KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

«Sasodīts!» ģeogrāfs nodomāja. «Lai arī cik ērmīgi būtu Austrālijas uitni, tomēr pat vismuzikālākais papagailis pasaulē nevarētu nodziedāt Mocarta āriju.»

Pie miera neaizgaja vienīgi Paganels.

Viņš noklausījās valdzinošo āriju līdz galam. Iespaids, kādu radīja liegā melodija dzidrajā nakts klusumā, bija neaprakstāms. Paganels vēl ilgi palika burvības varā. Beidzot balss apklusa, un atkal iestājās dziļš klusums.

Vilsons, ieradies nomainīt sardzi, atrada zinātnieku, iegrimušu sapņai­nās pārdomās. Paganels matrozim nekā neteica. Nolēmis no rīta pastāstīt par savādo parādību Glenervenam, viņš devās uz telti, lai liktos gulēt.

Nākamajā rītā ceļiniekus uzmodināja negaidītas suņu rejas. Glener­vens tūdaļ pietrūkās kājās. Birztalas malā draiskojās divi garkājaini poin- teri, divi pirmšķirīgi dzinējsuņi. Ceļiniekiem tuvojoties, viņi nozuda starp kokiem un sāka riet vēl negantāk.

— Šai tuksnesī acīmredzot jābūt kādai mājvietai, — Glenervens ieru­nājās, — un noteikti arī medniekiem, jo ir medību suņi.

Paganels jau pavēra muti, lai pastāstītu par aizvadītajā naktī piedzī­voto, kad skaistos tīrasiņu zirgos parādījās divi jauni cilvēki, īsti hanteri[36].

Ieraudzījuši čigānu nometnei līdzīgo • ceļinieku apmetni, abi elegantos medību uzvalkos tērptie džentlmeņi apstājās. Viņi, šķiet, bija neziņā, kur šeit gadījušies apbruņoti vīri, bet tad pamanīja dāmas, kas kāpa laukā no ratiem.

Jātnieki tūlīt nolēca no zirgiem un "ar cepurēm rokās tuvojās dāmām.

Lords Glenervens devās viņiem pretī un, kā jau svešinieks, nosauca pirmais savu vārdu un titulu. Jaunie cilvēki. palocījās, un vecākais no viņiem sacīja:

— Milord, vai dāmas un jūs 'ar saviem ceļabiedriem nepagodināsit mūs un neatpūtīsities mūsu mājās? , , ',

— Ar ko man gods runāt? —- Glenervens vaicāja.

— Ar Maiklu un Sendiju Petersoniem, Hotemas stansijas īpašniekiem. Jūs jau atrodaties uz mūsu zemes, yn no šejienes līdz mūsu mājai nav vairāk par ceturtdaļjūdzi.

— Godātie kungi, atklāti sakot, es baidos ļaunprātīgi izmantot jūsu viesmīlību, — Glenervens iesāka.

— Milord, — Maikls Petersons atbildēja, -^-pieņemdami mūsu ielū­gumu, jūs iepriecināsit nabaga trimdiniekus, kas būs bezgala laimīgi uzņemt jūs savā namā šai vientulīgajā tuksnesī.

Glenervens piekrizdams pamāja ar galvu.

— Ser, — Paganels griezās pie Maikla Petersona, — ceru, ka jūs neuzskatīsit mani par uzbāzīgu, ja vaicāšu: vai jūs vakar dziedājāt die­višķīgā Mocarta āriju?

— Jā, ser, dziedātājs biju es, — džentlmenis atbildēja, — un klavieru pavadījumu spēlēja mans brālis Sendijs.

— Tādā gadījumā, ser, — Paganels sacīja, — atļaujiet man, francū­zim, dedzīgam Mocarta mūzikas cienītājam, izteikt jums vispatiesāko atzinību.

Menurs jeb lirastis.

Paganels sniedza jaunajam džentlmenim roku, kurš, dziļi aizkustināts, to paspieda. Pēc tam Maikls Petersons norādīja viesiem ceļu pa labi. Zirgi tika atstāti Airtona un matrožu gādībā. Tērzēdami un apbrīnodami apkārtni, ceļinieki jauno cilvēku pavadībā devās kājām uz Hotemas stansiju.

