KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XIX nodaļa DARĪJUMS

Ieveduši bocmani kopkajītē, sargi tūdaļ aizgāja prom.

— Jūs vēlējāties ar mani runāt, Airton? — Glenervens sacīja.

— Jā, milord, — bocmanis atbildēja.

— Ar mani vienu pašu?

— Jā. Taču, manuprāt, būtu labāk, ja mūsu sarunā piedalītos majors Maknebs un Paganela kungs.

— Kam būtu labāk?

— Man.

Airtons runāja ļoti mierīgi. Glenervens vērīgi palūkojās uz viņu. Pēc tam viņš lika pasaukt Maknebu un Paganelu, kuri drīz vien ieradās.

— Mēs klausāmies, — Glenervens sacīja, tiklīdz abi draugi bija apsē­dušies pie kopkajītes galda.

Padomājis kādu mirkli, Airtons sacīja:

— Milord, ja divi cilvēki noslēdz kādu līgumu vai darījumu, parasti šādos gadījumos piedalās arī liecinieki. Tāpēc es izteicu vēlēšanos, lai šeit būtu Paganela kungs un Makneba kungs. Vārdu sakot, es piedāvāju jums noslēgt ar mani darījumu.

Apradis ar Airtona izturēšanos, Glenervens pat nesarauca uzacis, lai gan darījums starp viņu un šo cilvēku viņam likās pārāk dīvains.

— Kāds būtu šis darījums?

— Gluži parasts, — Airtons atbildēja. — Jūs vēlaties iegūt no manis ziņas, kas varētu jums noderēt. Savukārt es vēlos iegūt no jums solīju­mus, kas manā stāvoklī daudz ko nozīmē. Vārdu sakot, dots pret dotu, milord. Vai šādi noteikumi jums pieņemami?

— Kas tās par ziņām? — Paganels steidzīgi noprasīja.

— Nē, — Glenervens viņu pārtrauca, — kas tie par solījumiem?

Airtons ar galvas mājienu lika saprast, ka viņam Glenervena jautā­jums ir skaidrs.

— Tūlīt es paskaidrošu, kādus solījumus es vēlos iegūt. Vai jūs vēl aizvien, milord, gribat nodot mani angļu varas iestādēm?

— Jā, Airton, un tas būs taisnīgi.

— Es to neapstrīdu, — bocmanis rāmi atbildēja. — Vai jūs nekādā gadījumā nebūtu ar mieru atdot man brīvību?

Glenervens brīdi šaubījās, iekāms atbildēja uz tik kategoriski uzdotu jautājumu. No viņa atbildes, iespējams, būs atkarīgs Harija Granta liktenis.

Tomēr pienākuma apziņa likuma priekšā guva virsroku un viņš sacīja:

— Nē, Airton, es nevaru atdot jums brīvību.

— Es nemaz to neprasu! — bocmanis lepni atbildēja.

— Ko tad jūs vēlaties?

— Kaut ko vidēju, milord, starp karātavām, kas mani gaida, un brī­vību, kuru jūs nevarat man dot.

— Un tas būtu? …

— Izsēdiniet mani kādā neapdzīvotā Klusā okeāna salā un atstājiet man tikai pašu nepieciešamāko. Gan es izķepurošos kā mācēdams un, iespējams, arī nožēlošu grēkus, jo laika man būs diezgan!

Pārsteigts par šādu piedāvājumu, Glenervens uzlūkoja savus draugus, kuri nebilda ne vārda. Padomājis kādu brīdi, viņš atbildēja:

— Ja es apsolīšu izpildīt jūsu lūgumu, Airton, vai jūs pastāstīsit visu, kas mani interesē?

— Jā, milord, tas ir, visu, ko es zinu par kapteini Grantu un «Bri­tāniju».

— Tikai patiesību?

— Tikai patiesību!

— Kas var par to galvot?

— O! Es redzu, kas jūs nomoka, milord. Jums vajadzēs man uzticēties, pajauties uz noziedznieka vārdu! Tā tas ir! Bet ko lai dara? Tāds ir stā­voklis. Jums neatliek nekas cits kā samierināties vai arī atsacīties no •darījuma.

— Es paļaujos uz jums, Airton, — Glenervens mierīgi noteica.

— Tas būs prātīgi darīts, milord. Turklāt, ja es jūs piekrāpšu, jūs va­rēsit man atriebties.

— Kā?

— Atbraukt uz manu salu un saņemt mani atkal ciet, jo man taču nebūs nekādas iespējas tikt no turienes prom.

