KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

I nodaļa ATKAL UZ KUĢA

Pirmajā brīdī visu pārskanēja atkalredzēšanās prieks. Lords Glener- vens negribēja, ka vēsts par nesekmīgajiem meklējumiem aptumšotu līk­smo noskaņu. Tāpēc viņa pirmie vārdi bija šādi:

— Nenokariet galvu, draugi! Kapteiņa Granta nav mūsu vidū, taču mēs esam pārliecināti ka atradīsim viņu!

Glenervens to pateica ar tādu pārliecības spēku, ka «Dunkana» pasa­žieru sirdīs atkal atausa cerība.

Kamēr laiva tuvojās jahtai, lēdija Helēna un Mērija Granta bija izbau­dījušas mokoša satraukuma gaidas. Stāvēdamas uz klāja, viņas mēģināja saskaitīt laivā sēdošos. Jaunā meitene brīžam krita izmisumā, brīžam atkal

Lēdija Helena un Merija Granta uz klāja.

iztēlojas, ka redz Hariju Grantu. Sirds viņai satraukti dauzījas. Viņa ne­jaudāja izteikt ne vārda un tik tikko turējās kājās. Lēdija Helēna viņu balstīja. Džons Mengls, stāvēdams blakus Mērijai Grantai, skatījās uz laivu. Viņa jūrnieka skatiens, kas bija radis atšķirt tālus priekšmetus, ne­redzēja kapteini Grantu.

— Viņš ir tur! Es redzu! Mans tēvs! — jaunā meitene čukstēja.

Taču laiva brauca arvien tuvāk — un ilūzija izgaisa. Kad ceļinieki vairs bija tikai simt asis no jahtas, ne vien lēdija Helēna un Džons Mengls, bet ari Mērija bija zaudējusi jebkuru cerību un viņas acis mirka asarās. Lorda Glenervena uzmundrinošie vārdi nāca tieši laikā.

Pēc pirmajiem apkampieniem un skūpstiem Glenervens pastāstīja lē­dijai Helēnai, Mērijai Grantai un Džonam Menglam par svarīgākajiem notikumiem pārgājiena laikā un vispirms iepazīstināja viņus ar jauno dokumenta skaidrojumu, par ko bija jāpateicas Zaķa Paganela asajam prātam. Glenervens uzslavēja ari Robertu un apliecināja, ka Mērija Granta ar pilnām tiesībām var lepoties ar savu brāli. Viņš tik dzīvi attēloja Roberta drosmi un pašaizliedzību daudzajos briesmu brīžos, tik ļoti cildi­nāja zēnu, ka jaunais Grants nezinātu, kur dēties, ja māsas skavas nebūtu devušas patvērumu.

— Nevajag sarkt, Robert, — Džons Mengls sacīja, — tu esi izturējies tā, kā kapteiņa Granta dēlam pienākas.

To sacīdams, viņš apkampa Mērijas brāli un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem, uz kuriem vēl nebija nožuvušas jaunās meitenes asaras.

Nav grūti iedomāties, cik sirsnīgi tika sagaidīts majors un Paganels, ar kādu pateicību pieminēts cēlsirdīgais Talkavs. Lēdija Helēna nožēloja, ka nav varējusi paspiest roku krietnajam indiānim. Maknebs pēc pirma­jām jūtu brāzmām devās uz savu kajīti, kur viņš drošu un mierīgu roku sāka skūties. Paganels, gluži kā bite, lidinājās no viena pie otra, ievāk­dams komplimentu un smaidu saldmi. Aiz prieka viņš gribēja apskaut un noskūpstīt visu «Dunkana» komandu un, apgalvodams, ka arī lēdija He­lēna un Mērija Granta piederot pie komandas, sāka ar tām un beidza ar misteru Olbinetu.

Stjuarts, neatrazdams neko labāku kā pateikties par šādu laipnību, aicināja visus brokastīs.

— Brokastīs? — ģeogrāfs iesaucās.

— Jā, Paganela kungs, — misters Olbinets atbildēja.

