KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

VI n o d a ļ a KURĀ KANIBĀLISMS TIEK APCERĒTS TEORĒTISKI

Pirmais Džona Mengla vadītais glābšanas pasākums bija cietis neveik­smi. Nekavējoties vajadzēja darīt ko citu. Bija pilnīgi skaidrs, ka nocelt «Makariju» no sēkļa nav iespējams, un tikpat skaidrs bija ari tas, ka vie­nīgais saprātīgais lēmums ir atstāt brigu. Gaidīt varbūtēju palīdzību būtu ne vien vieglprātība, bet īsts neprāts. Iekāms katastrofas vietā ierastos kāds kuģis, «Makarijs» jau sen būtu sadragāts gabalu gabalos. Pirmā -vētra vai arī spēcīgāks vējš no selgas puses — un viļņi nelaimīgo brigu dzītu pa smiltīm, sašķaidītu to un izkliedētu pēdējās atliekas. Tāpēc Džons gribēja sasniegt zemi pirms šī neizbēgamā gala.

Viņš ieteica uzbūvēt izturīgu plostu, lai ar to nogādātu Jaunzēlandes krastā pasažierus un pietiekamu daudzumu pārtikas produktu.

Apspriesties vairs nebija laika, vajadzēja rīkoties. Visi sparīgi ķērās pie darba, un, tumsai iestājoties, bija padarīts krietni daudz.

Ap pulksten astoņiem vakarā, kad vakariņas bija paēstas un lēdija Helēna un Mērija Granta jau devušās pie miera, Paganels ar saviem drau­giem, staigādami pa kuģa klāju, pārsprieda kļūmīgo stāvokli. Roberts ne­atkāpās no viņiem ne soli. Dūšīgais zēns nepalaida garām nevienu vārdu, gatavs izdarīt jebkuru pakalpojumu, veikt visbīstamāko uzdevumu.

Paganels jautāja Džonam Menglam, vai plosts nevarētu braukt gar piekrasti līdz Oklendai, nevis izsēdināt pasažierus krastā. Džons atbildēja, ka ar tik nedrošu satiksmes līdzekli tas nav iespējams.

— Vai kuģa laivā mēs būtu varējuši doties šādā ceļojumā? — Paganels vaicāja.

— Apstākļu spiesti — jā, — Džons Mengls atbildēja, — vienīgi ar no­teikumu, ka mēs brauktu tikai pa dienu, bet naktī izmestu enkuru.

— Tātad nelieši, kas mūs pameta …

— Ak tie! — Džons Mengls iesaucās. — Viņi bija galīgi apdzērušies, un varu gandrīz vai galvot, ka par savu zemisko rīcību viņi samaksājuši ar dzīvību.

— Jo ļaunāk viņiem, — Paganels piebilda, — bet daudz labāk neklājas arī mums, laiviņa būtu lieti noderējusi.

— Ko jūs tā gaužaties, Paganel, — Glenervens ierunājās. — Mēs aiz­kļūsim krastā ar plostu.

— Tieši tas mani biedē, — ģeogrāfs atbildēja.

— Kā tad tā?! Vai rūdītus ceļotājus, kas izgājuši cauri pampām un Austrālijai, varētu biedēt kaut kāds divdesmit jūdžu pārgājiens?

— Dārgie draugi, — Paganels atbildēja, — man neizraisa šaubas nedz mūsu drosme, nedz mūsu ceļabiedreņu vīrišķība. Divdesmit jūdzes! Jeb­kurā citā zemē tas būtu tīrais sīkums, taču ne Jaunzēlandē. Ceru, ka jūs nepiedēvēsit man mazdūšību. Es pirmais mudināju jūs doties cauri Ame­rikai un šķērsot Austrāliju. Toties tagad es vēlreiz atkārtoju: nekas nevar būt ļaunāks par ceļojumu šai drausmīgajā zemē.

— Un tomēr labāk nekā droša bojā eja uz smilšu sēklī iestrēguša kuģa, — Džons Mengls iebilda.

— No kā tik ļoti jābaidās Jaunzēlandē? — Glenervens vaicāja.

— No mežoņiem, — Paganels atbildēja.

Visi sparīgi ķērās pie darba.

— No mežoņiem? — Glenervens atkārtoja. — Vai mēs nevaram izvai­rīties no sastapšanās ar viņiem, turoties cieši pie krasta? Turklāt vai dažu nožēlojamu mežoņu uzbrukums var nobiedēt desmit labi apbruņotus eiro­piešus, kas prot sevi aizstāvēt?

