KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XXVI nodaļa Atlantijas okeĀns

Jau veselas divas stundas ombu traucās milzīgajā ezerā, bet cietzeme aizvien vēl nebija redzama. Liesmas koka zarotnē pamazām apdzisa. Lie­lākās briesmas, kas draudēja ceļiniekiem šai drausmajā kuģojumā, bija pagājušas secen. Majors atļāvās pateikt, ka nebūtu nekāds brīnums, ja viņi izglābtos.

Straume joprojām plūda tai pašā virzienā — no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem. Tumsa, kuru tikai retumis pāršķēla kāds novēlojies zib­snis, atkal kļuva necaurredzama. Paganels velti pūlējās kaut ko saskatīt pie apvāršņa. Negaiss aprima. Smagās lietus lāses tagad nomainīja smalki, vēja trenkāti ūdens putekļi. Saplakušie negaisa mākoņi izira un aizklīda debess dzīlēs.

Ombu joņoja varenajā straumē ar pārsteidzošu ātrumu, itin kā zem mizas tam būtu iebūvēts spēcīgs dzinējs. Šķita, ka skrējiens turpināsies dienām ilgi. Ap pulksten trijiem rītā majors tomēr pamanīja, ka ombu sak­nes brīžam pieskaras zemei. Toms Ostins, nolauzis garu zaru, sataustīja ezera dibenu un konstatēja, ka ūdens kļūst seklāks. Patiesi, pēc desmit minūtēm ceļinieki sajuta grūdienu — un ombu apstājās.

— Zeme! Zeme! — Paganels iesaucās pilnā balsī.

Apdegušo zaru gali bija atdūrušies pret kādu zemes izcilni. Vēl nekac? jūras braucēji nebija tā priecājušies par zemūdens klinti, jo šoreiz tā bija viņu osta. Roberts un Vilsons, pirmie uzkāpuši uz cietzemes, aiz sajūsmas- kliedza «urā!», kad pēkšņi atskanēja labi pazīstamais svilpiens. Līdzenumā nodipēja zirga auļi, un krēslā iznira indiāņa garais stāvs.

— Talkav! — Roberts iekliedzās.

— Talkav! — vienā balsī atsaucās viņa ceļabiedri.

— Amigosl — patagonis sauca.

Viņš bija gaidījis ceļiniekus tai vietā, kur straumei vajadzēja tos at-. nest, tāpat kā tā bija atdzinusi šurp viņu pašu. Talkavs pacēla Robertu Grantu un piespieda pie krūtīm, kaut arī Paganels jau karājās viņam kaklā. Glenervens, majors un matroži, priecādamies, ka atkal sastapuši uzticamo pavadoni, sirsnīgā aizkustinājumā spieda viņam roku. Pēc tam patagonis aizveda viņus uz kādas pamestas estansijas šķūni. Tur dega liels ugunskurs, pie kura viņi varēja sasildīties. Uz uguns cepās sulīgi medījumu gabali, kurus viņi notiesāja līdz pēdējai kripatai. Mazliet atgu­vušies, ceļinieki sāka pārdomāt notikušo, un nevienam no viņiem negribē­jās pat ticēt, ka izdevies izkļūt sveikā no tik daudzām briesmām — gan ūdens, gan uguns, gan rijīgajiem Argentīnas kaimaniem.

Talkavs dažos vārdos izstāstīja Paganelam, kā viņš izglābies, piemeti­nādams, ka viņam par to jāpateicoties savam bezbailīgajam zirgam. Paga­nels savukārt mēģināja izskaidrot patagonim jauno dokumenta tulkojumu un to, kādas cerības tas modinājis. Vai indiānis saprata zinātnieka atjau­tīgās hipotēzes? Par to var šaubīties, toties viņš redzēja, ka viņa draugi ir laimīgi un cerību spārnoti, un vairāk viņam neko nevajadzēja.

