieni.

Talkavs toties dzēra mierīgi, nesteigdamies, maziem malciņiem, kas tomēr, kā patagoņi mēdz teikt, bija «gari kā laso». Indiānis nevarēja vien atdzerties, un bija pamats bažām, ka tikai viņš neizdzer visu upi.

— Kā redzams, mūsu draugiem nebūs jāviļas, — Glenervens sacīja. — Tikuši līdz Gvamini, viņi atradīs šeit tīru ūdeni lielā daudzumā, ja vien, protams, Talkavs viņiem kaut ko atstās.

— Vai mēs nevarētu jāt viņiem pretī? — Roberts jautāja. — Tā mēs aiztaupītu viņiem vairākas satraukuma un ciešanu pilnas stundas.

— Protams, mēs varētu to darīt, manu zēn, bet kā mēs aizgādāsim vi­ņiem ūdeni? Ādas maisi palika pie Vilsona. Nē, prātīgāk sagaidīt viņus šeit, kā bija norunāts. Ņemot vērā attālumu, kāds viņiem jānojāj, pie tam tikai soļos, mūsu draugi var ierasties šeit naktī. Sagatavosim viņiem labāk kārtīgu naktsmītni un kārtīgas vakariņas.

Negaidīdams Glenervena ierosinājumu, Talkavs jau bija devies meklēt vietu apmetnei. Upes krastā viņam palaimējās uziet ramadu — no tri­jām pusēm nožogotu aploku. Tā bija lieliska naktsmītne ceļiniekiem, kas nebaidās gulēt zem klajām debesīm. Nebūdami izvēlīgi, Talkava biedri nemeklēja neko labāku un nogūlās turpat saulgozī, lai izžāvētu samirku­šās drēbes.

— Tā kā naktsmītne nodrošināta, — Glenervens sacīja, — padomāsim par vakariņām. Mums jāparūpējas, lai mūsu draugi būtu apmierināti ar kurjeriem, kas izsūtīti pa priekšu, un, manuprāt, viņi nevarēs sūdzēties. Atlicinādami kādu stundu medībām, mēs nebūsim velti tērējuši laiku. Vai esi gatavs, Robert?

— Jā, milord, — puisēns atbildēja, ar šauteni pielēkdams kājās.

Doma par medībām Glenervenam ienāca prātā tāpēc, ka Gvamini

krasti, šķiet, bija visu apkārtējo līdzenumu putnu sastapšanās vieta. Ve­seliem bariem gaisā lidinājās pampu sarkanās irbes — tinamu —, melnās paipalas, tārtiņi jeb teruteru, dzeltenās griezes un ūdensvistiņas ar koši zaļām spalvām.

Četrkājainos medījumus nekur nemanīja. Taču Talkavs, norādīdams uz garo zāli un biezajiem brikšņiem, lika saprast, kur slēpjas šie dzīvnieki. Paspēruši tikai dažus soļus, mednieki jau atradās vietās, kurām medījumu daudzuma ziņā nav līdzīgu visā pasaulē.

Vērtēdami kažokādu augstāk par putnu spalvām, pirmos šāvienus viņi raidīja lielajiem pampu dzīvniekiem. Uztrūkās simtiem stirnu un gvanako, līdzīgu tiem, kas tik mežonīgi bija uzdrāzušies viņiem virsū Kordiljeru virsotnēs. Taču šie tramīgie dzīvnieki aizlikās prom ar tādu ātrumu, ka nebija nekādas iespējas pietuvoties tiem šāviena attālumā. Tad mednieki pievērsa uzmanību gausākiem dzīvniekiem, kuri tāpat bija lielisks medī­jums. Viņi nošāva kādu duci sarkano irbju, bez tam Glenervens ar trāpīgu šāvienu nogāza bizamcūku — taitetru —, biezādainu zvēru ar rūsganu spalvu un garšīgu gaļu, kuras dēļ nebija žēl tērēt pulveri.

Nepilnā pusstundā mednieki bez pūlēm ieguva tik daudz medījumu, cik viņiem bija vajadzīgs. Arī Roberts nebija palicis tukšā: viņš bija no­šāvis kādu neparastu dzīvnieku no nepilnzobju sugas — armadilju — kaut ko līdzīgu pusotras pēdas garam bruņnesim, kura bruņas sastāvēja no kustīgām kaula plāksnītēm. Tas bija ļoti trekns dzīvnieks, un, kā apgal­voja patagonis, no tā vajadzēja iznākt labam cepetim. Roberts ļoti lepojās ar saviem panākumiem.

Talkavs savukārt demonstrēja saviem medību biedriem, kā var medīt nandu, pampu strausu, kas ir apbrīnojami ātrs skrējējs. Indiānis nemaz nemēģināja pievārēt šo žiglkājaino dzīvnieku ar viltību. Viņš laida Tauku aulekšos tieši virsū nandu, cenzdamies uzreiz tikt tam tuvumā, un, ja pirmais uzbrukums neizdotos, nandu tikai nokausētu zirgu un mednieku, mezdams savā ātrajā skrējienā sarežģītus līkločus. Ticis vajadzīgajā at­tālumā, Talkavs ar spēcīgu vēzienu meta bolās un tik trāpīgi, ka tās tūdaļ aptinās ap strausa kājām un apstādināja viņu. Pēc dažām sekundēm nandu jau gulēja zemē.

Indiānis pacentās nomedīt nandu nevis mednieka godkāres dēļ, bet gan tāpēc, ka šā strausa gaļa tiek augstu vērtēta un Talkavs gribēja celt ko­pējā galdā arī savu daļu.

Mednieki aiznesa uz ramadu sarkano irbju virteni, Talkava strausu, Glenervena bizamcūku un Roberta bruņnesi. Strausam un bizamcūkai tū­daļ novilka biezo ādu un gaļu sagrieza plānās šķēlēs. Turpretī vērtīgo bruņnesi, kas nēsā sev līdzi pannu, bez liekas domāšanas uzlika viņa paša bruņu čaulā uz kvēlojošām oglēm.

Vakariņās mednieku trijotne iztika vienīgi ar irbēm, pārējos — sātīgā­kos ēdienus atstādami draugiem. Cepetim klāt viņi piedzēra skaidru ūdeni, kas viņiem šķita labāks par visiem pasaules portvīniem, pat garšīgāks par slaveno uskebo[26], kuru tik ļoti ciena Skotijas kalnienē.

Netika aizmirsti arī zirgi. Ramadā atradās tik daudz siena, ka tā pie­tika ne vien barībai, bet arī pakaišiem. Kad viss bija sagatavots, Glener­vens, Roberts un indiānis, ietinušies pončo, apgūlās uz alfafaras pēļiem, kas parasti noder par guļvietām pampu medniekiem.