KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

III n o d a ļa Amsterdamas sala

Džons Mengls bija nodomājis papildināt ogļu krājumu Labās Cerības ■ragā. Tāpēc jahtai vajadzēja mazliet novirzīties no trīsdesmit septītās .paralēles un pabraukt divus grādus augstāk uz ziemeļiem. Te vēl nebija, .pasātu josla un «Dunkana» burās pūta visai labvēlīgie un spēcīgie rie­

tumu vēji. Nepilnās sešās dienās jahta nobrauca tūkstoš trīssimt jūdzes,, kas Tristana da Kuņjas salas šķir no Āfrikas kontinenta dienvidu smailes. 24. novembrī pulksten trijos dienā pie apvāršņa parādījās Galda kalns, bet pēc kāda laiciņa Džons saskatīja arī Signālu kalnu, kas norāda ieeju līcī. «Dunkans» iebrauca tajā ap astoņiem vakarā un izmeta enkuru Kap- štates ostā.

Būdams Ģeogrāfijas biedrības biedrs, Paganels, protams, zināja, ka Āfrikas dienvidu galu pirmoreiz ieraudzīja portugāļu admirālis Bartolo- mejs Diass 1486. gadā, bet apbrauca tam apkārt slavenais Vasko da Gama tikai 1497. gadā. Kā gan Paganels to varēja nezināt, ja Kamocnss savās «Luziādās» dzied slavas dziesmas lielajam juras braucējam! Sai sakarā zinātnieks izteica kādu interesantu atzinumu: ja Diass 1486. gadā, sešus gadus pirms Kristofora Kolumba pirmā ceļojuma, būtu apbraucis apkārt Labās Cerības ragam, tad Amerikas atklāšana, iespējams, būtu aizkavēju­sies uz ilgāku laiku. Patiesi, jūras ceļš garām Āfrikas dienvidu smailei ir visīsākais un vistaisnākais ceļš uz Austrumindiju. Bet ko gan citu meklēja lielais dženovietis, traukdamies uz rietumiem, ja ne īsāko ceļu uz garšvielu zemi! Turpretī, ja ragam būtu apbraukts apkārt, Kolumba ekspedīcijai vairs nebūtu jēgas — un diez vai viņš vispār būtu to uzsācis.

Kapštate, ko 1652. gadā dibinājis holandietis van Ribeks, atrodas La­bās Cerības raga līča dziļumā. Tā kļuva par galvaspilsētu nozīmīgai kolo­nijai, kura galīgi kļuva par Anglijas īpašumu pēc 1815. gada līguma. «Dunkana» pasažieri izmantoja gadījumu, lai apskatītu pilsētu. Viņu rīcībā bija tikai divpadsmit stundas, jo kapteinim Džonam pietika ar vienu dienu, lai atjaunotu kurināmā krājumus, un 26. novembra rītā viņš jau gribēja doties tālāk.

Starp citu, vairāk laika nemaz nebija vajadzīgs, lai izstaigātu ģeomet­riski pareizos kvadrātus uz šaha galdiņa, kas nosaukts par Keiptaunu. Trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju, balti un melni, tēlo karaļu, karalieņu, virsnieku, bandinieku un, iespējams, arī muļķu lomu. Tā vismaz izteicās Paganels. Patiesi, kad apskatīta pils, kas paceļas pilsētas dienvidaustru­mos, gubernatora māja un dārzs, birža, muzejs, akmens krusts, kuru šeit uzcēlis Bartolomejs Diass par godu savam atklājumam, un turklāt vēl izdzerta glāze Pontejas vīna, kas ir labākais no Konstances apgabala vie­tējiem vīniem, jums neatliek nekas cits kā doties tālāk. Mūsu ceļinieki to arī darīja nākamās dienas gaismas svīdā. «Dunkans» uzvilka fokburu, klīverus un marsburu un pēc dažām stundām jau bija apbraucis daudzi­nāto Vētru ragu, ko optimistiskais portugāļu karalis Zuans II tik neatbil­stoši nosaucis par Labās Cerības ragu.