Tā bija lieliska saimniecība, kas tika turēta priekšzīmīgā kārtībā gluži kā angļu parks. Cik tālu vien skatiens sniedza, stiepās plašas, ar pelēku sētu iežogotas prērijas. Aplokos ganījās tūkstošiem vēršu un miljoniem aitu. Milzums ganu un vēl vairāk suņu uzraudzīja šo nemierīgo armiju. Maurošana un blēšana jaucās kopā ar suņu rejām un spalgiem pātagu pliukšķiem.

Austrumu pusē skatiens atdūrās pret akāciju un gumijkoku joslu, virs kuras septiņarpus tūkstošu pēdu augstumā slējās Hotema kalna majestā­tiskā virsotne. Uz visām pusēm starveidā aizstiepās garas mūžam zaļu koku alejas. Šur tur kuploja zāles koku puduri, desmit pēdas augsti, pun- durpalmām līdzīgi krūmi ar šauru un garu lapu cekuliem. Reibīgi smar­žoja laurveida mētras, sētin nosētas baltiem, aromātiskiem ziedu čemuriem.

Starp gleznainajām vietējo koku skupsnām auga arī no Eiropas atves­tās koku šķirnes. Ar skaļiem prieka saucieniem ceļinieki apsveica persikus, bumbieres, ābeles, vīģes kokus, apelsīnu kokus un pat ozolus. Iedami savas dzimtenes koku paēnā, ceļinieki nevarēja vien beigt brīnīties par putniem, kas lidinājās šo koku zaros, — par atlasa putniem ar zīdainām spalvām un vālodzēm, kas bija tērpušās zeltā un melnā samtā.

Šeit ceļinieki pirmo reizi ieraudzīja arī lirasti jeb menuru, kura aste atgādina smalko Orfeja instrumentu. Lirastis tekalēja starp kokveida pa­pardēm, un, kad aste pieskārās pie zariem, šķita gandrīz dīvaini, ka neat­skan harmoniski akordi, kuros Amfions smēlās iedvesmu, atjaunojot Tēbu mūrus. Paganelam tā vien kņudēja pirksti patrinkšķināt šīs liras stīgas.

Lords Glenervens ne vien apbrīnoja Austrālijas tuksneša vidū zaļojo­šās oāzes neparasto krāšņumu, bet arī klausījās jauno džentlmeņu dzīves stāstu. Anglijā atnācējs vispirms izstāstītu saimniekam, no kurienes viņš nāk un uz kurieni iet. Turpretī šeit, ievērodami sevišķu smalkjūtību, Maikls un Sendijs Petersoni uzskatīja par savu pienākumu pastāstīt par sevi ceļiniekiem, kuriem viņi tik laipni piedāvāja savu viesmīlību.

Viņu dzīves stāsts bija tāds pats kā visiem jauniem, izglītotiem un uzņēmīgiem angļiem, kuri nedomā, ka bagātība cilvēku atbrīvo no darba. Maikls un Sendijs Petersoni bija Londonas baņķiera dēli. Kad viņiem palika divdesmit gadi, ģimenes galva sacīja: «Te būs miljoni, jaunie cil­vēki, ņemiet tos. Dodieties uz kādu tālu koloniju un ieguldiet šo naudu derīgā pasākumā. Darbā jūs iemantosit dzīves pieredzi un rūdījumu. Ja gūsit panākumus, jo labāk, ja cietīsit neveiksmi, nav nekāda lielā nelaime. Mēs nezūdīsimies par miljoniem, kas bija vajadzīgi, lai jūs kļūtu par cilvēkiem.» Abi jaunekļi darīja, kā bija vēlēts. Viņi izraudzījās Austrālijā Viktorijas koloniju, lai ieguldītu tur tēva banknotes, un viņiem tas nebija jānožēlo. Pēc trim gadiem viņu nodibinātā saimniecība bija plaukstošs uzņēmums.

Viktorijas provincē, Jaunajā Dienvidvelsā un Dienvidaustrālijā ir vai­rāk nekā trīs tūkstoši stansiju, vienu daju apsaimnieko skvoteri, kas audzē lopus, otru daļu — setleri, kas galvenokārt nodarbojas ar zemkopību. Pirms abu jauno angļu ierašanās visievērojamākā saimniecība piederēja Džeimsonam. Tās platība bija simt kvadrātkilometru, un tā stiepās div­desmit piecus kilometrus gar Paru upi, vienu no Dārlingas pietekām.

