KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XIX n o d a ļ a sarkanie vilki

Iestājās nakts. Jaunā mēness nakts, kad nakts spīdeklis zemes iedzīvo­tājiem nav redzams. Līdzenumu apmirdzēja vienīgi nespodrā zvaigžņu gaisma. Pie apvāršņa Zodiaka zvaigznājs blāvi mirgoja miglas dūmakā. Gvamini ūdeņi plūda pilnīgi bez trokšņa — gluži kā gara eļļas lāma uz marmora plāksnes. Putni, četrkājainie un rāpuļi atpūtās pēc dienas gai­tām. Pār pampu bezgalīgajiem klajiem jumās tuksneša klusums.

Glenervens, Roberts un Talkavs bija pakļāvušies visvarenajam dabas likumam. Atlaidušies mīkstajās lucernas guļvietās, viņi gulēja dziļā miegā. Arī pārgurušie zirgi bija nogūlušies zemē. Vienīgi Tauka, būdams īsts tīrasiņu zirgs, gulēja, stāvēdams kājas. Ari miega viņam bija tikpat lepna un stalta stāja kā nomodā un viņš, liekas, bija gatavs traukties uz priekšu pēc sava saimnieka pirmā sauciena. Aplokā valdīja neviena ne­

traucēts miers, vienīgi ogles ugunskurā, pamazām izkvēlodamas, meta pēdējo plaiksnīgo gaismu tumšajā klusumā.

Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā, nogulējis tikai kādu laiciņu, in­diānis pamodās. Viņa puspievērtās acis zem nokarenajām uzacīm sa­springti ielūkojās tumsā, pavērsies pret līdzenumu, viņš vērīgi ieklausījās. Talkavs, kā redzams, centās uztvert kādu tikko sadzirdamu skaņu. Drīz vien viņa parasti tik bezkaislīgajā sejā pavīdēja neskaidrs nemiers. Viņš noģida vai nu tuvojamies klejotājus indiāņus, vai arī zogamies jaguārus, ūdenstīģerus vai citus plēsīgus zvērus, kas sastopami upju tuvumā. Pē­dējais pieņēmums šķita visvairāk iespējams, jo Talkavs pārlaida žiglu skatienu aplokā samestajiem degmateriāliem — un viņa nemiers kļuva vēl lielāks. Patiesi, sausās alfafaras krājumi ātri vien sadegtu un nevarētu ilgi aizsargāt pret uzmācīgajiem zvēriem.

šādos apstākļos Talkavam neatlika nekas cits kā nogaidīt notikumu attīstību, un viņš pussnaudā gaidīja, galvu atbalstījis rokās, elkoņus at­spiedis pret ceļgaliem, stingu skatienu kā cilvēks, kuru pēkšņi pamodinā­jusi tuvojošos briesmu priekšnojauta.

Pagāja viena stunda. Jebkurš cits Talkava vietā, apkārtējā klusuma nomierināts, būtu atkal apgūlies un aizmidzis. Kur svešzemnieks nemanītu nekā aizdomīga, indiāņa saasinātā uztvere un iedzimtais instinkts no­skārta tuvojamies briesmas. Kamēr Talkavs klausījās un lūkojās tumsā, Tauka pēkšņi apslāpēti iezviedzās un pagrieza galvu uz ramadas ieejas pusi, ievilkdams nāsīs gaisu. Patagonis tūdaļ pietrūkās kājās.

— Tauka sajūt ienaidnieku, — viņš noteica un, izgājis no ramadas, vērīgi pārlūkoja līdzenumu.