Nav grūti iedomāties, ka drosmīgie cejinieki pēc ombu pavadītās atpū­tas dienas alka doties tālāk. Pulksten astoņos no rīta viņi jau posās atstāt apmetni. Atrazdamies tālu uz dienvidiem no estansijām un saladero un tāpēc nevarēdami dabūt nekādus transporta līdzekļus, viņi bija spiesti iet kājām. Līdz okeānam vairs bija tikai kādas četrdesmit jūdzes. Turklāt Tauka laiku pa laikam labprāt panesīs kādu nogurušu kājnieku un va­jadzības gadījumā pat divus. Trīsdesmit sešās stundās varēja aizkļūt līdz Atlantijas okeāna krastiem.

Atstājuši aiz muguras milzīgo ieplaku, kuru vēl pildīja ūdens, ceļinieki devās cauri līdzenumam, kas pacēlās augstāk virs jūras līmeņa. Visapkārt pletās tā pati Argentīnas ainava. Šur tur ganību vidū kuploja eiropiešu stādītas birztalas, taču tās bija šeit tikpat reti sastopamas kā Tandilas un Tapalkemas sjerru apvidū. Koki šeit aug vienīgi prēriju malās un Korientes raga tuvumā.

— Amigos! — patagonis sauca.

Tā pagāja diena. Okeāna tuvums kļuva samanāms jau nākamajā dienā, kad līdz tam vēl bija atlikušas kādas piecpadsmit jūdzes. Noliekdams pie zemes garās zāles, pūta virasons, šejienes vējš, kas regulāri pūš dienas un nakts otrajā pusē. Liesajā zemē šur tur auga mazas kokveida mimozas, akāciju krūmi un kuramabolas puduri. Reizēm ceļā gadījās sālsezeri, kas spīguļoja kā stikla lauskas un aizkavēja virzīšanos uz priekšu, jo tos vaja­dzēja apiet. Ceļinieki pielika soli, lai sasniegtu tai pašā dienā Salado ezeru okeāna piekrastē, un patiesi bija krietni nokusuši, kad pulksten astoņos vakarā ieraudzīja divdesmit tuāzes augstas smilšu kāpas, kas slējās gar bangojošā okeāna liedagu. Drīz vien kļuva sadzirdama krasta bangu dunoņa.

— Okeāns! — Paganels iesaucās.

— Jā, okeāns! — Talkavs apliecināja.

Un ceļinieki, kuriem, šķiet, bija izsīkuši pēdējie spēki, apbrīnojami veikli uzrāpās kāpu virsotnē. Taču jau bija satumsis. Skatieni velti rau­dzījās bezgalīgajā tumsā. «Dunkans» nekur nebija redzams.

— Un tomēr viņš ir šeit! — Glenervens iesaucās. — Viņš gaida mūs, kursēdams gar piekrasti!

— Rīt mēs to ieraudzīsim, — Maknebs noteica.

Toms Ostins sāka saukt neredzamo jahtu, taču nekādas atbildes nebija. Pūta diezgan spēcīgs vējš, un jūra bija nemierīga. Mākoņi traucās uz rietumiem, un šļakatas no putainajām viļņu krēpēm sitās augšā līdz pat kāpām. Ja arī «Dunkans» atrastos norunātajā vietā, sardzesvīrs tik un tā nevarētu sadzirdēt šo kliedzienu, nedz arī atbildēt uz to. Piekrastē nebija nekāda patvēruma. Ne līča, ne lagūnas, ne līcīša. Tālu jūrā iestiepās gari smilšu sēkļi, kuri kuģiem ir vēl bīstamāki nekā rifi, kas rēgojas laukā no ūdens. Sādi sēkļi pastiprina jūras viļņošanos, un vētras šeit ir īpaši bar­gas. Kuģis, kas vētras laikā uzskrien uz šiem smilšu vaļņiem, nolemts drošai bojā ejai.

Tāpēc bija pilnīgi saprotams, ka «Dunkans» turas tālāk no nemīlīgā krasta, kur nav rodams nekāds patvērums. Džons Mengls, allaž būdams ļoti piesardzīgs, droši vien kursēja iespējami tālāk selgā. Toms Ostins bija pārliecināts, ka «Dunkans» atrodas vismaz piecas jūdzes no krasta.

Majors ieteica savam nepacietīgajam draugam samierināties ar apstāk­ļiem. Ja nav nekādas iespējas izkliedēt šo aklo tumsu, kāpēc velti piepūlēt acis, urbjoties ar skatienu melnajā apvārsnī?