Amsterdamas salas no Labās Cerības raga šķir divi tūkstoši deviņi simti jūdzes. Mierīgā jūrā, labam ceļavējam pūšot, šo attālumu var no­braukt desmit dienās. Kuģiniekiem veicās labāk nekā ceļiniekiem pampās: viņi nevarēja sūdzēties par dabas stihiju naidīgumu. Gaiss un ūdens, kas uz cietzemes bija sazvērējušies pret viņiem, tagad apvienoja savus spēkus, lai dzītu viņus uz priekšu.

— Ai, jūra, jūra! — Paganels atkārtoja. — Šis brīnišķais lauks, kur pilnām var atraisīties cilvēka spēki, bet kuģis ir īsts civilizācijas nesējs! Padomājiet, draugi, ja zemeslode būtu viens vienīgs milzīgs kontinents, mēs deviņpadsmitajā gadu simtenī nepazītu vēl ne tūkstošo zemeslodes daļu! Paraugieties, kas notiek milzīgo kontinentu iekšienē — Sibīrijas ste­pēs, Centrālās Āzijas līdzenumos, Āfrikas tuksnešos, Amerikas prērijās, Austrālijas neauglīgajos plašumos, polu vientulīgajos ledājos! Cilvēks tur tikpat kā neuzdrošinās spert kāju, visdrosmīgākie atkāpjas, visbezbailī­gākie aiziet bojā. Cilvēks tur netiek uz priekšu. Transporta līdzekļi ir nepilnīgi. Karstums, slimības, iezemiešu mežonība rada nepārvaramus šķēršļus. Divdesmit jūdzes tuksneša šķir cilvēkus citu no cita vairāk nekā pieci simti jūdzes okeāna. Jūs esat kaimiņi, ja atrodaties jūras pretējos krastos, taču esat svešinieki, ja jūs šķir meži. Anglija itin kā robežo ar Austrāliju, toties, piemēram, Ēģipti no Senegalas, šķiet, atdala miljoniem ljē, bet Pekina ir Pēterburgas antipods! Jūru šodien daudz vieglāk šķērsot nekā vismazāko tuksnesi, un vienīgi ar jūras palīdzību, kā trāpīgi teicis kāds amerikāņu zinātnieks, starp visām pasaules daļām nodibinājušās radnieciskas saites.

Paganels runāja tik kaismīgi, ka pat majoram nebija ko iebilst pret šo slavas dziesmu okeānam. Patiesi, ja, meklējot Hariju Grantu uz trīsdesmit septītās paralēles, vajadzētu virzīties visu laiku tikai pa kontinentu, šāds pasākums nemaz nebūtu realizējams. Turpretī jūra drošsirdīgos meklētā­jus nogādāja no vienas zemes otrā, un 6. decembra rītausmā no viļņu klēpja iznira jauns kalns.

Tā bija Amsterdamas sala, kas atrodas uz dienvidu platuma 37°47' un austrumu garuma 77°24'. Konusveida kalna virsotne skaidrā laikā sare­dzama piecdesmit jūdžu attālumā. Pulksten astoņos no rīta vēl neskaidrie kalna apveidi atgādināja Tenerifa kalnu.

— Tātad tas ir līdzīgs Tristana da Kuņjas kalnam, — Glenervens ieminējās.

— Ļoti pamatots secinājums, — Paganels atsaucās, — saskaņā ar ģeo­metrijas aksiomu divas salas, kas līdzīgas trešajai, līdzīgas arī viena otrai. Piebildīšu vēl, ka Amsterdamas sala, tāpat kā Tristana da Kuņjas sala, ir vienlīdz bagāta ar roņiem un robinsoniem.