Vēl aizvien valdīja klusums, taču miera vairs nebija. Talkavs sama­nīja kaut kādas ēnas, kas slīdēja bez trokšņa starp kuramameles ceriem, šur tur iespīdējās kvēlojoši punktiņi, kas nemitīgi kustējās, krustojās visos virzienos, uzdzirkstīja, apdzisa un atkal iedegās. Itin kā virs milzīgas lagūnas spoguļa dejotu fantastiski lukturīši. Svešzemnieks šīs lidojošās dzirksteles droši vien noturētu par jāņtārpiņiem, kuri naktīs spīd daudzos pampu apgabalos. Taču Talkavu nebija tik viegli maldināt: viņš saprata, ar kādu ienaidnieku darīšana. Pielādējis karabīni, viņš nostājās sardzē pie ieejas aplokā.

Ilgi gaidīt viņam nevajadzēja. Pampās atskanēja dīvaini kliedzieni, kaut kas līdzīgs riešanai un gaudošanai. Tiem atbildēdams, norībēja kara- bines šāviens, kuram sekoja šaušalīgas gaudas, izlauzdamās no simtiem rīkļu.

Glenervens un Roberts pēkšņi uztrūkās no miega.

— Kas tur ir? — jaunais Grants jautāja.

— Vai indiāņi? — Glenervens vaicāja.

— Nē, — Talkavs atbildēja, — aguāri.

— Aguāri? — Roberts atkārtoja, jautājoši uzlūkodams Glenervenu.

— Jā, — Glenervens atbildēja, — pampu sarkanie vilki.

Satvēruši ieročus, Glenervens un Roberts nostājās blakus indiānim. Talkavs norādīja viņiem uz līdzenumu, no kurienes atskanēja drausmīgs gaudu koncerts.

Roberts instinktīvi pakāpās soli atpakaļ.

— Vai tev bail no vilkiem, manu zēn? — Glenervens noprasīja.

— Nē, milord, — Roberts droši atbildēja, — blakus jums es nemaz ne­baidos.

— Tad ir labi. Šie aguāri nav nemaz tik bīstami zvēri, ja vien viņu nebūtu tik daudz, es neliktos par viņiem ne zinis.

— Nekas, ja daudz, — Roberts atsaucās. — Mēs esam labi apbruņoti, lai tikai mēģina nākt tuvumā!

— Mēs viņus saņemsim, kā pienākas!

To sacīdams, Glenervens gribēja zēnu nomierināt, lai gan pats sirds dziļumos ar šausmām domāja par satracināto nakts plēsoņu leģionu. Droši vien aguāru ir simtiem, un trīs cilvēki, lai cik labi apbruņoti, nevar sekmīgi cīnīties ar tik lielu pārspēku. Tiklīdz patagonis bija pateicis vārdu «aguāri», Glenervens tūdaļ atcerējās, ka pampu indiāņi tā sauc sarkanos vilkus. Šis plēsoņa, kuru dabaszinātnieki pazīst ar nosaukumu catīis-juba- tus, augumā līdzīgs lielam sunim, galva tam ir kā lapsai, spalva kanēļsar- kana, bet pāri mugurai visa mugurkaula garumā stiepjas melnas krēpes. Aguārs ir ļoti veikls un spēcīgs. Tas parasti mitinās purvainās vietās un peldus dzenas pakaļ ūdensdzīvniekiem. Nakts izvilina sarkano vilku no alas, kurā tas guļ pa dienu. No sarkanajiem vilkiem visvairāk baidās lopu fermās, jo izbadējies aguārs uzbrūk pat liellopiem un nodara daudz posta. Viens pats sarkanais vilks nav bīstams, taču to nevar sacīt par lielu izsal­kušu dzīvnieku baru. Labāk sastapties ar kuguāru vai jaguāru: ar tiem vismaz var cīnīties viens pret vienu.

Dzirdēdams gaudas, kas piepildīja pampas, un redzēdams neskaitāmas pāri līdzenumam slīdošas ēnas, Glenervens vairs nešaubījās, ka Gvamini krastā sapulcējies milzīgs sarkano vilku bars. Šie plēsoņas bija sajutuši drošu laupījumu, zirgu un cilvēku gaļu, un neviens no tiem negribēja atgriezties midzenī nedabūjis savu tiesu. Stāvoklis bija ārkārtīgi draudīgs.