— Es nerunāju par kaut kādiem nožēlojamiem mežoņiem, — Paganels pašūpoja galvu. — Jaunzēlandieši apvienojušies spēcīgās ciltīs, kas cīnās pret angļu kundzību, pret iebrucējiem, kurus bieži vien uzvar un uzva­rētos vienmēr apēd!

— Cilvēkēdāji! — Roberts iesaucās. — īsti cilvēkēdāji!

Pēc tam zēns klusi čukstēja:

— Mana māsa! Lēdija Helēna!

— Nebaidies, manu zēn, — Glenervens centās viņu nomierināt. — Mūsu draugs Paganels pārspīlē.

— Es neko nepārspīlēju! — ģeogrāfs attrauca. — Roberts pierādījis, ka viņš ir īsts vīrs, un es runāju ar viņu kā ar vīru, neslēpdams no viņa patiesību. Jaunzēlandieši ir visnežēlīgākie vai, pareizāk sakot, visizsmal­cinātākie cilvēkēdāji. Viņi notiesā visus, kas nonāk viņiem uz kārā zoba. Karš viņiem nav nekas cits kā medības, iespēja iegūt garšīgus medījumus, ko sauc par cilvēkiem, un jāatzīst, ka tas patiesi ir vienīgais loģiskais kara veids. Eiropieši nogalina savus ienaidniekus un aprok tos zemē. Me­žoņi nogalina savus ienaidniekus un apēd tos, un, kā trāpīgi sacījis mans tautietis Tusenēls, ļaunākais nav izcept savu ienaidnieku, kad tas ir beigts, bet gan nokaut to, kad tas negrib mirt.

— Paganel, — majors viņu pārtrauca, — patlaban nav īstais laiks dis­kutēt. Neatkarīgi no tā, vai tikt apēstam ir loģiski vai nav loģiski, mēs to­mēr negribam, ka mūs apēd. Vai tad kristietība vēl nav izskaudusi šo cilvēkēšanas ieradumu?

— Vai tiešām jūs domājat, ka visi jaunzēlandieši ir kristīti? — Paga­nels atsaucās. — Kristīgo ticību pieņēmis tikai niecīgs skaits iezemiešu, un misionāri bieži vien krīt par upuri šiem nezvēriem. Pagājušajā gadā tie gaužām nežēlīgi nomocīja mācītāju Volkneru. Maori viņu pakāra. Sie­vietes viņam izrāva acis. Mežoņi dzēra viņa asinis un ēda smadzenes. Un šī slepkavība notika 1864. gadā Opotiki ciematā dažus ljē no Oklendas, tā sacīt, angļu varas iestāžu acu priekšā. Dārgie draugi, ir vajadzīgi gadu simteņi, lai mainītu kādas cilvēku cilts dabu. Tādi paši, kādi maori ir tagad, viņi vēl paliks ilgu laiku. Visa viņu vēsture pludo asinīs. Cik gan daudz kuģu komandu viņi nogalinājuši un apēduši, sākot ar Tasmāna mat­rožiem un beidzot ar «Heiva» jūrniekiem! Un šo apetīti viņos nebūt nav izraisījusi balto cilvēku gaļa. Jau sen pirms eiropiešu atnākšanas jaun­zēlandieši remdēja rijību ar slepkavībām. Daudzi ceļotāji, kas dzīvojuši viņu vidū, bijuši klāt kanibālu mielastos, kur ciemiņiem kā sevišķs gar­dums piedāvāta sieviešu vai bērnu gaļa.

— Vai šie stāsti lielākoties nav ceļotāju fantāzijas augļi? — majors ieminējās. — Ir taču patīkami atgriezties no briesmu pilnām zemēm, kur tik viegli nokļūt cilvēkēdāju vēderos.

— Protams, šais liecībās ir zināma daļa pārspīlējumu, — Paganels at­bildēja. — Taču par to stāstījuši cienījami cilvēki, kas pelna uzticību, kā, piemēram, misionāri Kendals, Mārsdens, kapteiņi Dijons, d'Irvils, Laplass un vēl citi, un es ticu viņu stāstiem, es nevaru tiem neticēt. Jaunzēlandieši jau pēc savas dabas ir cietsirdīgi. Kad mirst kādas cilts virsaitis, viņi upurē tam cilvēkus. Sie upuri, pēc viņu domām, remdē aizgājēja dusmas, turklāt aizgājējs dabū kalpotājus viņā saulē. Bet, tā kā jaunzēlandieši šos pēcnāves kalpotājus pēc upurēšanas apēd, tad ir pamats domāt, ka uz to viņus vairāk mudina vēders nekā māņticība.