Izteicis savus apsvērumus, Maknebs kāpu aizvējā ierīkoja kaut ko līdzīgu nometnei. Šeit vakariņās ceļinieki notiesāja pēdējos pārtikas krājumus. Pēc tam, sekojot majora paraugam, katrs izraka smiltīs iespē­jami ērtāku bedri, apgūlās tajā, apsegdamies līdz pat zodam ar milzīgo smilšu segu, un ieslīga smagā miegā. Nomodā palika vienīgi Glenervens. Pūta spēcīgs vējš, okeāns vēl nebija nomierinājies pēc pārlaistās vētras. Krēpjainie viļņi vēl aizvien ar dobju dunoņu triecās pret kāpu pakāji. Gle­nervens nevarēja aprast ar domu, ka «Dunkans» atrodas tepat tuvumā. Ne­bija nekāda iemesla uzskatīt, ka kuģis vēl nebūtu ieradies norunātajā sa­tikšanas vietā. 14. oktobrī Glenervens bija atstājis Talkavano līci un jau 12. novembrī sasniedzis Atlantijas okeāna krastu. Ja šais trīsdesmit dienās Glenervena ekspedīcija varēja šķērsot Čīli, Kordiljerus, pampas un Argen­tīnas līdzenumu, tad «Dunkanam» bija pietiekami daudz laika, lai ap­brauktu apkārt Hornas ragam un sasniegtu norunāto satikšanās vietu Amerikas kontinenta viņā pusē. Tik ātrs kuģis kā «Dunkans» nekādā ziņā nevarēja nokavēties. Tiesa, nesenā vētra droši vien bija briesmīgi tra­kojusi Atlantijas okeāna plašumos, taču «Dunkans» bija labs kuģis un tā kapteinis labs jūrnieks. Un, tā kā «Dunkanam» vajadzēja būt šeit, tad viņš šeit arī bija.

Šīs pārdomas Glenervenu tomēr nevarēja nomierināt. Kad sirds cīnās ar prātu, tas tikai retumis uzvar. Bet Malkolmas pils lords sajuta šai mel­najā tumsā visus tos, kurus mīlēja: mīļoto Helēnu, Mēriju Grantu, «Dun­kana» komandu. Glenervens klimta pa tuksnesīgo krastu, kuru viļņu šļakatas pārklāja ar fosforescējošu mirgu. Viņš ieklausījās un ieskatījās tumsā. Brīžam viņam šķita, ka jūrā paspīd kāda nespodra gaisma.

— Nevar būt, ka esmu nomaldījies, — viņš pats sev sacīja, — tā bija kuģa uguns, «Dunkana» uguns. Ai, kāpēc mans skatiens nevar izlauzties cauri šai tumsai!

Un pēkšņi Glenervens atcerējās, ka Paganels, kā viņš pats bija apgal­vojis, ir niktolops, ka viņš redz naktī. Un Glenervens devās modināt zināt­nieku. Paganels gulēja, cieši aizmidzis, kā kurmis savā alā, kad pēkšņi spēcīga roka izrāva viņu no smilšu gultas.

— Kas ir? — viņš iesaucās.

— Tas esmu es, Paganel.

— Kas jūs esat?

— Glenervens. Man vajadzīgas jūsu acis.

— Manas acis? — Paganels pārjautāja, sparīgi berzēdams redzokļus.

— Jā, jūsu acis, lai saskatītu mūsu «Dunkanu» šai elles tumsā. Ejam!

— Kaut velns parautu to niktolopiju! — Paganels klusi šķendējās, lai gan bija apmierināts, ka var būt noderīgs Glenervenam.

Zinātnieks izrāpās no savas bedres, izstaipīja notirpušos locekļus un burkšķēdams, kā daždien no miega izrauts cilvēks, sekoja savam draugam uz okeāna krastu.

Glenervens palūdza viņu pavērot tumšo jūras apvārsni. Vairākas minū­tes Paganels cītīgi nodevās šai vērošanai.

— Nu! Vai jūs neko neredzat? — Glenervens vaicāja.