Turpretī tagad Hotemas stansija pārspēj Džeimsona īpašumu tiklab platības, kā ienesīguma ziņā. Abi jaunie cilvēki vienlaikus bija gan skvo­teri, gan setleri, viņi vadīja savu milzīgo saimniecību ar izcilu prasmi un apbrīnojamu enerģiju.

Stansija atradās tālu no lielajām pilsētām, reti apdzīvotā Marejas tuk­sneša vidū. Tā aizņēma zemes starp austrumu garuma 146°48' un 147°, tas ir, piecus ljē garu un piecus ljē platu teritoriju starp Bufalo kalnu grēdu un Hotema kalnu, šā lielā četrstūra ziemeļu kreisajā stūrī pacēlās Aber- dina kalns un labajā stūrī Haibārvena virsotne. Šeit netrūka arī gleznainu un līkumotu kriku, jo pietekām bagātā Ovenas upe ziemeļos ieplūst Mare­jas gultnē. Stansijā vienlīdz labvēlīgi apstākļi bija tiklab lopkopībai, kā zemkopībai. Desmit tūkstoši akru priekšzīmīgi apstrādātas un apsaimnie­kotas aramzemes deva bagātīgas eksotisko augu ražas, bet leknajās ganī­bās barojās milzums mājlopu. Pēc Hotemas fermas produkcijas Kāslmenas un Melburnas tirgos bija liels pieprasījums.

Maikls un Sendijs Petersoni patlaban beidza iepazīstināt viesus ar savu saimniecību, kad kazurīnu alejas galā parādījās dzīvojamā māja.

Emerofilu zaļumā slēpās brīnum jauks, šveiciešu stilā celts nams no koka un ķieģeļiem. Visapkārt namam stiepās ar ķīniešu lukturīšiem rotāta veranda, līdzīga seno romiešu galerijai. Virs logiem daudzkrāsainās mar­kīzes izskatījās kā milzīgi ziedi. Grūti bija iedomāties kaut ko rotaļīgāku,, burvīgāku un vienlaikus komfortablāku. Pļaviņās un birztalās visapkārt mājai bija novietoti bronzas kandelabri ar elegantiem kupoliem. Iestājo­ties vakara krēslai, viss parks tika apgaismots ar baltu gāzes gaismu no' gazometra, kas bija uzstādīts akāciju un kokveida paparžu biezoknī.

Dzīvojamās mājas tuvumā neredzēja nedz šķūņu, nedz citu saimniecī­bas ēku, kas liecinātu par lauksaimniecību. Visas šīs ēkas — vesels cie­mats — atradās ceturtdaļjūdzi no šejienes nelielas ielejas dziļumā. Tele­grāfa vadi savienoja šo ciematu ar kungu māju, kas, atrazdamās tālu no visiem trokšņiem, šķiet, bija paslēpusies eksotisku koku mežā.

Drīz vien kazurīnu aleja beidzās. Pāri čalojošam strautam pārmests rotaļīgs dzelzs tiltiņš veda piemājas parkā. Kad ceļinieki kopā ar saimniekiem bija pārgājuši tam pāri, viņus sagaidīja cienīga izskata pārvald­nieks. Nama durvis atdarījās, un viesi iegāja lieliskos apartamentos, kurus no ārpuses atdalīja ķieģe]u un ziedu ietvars.

Ceļinieku skatienam pavērās modernas un izsmalcinātas dzīves luksuss. No priekšnama, kuru greznoja jāšanas un medību sporta piederumi, dur­vis veda uz plašu viesistabu ar pieciem logiem. Tur stāvēja ar senās un modernās mūzikas notīm apkrautas klavieres, molberti ar aizsāktām glez­nām, marmora statujas uz pjedestāliem, pie sienām karājās dažas flāmu mākslinieku gleznas, kā arī gobelēni ar jautrām mitoloģiskām ainām. Kā­jas grima paklājos gluži kā mīkstā zālē. No griestiem nokarājās antīka lustra. Uz galdiņiem stāvēja dārgs porcelāns, grāmatas greznos iesējumos un tūkstošiem dažādu dārgu un skaistu nieciņu, kurus redzēt šeit, Austrā­lijā, bija gaužām dīvaini un kuri liecināja par ideālu mākslas un komforta saskaņu. Viss, kas varētu kliedēt brīvprātīgo trimdinieku skumjas, viss, kas varētu palīdzēt domās pārcelties uz Eiropu, šķiet, bija savākts šai pa­sakainajā salonā. Apmeklētāji šeit varēja justies gluži kā aristokrāta pili Francijā vai Anglijā.