— īstās brokastīs, pie īsta galda ar šķīvjiem, nažiem, dakšiņām un servjetēm?

— Protams, Paganela kungs.

— Un galdā nebūs ne čarkijas, ne cietu olu, ne strausa filejas?

— Bet Paganela kungs! — pārmetoši iesaucās aizskartais saimniecības pārzinis.

— Es negribēju jūs aizvainot, dārgais draugs, — zinātnieks smaidī­dams sacīja, — bet tāda bija mūsu parastā barība veselu mēnesi. Un mēs ēdām, nevis sēdēdami pie galda, bet gulēdami uz zemes vai arī uzmetušies jāteniski koka zaros. Tāpēc brokastis, kurās jūs aicināt, man varēja likties kas nereāls, fikcija, nepiepildāms sapnis!

— Tad iesim pārliecināties, ka tās ir reālas, Paganela kungs, — lēdija Helēna sacīja, nespēdama apvaldīt smieklus.

— Atļaujiet piedāvāt jums roku, — galantais ģeogrāfs sacīja.

— Vai jūsu augstībai nebūtu kādi rīkojumi attiecībā uz «Dunkanu»? — Džons Mengls apvaicājās.

— Pēc brokastīm, dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs kopīgi apspriedīsim tālākos ekspedīcijas plānus.

Jahtas pasažieri un jaunais kapteinis nokāpa kopkajītē. Mehāniķis saņēma rīkojumu uzturēt tvaiku, lai jahta pēc pirmā signāla varētu doties ceļā. Gludi noskūtais majors un citi ceļinieki, ātri pārģērbušies, ieņēma vietas pie galda.

Mistera Olbineta brokastīm tika parādīta pienācīga cieņa. Pēc ceļi­nieku domām, tās bija brīnišķīgas un pārspēja pat lieliskos mielastus pampās. Paganels katru ēdienu nobaudīja pa diviem lāgiem — izklaidības pēc, kā viņš pats piebilda.

Šis kļūmīgais vārds pamudināja lēdiju Glenervenu pavaicāt, vai jau­kajam francūzim bieži gadījies krist šai ierastajā grēkā. Majors un lords Glenervens smaidīdami saskatījās. Pats Paganels sirsnīgi iesmējās un tūdaļ deva godavārdu visā turpmākajā ceļojumā vairs nepieļaut nevienu izklaidību. Pēc tam viņš visai komiski izstāstīja likstu ar spāņu valodu un dziļajām Kamoensa poēmas studijām.

— Galu galā, — viņš piemetināja, — nav labuma bez sliktuma, un savu kļūdu es nemaz nenožēloju.

— Kāpēc tā, cienījamais draugs? — majors vaicāja.

— Tāpēc, ka tagad es protu ne vien spāņu, bet arī portugāļu valodu. Tagad es varu runāt nevis vienā, bet šais abās valodās.

— Patiesi, tas man nemaz neienāca prātā, — Maknebs noteica. — Ap­sveicu jūs, Paganel, — no visas sirds apsveicu!

Visi klātesošie aplaudēja zinātniekam, kas ne mirkli nepārstāja ēst. Viņš bija iemanījies reizē ēst un sarunāties. Tomēr viņš nepamanīja ko tādu, kas nebija paslīdējis garām Glenervena skatienam. Un proti: to sevišķo uzmanību, ko Džons Mengls veltīja savai kaimiņienei Mērijai Grantai. Ar vieglu galvas mājienu lēdija Helēna lika vīram noprast, ka tas tiešām tā ir. Glenervens ar labvēlīgu, sirsnības pilnu skatienu uzlūkoja jaunos cilvēkus. Tad uzrunāja Džonu Menglu, taču pavisam citā sakarā.

— Kā norisa jūsu brauciens, Džon? — viņš jautāja.

— Vislabākajos apstākļos, — kapteinis atbildēja. — Tikai man jāziņo jūsu augstībai, ka mēs nebraucām caur Magelāna jūras šaurumu.