Tikmēr vilku loks kļuva aizvien ciešāks. Uztrūkušies zirgi trīcēja bai­lēs. Tikai Tauka kārpīja ar kāju zemi, grasīdamies pārraut pavadu un aiz­

aujot prom. Saimnieks to varēja nomierināt vienīgi ar nepārtrauktu svil­pošanu.

Glenervens un Roberts bija ieņēmuši aizsardzības pozīcijas pie rama­das ieejas. Pielādējuši karabīnes, viņi jau dzīrās atklāt uguni uz pirmo aguāru rindu, kad Talkavs pēkšņi pacēla augšup viņu ieročus.

— Ko īsti Talkavs grib? — Roberts vaicāja.

— Viņš aizliedz mums šaut, — Glenervens atbildēja.

— Kāpēc?

— Droši vien uzskata, ka vēl nav pienācis laiks.

Tomēr tas nebija īstais iemesls, kas lika indiānim tā rīkoties, apsvē­rums bija daudz nopietnāks. Glenervens to saprata, kad Talkavs, atvēris un pacēlis gaisā savu pulvera ragu, apgrieza to apkārt, rādīdams, ka tas gandrīz tukšs.

— Ko tas nozīmē? — Roberts vaicāja.

— Tas nozīmē, ka mums jātaupa munīcija. Šodienas medības mums dārgi maksājušas, mums palicis maz svina, ložu un pulvera. Mēs nevarē­sim izšaut ne divdesmit reižu!

Zēns neko neatbildēja.

— Vai tev nav bail, Robert?

— Nē, milord.

— Tad ir labi, manu zēn.

Tai brīdī atkal norībēja šāviens. Talkavs bija noguldījis gar zemi kādu pārlieku nekaunīgu ienaidnieku. Vilki, kas nāca virsū ciešās rindās, atkā­pās un saspiedās barā simt soļu attālumā no aploka.

Glenervens pēc indiāņa mājiena tūdaļ nostājās viņa vietā, bet Talkavs, savācis pakaišus, zāles, vārdu sakot, visu, kas vien var degt, sakrāva vā­kumu pie ieejas ramadā un iemeta šai kaudzē kvēlojošu ogli. Drīz vien uz •melnā debesu fona sāka plandīties ugunspriekškars, pa kura starpām pa­vērās lielo, kustīgo liesmu spoži apgaismotais līdzenums. Glenervens nu varēja spriest, pret kādu plēsoņu milzumu viņiem vajadzēs aizstāvēties. Nekad vēl vienuviet nebija redzēts tik daudz mežonīgas iekāres pārņemto vilku. Talkava radītā uguns barjera vilkus gan apstādināja, tomēr satra­cināja vēl vairāk. Daži no viņiem pienāca pie paša aploka un apdedzināja ķetnas.

Laiku pa laikam vajadzēja raidīt kādu šāvienu, lai apturētu šo gaudo­jošo ordu, un pēc stundas prērijā jau gulēja kādi piecpadsmit nogalināti vilki.

Tagad ielenktie varēja justies samērā droši. Kamēr vēl nebija izsīkuši munīcijas krājumi, kamēr vēl uguns priekškars aizsedza ieeju ramadā, no vilku iebrukuma nebija jābaidās. Bet ko darīt pēc tam? Kad visi šie aizstāvēšanās līdzekļi galu galā vairs nebūs pieietami? Glenervens parau­dzījās uz Robertu un juta, kā sažņaudzas sirds. Viņš domāja nevis par sevi, bet vienīgi par šo nabaga zēnu, kurš izrādīja savam vecumam nepa­rastu drosmi. Roberts bija bāls, tomēr neizlaida no rokām ieroci un vīriš- šķīgi gaidīja saniknoto vilku uzbrukumu.