— Manuprāt, — Džons Mengls ierunājās, — māņticība tomēr ir gal­venā. Kad mainīsies reliģija, mainīsies arī jaunzēlandiešu paražas.

— Dārgais Džon, — Paganels atbildēja, — jūs pieskaraties visai sva­rīgai problēmai — par kanibālisma izcelšanos. Kas mudina cilvēkus aprīt citam citu — reliģija vai izsalkums? Šobrīd šī diskusija būtu pilnīgi ne­auglīga. Kāpēc kanibālisms pastāv — šis jautājums vēl nav noskaidrots, taču tas pastāv un ar šo bēdīgo faktu mums jārēķinās.

Paganelam bija taisnība. Kanibālisms Jaunzēlandē kļuvis par tādu pašu hronisku parādību kā Fidži salās vai Toresa jūras šaurumā. Māņticī­bai, bez šaubām, ir zināma loma šais atbaidošajās paražās, taču kanibā­lisms izskaidrojams lielākoties ar to, ka Jaunzēlandes salās bieži vien grūti kaut ko nomedīt un tad uznāk bads. Mežoņi sāka ēst cilvēka gaļu, lai rem­dētu mūžīgo izsalkumu. Vēlāk priesteri šo necilvēcisko paražu reglamen-. tēja un svētīja. Mielasti kļuva par ceremoniju, un tas arī viss.

Turklāt no maoru redzes viedokļa nekas nfevar būt dabiskāks kā apēst citam citu. Misionāri iezemiešus bieži iztaujājuši par kanibālismu. Kāpēc tie aprijot savus brāļus? Virsaiši atbildējuši, ka zivis rijot zivis, ka suņi ēdot cilvēkus, ka cilvēki ēdot suņus un ka suņi ēdot cits citu. Bez tam viņu teogonijā kāda leģenda stāsta, ka viens dievs apēdis otru. Kā lai pēc tā­diem precedentiem atturas no kārdinājuma apēst savu tuvāko?

Bez tam vēl jaunzēlandieši uzskata, ka, apēzdami mirušo ienaidnieku, viņi iznīcina tā garīgo satvaru. Un tādējādi uzvarētājs iemanto sava ienaidnieka dvēseli, spēku un drosmi, jo visas šīs vērtības galvenokārt ietvertas smadzenēs. Tāpēc dzīrēs smadzenes ir visvērtīgākais ēdiens.

Tomēr Paganels gluži pamatoti apgalvoja, ka kanibālismu galvenokārt izraisījusi nepieciešamība un ne vien Okeānijā, bet arī senajā Eiropā.

— Jā, — ģeogrāfs turpināja, — kanibālismam savus meslus maksājuši pat viscivilizētāko tautu senči, un neuzskatiet par personisku apvainojumu, bet īpaši izplatīts kanibālisms bija Skotijā.

— Vai tas var būt? — Maknebs iesaucās.

— Jā, major, — Paganels apstiprināja. — Izlasiet dažas lappuses no Svētā Džeroma hronikas par Skotijas atikoliem, un jūs redzēsit, kādi bi­juši jūsu tēvutēvi! Un nevajag nemaz aizklīst tik senā vēsturē; Elizabetes valdīšanas laikā, tai pašā laikā, kad Šekspīrs uzrakstīja savu «Seiloku», skotu laupītājs Sovnejs Bīns tika sodīts ar nāvi par kanibālismu. Kas viņu pamudināja ēst cilvēka gaļu? Vai reliģija? Nē, bads.

— Bads? — Džons Mengls jautāja.

— Jā, bads, — Paganels apstiprināja, — un vispirms nepieciešamība, kas liek gaļēdājiem atjaunot savu miesu un asinis ar skābekli, ko satur dzīvnieku pasaules produkti. Plaušām var likt darboties arī ar vielām, ko organisms iegūst no cieti saturošiem augiem. Turpretī tiem, kas grib būt stipri, jāuzņem vielas, kas atjauno muskuļus. Kamēr maori nebūs iestāju­šies veģetāriešu biedrībā, viņi ēdīs gaļu un galvenokārt cilvēka gaļu.

— Kāpēc tad viņi neēd dzīvnieku gaļu? — Glenervens vaicāja.

— Tāpēc, ka dzīvnieku viņiem nav, — Paganels atbildēja, — un to va­jag ņemt vērā nevis tāpēc, lai attaisnotu jaunzēlandiešus, bet gan tāpēc, lai izskaidrotu kanibālisma ieradumu. Sai neviesmīlīgajā zemē reti sasto­pami ne vien četrkājainie, bet arī putni. Tāpēc maori visos laikos uzturā lietojuši cilvēka gaļu. Viņiem ir pat savas «cilvēku ēšanas sezonas», tāpat kā civilizētās zemēs pastāv medību sezonas. Tad sākas lielie slaktiņi jeb, citiem vārdiem, lielie kari, kad veselas ciltis tiek celtas uzvarētāju galdā.