Airtonam bija gatavas atbildes uz visu. Viņš pats devās pretī grūtībām un izvirzīja pret sevi neapstrīdamus argumentus. Bija skaidri redzams, ka viņš izturas pret paša piedāvāto darījumu augstākā mērā godīgi. Nebija nemaz iespējams prasīt lielāku uzticēšanos. Un tomēr viņš atrada iespēju lieku reizi pierādīt savu nesavtību.

— Milord un jūs, cienījamie kungi, — viņš piemetināja, — es gribu, lai jūs būtu pārliecināti, ka es spēlēju atklātām kārtīm. Es necenšos jūs maldināt un gribu dot vēl vienu pierādījumu, kas liecinātu, cik godīgi es izturos pret šo darījumu. Es esmu atklāts tāpēc, ka ticu arī jūsu godī­gumam.

— Runājiet, Airton, — Glenervens sacīja.

— Milord, jūs vēl neesat pieņēmis manu priekšlikumu, un tomēr es nesvārstīdamies atzīstos, ka par Hariju Grantu zinu gaužām maz.

— Gaužām maz! — Glenervens iesaucās.

— Jā, inilord, ziņas, kuras es varu jums sniegt, attiecas vienīgi uz mani pašu, un diez vai tās jums palīdzēs nokļūt uz nozaudētajām pēdām.

Glenervena un majora sejās pavīdēja dziļa vilšanās. Viņi bija pārlie­cināti, ka bocmanim zināms kāds svarīgs noslēpums, bet nu pēkšņi viņš atzīstas, ka viņa sniegtās ziņas, iespējams, nevienam nebūs vajadzīgas. .Vienīgi Paganels palika tikpat nesatricināmi mierīgs.

Tomēr Airtona gatavība nodot savu likteni Glenervena rokās bez kādām garantijām aizkustināja klātesošos, īpaši pēc tam, kad bocmanis beigās piemetināja:

— Tātad, milord, esmu jūs brīdinājis — šis darījums būs izdevīgāks man nekā jums.

— Tas nav svarīgi, — Glenervens atbildēja. — Es pieņemu jūsu priekš­likumu, Airton. Dodu jums vārdu, ka izsēdināšu jūs kādā no Klusā okeāna salām.

— Labi, milord, — bocmanis atbildēja.

— Es tiešām esmu Toms Airtons.

Vai šis savādnieks bija apmierināts ar Glenervena lēmumu? Par to varēja šaubīties, jo viņa bezkaislīgajā sejā neatplaiksnījās nekādas jūtas. Šķita, ka viņš runā nevis par sevi, bet kādu citu.

— Esmu gatavs atbildēt, — viņš sacīja.

— Mēs neuzdosim jums jautājumus, — Glenervens sacīja. — Izstās­tiet mums visu, ko jūs zināt, Airton, un vispirms pasakiet, kas jūs īsti esat!

— Kungi, — Airtons iesāka, — es tiešām esmu Toms Airtons, «Britā­nijas» bocmanis. 1861. gada 12. martā ar Harija Granta kuģi es atstāju Glazgovu. Četrpadsmit mēnešus mēs kopā vagojām Klusā okeāna ūdeņus, meklēdami piemērotu vietu, kur varētu dibināt skotu koloniju. Harijs Grants bija aicināts veikt diženus darbus, taču mēs bieži vien nesapratā- mies. Mūsu raksturi bija gaužām nesaderīgi. Es neprotu pakļauties, bet, kad Harijs Grants bija pieņēmis kādu lēmumu, tur vairs neko nevarēja grozīt, milord. Sis cilvēks bija ciets kā dzelzs tiklab pret sevi, kā arī pret citiem. Es tomēr iedrošinājos pret viņu sacelties. Es mēģināju sadumpot komandu un dabūt kuģi savās rokās. Vai es rīkojos pareizi vai ne, šobrīd tas nav svarīgi. Lai nu kā, Harijs Grants bez svārstīšanās izsēdināja mani 1862. gada 8. aprīlī Austrālijas rietumu krastā.

— Austrālijas? — majors pārtrauca Airtona stāstu. — Tātad jūs at­stājāt «Britāniju», pirms tā iegriezās Kalao ostā, no kurienes par kuģi saņemtas pēdējās ziņas.

— Jā, — bocmanis atbildēja, — kamēr es atrados uz kuģa, «Britānija» neizmeta enkuru Kalao ostā. Pedija O'Mūra fermā stāstīju par Kalao vie­nīgi tāpēc, ka biju to uzzinājis no jums.

— Turpiniet, Airton, — Glenervens sacīja.

