KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

X nodaļa VIMERAS UPE

Nākamajā dienā, 24. decembri, karavāna devās ceļā jau gaismas svīdā. Karstumu gan juta, taču tas bija pilnīgi panesams. Ceļš vijās turpat vai pa līdzenu apkārtni, un zirgiem bija laba iešana. Pajūgs iebrauca paretā meža smalcē. Vakarā, kad bija nobraukts krietns gabals, ceļinieki apmetās uz naktsguļu pie Baltā ezera, kura ūdens bija sāļš un dzeršanai nederīgs.

Paganels bija spiests atzīt, ka šis ezers ir tikpat balts, kā Melnā jūra ir melna, Sarkanā jūra sarkana, Dzeltenā upe dzeltena un Zilie kalni zili. Profesionālās patmīlības mudināts, viņš gan mēģināja strīdēties, taču viņa argumentiem nebija nekādu panākumu.

Misters Olbinets, kā parasti, noteiktajā laikā pagatavoja un pasniedza vakariņas. Pēc tam ceļinieki — cits ratos, cits teltī — devās pie miera un drīz vien aizmiga, par spīti Austrālijas dingo žēlabainajām gaudām.

Aiz Baltā ezera pletās brīnišķīgs līdzenums, sētin nosēts krizantēmām. Pamodušies nākamajā rītā, Glenervens un viņa ceļabiedri nevarēja vien nopriecāties par krāšņo ainavu, kāda pavērās viņu skatienam. Karavāna atkal devās ceļā. Apkārtne bija līdzena, tikai tālumā vīdēja nelieli pau­guri. Visapkārt līdz pašam horizontam pletās pavasarīga pļava vienos ziedos. Zilie smalklapaino linu ziedi jaucās ar Austrālijas akantu košo sarkanumu. Pļavas zaļumu rotāja daždažādas eremofilas, sāļo augsni klā- tin noklāja sidrabenes, balandas, lapu bietes, virsū mācās nakteņaugu dzimtas zili zaļie un sārtenie ziedi. Sie augi ir rūpnieciski izmantojami; no viņu pelniem ar skalošanas palīdzību var iegūt lielisku sodu. Ticis starp puķēm, Paganels tūdaļ kļuva par botāniķi un nosauca visus šos dažneda­žādos augus un, neaizmirsdams savu vājību uz skaitļiem, nepalaida garām izdevību pateikt, ka Austrālijas florā līdz šim pazīstami četri tūkstoši divi simti augu veidu, kas pieder pie simt divdesmit dzimtām.

Pēc tam kad gluži ātri bija nobrauktas vēl desmit jūdzes, rati ieripoja staltu akāciju, mimozu un krāšņi ziedošu balto gumijkoku birzīs. Sī vel­dzējošiem avotiem bagātā līdzenuma augu valstij nevarēja pārmest nepa­teicību dienas spīdeklim, jo visu saules doto gaismu un siltumu tā bagā­tīgi atdeva atpakaļ smaržās un krāsās.

Dzīvnieku valsts turpretī bija daudz trūcīgāka. Tikai šur tur līdzenumā lēkāja kazuāri, taču pieiet tiem tuvāk nebija iespējams. Majoram tomēr izdevās nošaut kādu aizvien retāk sastopamu putnu. Tas bija žabiru — angļu kolonijas milzu dzērve. Putna augums sasniedza piecas pēdas, bet knābis, melns, plats, konisks, ar ļoti smailu galu, bija astoņpadsmit collas garš. Sarkani violetais galvas spalvojums krasi kontrastēja ar mirdzoši zaļo kaklu, spoži baltajām krūtīm un spilgti sarkanajām, garajām kājām. Daba, šķiet, bija izšķiedusi šī putna spalvām visu savu pamatkrāsu paleti.

Putns izraisīja vispārēju apbrīnu, un majors, bez šaubām, kļūtu par dienas varoni, ja Roberts dažas jūdzes tālāk nebūtu pamanījis un dros­mīgi nošāvis kādu bezveidīgu dzīvnieku, kaut ko vidēju starp ezi un skud­rulāci, līdzīgu neattīstītam pirmdzīvniekam. No aizvērtās mutes tam ka­rājās laukā gara, staipīga un lipīga mēle, ar kuru šis dzīvnieks ķēra skudras, savu galveno barību.