Caur markīžu smalko audumu un aizēnoto verandu viesistabā iekļuva liega dienas gaisma. Lēdija Helēna, piegājusi pie viena no logiem, jutās aizgrābta. No dzīvojamās mājas pavērās skats uz ieleju, kas sniedzās līdz pat kalniem austrumu pamalē. Prērijas mijās ar mežiem, kurus vietumis pārtrauca plašas noras, bet tālumā bija redzami gleznaini pakalni ar apa­ļīgām virsotnēm. Tas viss veidoja neaprakstāmi krāšņu ainavu. Neviena cita vieta uz zemeslodes nevarētu līdzināties šai, pat slavenā Paradīzes ieleja Telemarkā pie Norvēģijas robežas. Sī milzīgā panorāma, kurā mijās lieli ēnas un gaismas laukumi, nemitīgi mainījās no saules untumiem. Pat visbagātākā fantāzija nevarētu uzburt neko krāšņāku par šo zemes stūrīti, kas sniedza baudu jebkuram skatītājam.

Pēc Sendija Petersona rīkojuma saimniecības pārzinis bija licis paga­tavot viesiem brokastis, un pēc nepilna stundas ceturkšņa viņi tika aici­nāti pie bagātīgi klāta galda. Ēdieni un vīni bija sevišķi izcili, taču vis­lielāko gandarījumu viesiem sagādāja prieks, ar kādu abi jaunie skvoteri uzņēma viņus zem sava jumta.

Brāļi Petersoni iztaujāja viesus par ekspedīcijas mērķi un izrādīja lielu interesi par Glenervena uzsāktajiem meklējumiem. Viņi deva kapteiņa bērniem jaunas cerības.

— Harijs Grants, — Maikls teica, — droši vien nokļuvis iezemiešu gūstā, jo piekrastes apdzīvotajās vietās viņš nav redzēts. Spriežot pēc at­rasta dokumenta, kapteinis precīzi zināja, kur atrodas, un angļu kolonijas

Emerofilu zaļumā slēpās brinum jauks nams.

nav sasniedzis vienīgi tāpēc, ka tūlīt pēc izkāpšanas krastā viņu sagūstī­juši mežoņi.

— Gluži tāds pats liktenis piemeklējis arī bocmani Airtonu, — Džons Mengls piemetināja.

— Vai jums, kungi, nekad nav gadījies dzirdēt par «Britānijas» ka­tastrofu? — lēdija Helēna jautāja brāļiem Petersoniem.

— Nekad, kundze, — Maikls atbildēja.

— Un kā, pēc jūsu domām, austrālieši varētu izturēties pret kapteini Grantu?

— Austrālieši nav cietsirdīgi, kundze, — jaunais skvoters atbildēja.

— Mis Granta šai ziņā var būt pilnīgi mierīga. Daudzi gadījumi liecina par šejienes mežoņu rāmo dabu, un vairāki eiropieši, kas ilgāku laiku dzī­vojuši viņu vidū, nekad nav varējuši sūdzēties par rupju apiešanos.

— Arī Kings, — Paganels sacīja, — vienīgais Bērka ekspedīcijas lo­ceklis, kas palicis dzīvs.

— Šis drosmīgais pētnieks nav izņēmums, — sarunā iejaucās Sendijs.

— Angļu kareivis Baklijs, kas 1803. gadā dezertēja no Portfilipas, nokļuva pie iezemiešiem un nodzīvoja kopā ar viņiem trīsdesmit trīs gadus.

— JBet vienā no pēdējiem «Austrālijas Avīzes» numuriem, — Maikls Petersons piebilda, — stāstīts par kādu Morillu, kas atgriezies dzimtenē pēc sešpadsmit verdzībā pavadītiem gadiem. Tāds pats liktenis, šķiet, pie­meklējis arī kapteini Grantu, jo iezemieši Morillu sagūstīja un aizveda kontinenta iekšienē pēc «Peruānietes» avārijas 1846. gadā. Tāpēc, manu­prāt, jums nav nekāda iemesla zaudēt cerības.

Jaunā skvotera vārdi ceļiniekus ārkārtīgi iepriecināja. Tie apstiprināja Paganela un Airtona pieņēmumus.