— Tātad es atrados viens pats gandrīz pilnīgi neapdzīvotā krastā, taču tikai divdesmit jūdzes no Pērtas katorgas cietuma. Klīzdams pa piekrasti, es sastapu izbēgušu katordznieku bandu un pievienojos tai. Atļaujiet, milord, nestāstīt jums par savu dzīvi divarpus gadu laikā. Pateikšu vienīgi to, ka, pieņēmis Bena Džoisa vārdu, es kļuvu par noziedznieku bandas vadoni. 1864. gada septembrī es ierados īru kolonista fermā un salīgu tur par laukstrādnieku ar savu īsto — Airtona vārdu. Es gaidīju šai fermā izdevīgu gadījumu, lai sagrābtu kādu kuģi. Tā bija mana karstākā vēlē­šanās. Pēc diviem mēnešiem atbrauca «Dunkans». Ieradušies fermā, jūs, milord, izstāstījāt visu par kapteini Grantu. No jūsu stāsta es uzzināju to, kas man vēl nebija zināms: par «Britānijas» iegriešanos Kalao ostā 1862. gada jūnijā, kad es jau divus mēnešus kā biju izsēdināts krastā, par atrasto dokumentu, par kuģa bojā eju uz trīsdesmit septītās paralēles un, beidzot, par jūsu nopietnajiem apsvērumiem, kas likuši jums meklēt Hariju Grantu Austrālijas kontinentā. Es nesvārstījos ne mirkli. Es nolēmu iegūt «Dunkanu», šo brīnišķīgo kuģi, kam līdzās nevar stāties pat visātrākie britu flotes kuģi. Taču kuģis bija stipri cietis un tam bija vajadzīgs re­monts. Tāpēc es ļāvu jahtai doties uz Melburnu, bet pats, pateicis, ka esmu «Britānijas» bocmanis, kā tas patiesībā arī bija, piedāvājos aizvest jūs uz iedomāto katastrofas vietu Austrālijas austrumu krastā. Tā es vedu jūsu •ekspedīciju cauri Viktorijas provincei, kamēr mana banda brīžam sekoja jums, brīžam virzījās jums pa priekšu. Mani ļaudis izdarīja pie Kemdenas tilta nevajadzīgu noziegumu, jo tik un tā, piestājis pie austrumu krasta, «Dunkans» neglābjami nokļūtu manās rokās, bet ar šādu jahtu es kļūtu par okeāna valdnieku. Nemodinādams nekādas aizdomas, es aizvedu jūs līdz Snouvijas krastiem. Saindējušies ar gastrolobiju, zirgi un vērši ap­krita cits pēc cita. Es ievedu ratus Snouvijas purva slīkšņā. Pēc mana ieteikuma … Viss pārējais jums ir zināms, milord. Un varat būt pārlieci­nāts, ka vienīgi Paganela kunga izklaidības dēļ es neesmu «Dunkana» pavēlnieks. Tas ir viss, mani kungi, ko varu jums pavēstīt. Mans vaļsirdī­gais stāsts diemžēl nevar jums palīdzēt atrast Harija Granta pēdas. Kā redzat, jūs esat noslēdzis ar mani neizdevīgu darījumu.

Bocmanis apklusa, sakrustoja, kā parasti, rokas uz krūtīm un gaidīja. Glenervens un viņa draugi klusēja. Viņi noskārta, ka šis savādais ļaun­daris stāstījis tīru patiesību. «Dunkans» nebija nonācis viņa rokās vienīgi neparedzētas apstākļu sagadīšanās dēļ. Viņa līdzdalībnieki bija ieradušies pie Tufolda līča — par to liecināja katordznieku uzsvārcis, ko bija atradis Glenervens. Seit saskaņā ar sava barveža pavēli viņi gaidīja jahtu, bet beigu beigās, kad viņiem bija apnicis gaidīt, viņi atkal, bez šaubām, sāka laupīt un dedzināt Jaunās Dienvidvelsas provinces fermas. Pirmais boc­maņa iztaujāšanu atsāka majors, cerēdams iegūt tuvākas ziņas par «Bri­tāniju».

— Tātad, — viņš vaicāja bocmanim, — jūs izsēdināja Austrālijas rietumu krastā 1862. gada 8. aprīlī?

— Tieši tā, — Airtons atbildēja.

— Vai jūs nezināt, kādi bija Harija.Granta turpmākie plāni?

— Tikai aptuveni.

— Tomēr izstāstiet mums, Airton, — Glenervens sacīja. — Pat šķie­tami nenozīmīgs fakts var uzvest mūs uz īstajām pēdām.