— Tā ir ehidna, — Paganels paskaidroja, nosaukdams šo radījumu īstajā vārdā. — Vai esat kādreiz redzējuši tamlīdzīgu dzīvnieku?

— Viņš ir pretīgs, — Glenervens sacīja.

— Pretīgs, bet interesants, — Paganels attrauca, — turklāt sastopams vienīgi Austrālijā, un velti to būtu meklēt kādā citā pasaules daļā.

Paganels, protams, gribēja riebīgo ehidnu paņemt līdzi un nolēma to novietot bagāžas nodalījumā. Taču misters Olbinets pret šo nodomu sacē­lās ar tādu sparu un sašutumu, ka zinātnieks bija spiests atteikties no ieceres saglabāt zinātnei vienreizīgo eksemplāru.

Tai dienā ceļinieki sasniedza simt četrdesmit pirmā garuma grāda trīsdesmit pirmo minūti. Pa ceļam viņi redzēja tikai dažus kolonistus zem­kopjus un dažus skvoterus. Apkārtne šķita neapdzīvota. No iezemiešiem nebija ne miņas, jo mežonīgās ciltis klejo tālāk uz ziemeļiem pa bezgalī­gajiem tuksnešiem, caur kuriem plūst Dārlingas un Marejas pietekas.

Glenervenu un viņa ceļabiedrus ļoti ieinteresēja kāda neparasta tikša­nās, ko viņiem sagādāja viens no milzīgajiem ganāmpulkiem, kurus uz­ņēmīgie komersanti dzen no austrumu kalniem uz Viktorijas un Dienvid- austrālijas provincēm. Ap pulksten četriem pēc pusdienas Džons Mengls norādīja ceļabiedriem uz milzīgu putekļu stabu, kas pacēlās pie apvāršņa apmēram trīs jūdžu attālumā. Ko varētu nozīmēt šī parādība? Neviens nevarēja to īsti izskaidrot. Paganels svērās domāt par kādu meteoru, un viņa dzīvā iztēle jau meklēja tam dabisku izskaidrojumu. Taču Airtons, neļaudams ģeogrāfam aizmaldīties minējumu pasaulē, paziņoja, ka šos putekļus saceļ ganāmpulks.

Bocmanis nebija maldījies. Biezais putekļu mākonis tuvojās. Aizvien dzirdamāk skanēja baurošana, zviegšana un blēšana. Sai pastorālajā sim­fonijā ieskanējās arī cilvēku kliedzieni, svilpieni un lamas.

No trokšņainā mākoņa iznāca kāds vīrs. Tas bija četrkājaino armijas galvenais komandieris. Glenervens izjāja viņam pretī un tūdaļ uzsāka

Tā bija šabiru, milzu dzērve.

sarunu. Lopu dzinējs jeb, pareizāk sakot, stokklpers bija arī vienas ga­nāmpulka daļas īpašnieks. Viņa vārds bija Sems Mečels, un kopā ar ganāmpulku viņš devās uz austrumu provincēm, uz Portlendas līci.

Ganāmpulkā pavisam bija divpadsmit tūkstoši septiņdesmit pieci dzīv­nieki: tūkstoš vēršu, vienpadsmit tūkstoši aitu un septiņdesmit pieci zirgi. Visus šos noliesējušos dzīvniekus, kas bija iepirkti Zilajos kalnos, tagad dzina uzbaroties uz Dienvidaustrālijas leknajām ganībām, lai pēc tam tos

pārdotu ar lielu peļņu. Tā Sems Mečels, pelnīdams divas sterliņu mārciņas uz vērsi un pusmārciņu uz aitu, cerēja iegūt pavisam simt piecdesmit tūk­stošus franku. Tas, protams, bija ienesīgs veikals. Bet cik daudz pacietības un enerģijas vajag, lai aizdzītu galā šo stūrgalvīgo ganāmpulku, cik •daudz pūļu tas prasa! Peļņa, ko dod šis skarbais amats, nenāk viegli!