— Vai robinsoni sastopami itin visur? — lēdija Helēna jautāja.

— Goda vārds, kundze, es nezinu daudz tādu salu, kurās nebūtu risi­nājušies tamlīdzīgi notikumi, — Paganels sacīja. — Pati dzīve jau krietni pirms jūsu nemirstīgā tautieša Daniela Defo uzrakstījusi viņa nemirstīgo romānu.

— Paganela kungs, — Mērija Granta ierunājās, — vai atļausit uzdot jums kādu jautājumu?

— Kaut vai divus, dārgā mis, es apsolos uz tiem atbildēt.

— Sakiet, — jaunā meitene turpināja, — vai jūs ļoti izbītos, ja pēkšņi atrastos viens pats neapdzīvotā salā?

— Es? — Paganels iesaucās.

— Neiedomājieties tikai apgalvot, dārgais draugs, ka tā ir jūsu kar­stākā vēlēšanās! — majors ironizēja.

— Es nemaz to neapgalvoju, — ģeogrāfs atbildēja, — taču šāds pie­dzīvojums nebūtu nemaz tik nepatīkams. Es sāktu dzīvot jaunu dzīvi. Es medītu un zvejotu, mitinātos ziemu alā, bet vasaru — kokā. Ierīkotu no­liktavu, kur glabāt ievākto ražu. Vārdu sakot, es kolonizētu savu salu.

— Viens pats?

— Viens pats, ja to prasītu apstākļi. Un vai tad vispār cilvēks var būt pilnīgi viens pasaulē? Itin kā nevarētu izraudzīties draugus starp dzīvnie­kiem! Pieradināt kādu kazlēnu, daiļrunīgu papagaili vai piemīlīgu pērti- ķīti. Un ja liktenis vēl atsūta tādu biedru kā uzticīgais Piektdienis? Kas vēl vairāk vajadzīgs? Divi draugi uz vienas klints — vai tā nav laime? Iedomājieties, piemēram, majoru un mani…

— Pateicos, — Maknebs attrauca, — man nav ne mazākās vēlēšanās tēlot Robinsonu, turklāt šo lomu es nospēlētu gaužām slikti.

— Dārgais Paganela kungs, — sarunā iejaucās lēdija Helēna, — jūsu neapvaldītā iztēle atkal aiznes jūs fantāzijas pasaulē. Manuprāt, īstenība stipri atšķiras no sapņiem. Savās vīzijās jūs redzat vienīgi tos robinso- nus, kurus liktenis saudzīgi aizgādājis izredzētā salā, kur daba viņus lutina kā mīļus bērnus. Jūs redzat visā vienīgi gaišo pusi.

— Vai tiešām jūs neticat, ka cilvēks neapdzīvotā salā var justies laimīgs?

— Nē, neticu. Cilvēks ir radīts dzīvei sabiedrībā, nevis vientulībā. Vientulība var izraisīt vienīgi izmisumu. Tas ir tikai laika jautājums. Iespējams, ka sākumā rūpes par neatliekamām materiālām vajadzībām izklaidē nelaimīgo, kas nupat izglābies no jūras viļņiem, iespējams, ka ikdienas vajadzības uz laiku atvirza domas par drūmo nākotni. Taču pie­nāks laiks, kad viņš jutīsies vientuļš, aizrauts tālu no cilvēkiem, bez kā­dām cerībām atkal redzēt dzimteni, sastapt tos, kurus mīl. Cik daudz mokošu domu tad viņam būtu jāizdomā, cik daudz ciešanu jāizcieš! Mazā saliņa viņam būs visa pasaule. Visa cilvēce būs viņš pats. Kad pienāks nāve — drausmīgā nāve pilnīgā vientulībā, viņš jutīsies kā pēdējais cil­vēks pēdējā dienā pirms pasaules gala. Ticiet man, Paganela kungs, labāk, jau nebūt šā cilvēka vietā.