— Itin neko! Te pat kaķis neko neredzētu divu soļu atstatumā.

— Centieties saskatīt sarkanu vai zaļu uguni, tas ir, labā vai kreisā borta lukturi.

— Es neredzu nedz zaļu, nedz sarkanu uguni. Viss ir melns! — atbil­dēja Paganels, kuram acis pret paša gribu krita ciet.

Veselu pusstundu viņš mehāniski soļoja nopakaļ nepacietīgajam drau­gam. Laiku pa laikam viņa galva noslīga uz krūtīm, un tad viņš atkal to spēji pacēla. Paganels vairs neatbildēja un nerunāja. Viņš gāja grīļoda­mies kā piedzēries. Glenervens paraudzījās uz zinātnieku. Viņš gulēja iedams.

Glenervens paņēma zinātnieku zem rokas un, nemodinādams viņu, aiz­veda atpakaļ uz alu un gādīgi ieraka smiltīs.

Gaismas svīdā visus uzcēla kājās Glenervena kliedziens:

— «Dunkans»! «Dunkans»!

— Urā! Urā! — atsaucās ceļabiedri, steigdamies uz liedagu.

Patiesi, selgā piecu jūdžu atstatumā stāvēja jahta ar rūpīgi satītām apakšējām burām, uzturēdama mazu tvaiku. No skursteņa kāpjošie dūmi saplūda ar rīta dūmaku. Jūra bija nemierīga, un šādas tonnāžas kuģis riskētu, ja tuvotos smilšu sēkļiem.

Apbruņojies ar Paganela tālskati, Glenervens sekoja «Dunkanam». Džons Mengls acīmredzot nebija pamanījis savus pasažierus, jo aizvien vēl kursēja gar piekrasti. Sai brīdī Talkavs ielādēja karabīnē krietnu lādiņu un izšāva jahtas virzienā. Visi saspringti ieklausījās un, galvenais, vērīgi raudzījās tālumā. Trīs reizes indiāņa karabīne nodārdēja, atbalso­damās kāpās.

Beidzot virs jahtas borta parādījās balti dūmi.

— Viņi ieraudzījuši mūs! — Glenervens iesaucās. — Tas ir «Dunkana» lielgabals!

Pēc dažām sekundēm līdz krastam atvēlās dobjš šāviena troksnis. Uzvilcis marsburu un uzdzinis tvaiku, «Dunkans» tūdaļ izdarīja pagrie­zienu un piebrauca tuvāk krastam.

Drīz vien tālskatī varēja saskatīt, kā no jahtas borta atiras laiva.

— Lēdija Helēna nevarēs atbraukt, — Toms Ostins ierunājās, — pārāk lieli viļņi.

— Surp doties nevarēs arī Džons Mengls, — Maknebs piebilda, — viņš nedrīkst atstāt kuģi.

— Māsiņ! Māsiņ! — Roberts iesaucās, stiepdams rokas pretī jahtai, kas šūpojās viļņos.

— Ai, kad mēs nokļūsim uz «Dunkana»! — Glenervens iesaucās.

— Quien sabe! — Talkavs atbildēja.

— Esiet pacietīgs, Eduard, — majors sacīja. — Pēc divām stundām jūs būsit tur.

Divas stundas! Sešairu laiva nevarēja ātrāk izbraukāt šurp un at­pakaļ.

Tad Glenervens piegāja pie Talkava, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja blakus savam Taukam un mierīgi vēroja skrejošos viļņus.

Glenervens paņēma viņu pie rokas un, norādīdams uz jahtu, sacīja:

— Braucam!

Indiānis lēni pašūpoja galvu.

— Braucam, draugs! — Glenervens atkārtoja.

— Nē, — Talkavs rāmi atteica. — Šeit ir Tauka, šeit ir pampas! — viņš piemetināja, ar dedzīgu žestu norādīdams uz bezgalīgo līdzenumu.

Glenervens saprata, ka indiānis nekad nebūs ar mieru atstāt prērijas, kur balo viņa senču kauli. Viņš zināja, cik ļoti šie tuksneša dēli pieķēru­šies savai dzimtajai zemei. Tāpēc Glenervens vairs neuzstāja un tikai cieši paspieda Talkavam roku. Glenervens neuzstāja arī tad, kad indiānis, smaidīdams parasto smaidu, atteicās no maksas par savu darbu, sacīdams:

— Aiz draudzības.