Kamēr ganāmpulks devās tālāk cauri mimozu birzīm, Sems Mečels dažos vārdos pastāstīja par savu darbu. Lēdija Helēna un Mērija Granta izkāpa no ratiem, jātnieki nolēca no zirgiem, un, apmetušies kāda kupla gumijkoka paēnā, visi klausījās stokkīpera stāstā.

Sems Mečels atradās ceļā jau septiņus mēnešus. Caurmērā viņš veica desmit jūdzes dienā, un viņa nebeidzamajam ceļojumam vajadzēja turpi­nāties vēl trīs mēnešus. Sai grūtajā darbā viņam palīdzēja divdesmit suņi un trīsdesmit dzinēji. Starp dzinējiem bija pieci nēģeri, kas lieliski prata uzmeklēt pēc pēdām no ganāmpulka noklīdušos lopus. Sai armijai brauca nopakaļ seši rati. Dzinēji, apbruņojušies ar pātagām, kuru kāts bija astoņ­padsmit collas garš, bet ādas siksna deviņas pēdas gara, lauzās cauri dzīvnieku gūzmai, atjaunodami kārtību, kas nemitīgi tika pārkāpta, bet suņi kā vieglā kavalērija joņoja gar abiem flangiem.

Ceļinieki bija pārsteigti par kārtību, kāda valdīja ganāmpulkā. Ikviena •dzīvnieku suga soļoja atsevišķi, jo vēršu un aunu starpā nav saticības — pirmie nekad negānīsies tur, kur otrie gājuši pāri. Tāpēc vēršus vajadzēja dzīt pa priekšu, un tā viņi, sadalīti divos bataljonos, soļoja armijas priekš­galā. Aiz vēršiem divdesmit dzinēju komandai sekoja pieci aitu pulki, bet .zirgu eskadrons virzījās arjergardā.

Sems Mečels vēl uzsvēra, ka īstie šīs armijas vadoņi nav nedz cilvēki, nedz suņi, bet gan daži vērši, gudri «līderi», kuru autoritāti atzīst visi viņu ciltsbrāļi. Ar lielu cieņu viņi soļoja pirmajā rindā, instinktīvi izrau­dzīdamies labāko ceļu, un acīmredzot bija dziļi pārliecināti par savām tiesībām baudīt vispārēju atzīšanu. Patiesi ar šiem vēršiem vajadzēja rēķināties, jo ganāmpulks tiem pakļāvās bez ierunām. Ja «līderiem» ienāca prātā apstāties, vajadzēja ievērot viņu vēlēšanos, un veltīgi bija mēģināt" pēc atpūtas likt viņiem doties tālāk, ja viņi paši to nevēlējās.

Stokkīpers vēl pastāstīja dažus interesantus faktus par neparasto kara­gājienu, kas pelnījis, lai to iemūžinātu Ksenofonta spalva. Kamēr šī ar­mija virzās pa līdzenumu, viss noris gludi. Nav jāpārvar nedz grūtības, nedz nogurums. Lopi ganās pa ceļam, dzesē slāpes daudzajos strautos, nakti guļ, dienu soļo un klausa suņu rejām. Turpretī, kad ceļš ielokās lie­lajos kontinenta mežos, eikaliptu un mimozu audzēs, grūtības pieaug. Ro­tas, bataljoni un pulki sajūk vai izklīst, un vajadzīgs krietns laika sprīdis,

lai tos atkal sakārtotu. Dievs pasarg, ja nozūd kāds «līderis», tas jāatrod par katru cenu, lai neizceltos vispārējs sajukums, un melnajiem dzinējiem pēdu dzīšana bieži vien prasa vairākas dienas. Kad uznāk spēcīgas lieta­vas, laiskie dzīvnieki atsakās kustēties, bet pērkona negaisa laikā baiļu satracinātos lopus pārņem īsta panika.