Glenervens tikmēr aukstasinīgi apsvēra stāvokli un nolēma meklēt kādu izeju.

— Pēc stundas, — viņš sacīja, — mums vairs nebūs nedz pulvera, nedz svina, nedz uguns. Tāpēc mums nav jāgaida šis brīdis un tūdaļ pat jāpieņem lēmumi.

Glenervens pagriezās pret Talkavu un, likdams lietā visus spāņu vārdus, kādus vien bija saglabājusi atmiņa, uzsāka ar indiāni sarunu, kuru bieži vien pārtrauca šāvienu spraksti.

Abi vīri tikai ar grūtībām varēja saprasties. Par laimi, Glenervenam bija zināmas sarkano vilku paražas. Citādi viņš nebūtu varējis saprast patagoņa vārdus un žestus.

Tomēr pagāja vismaz stundas ceturksnis, iekāms viņš varēja atstāstīt Robertam Talkava atbildi. Glenervens bija centies uzzināt indiāņa domas par turpat bezcerīgo stāvokli, kādā viņi bija nonākuši.

— Ko viņš atbildēja? — Roberts Grants vaicāja.

— Viņš teica, ka mums par katru cenu jānoturoties līdz rītausmai. Aguāri dodas sirojumos vienīgi naktīs, bet līdz ar gaismas svīdu atgrie­žas savos midzeņos. Aguārs ir nakts plēsoņa, kas baidās no dienas gais­mas, vārdu sakot, četrkājaina pūce.

— Labi, tad mēs aizstāvēsimies līdz rītausmai.

— Jā, manu zēn, un aizstāvēsimies ar nažiem, kad nevarēsim vairs aizstāvēties ar šautenēm.

Talkavs jau rādīja šai ziņā piemēru, un, tiklīdz kāds no vilkiem pie­nāca tuvāk pie liesmojošā sārta, patagoņa garā roka ar tajā sažņaugtu nazi izšāvās cauri liesmām un ikreiz atrāvās atpakaļ asinīm notašķīta.

Aizsargāšanās līdzekļi tikmēr gāja uz beigām. Ap pulksten diviem naktī Talkavs iemeta sārtā pēdējo zāļu klēpi un viņiem bija atlikuši vairs tikai kādi pieci šāviņi.

Glenervens aplaida visapkārt skumīgu skatienu.

Viņš domāja par zēnu, kas stāvēja viņam līdzās, domāja par saviem ceļabiedriem, par visiem, kurus mīlēja. Roberts nebilda ne vārda. Viņa paļāvīgajā bērna iztēlē briesmas, iespējams, nelikās neizbēgamas. Bet Gle­nervens domāja arī Roberta vietā un skaidri iztēlojās neatvairāmo un šau- salīgo galu — kad vilki viņus dzīvus saplosīs. Nespēdams vairs apvaldīt savas jūtas, viņš piekļāva puisēnu pie krūtīm un, asarām ritot, noskūpstīja viņu uz pieres.

Roberts smaidīdams raudzījās Glenervenā.

— Es nebaidos, — viņš sacīja.

— Tev taisnība, manu zēn, baidīties nevajag. Pareizi dari, ka nebai­dies, — Glenervens atbildēja. — Pēc divām stundām uzausīs gaisma — un mēs būsim glābti. Braši, Talkav! Braši, krietno patagoņi! — viņš iesau­cās, redzēdams, kā indiānis ar šautenes laidi nosita divus milzīgus vilkus, kas grasījās pārlēkt pāri liesmu barjerai.

Taču tai pašā brīdī dziestošā ugunskura gaismā Glenervens ieraudzīja vilku baru, kas ciešās rindās devās uzbrukumā ramadai.

Tuvojās asiņainās drāmas noslēgums. Kurināmā trūkuma dēļ sārts pa­mazām dzisa, liesmas noplaka. Līdz šim apgaismotais līdzenums iegrima tumsā, kurā atkal iegailējās fosforescējošās acis. Vēl dažas minūtes — un viss šis bars sagrūs aplokā.