Lai arī negribīgi, Paganels tomēr bija spiests piekrist lēdijas Helēnas, argumentiem. Saruna par vientulības labajām un ļaunajām pusēm turpi­nājās līdz pat brīdim, kad «Dunkans» izmeta enkuru jūdzi no Amsterda­mas salas krasta.

Sai Indijas okeāna plašumos iemestajā arhipelāgā ietilpst divas salas., kas atrodas apmēram trīsdesmit trīs jūdzes viena no otras tieši uz Indijas pussalas meridiāna. Ziemeļos ir Amsterdamas jeb Svētā Pētera sala, bet dienvidos Svētā Pāvila sala. Ģeogrāfi un jūras braucēji šīs salas bieži vien jauc. Amsterdamas salas 1796. gada decembrī atklāja holandietis Fla- mings. Pēc tam tās apmeklēja Antrkasto, kas ar buriniekiem «Cerība» un «Meklētājs» bija devies meklēt bez vēsts pazudušo Lapcrūzu. Sākot ar šo ceļojumu, abas salas tika pastāvīgi jauktas. Jūras braucējs Barovs, Bo- tāns-Boprē Antrkasto atlantā, pēc tam Horsburgs, Pinkertons un citi ģeo­grāfi pastāvīgi aprakstījuši Svētā Pētera salu kā Svētā Pāvila salu — un otrādi. 1859. gadā austriešu fregates «Navarra» virsnieki ceļojumā apkārt, zemeslodei izvairījās no šīs kļūdas, un tāpat rīkojās arī Paganels.

Svētā Pāvila sala, kas atrodas dienvidos no Amsterdamas salas, nav nekas vairāk kā neapdzīvots konusveida kalns, kas acīmredzot kādreiz bijis vulkāns. Turpretī Amsterdamas salas apkārtmērs ir apmēram div­padsmit jūdzes, un šās salas krastā piestāja laiva ar «Dunkana» pasažie­riem. To apdzīvo vairāki brīvprātīgi trimdinieki, kas jau apraduši ar savu bēdīgo eksistenci. Viņi apsargā zvejas vietas, kuras, tāpat kā pati sala, pieder kādam Otovana kungam, tirgonim no Savienības salām. Sī pat­valdnieka, kuru Eiropas lielvalstis pagaidām vēl nav atzinušas, gada ienā­kumi sasniedz septiņdesmit piecus — astoņdesmit tūkstošus franku, un tos viņš iegūst, zvejodams, sālīdams un eksportēdams cheilodaktylus, ko parastā valodā sauc par mencām.

Amsterdamas salai bija lemts kļūt un palikt par franču īpašumu. Sākumā pirmā kolonizētāja tiesības piederēja kādam Kamena kungam, rēderim no Sendenī. Burbonā. Tad pēc kaut kāda starptautiska līguma salu savā īpašumā ieguva kāds polis, kas apstrādāja to ar madagaskariešu vergiem. Taču polis ir tas pats, kas francūzis, un poļu sala atkal kļuva par franču salu Otovana kunga rokās. Kad 1864. gada-6. decembri «Dunkans» piestāja pie salas, to apdzīvoja trīs cilvēki: viens francūzis un divi mulati. Visi trīs salas īpašnieka tirgoņa Otovana kalpotāji. Paganels varēja pa­spiest roku savam tautietim cienījamajam Vio kungam, kas bija jau sasniedzis visai pieklājīgu vecumu. Šis «gudrais sirmgalvis» sagaidīja viesus ārkārtīgi laipni. Tā viņam bija laimīga diena, kad viņš varēja uzņemt salā galantos ceļotājus. Parasti Svētā Pētera salu apmeklēja vie­nīgi roņu mednieki un retumis valzivju mednieki, kuru uzvešanās nav diez cik smalka, jo kādu smalku uzvešanos tie var mācīties jūrassuņu sa­biedrībā!