— Es varu pateikt vienīgi to mazumiņu, ko es zinu, — bocmanis at­bildēja. — Kapteinim Grantam bija padomā apmeklēt Jaunzēlandi. Kamēr es atrados uz «Britānijas», šo savu nodomu viņš vēl nebija izpildījis. Tādējādi nav izslēgts, ka «Britānija» no Kalao devusies taisnā ceļā uz Jaunzēlandes krastiem. Tas nerunā pretī arī dokumentā norādītajam buri­nieka bojā ejas datumam — 1862. gada 27. jūnijam.

— Skaidrs, — Paganels noteica.

— Bet vārdu paliekās, kas saglabājušās dokumentā, itin nekas neno­rāda uz Jaunzēlandi, — Glenervens iebilda.

— Uz to nevaru nekā atbildēt, — bocmanis atteica.

— Labi, Airton, — Glenervens sacīja. — Jūs esat turējis savu vārdu, un es turēšu savējo. Mēs apspriedīsimies, kādā Klusā okeāna salā jūs izsēdināt.

— Tas man ir pilnīgi vienalga, milord, — Airtons atbildēja.

— Ejiet atpakaļ uz savu kajīti un .gaidiet mūsu lēmumu, — Glenervens paziņoja.

Bocmanis aizgāja divu matrožu pavadībā.

— Šis nelietis vēl varētu kļūt par cilvēku, — majors ieminējās.

— Jā, — Glenervens atbildēja. — Viņš ir gudrs vīrs ar spēcīgu rak­sturu. Tikai savas spējas viņš veltījis ļauniem darbiem.

— Bet kā ar Hariju Grantu?

— Baidos, ka atrast viņu nebūs iespējams. Nabaga bērni! Kas gan varētu viņiem pateikt, kur atrodas viņu tēvs?

— Es varu, — Paganels atsaucās. — Jā, es!

Parasti tik runīgais un nepacietīgais ģeogrāfs Airtona pratināšanas laikā nebija bildis gandrīz ne vārda. Viņš tikai klausījās, toties nupat izteiktie skopie vārdi atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka Glenervens pat nodrebēja.

— Jūs?! — viņš iesaucās. — Jūs, Paganel, zināt, kur atrodas kapteinis Grants?

— Cik nu tas vispār ir iespējams, — ģeogrāfs atbildēja.

— Un kā jūs to uzzinājāt?

— No tā paša dokumenta.

— Ā! — majors novilka, izteikdams vislielāko neticību.

— Vispirms uzklausiet, Makneb, — Paganels sacīja, — plecus varēsit raustīt pēc tam. Es nerunāju par to agrāk, zinādams, ka jūs tik un tā neticēsit. Turklāt tas arī nemaz nebija vajadzīgs. Ja patlaban es iedro­šinos runāt, tad vienīgi tāpēc, ka Airtona viedoklis pilnīgi saskan ar manējo.

— Tātad Jaunzēlande? — Glenervens vaicāja.

— Uzklausiet mani un spriediet paši, — Paganels atbildēja. — Vēs­tulē iezagusies kļūda, kas mūs izglāba, nebija nejauša, tai bija savs pa­mats. Toreiz, kad rakstīju, Glenervenam diktējot, vārds «Zēlande» neat­laidīgi urdīja manas smadzenes. Tūlīt jūs uzzināsit, kāpēc. Atcerieties, mēs visi sēdējām ratos. Maknebs pastāstīja lēdijai Helēnai par katordz­niekiem un iedeva viņai laikraksta «Australian and Zealand Gazette» nu­muru, kurā bija aprakstīta katastrofa pie Kemdenas tilta. Brīdī, kad rak­stīju vēstuli, šī avīze mētājās uz grīdas un bija tā salocīta, ka no tās no­saukuma bija redzami tikai divi balsieni. Šie divi balsieni bija aland. Te pēkšņi pār mani nāca apskaidrība. Vārds aland taču bija angļu valodā rakstītajā dokumentā, un līdz šim mēs bijām to tulkojuši kā «krasts», lai gan patiesībā tas nav nekas cits kā vārda Zealand divi pēdējie balsieni.

— Kas to būtu domājis! — Glenervens iesaucās.

— Jā, — Paganels turpināja, dziļi pārliecināts, — šāds skaidrojums man agrāk nebija ienācis prātā. Un vai jūs zināt, kāpēc? Tāpēc, ka mēs galvenokārt studējām franču dokumentu, jo tas bija pilnīgāks nekā pārē­jie divi, taču tieši šajā dokumentā trūka šī svarīgā vārda.