Talkavs raidīja no savas karabīnes pēdējo šāviņu, nolikdams gar zemi vēl vienu ienaidnieku. Izlietojis visus munīcijas krājumus, patagonis sa­krustoja rokas. Viņa galva noslīga uz krūtīm. Likās, viņš klusībā kaut ko apdomā. Vai viņš meklēja kādu pārdrošu, neiespējamu, neprātīgu līdzekli, kā apstādināt šo satracināto baru? Glenervens neuzdrīkstējās viņam neko jautāt.

Te pēkšņi uzbrūkošie vilki mainīja taktiku. Viņi, šķiet, sāka atkāpties, un viņu negantās gaudas apklusa. Līdzenumā iestājās drūms klusums.

— Viņi laižas prom! — Roberts iesaucās.

— Ļoti iespējams, — Glenervens atsaucās, ieklausīdamies nakts trokšņos.

Taču Talkavs, noskārzdams viņu domas, noliedzoši pakratīja galvu. Patagonis labi zināja, ka plēsoņas nepametīs tikpat kā drošu laupījumu, iekāms dienas gaisma viņus nebūs iedzinusi tumšajos midzeņos.

Toties taktiku ienaidnieks acīmredzot bija mainījis.

Vilki vairs nemēģināja ielauzties caur ramadas ieeju, kuru tik neat­laidīgi apsargāja uguns un lodes. Taču viņu jaunais uzbrukuma veids bija vēl briesmīgāks. Apgājuši ramadai apkārt, aguāri visi reizē mēģināja ieņemt to no pretējās puses.

Drīz vien ielenktie izdzirda, kā zvēru nagi iecērtas satrupušajā kokā. Starp izļodzītajiem mietiem jau parādījās spēcīgās ķetnas un asiņainie purni. Pārbiedētie zirgi, pārrāvuši pavadas, ārprāta šausmās auļoja pa ap­loku. Glenervens satvēra Robertu un piekļāva sev klāt, lai aizsargātu zēnu

līdz pēdējai iespējai. Varbūt viņam iešāvās prātā neprātīga doma — iz­glābties bēgot, bet tad viņa skatiens apstājās pie indiāņa.

Talkavs, kas nupat vēl bija staigājis pa aploku kā krātiņā ieslodzīts meža zvērs, pēkšņi piegāja pie sava nepacietībā trīcošā zirga un sāka to rūpīgi seglot, neaizmirsdams nevienu siksniņu, nevienu sprādzi. Vilku gaudas, kas tagad skanēja vēl negantāk, liekas, viņu nemaz neuztrauca. Glenervens ar šausmām uzlūkoja patagoņi.

— Viņš grib mūs pamest! — lords iesaucās, redzēdams, ka Talkavs saņem pavadas kā jātnieks, kas grasās lēkt seglos.

— Talkavs? Nekad! — Roberts iekliedzās.

Patiesībā indiānis gatavojās nevis pamest draugus likteņa varā, bet glābt viņus, upurēdams savu dzīvību.

Tauka bija apseglots. Tas krimta laužņus un nepacietīgi slējās pakaļ­kājās. Viņa mirdzošas uguns pilnās acis meta zibeņus. Zirgs bija sapratis savu saimnieku.

Kad indiānis, ieķēries zirgam krēpēs, jau gribēja lēkt seglos, Glener­vens krampjaini satvēra viņu aiz rokas.

— Tu dodies prom? — viņš jautāja, norādīdams uz līdzenuma daļu, ko vilki bija atstājuši.

— Jā, — indiānis atbildēja, sapratis Glenervena žestu. Pēc tam viņš piemetināja dažus vārdus spāniski, un tie nozīmēja:

«— Tauka ir labs zirgs! Ātrs! Viņš aizvilinās vilkus sev līdz.

— Talkav! — Glenervens iesaucās.