Aizkustinātais Glenervens nespēja neko atbildēt. Viņam ļoti gribējās atstāt krietnajam indiānim vismaz kādu piemiņas lietiņu, kas tam atgā­dinātu draugus no Eiropas. Bet kas gan viņam bija palicis pāri? Gan ieroči, gan zirgi — viss bija pazaudēts briesmīgajos plūdos. Ceļabiedri nebija bagātāki par viņu pašu.

Glenervens labu brīdi lauzīja galvu, kā pateikties nesavtīgajam pava­donim, kad pēkšņi viņam iešāvās prātā laimīga doma. Viņš izņēma no kabatas portfeļa dārgu medaljonu ar brīnišķīgu, Lorensa otas darinātu portretu un pasniedza to indiānim.

— Mana sieva, — viņš paskaidroja. ,

Talkavs, dziļi aizgrābts, uzlūkoja portretu.

— Laba un skaista, — viņš vienkārši sacīja.

Pēc tam Roberts, Paganels, majors, Toms Ostins un abi matroži sir­snīgiem vārdiem atvadījās no patagoņa. šie krietnie ļaudis bija patiesi apbēdināti, šķiroties no bezbailīgā un uzticamā drauga. Talkavs visus pēc kārtas piekļāva pie savām platajām krūtīm. Paganels uzdāvināja viņam Dienvidamerikas un abu okeānu karti, kuru indiānis ne reizi vien ar ziņkāri bija uzlūkojis. Tā bija zinātnieka dārgākā manta. Robertam nekā cita nebija kā vienīgi glāsti, un viņš dāsni apveltīja ar tiem savu glābēju, neaizmirsdams arī Tauku.

Šai brīdī krastam tuvojās «Dunkana» laiva. Tā ieslīdēja šaurā kanālā starp diviem sēkļiem un drīz vien atsitās pret liedaga smiltīm.

— Ka klājas manai sievai? — Glenervens vaicāja.

— Ko dara mana māsa? — Roberts sauca.

— Lēdija Helēna un mis Granta jūs gaida uz kuģa, — vecākais mat­rozis atbildēja. — Taču pasteidzieties, jūsu augstība, — viņš piemeti­nāja, — mēs nedrīkstam zaudēt nevienu minūti, jo sākas jau bēgums.

Visi pēdējo reizi apkampa indiāni. Talkavs pavadīja savus draugus līdz laivai, kas atradās jau ūdenī. Kad Roberts kāpa laivā, indiānis pacēla viņu rokās un uzlūkoja ar dziļu maigumu.

— Tagad tu esi īsts vīrs! — viņš sacīja.

— Ardievu! Ardievu, draugs! — Glenervens vēlreiz atvadījās.

— Vai tiešām mēs nekad vairs neredzēsimies!? — Paganels iesaucās.

— Quien sabe!] — Talkavs atbildēja, paceldams rokas pret debesīm.

Tie bija pēdējie indiāņa vārdi, kas izgaisa vēja brāzmās. Laiva, bē­guma nesta, ātri attālinājās.

Vēl ilgi virs putās sakultajiem viļņu vāliem bija redzams Talkava nekustīgais stāvs. Taču pamazām milzīgais augums saruka un beidzot pavisam izzuda viņa draugu skatieniem. Pēc stundas Roberts pirmais uzrāpās uz «Dunkana» klāja un metās ap kaklu Mērijai Grantai, kamēr jahtas komanda tricināja gaisu ar skaļiem prieka saucieniem.

Tā beidzās šis pārgājiens cauri Dienvidamerikai pa iepriekš nospraustu taisnu līniju, nedz kalni, nedz upes nespēja novirzīt ceļotājus no izraudzītā ceļa. Un, ja arī šiem drosminiekiem nebija jācīnās pret cilvēku ļaunumu, toties dabas stihijas bieži vien tiem uzbruka jo nežēlīgi, likdamas izturēt bargus pārbaudījumus.

1 Kas zina!