— Burvīgi! — Paganels iesaucās. — Tātad jūs braucāt apkārt Hornas «ragam, bet manis tur nebija!

— Pakarieties! — majors ieteica.

— Egoists! — ģeogrāfs attrauca. — Jūs dodat man tādu padomu vie­nīgi tāpēc, lai dabūtu manu virvi.

— Saprotiet, dārgais Paganel, — sarunā iejaucās Glenervens, — ja jums nepiemīt pārdabiskas spējas, jūs nevarat vienlaikus atrasties visur. Un, tā kā jūs ceļojāt pa pampām, tad jūs nekādi nevarējāt vienā un tai pašā laikā apbraukt apkārt Hornas ragam.

— Un tomēr tas netraucē mani to nožēlot, — zinātnieks atteica.

Pēc šīs atbildes Paganelam lika mieru. Džons Mengls atsāka stāstī­jumu par savu braucienu. Kuģodams gar Amerikas krastiem, viņš pār­meklējis visus rietumu arhipelāgus, tomēr «Britānijas» pēdas nekur neesot atradis. Pie Pilāras raga netālu no ieejas jūras šaurumā spēcīgā pretvēja dēļ vajadzējis mainīt maršrutu un doties uz dienvidiem. «Dunkans» pa­braucis garām Izmisuma salām, sasniedzis sešdesmit septīto dienvidu platuma grādu, apmetis līkumu apkārt Hornas ragam, izbraucis cauri Lemēra šaurumam, atstājis aiz sevis Ugunszemi un uzņēmis kursu gar Patagonijas krastiem. Seit Korientes raga platuma grādos kuģim vaja­dzējis izturēt briesmīgas vēja brāzmas, tās pašas, kas tik neganti uzbruka ceļiniekiem pampās negaisa laikā. Viesuļvētru jahta izturējusi godam, un nu jau trīs- dienas Džons Mengls kreisējis selgā, kad karabīnes šāvieni pavēstījuši tik ļoti gaidīto ceļinieku ierašanos. «Dunkana» kapteinis vēl piebilda, ka no viņa puses nebūtu godīgi nepieminēt, kādu varonību parā­dījušas lēdija Glenervena un mis Granta. No vētras viņas nemaz nav bai­dījušās un, ja arī raizējušās, tad vienīgi par saviem draugiem, kuri tai laikā klaiņojuši pa Argentīnas republikas līdzenumiem.

Tā Džons Mengls pabeidza savu stāstījumu. Lords Glenervens izteica kapteinim pateicību par sekmīgo braucienu. Pēc tam viņš pievērsās Mēri­jai Grantai.

— Dārgā mis, — viņš teica, — es redzu, ka kapteinis Džons augstu vērtē jūsu labās īpašības, un es ceru, ka arī jūs uz viņa kuģa nejutāties slikti.

— Kā gan savādāk? — Mērija atbildēja, uzlūkodama lēdiju Helēnu, bet, iespējams, arī jauno kapteini.

— Mana māsa jūs ļoti mīl, mister Džon! — Roberts iesaucās. — Es arī jūs ļoti mīlu!

— Es tevi tāpat, mīļo zēn, — Džons Mengls atbildēja.

Jauno kapteini Roberta vārdi bija mazliet samulsinājuši, bet Mērija Granta viegli pietvīka.

Lai novirzītu sarunu no slidenā temata, Džons Mengls sacīja:

— Tā kā par «Dunkana» braucienu esmu pastāstījis, vai jūsu augstība nevēlētos iepazīstināt mūs tuvāk ar ekspedīcijas ceļojumu cauri Amerikas kontinentam, kā arī mūsu jaunā varoņa piedzīvojumiem?