— Ātrāk, ātrāk! — indiānis atkārtoja, kamēr Glenervens aiz satrau­kuma aizlauztā balsī sacīja Robertam:

— Robert! Manu zēn! Tu dzirdi? Viņš grib upurēties mūsu labā! Viņš grib auļot laukā pampās, lai pievērstu sev asinskāro vilku niknumu un tādējādi izglābtu mūs!

— Mīļo Talkav! — Roberts iesaucās, mezdamies pie patagoņa kājām. — Mīļo Talkav, nepamet mūs!

— Nē, viņš mūs nepametīs, — Glenervens sacīja.

Pēc tam viņš pagriezās pret indiāni.

— Mēs jāsim visi kopā, — Glenervens ierosināja, norādīdams uz bai­lēs drebošajiem zirgiem, kas spiedās pie aploka mietiem.

— Nē, — indiānis iebilda, saprazdams šo vārdu jēgu. — Slikti zirgi. Pārbijušies. Tauka ir labs zirgs!

— Lai notiek! — Glenervens noteica. — Talkavs tevi nepametīs, Ro­bert! Viņš parādīja, kas jādara. Man jājāj prom, bet viņam jāpaliek pie tevis!

Sarkanie vilki metās pakaļ zirgam.

Satvēris Taukas pavadu, lords pavēstīja:

— Jāšu es!

— Nē, — patagonis mierīgi atbildēja.

— Es teicu, ka jāšu es! — Glenervens iesaucās, raudams pavadu no Talkava rokām. — Tu glāb puisēnu! Es tev viņu uzticu, Talkav!

Glenervens satraukumā jauca angļu un spāņu vārdus. Bet ko nozīmē valodai Šādos liktenīgos brīžos žesti izsaka visu — un cilvēki uzreiz cits citu saprot. Tomēr Talkavs nebija ar mieru. Strīds ievilkās, bet briesmas ar katru mirkli kļuva aizvien lielākas. Vilku sakrimstie aploka mieti jau ļodzījās.

Nedz Glenervens, nedz Talkavs negribēja piekāpties. Indiānis bija aizvilcis Glenervenu pie aploka ieejas. Viņš rādīja uz līdzenumu, kurā vilku vairs neredzēja, un dedzīgi pūlējās Glenervenam ieskaidrot, ka ne­drīkst zaudēt nevienu mirkli, ja manevrs neizdosies, vislielākās briesmas draudēs tiem, kas būs palikuši aplokā, un, beidzot, ka vienīgi viņš pietie­kami labi pazīst Tauku, lai liktu lietā viņa apbrīnojamo veiklību un āt­rumu. Tomēr Glenervens turējās pretī kā apmāts un gribēja par katru cenu upurēt sevi. Te pēkšņi viņu kāds spēcīgi pagrūda sāņus. Tauka saslējās pakaļkājās un negaidīti metās uz priekšu, pārlēkdams pāri uguns barjerai un beigtajiem vilkiem. Tai pašā mirklī atskanēja bērna balss:

— Lai dievs jūs sargā, milord!

Glenervens un Talkavs tik tiko paguva ieraudzīt Robertu, kas, ieķēries Taukam krēpēs, nozuda melnā tumsā.

— Robert! Nelaimīgais! — Glenervens iesaucās.

Sos vārdus nesadzirdēja pat indiānis. Visu pārskanēja šaušalīgas gau­das. Sarkanie vilki metās pakaļ zirgam un fantastiskā ātrumā aizlikās uz rietumiem.

Talkavs un Glenervens izskrēja laukā no ramadas. Līdzenumā atkal valdīja klusums un miers. Vienīgi kaut kur nakts tumsā tikko viedama aizvilnīja melna svītra.

Satriekts un izmisis Glenervens, rokas lauzīdams, noslīga zemē. Viņš pacēla skatienu uz Talkavu. Indiānis, kā parasti, smaidīja savu rāmo smaidu.