Taču ar stokkīperu enerģiju un izdarību šīs grūtības, kas radās aizvien no jauna, līdz šim izdevās pārvarēt. Milzīgais ganāmpulks virzījās uz priekšu jūdzi pēc jūdzes, līdzenumi, meži un kalni palika aiz muguras. Tomēr visām labajām īpašībām, enerģijai un izdarībai vajadzēja pievienot kaut ko vairāk: ne ar ko nesalīdzināmu pacietību, kas neizsīkst ne vien stundu, ne vien dienu, bet veselām nedēļām, — pacietību, ko prasa pārcel­šanās pār upēm. Stokkīpers spiests apstāties pie upēm nevis tāpēc, ka tās būtu nepārejamas, bet gan tāpēc, ka tās paliek nepārietas. Vienīgais šķēr­slis ir ganāmpulka stūrgalvība. Vērši padzērušies tūdaļ griežas apkārt. Aitas, vēl nepiegājušas pie ūdens, izklīst uz visām pusēm. Jāgaida nakts, lai atkal mēģinātu iedzīt ganāmpulku upē, taču arī tam nav panākumu. Tad aunus dzinēji ienes upē ar varu, bet aitas tomēr neuzdrošinās tiem sekot. Ganāmpulku mēģina ietekmēt, nedodot tam vairākas dienas dzert, taču lopi cieš slāpes, tomēr nekust ne no vietas. Uz otru krastu pārnes jērus, cerot, ka mātes, dzirdēdamas viņu brēcienus, steigsies pie tiem. Taču jēri blēj, bet aitas paliek otrā krastā. Šāds stāvoklis reizēm ilgst veselu mēnesi, un stokkīpers vairs nezina, ko iesākt ar savu blējošo, zviedzošo un maurojošo armiju. Te pēkšņi kādā jaukā dienā bez kāda redzama iemesla, nez kādas kaprīzes pamudināta, daļa ganāmpulka sāk brist pāri upei, taču atkal rodas jaunas rūpes: nedrīkst ļaut ganāmpulkam pa galvu pa kaklu mesties upē. Rindās izceļas sajukums, un daudzi dzīvnieki no­slīkst spēcīgajā straumē.

Tāds bija Sema Mečela stāsts. Kamēr viņš runāja, ganāmpulka lielākā daļa bija pagājusi garām stingrā kārtībā. Stokkīperam atkal vajadzēja stāties savas armijas priekšgalā, lai izraudzītos labākas ganības. Viņš at­vadījās no Glenervena un viņa ceļabiedriem, visiem sirsnīgi paspiezdams roku, pēc tam uzlēca mugurā lieliskam Austrālijas zirgam, kuru turēja aiz pavadas viens no dzinējiem. Pēc mirkļa viņš jau bija nozudis putekļu mākonī.

Smagie rati atkal ripoja tālāk savu ceļu un apstājās tikai vakarā Tal- bota kalna pakājē.

Paganels īsti laikā atgādināja, ka šodien ir divdesmit piektais decem­bris, tas ir, Ziemsvētki, kuri angļu ģimenēs tiek turēti lielā godā. To nebija aizmirsis arī stjuarts, un teltī uzklātais vakariņu galds bija tik bagātīgs, ka klātesošie to slavēt slavēja. Misters Olbinets bija pārspējis pats sevi. No līdzpaņemtajiem krājumiem viņš bija pagatavojis vairākus eiro­piešu ēdienus, pie kādiem Austrālijas tuksnesīgajos klajumos nav viegli tikt. šai smalkajā mielastā tika pasniegts brieža šķiņķis, sālīta vērša gaļa, kūpināts lasis, miežu un auzu miltu cepumi, tēja neierobežotā daudzumā, viskijs pārpilnībā, dažas pudeles portvīna. Bija tāds iespaids, itin kā ceļi­nieki atrastos Malkolmas pils lielajā ēdamzālē Skotijas kalnienē.