Kad dāmas bija atstājušas ēdamistabu, vīrieši uzsāka sarunu par ka- tordzniekiem. Skvoteri zināja par katastrofu uz Kemdenas tilta, taču izbē­gušo katordznieku banda viņus neuztrauca. Noziedznieki nekad neuzdro­šinātos uzbrukt stansijai, kurā strādā vairāk nekā simt vīriešu. Turklāt bija maz ticams, ka viņi dotos uz Marejas tuksnešiem, kur viņiem tikpat kā nebija ko laupīt, vai arī uz Jauno Velsu, kur ceļi tiek labi apsargāti.. Tādas bija arī Airtona domas.

Lords Glenervens nespēja noraidīt viesmīlīgo saimnieku ielūgumu pa­vadīt visu šo dienu Hotemas stansijā. Ceļinieki gan aizkavēsies divpadsmit stundas, taču arī atpūtīsies divpadsmit stundas. Tāpat jāatgūst spēki arī zirgiem un vēršiem, kas bija novietoti stansijas ērtajos staļļos.

Vārdu sakot, tika nolemts palikt līdz nākamajam rītam, un jaunie cilvēki ieteica viesiem dienas programmu, kas tika pieņemta ar lielāko» prieku.

Dienvidū septiņi stalti zirgi nepacietīgi mīņājās mājas lieveņa priekšā. Dāmām tika piebraukta eleganta vaļēja ekipāža, un kučieris no bukas augstumiem rādīja savu māku četrjūga vadīšanā. Jātnieki ar pirmšķirīgām medību bisēm pār plecu rikšoja abpus ekipāžai. Piķieri auļoja viņiem pa priekšu, bet suņu bars tricināja mežu ar līksmām rejām.

Četras stundas kavalkāde rikšoja pa milzīgo parku, kas nebija mazāks par dažu labu Vācijas valstiņu. Reisa-Šleica vai sakšu Koburga-Gota va­rētu pilnīgi ietilpt šai parkā. Šeit gan bija maz iedzīvotāju, toties aunu

Ķenguru medības.

atliku likām. Un medījumu bija tik daudz, ka pat vesela dzinēju armija nespētu izdzīt visus medniekiem pa šāvienam. Drīz vien cits pēc cita at­skanēja šāvieni, izbiedēdami birztalu un līdzenumu mierīgos iemītniekus. Roberts blakus Maknebam darīja brīnumus. Drosmīgais zēns, par spīti māsas piekodinājumam, allaž bija visiem priekšā un šāva pirmais. Tad Džons Mengls apņēmās Robertu uzmanīt, un Mērija Granta mazliet no­mierinājās.

Sais medībās tika nošauti vairāki Austrālijas dzīvnieki, kurus Paganels līdz šim bija pazinis tikai pēc nosaukumiem. Medījumu skaitā, starp citu» bija arī vombets un bendikuts.

Vombets ir zālēdājs, kas rok alas gluži kā āpsis. Sis dzīvnieks sasniedz auna lielumu, un viņa gaļa ir ļoti garšīga.

Bendikuts pieder pie somainajiem un viltībā pārspēj pat Eiropas lapsu, viņš varētu to pamācīt, kā aplaupīt vistu kūtis. Šo diezgan atbaidošo, pusotras pēdas garo dzīvnieku nošāva Paganels. Par savu veiksmi viņš- bija tik lepns, ka mednieka patmīlībā noteica: — Burvīgs dzīvnieks! i

Starp citiem izciliem medījumiem Roberts nošāva kādu kuplastainu, mazai lapsai līdzīgu dzīvnieku, kura melnais kažoks ar baltiem lāsumiem ir tikpat vērtīgs kā caunāda, un pāri oposumu, kas bija paslēpušies lielo koku biezajā lapotnē.

Taču no visiem piedzīvojumiem vissaistošākās, bez šaubām, bija ķen­guru medības. Ap pulksten četriem suņi izcēla veselu baru šo interesanto somaiņu. Mazuļi acumirklī ielēca mātēm somās, un viss bars drāzās prom garā virtenē. Ļoti jokaini ir ķenguru milzīgie lēcieni. Viņu pakaļkājas ir divreiz garākas par priekškājām un darbojas gluži kā atsperes.

Bēgošā bara priekšgalā lēkšoja piecas pēdas garš tēviņš, lielisks mac- ropus giganteus eksemplārs, īsts «vecvīrs», kā mēdz teikt mežinieki.