Nekādu citu stāstu lēdija Helēna un mis Granta nevēlējās tik ļoti dzirdēt, kā tieši šo, un lords Glenervens nekavējās apmierināt viņu ziņ­kārību. Atainodams notikumu pēc notikuma, viņš itin kā no jauna veica visu ceļojumu no viena okeāna līdz otram. Pārgājiens pāri Andu Kordil- jerai, zemestrīce, Roberta nozušana, zēns kondora nagos, Talkava šāviens, sarkano vilku uzbrukums, zēna pašaizliedzīgā rīcība, iepazīšanās ar ser­žantu Manuelu, plūdi, patvērums ombu, zibens spēriens, ugunsgrēks, kaimani, virpuļviesulis, nakts Atlantijas okeāna krastā — visi šie raibie piedzīvojumi klausītājus gan smīdināja, gan šausmināja. Ne vienreiz vien, kad tika stāstīts par Robertu, māsa un lēdija Helēna sajūsminātas apbēra zēnu ar skūpstiem. Vēl nekad Robertu nebija neviens tā skūpstījis.

Pabeidzis stāstījumu, lords Glenervens piebilda:

— Bet nu, draugi, padomāsim par tagadni. Kas pagājis, tas pagājis, bet nākotne ir mūsu rokās. Atgriezīsimies atkal pie kapteiņa Harija Granta.

Brokastis bija paēstas. Visi pārgāja uz lēdijas Glenervenas salonu, ieņēma vietas pie kartēm un plāniem apkrauta galda, un saruna tūdaļ atsākās.

— Dārgā Helēna, — lords Glenervens ierunājās, — uzkāpdams uz kuģa es paziņoju, ka avarējušie «Britānijas» jūrnieki gan nav kopā ar mums, taču cerības viņus atrast ir lielākas nekā jebkad agrāk. Pēc ceļo­juma cauri Amerikai mēs secinājām, vēl vairāk — mēs guvām stingru pārliecību: katastrofa nav notikusi nedz Klusā okeāna, nedz Atlantijas okeāna piekrastē. No šā fakta, dabiski, izriet, ka dokuments attiecībā par Patagoniju bijis aplam skaidrots. Par laimi, mūsu draugs Paganels pēk­šņas iedvesmas brīdī šo kļūdu atklāja. Viņš pierādīja, ka mēs esam gājuši pa nepareizu ceļu, un iztulkoja dokumentu tā, ka mums vairs nav nekādu šaubu par tā patieso jēgu. Es runāju par dokumentu, kas uzrakstīts franču valodā. Un tagad palūgsim Paganelu vēlreiz to izskaidrot, lai nevienam nepaliktu ne mazāko šaubu.

Zinātnieks nekavējās izpildīt Glenervena lūgumu. Viņš pārliecinoši izklāstīja, ko, pēc viņa domām, nozīmē vārdu daļas gonie un indi. Viņš skaidri izsecināja, ka vārds austral nozīmē «Austrālija». Viņš pierādīja, ka kapteinis Grants, atstājis Peru krastus, lai dotos uz Eiropu, pa cejam varējis ciest avāriju un Klusā okeāna dienvidu straumes viņu varējušas aiznest līdz Austrālijas krastiem. Šīs hipotēzes bija tik atjautīgas un zināt­nieka secinājumi tik loģiski, ka izpelnījās pat Džona Mengla atzinību, lai gan šādos jautājumos viņš bija bargs tiesnesis un viņu nevarēja aizraut -ar iztēles lidojumiem.

l\ad Paganels bija beidzis zinātnisko izklāstu, Glenervens paziņoja, ka «Dunkans» nekavējoties dosies uz Austrāliju.

Tomēr majors palūdza, iekāms nav dota pavēle uzņemt kursu uz Austrāliju, izteikt kādu vienkāršu apsvērumu.

— Runājiet, Makneb, — Glenervens sacīja.

— Mans nolūks, — majors iesāka, — nav sašķobīt mana drauga Paga­nela argumentus, vēl jo mazāk es grasos tos apstrīdēt. Es uzskatu, ka šie argumenti ir nopietni pārdomāti un pelna vislielāko uzmanību. Un mums, bez šaubām, jābalstās uz tiem mūsu nākamajos meklējumos. Tomēr es gribētu, lai tie izturētu vēl pēdējo pārbaudi, kļūdami neapstrīdami un neapgāžami.