Patiesi šais dzīrēs bija itin viss, sākot ar ingvera zupu un beidzot ar saldajiem pīrādziņiem. Paganels tomēr uzskatīja par vajadzīgu papildināt desertu ar augļiem no savvaļas apelsīnu koka, kas auga tuvējā kalna pakājē. Gan jāatzīstas, ka šie apelsīni, ko iezemieši sauc par mokalijiem, bija diezgan bezgaršīgi, bet pārkostās sēkliņas svilināja muti kā Kaijenas pipari. Ģeogrāfs aiz mīlestības pret zinātni ēda šos augļus tik cītīgi, ka apdedzināja aukslējas un nebija vairs spējīgs atbildēt uz neskaitāmajiem majora jautājumiem par Austrālijas tuksnešu savdabībām.

Nākamajā dienā, 26. decembrī, nenotika nekas svarīgs, pie kā būtu vērts pakavēties. Ceļā gadījās Nortonas upes izteka un tālāk — pusizžu- vusī Makenzijas upe. Laiks pieturējās jauks, un karstums bija gluži cie­šams. Vējš pūta no dienvidiem, nesdams līdzi spirgtumu tāpat kā ziemeļu vējš Ziemeļu puslodē. Paganels pievērsa tam sava jaunā drauga Roberta Granta uzmanību.

— Tas ir ļoti iepriecinošs fakts, — viņš piebilda, — jo Dienvidu pus­lodē caurmērā ir karstāks nekā Ziemeļu puslodē.

— Kāpēc? — zēns jautāja.

— Kāpēc? — Paganels pārjautāja. — Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka ziemā Zeme ir tuvāk Saulei?

— Esmu, Paganela kungs.

— Un ka ziemā auksts ir vienīgi tāpēc, ka Saules stari krīt slīpi?

— Protams.

— Tad redzi, draudziņ, tieši šā iemesla dēļ Dienvidu puslodē ir karstāks.

— Es nesaprotu, — Roberts izbrīnījies atbildēja.

— Padomā labi, — Paganels turpināja. — Kad pie mums Eiropā ir ziema, kāds gadalaiks ir šeit Austrālijā, zemeslodes pretējā pusē?

— Vasara, — Roberts sacīja.

— Un šai laikā Zeme atrodas vistuvāk Saulei… Vai tagad saproti?

— Saprotu …

Rati bīstami sasvērās.

— Un vasara Dienvidu puslodes zemēs ir karstāka nekā vasara Zie­meļu puslodē šī Saules tuvuma dēļ.

— Skaidrs, Paganela kungs.

— Tātad, kad mēs sakām, ka Zeme ir tuvāk Saulei ziemā, tad tas ir pareizi vienīgi attiecībā uz zemeslodes ziemeļu daļas iedzīvotājiem.

— Tas man nekad nebija ienācis prātā, — Roberts noteica.

— Nu gan atceries to uz visiem laikiem, draudziņ.

Roberts ar prieku noklausījās šo kosmogrāfijas lekciju, turklāt vē! uzzināja, ka Viktorijas provinces gada vidējā temperatūra ir septiņdesmit četri grādi pēc Fārenheita (-ļ-23°33/ pēc Celsija).

Vakarā ceļinieku pulciņš apmetās piecas jūdzes aiz Lusdala ezera starp Dramonta kalnu, kas paceļas ziemeļos, un Draidena kalnu, kura pazemā virsotne iezīmējas pie dienvidu apvāršņa.

Nākamajā dienā pulksten vienpadsmitos no rīta pajūgs sasniedza Vimeras krastus pie simt četrdesmit trešā meridiāna.

šī pusjūdzi platā upe vēla savus dzidros ūdeņus starp divām augstām gumijkoku un akāciju rindām. Pa starpām dažas krāšņas mirtes slēja piec­padsmit pēdu augstumā savus garos, sērojošos zarus, kas bija rotāti ar ' sarkaniem ziediem. Koku lapotnē laidelējās milzums putnu — vālodzes,, žubītes, zeltspārnainie baloži, nemaz nerunājot par pļāpīgajiem papagai­ļiem. Lejā ūdenī draiskojās tramīgo un nepieejamo melno gulbju pāris. Reti sastopami Austrālijas putni drīz nozuda kādā līkumā, ko meta Vime­ras upe, nesdama valgmi šai valdzinošajai ielejai.