Mednieki vajāja bēgļus četras piecas jūdzes. Ķenguri, šķiet, nemaz nepagura, bet suņi, kas pamatoti bijās no viņu varenajām kājām ar asa­jiem nagiem, nemaz nemēģināja skriet pārāk tuvu. Beigu beigās, zaudējis spēkus, bars apstājās, «vecvīrs» atspiedās pret koka stumbru un sagata­vojās aizsardzībai. Viens no pointeriem vajāšanas karstumā pieskrēja pie ķengura, taču tai pašā mirklī nelaimīgais suns uzlidoja gaisā un nokrita zemē ar pārplēstu vēderu. Skaidrs, ka pat visai suņu varzai nebija pa spēkam tikt galā ar spēcīgo dzīvnieku. Medniekiem vajadzēja ķerties pie- šautenēm, jo vienīgi lodes spēja nogalināt milzīgo ķenguru.

Šai brīdī Roberts gandrīz vai kļuva par savas neuzmanības upuri. Gri­bēdams labāk nomērķēt, zēns piegāja tik tuvu ķenguram, ka tas ar lēcienu metās virsū. Roberts iekliedzās un novēlās gar zemi. Mērija Granta, kas sēdēja ekipāžā, aiz šausmām nejaudādama izteikt ne vārda, tikai pastiepa rokas pretī brālim. Neviens no medniekiem neuzdrošinājās šaut, jo baidī­jās trāpīt zēnam.

Tad Džons Mengls ar atvāztu mednieka nazi zibenīgi piesteidzās pie ķengura un, riskēdams ar dzīvību, ietrieca nazi dzīvniekam tieši sirdī. Ķengurs sabruka. Roberts pielēca kājās sveiks un vesels. Un vēl Ј>ēc mirkļa viņš jau atradās savas māsas apkampienos.

— Paldies, mister Džon, paldies, — Mērija Granta sacīja, sniegdama roku jaunajam kapteinim.

— Viņš bija manā aizgādībā, — Džons Mengls sacīja, satverdams mei­tenes drebošo roku.

Ar šo starpgadījumu medības beidzās. Pēc barveža nāves ķenguru bars izklīda, un nogalinātais dzīvnieks tika nogādāts uz stansiju. Bija pulksten seši vakarā. Medniekus gaidīja lieliskas pusdienas. Sevišķu pie­krišanu guva iezemiešu gaumē pagatavotais ķengura astes buljons.

Pēc saldējuma un šerbeta viesi pārgāja uz salonu. Vakars tika veltīts mūzikai. Būdama laba pianiste, lēdija Helēna nodeva savu talantu skvo- teru rīcībā. Maikls un Sendijs Petersoni ar labu izjūtu dziedāja Guno, Viktora Masnē, Felisjēna Dāvida jaunākos skaņdarbus un pat neizprastā ģēnija Riharda Vāgnera operu ārijas.

Pulksten vienpadsmitos tika pasniegta tēja. Tā bija gatavota tik ne­pārspējami, kā to prot vienīgi angļi. Paganels tomēr palūdza, lai viņam atnes nogaršot austrāliešu tēju. Ģeogrāfam atnesa tintei līdzīgu šķidrumu, kas bija pagatavots, vārot litrā ūdens pusmārciņu tējas četras stundas. Paganels apgalvoja, ka dzēriens esot brīnišķīgs, lai gan viņa grimases liecināja pretējo.

Pulksten divpadsmitos viesi tika pavadīti uz vēsām, ērti iekārtotām guļamistabām, kur viņi vēl sapņos redzēja aizvadītās dienas jaukumus.

Nākamajā rītā ar gaismas svīdu ceļinieki atvadījās no abiem jauna­jiem skvoteriem. Viņi sirsnīgi pateicās par visu un izteica cerību atkal tikties Eiropā Malkolmas pilī. Tad pajūgs devās ceļā, apbrauca ar līkumu Hotema kalnu, un drīz vien stansija izgaisa skatienam kā mānīga vīzija. Taču vēl veselas piecas jūdzes zirgu pakavi mina stansijas zemi.

Pulksten deviņos pajūgs pabrauca garām pēdējam aplokam, un ceļi­nieku pulciņš virzījās tālāk pa Viktorijas provinces nezināmajiem pla­šumiem.