Vio kungs iepazīstināja viesus ar saviem «pavalstniekiem», abiem mulatiem. Šie trīs cilvēki kopā ar dažām meža cūkām, kas mita salas iekšienē, un tūkstošiem naivo pingvīnu bija vienīgie salas iedzīvotāji. Namiņš, kurā dzīvoja salinieki, atradās salas dienvidrietumu daļā pie kādas dabiskas ostas, kuru bija izveidojis daļējs kalnu, nogruvums. Jau ilgi pirms Otovana Pirmā valdīšanas Svētā Pētera salā atrada patvērumu kuģu katastrofās cietušie. Paganels ļoti ieinteresēja klausītājus, sākdams pirmo stāstu ar vārdiem: «Stāsts par diviem Amsterdamas salā pames­tiem skotiem.»

Tas notika 1827. gadā. Angļu kuģis «Palmira», braukdams garām šai salai, pamanīja dūmu stabu, kas pacēlās virs salas. Kapteinis pavēlēja pie­braukt tuvāk krastam un drīz vien ieraudzīja divus cilvēkus, kas raidīja palīgā saucienus. Kapteinis aizsūtīja pēc šiem cilvēkiem laivu, kura atveda uz kuģi Džeku Peinu, divdesmit divus gadus vecu jaunekli, un Robertu Prudfutu, četrdesmit astoņus gadus vecu vīru. Abi nelaimīgie izskatījās briesmīgi. Viņi bija nodzīvojuši salā astoņpadsmit mēnešus galīgā trū­kumā, gandrīz bez kādas pārtikas un dzeramā ūdens. Viņi ēduši gliemežus, makšķerējuši ar saliektu naglu, laiku pa laikam viņiem izdevies noķert kādu sivēnu, bet dažkārt viņi trīs dienas dzīvojuši bez ēšanas. Kā vestā- lietes viņi modri sargājuši uguni, kas bijusi iegūta ar pēdējo posās gaba­liņu. Viņi nav ļāvuši tai nekad izdzist un pārgājienos allaž ņēmuši līdz kā vislielāko dārgumu. Peinu un Prudfutu bija atstājis salā kāds roņu med­nieku šoneris. Pēc zvejnieku paraduma viņiem šeit bijis jāpaliek viens mēnesis, lai apstrādātu roņu ādas un izkausētu taukus. Šoneris viņiem pakaļ nav atbraucis. Pēc pieciem mēnešiem pie salas piestājis angļu kuģis «Cerība», kas devies uz Vandimenu, taču kuģa kapteinis, kāda neizskaid­rojama, nežēlīga untuma vadīts, atteicies uzņemt abus skotus uz sava kuģa. Viņš aizbraucis prom, neatstādams viņiem nedz sausiņus, nedz šķiltavas, un abi nelaimīgie droši vien būtu nomiruši, ja «Palmira», brauk­dama garām Amsterdamas salai, nebūtu viņus uzņēmusi.

Otrs notikums, kas veido Amsterdamas salas vēsturi — ja šādai klinšu kaudzei vispār var būt vēsture —, saistās ar franču kapteini Peronu. Viņa piedzīvojumi sākās un beidzās gluži tāpat kā abiem skotiem: sākumā labprātīga palikšana salā, pēc tam gaidītais kuģis neatgriežas, un tikai pēc četrdesmit mēnešiem vētra nejauši atdzen pie salas krastiem kādu svešzemju kuģi. Kapteiņa Perona uzturēšanās laikā salā norisa asiņaina drāma, kas dīvainā kārtā atgādina tos izdomātos notikumus, ko pārdzīvoja Daniela Defo varonis.