Tikmēr rati apstājās uz zaļas zāles paklāja, kura bārkstis nokarājās pār straujajiem ūdeņiem. Nebija nedz pārceltuves, nedz tilta. Tomēr tikt otrā krastā vajadzēja. Airtons sāka meklēt piemērotu braslu. Ceturtdaļ- jūdzi augšup pa straumi upe, šķiet, bija seklāka, un viņš nosprieda, ka šai vietā varēs pārbraukt pāri. Vairākās vietās izdarītie mērījumi rādīja, ka upe šeit nav dziļāka par trim pēdām.

Tātad rati šai vietā varēja kaut kā tikt pāri.

— Vai nav nekādas citas iespējas šķērsot upi? — Glenervens jautāja bocmanim.

— Nekādas citas iespējas nav, milord, — Airtons atbildēja, — turklāt šis brasls man neliekas bīstams. Gan tiksim pāri.

— Vai lēdijai Glenervenai un mis Grantai nevajadzētu izkāpt no ratiem?

— Nekādā gadījumā. Mani vērši turas stingri uz kājām, un es vedīšu tos pa drošu ceļu.

— Tad brauciet, Airton, — Glenervens noteica. — Es paļaujos uz jums.

Jātnieki ielenca smagos ratus, un karavāna apņēmīgi devās ūdenī. Parasti, kad pajūgs brauc pāri upei, visapkārt ratiem piestiprina tukšas mucas, kas vajadzības gadījumā tos notur virs ūdens, šoreiz šādas glāb­šanas jostas nebija un vajadzēja paļauties vienīgi uz vēršu nojautu un vedēja piesardzību. Airtons, sēdēdams uz bukas, vadīja pajūgu; majors iiin abi matroži šķēla ātro straumi dažas tuāzes pa priekšu. Glenervens un Džons Mengls turējās katrs savā ratu pusē, gatavi kuru katru mirkli nākt palīgā pasažierēm. Paganels un Roberts noslēdza gājienu.

Viss norisa labi līdz Vimeras vidum. Šeit pēkšņi kļuva dziļāks — un ūdens pacēlās pāri riteņiem. Straumes nesti, vērši varēja zaudēt zem kājām pamatu un aizraut līdz zvalstīgos ratus. Airtons pašaizliedzīgi me­tās ūdenī un, satvēris vēršus aiz ragiem, piespieda viņus atgriezties braslā.

Šai brīdī pajūgs negaidīti kaut kam uzgrūdās, atskanēja krakšķis — un rati bīstami sasvērās. Pasažierēm kājas jau bija ūdenī, un, lai kā Gle­nervens un Džons Mengls, ieķērušies kulbā, pūlējās, straume tomēr sāka mest pajūgu. Tas bija kritisks mirklis.

Par laimi, vērši ar spēcīgu rāvienu izvilka ratus seklākā vietā. Upes dibens sāka kāpt augšup, un drīz vien cilvēki un dzīvnieki, izmirkuši, bet gaužām apmierināti, atradās drošībā upes otrā krastā.

Taču triecienā ratu priekša bija salauzta un Glenervena zirga priekš­kājām norauti pakavi.

Šos bojājumus vajadzēja nekavējoties izlabot. Ceļinieki apjukuši ska­tījās cits uz citu, nezinādami, ko iesākt, tad Airtons piedāvājās aizjāt uz Blekpointas stansiju, kas atrodas divdesmit jūdzes uz ziemeļiem, un atvest no turienes kalēju.

— Jājiet, protams, jājiet, krietnais Airton, — Glenervens sacīja. — Cik laika jums vajadzēs, lai aizjātu un atjātu atpakaļ?

— Ne vairāk par piecpadsmit stundām, — Airtons atbildēja.

— Tad jājiet tūlīt pat, bet mēs, gaidīdami jūs atgriežamies, apmetīsimies tepat Vimeras krastā.

Pēc dažām minūtēm bocmanis Vilsona zirga mugurā jau nozuda bie­zajā mimozu lapotnē.