— Ai, ai! — majors iesaucās. — Jums, Paganel, ir pārlieku neapval­dīta fantāzija, un jūs viegli aizmirstat savus iepriekšējos skaidrojumus.

— Jautājiet man, major, esmu gatavs jums atbildēt.

— Tad pasakiet, — Maknebs attrauca, — ko varētu nozīmēt vārds austra?

— To pašu, ko agrāk. Tas nozīmē — vienīgi Dienvidu puslodes zemes.

— Labi, un zilbes indi, kuras sākumā mēs tulkojām kā indietis — in­diāņi —, bet pēc tam kā indigenēs — iezemieši?

— Tad klausieties šā vārda trešo un pēdējo tulkojumu, — Paganels atbildēja. — Tās ir pirmās zilbes no vārda indigence — trūkums.

— Un contin\ Vai tas joprojām ir «kontinents»? — Maknebs iesaucās.

— Nē, protams, nē, jo Jaunzēlande ir tikai sala.

— Kas tad? — Glenervens jautāja.

— Dārgais lord, — Paganels atbildēja, — es tūdaļ nolasīšu jums do­kumentu jaunajā — trešajā skaidrojumā, un jūs paši varēsit spriest. Jums jāievēro tikai divi noteikumi: pirmkārt, aizmirstiet, cik vispār iespējams, agrākos skaidrojumus un atbrīvojiet prātu no iepriekšpieņemtajiem ap­svērumiem; otrkārt, ņemiet vērā, ka dažas vietas jums var likties samocī­tas, un iespējams, ka es tās aplam tulkoju, taču šīm vietām nav izšķirošas nozīmes, starp citu, grūtības man sagādā vārds agonie, kuru es tomēr nekā citādi nevaru iztulkot. Turklāt mans skaidrojums pamatojas uz franču valodā uzrakstīto dokumentu, un neaizmirstiet, ka to ir rakstījis anglis, kas varēja arī nezināt dažas franču valodas nianses. Bet tagad klausieties, es sāku.

Un Paganels, skaidri izrunādams katru balsienu, nolasīja:

— «1862. gada 27. jūnijā trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas pēc ilgas agonijas avarēja dienvidu jūrās pie Jaunzēlandes krastiem — angliski Zealand. Diviem matrožiem un kapteinim Grantam izdevās sa­sniegt krastu. Šeit, pastāvīgi ciezdami nežēlīgu trūkumu, viņi iemeta šo dokumentu …garuma un 37°ir platuma grādos. Sniedziet viņiem palī­dzību, citādi viņi būs pazuduši.»

Paganels apklusa. Viņa skaidrojums bija pieļaujams. Taču tieši tāpēc, ka šķita tikpat patiesīgs kā visi iepriekšējie, tas varēja būt arī kļūdains. Glenervens un majors pat nemēģināja to apstrīdēt. Tā kā «Britānijas» pē­das nebija atrastas nedz Patagonijas krastos, nedz Austrālijas piekrastē, kur abas šīs zemes šķērso trīsdesmit septītā paralēle, priekšroka, bez šau­bām, bija dodama Jaunzēlandei. Sis pēdējais Paganela apsvērums ietek­mēja draugus visvairāk.

— Bet sakiet, Paganel, — Glenervens ierunājās, — kāpēc veselus divus mēnešus jūs slēpāt no mums savu jauno skaidrojumu?

— Tāpēc, ka negribēju jums dot veltas cerības, turklāt mēs jau tāpat braucām uz Oklendu, kas atrodas tieši dokumentā norādītajos platuma grādos.

— Bet pēc tam, kad mēs novirzījāmies no kursa, — kāpēc tad jūs nekā neteicāt?

— Tāpēc, ka mans jaunais dokumenta skaidrojums, lai cik pareizs tas. būtu, nevar glābt kapteini Grantu.

— Kāpēc jūs tā domājat, Paganel?

— Ja kapteinis Grants tiešām cietis avāriju pie Jaunzēlandes kras­tiem — un kopš tā laika jau pagājuši veseli divi gadi —, tad tas nozīmē, ka viņš vai nu gājis bojā jūras viļņos, vai arī kļuvis par zēlandiešu upuri.

— Un kādi būtu jūsu secinājumi? — Glenervens jautāja.

— Manuprāt, varbūt varētu atrast avarējušās «Britānijas» paliekas, bet katastrofā cietušie jūrnieki neglābjami gājuši bojā.

— Vairs ne vārda par to, dārgie draugi! — Glenervens noteica. — Un atļaujiet man izvēlēties piemērotu brīdi, lai paziņotu šo skumjo vēsti kapteiņa Granta bērniem.