Kapteinis Perons bija izkāpis krastā ar četriem matrožiem, diviem angļiem un diviem frančiem. Viņš bija nodomājis veltīt piecpadsmit mēne­šus jūraslauvu medībām. Medības bijušas ļoti veiksmīgas. Taču pagājuši piecpadsmit mēneši — un kuģis joprojām nebraucis, produktu krājumi pamazām izsīkuši, starptautiskās attiecības kļuvušas aizvien saspīlētākas. Abi angļi sadumpojušies pret kapteini Peronu, un viņi būtu to nogalinā­juši, ja kapteinim palīgā nebūtu nākuši viņa tautasbrāļi. Kopš šī brīža abas puses uzmanījušas viena otru nakti un dienu, neizlaizdamas no ro­kām ieročus, uzbrukušas viena otrai, pārejot kaujas laimei gan vienā, gan otrā pusē. Vientuļajā salā atstātie dzīvojuši nožēlojamu dzīvi, kas pagā­jusi trūkumā un pastāvīgās bailēs. Galu galā viņi iznīcinātu cits citu, ja kāds angļu kuģis beidzot nebūtu uzņēmis un aizvedis uz dzimteni šos nelaimīgos, kurus uz Indijas okeāna klints tirdīja nožēlojamais nacionā­lais naids.

Tādi bija šie piedzīvojumi. Divas reizes Amsterdamas sala bija kļuvusi par mājvietu avārijā cietušiem jūrniekiem, kurus liktenis divreiz bija izglābis no posta un nāves. Kopš tā laika pie šiem krastiem nav avarējis neviens kuģis. Viļņi būtu izskalojuši krastā sadragātā kuģa paliekas, bet avāriju cietušie kuģinieki būtu nokļuvuši Vio kunga zvejas vietās. Turklāt sirmgalvim, kas jau ilgus gadus bija dzīvojis šajā salā, nekad nebija gadījusies izdevība parādīt savu viesmīlību nelaimes piemeklētiem jūr­niekiem. Par «Britāniju» un kapteini Grantu viņš nekā nezināja. Kā re­dzams, katastrofa nebija notikusi nedz pie Amsterdamas, nedz pie Svētā Pāvila salas, kuras bieži apmeklēja zvejnieki un roņu mednieki.

Glenervenu šī ziņa nepārsteidza un arī neapbēdināja. Viņš un viņa ceļabiedri šais pieturvietās nemaz necerēja atrast kapteini Grantu. Viņi gribēja vienīgi konstatēt faktu, ka šais dažādajos trīsdesmit septītās para­lēles punktos kapteinis Grants nav atrodams. «Dunkana» aizbraukšana tika nolikta uz nākamo dienu. Līdz vakaram ceļinieki vēl paguva paklaiņot

No melnās lavas lauzās ārā karsti avoti.

pa salu, kas izskatījās visai pievilcīga. Taču tās floras un faunas apraksts neaizpildītu pat visrunīgākā dabaszinātnieka piezīmju grāmatiņu. Zīdītā­jus, putnus, zivis un vaļveidīgos šeit pārstāvēja vienīgi dažas meža cūkas, vētrasputni, albatrosi, asari un roņi. Šur un tur no melnās, sastingušās lavas lauzās ārā karsti avoti un pāri vulkāniskajai augsnei vēlās biezi tvaika mutuļi. Temperatūra dažos avotos bija ļoti augsta. Džons Mengls

iegremdēja vienā no tiem Fārenheita termometru, un tas rādija simt sep­tiņdesmit sešus grādus. Turpat dažu soļu atstatumā jūrā noķertās zivis izvārījās šai tikpat kā verdošā ūdenī piecās minūtēs. Paganelam tas lika atteikties no nodoma izpeldēties šais avotos.

Pievakarē pēc vērtīgās pastaigas Glenervens atvadījās no cienījamā Vio kunga. Ceļinieki novēlēja viņam laimi, kāda vien iespējama uz viņa vientuļās salas. Sirmgalvis savukārt novēlēja panākumus ekspedīcijai, ud «Dunkana» laiva aizveda ceļiniekus atpakaļ uz kuģi.