— Tātad, pēc jūsu domām, Paganel, — Glenervens secināja, — kani­bālisms izzudīs tikai tad, kad Jaunzēlandes pļavās ganīsies aitu, vēršu un cūku bari.

— Acīmredzot, dārgais lord, un vajadzēs vēl paiet gadiem, kamēr maori atradināsies no jaunzēlandiešu gaļas, ko viņi vērtē augstāk par vi­sām citām gaļām, jo allaž tā mēdz būt, ka dēli ilgāku laiku nevar atteik­ties no tā, ko cienījuši viņu tēvi. Spriežot pēc maoru izteikumiem, šī gaļa līdzīga cūkgaļai, tikai vēl garšīgāka. Uz balto cilvēku gaļu viņi nav tik kāri, jo baltie savā uzturā lieto sāli, kas gaļai piedod īpašu piegaršu, ko gardēži ne visai cienī.

— Viņi ir izlepuši, — majors sacīja. — Bet kā viņi ēd šo balto un melno gaļu — vārītā vai ceptā veidā?

— Kāpēc jums tas jāzina, Makneba kungs? — Roberts iesaucās.

— Mīļo draudziņ, — majors nopietni atbildēja, — ja man kādreiz būs lemts nokļūt cilvēkēdāju zobos, es vēlētos, lai mani labāk izcep.

— Kāpēc?

— Lai es būtu drošs, ka mani neaprīs dzīvu.

— Bet ja nu jūs dzīvu cepina? — Paganels noprasīja.

— Atklāti sakot, man būs diezgan grūti izvēlēties, — majors atbildēja.

— Ja jums tas sagādā prieku, Makneb, — Paganels piemetināja, — varu jums paziņot, ka jaunzēlandieši ēd vienīgi ceptu un žāvētu gaļu. Šie cilvēki ir labi audzināti un pazīst kulinārijas mākslu. Mani pārņem šausmas, jau iedomājoties vien, ka es tikšu apēsts. Beigt savu dzīvi me­žoņa vēderā! Fui!

— Vārdu sakot, no visa dzirdētā varam secināt, — Džons Mengls sa­cīja, — ka mēs nedrīkstam nokļūt mežoņu rokās. Cerēsim, ka kristiānisms reiz iznīdēs šo drausmīgo ieradumu.

— Jā, cerēsim, — Paganels atbildēja, — taču mežonim, kas baudījis cilvēka gaļu, būs grūti no tās atteikties. Par to liecina divi gadījumi.

— Pastāstiet par tiem, Paganel, — Glenervens mudināja.

— Pirmais ir aprakstīts Brazīlijas jezuītu biedrības hronikā. Kāds por­tugāļu misionārs reiz iepazinies ar kādu vecu un slimu brazīlieti. Viņai vairs atlikušas tikai dažas dienas, ko dzīvot. Jezuīts izklāstījis viņai kris­tiānisma pamatbaušļus, ko mirēja pieņēmusi bez iebildumiem. Pēc šīs gara barības misionārs neaizmirsis arī par miesīgo barību un piedāvājis atgriez­tajai grēciniecei eiropiešu kārumus. «Ak vai!» vecā ievaidējusies. «Mans vēders vairs nepanes nekādu barību. Ir tikai viens ēdiens, kuru es lab­prāt iebaudītu, taču šeit diemžēl nav neviena, kas varētu man to sagā­dāt.» — «Kas tas būtu?» jezuīts jautājis. — «Ak, dēliņ, ja man kāds at­nestu puisēna rociņu! Manuprāt, es ar prieku apskrubinātu sīkos kauliņus!»

— Vai tiešām šāds ēdiens var garšot? — Roberts jautāja.

— Mans otrais stāsts dos atbildi uz tavu jautājumu, — Paganels atteica. — Reiz kāds misionārs pārmetis cilvēkēdājiem šo šausmīgo neti­kumu un atgādinājis, ka ēst cilvēka gaļu liedz dieva baušļi. «Turklāt šai gaļai vajag būt pretīgai,» viņš piemetinājis. — «Ak, mans tēvs,» kāds me­žonis atbildējis, uzmezdams misionāram alkatīgu skatienu, «sakiet, ka dievs to aizliedz, bet nesakiet, ka cilvēka gaļa ir pretīga! Ja jūs kaut reizi nogaršotu! …»