— Tauka ir labs zirgs! Dūšīgs zēns! Viņš izglābsies! — patagonis at­kārtoja, vārdus apstiprinādams ar galvas mājieniem.

— Ja nu viņš nokrīt zemē? — Glenervens nerimās.

— Viņš nenokritīs!

Par spīti Talkava pārliecībai, nabaga lords pavadīja nakti mokošās sirdsapziņas ēdās. Viņš pat neiedomāja, ka līdz ar vilku bara nozušanu viņam vairs nedraud briesmas. Viņš gribēja nekavējoties steigties Rober­tam palīgā, taču indiānis viņu atturēja, likdams saprast, ka viņu zirgi zēnu nekad nepanāks, ka Tauka jau atrodas tālu priekšā saviem vajātā­jiem, ka tumsā viņi nevarēs to atrast, vārdu sakot, jāsagaida gaisma un tikai tad jāsāk dzīt Robertam pēdas.

Pulksten četros no rīta sāka svīst gaisma. Pie apvāršņa blāvā mir­dzumā iedegās miglas vāli. Līdzenumā iemirdzējās dzidras rasas lāses, un pirmajās rīta vēsmās saviļņojās garā zāle.

Bija laiks doties ceļā.

— Aiziet! Zirgos! — indiānis uzsauca.

Nebilzdams ne vārda, Glenervens uzlēca Roberta zirgā. Drīz vien abi jātnieki auļoja uz rietumiem, nenovirzīdamies no taisnās līnijas, pie kuras vajadzēja turēties arī viņu ceļabiedriem.

Kādu stundu viņi joņoja trakā ātrumā, meklēdami ar skatienu Robertu, ik brīdi baidīdamies ieraudzīt zēna asiņaino līķi. Glenervens nežēlīgi ap­strādāja ar piešiem sava zirga sānus. Beidzot viņi izdzirda šauteņu šā­vienus, kas atskanēja pēc noteiktiem starpbrīžiem, kā parasti to dara sig­nalizējot.

— Tie ir viņi! — Glenervens iesaucās.

Abi jātnieki sāka auļot vēl straujāk un drīz vien pievienojās Paganela vadītajam pulciņam. No Glenervena krūtīm izlauzās kliedziens. Roberts, sveiks un vesels, bija šeit uz lieliskā Taukas, kas, ieraudzījis savu saim­nieku, zviedza aiz prieka.

— Ai, manu mīļo puisīt! — Glenervens iesaucās neizsakāmā maigumā.

Nolēkuši no zirgiem, Roberts un Glenervens metās viens otra apkam­pienos. Pēc tam bija indiāņa kārta spiest pie krūtīm kapteiņa Granta droš­sirdīgo dēlu.

— Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! — Glenervens gavilēja.

— Jā, — Roberts atteica. — Mani izglāba Tauka!

Vēl nedzirdējis šos atzinības pilnos vārdus, indiānis jau pateicās sa­vam zirgam, viņš sarunājās ar to, teica tam mīļus vārdus un glāstīja to, itin kā šā cēlā dzīvnieka dzīslās tecētu cilvēka asinis.

Pēc tam patagonis pavērsās pret Paganelu.

— Brašulis! — viņš sacīja, norādīdams uz Robertu.

Un, izmantodams indiāņu metaforu zēna drošsirdības izteikšanai, pie­metināja:

— Viņa pieši nenodrebēja.

Tikmēr Glenervens, slēgdams Robertu savās skavās, jautāja viņam:

— Saki, mans dēls, — kāpēc tu neļāvi Talkavam vai man izmēģināt šo pēdējo iespēju, lai tevi glābtu?

— Milord, — zēns atbildēja, un viņa balsī jautās viskvēlākā pateicība,. — vai šoreiz nebija mana kārta upurēties? Talkavs jau reiz izglāba man dzīvību, bet jūs izglābsit manu tēvu.