Neviens neapjauta, kas īsti padomā piesardzīgajam Maknebam. Visi klausījās viņā ar zināmām bažām.

— Turpiniet, major, — Paganels mudināja. — Esmu ar mieru atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem.

— Jums tas nesagādās nekādas grūtības, — majors noteica. — Kad pirms pieciem mēnešiem Klaidas līcī mēs izpētījām šos trīs dokumentus, to skaidrojums mums likās pareizs un nepārprotams. «Britānijas» kata­strofa nav varējusi notikt nekur citur kā vienīgi Patagonijas piekrastē. Par to mums nebija itin nekādu šaubu.

— Pilnīgi pareizi, — Glenervens piebilda.

— Pēc tam, — majors turpināja, — kad Paganels kādā savas liktenī­gās izklaidības brīdī nokļuva uz «Dunkana», viņam tika parādīti šie doku­menti, un viņš bez kādiem iebildumiem atbalstīja mūsu nodomu uzsākt meklējumus Amerikas piekrastē.

— Tā tas bija, — ģeogrāfs apliecināja.

— Un tomēr mēs bijām kļūdījušies, — majors uzsvēra.

— Jā, mēs kļūdījāmies, — Paganels atkārtoja. — Maldīties, Makneb, var jebkurš cilvēks, taču vienīgi neprātīgie paliek pie savām kļūdām.

— Pagaidiet, Paganel, — majors sacīja, — neuzbudinieties tik ļoti. Es nemaz negribu sacīt, ka mums jāturpina meklējumi Amerikā.

— Ko tad jūs vēlaties? — Glenervens vaicāja.

— Tikai to, lai jūs atzītu, ka Austrālija tagad mums šķiet vienīgā iespējamā «Britānijas» avārijas vieta, kā vēl nesen mums bija šķitusi Amerika.

— Mēs labprāt to atzīstam, — Paganels attrauca.

— Pieņemu to zināšanai, — majors turpināja, — un iesaku jums ap­valdīt fantāziju un neuzticēties šīm neapšaubāmajām un acīm redzama­jām patiesībām. Kas zina, varbūt pēc Austrālijas vēl kāda cita zeme iedve­sīs jums tādu pašu pārliecību. Ja jaunie meklējumi izrādīsies nesekmīgi, vai jums neliksies acīm redzams, ka tie jāatsāk vēl kādā citā vietā?

Glenervens un Paganels saskatījās. Majora apsvērumi viņus pārsteidza ar savu loģisko skaidrību.

— Tātad es tomēr gribētu, — Maknebs atsāka, — pirms došanās uz Austrāliju vēlreiz pārbaudīt dokumentus. Seit ir dokumenti un arī kartes. Aplūkosim pēc kārtas visus punktus, kurus šķērso trīsdesmit septītā para­lēle, un padomāsim, vai nav vēl kāda cita zeme, uz kuru varētu attiekties mūsu dokuments.

— Nekas nav izdarāms vieglāk un ātrāk, — Paganels paziņoja, — jo šai platuma grādā zemju, par laimi, nav daudz.

— Paskatīsimies, — majors noteica, atlocīdams abu pusložu karti, kas bija zīmēta pēc Merkatora projekcijas un kur varēja pārredzēt kopumā visu zemeslodi.

Karte tika nolikta iepretim lēdijai Helēnai, un visi iekārtojās tā, lar varētu sekot Paganela izklāstam.

— Kā jau teicu, — ģeogrāfs iesāka, — šķērsojusi Dienvidameriku,, trīsdesmit septītā paralēle savā ceļā sastop Tristana da Kuņjas salas. Ma­nuprāt, neviens no dokumenta vārdiem nevar attiekties uz šīm salām.

Rūpīgi izskatījuši dokumentus, visi klātesošie atzina, ka Paganelam taisnība. Tristana da Kuņjas salas tika vienbalsīgi noraidītas.

— Turpināsim, — ģeogrāfs sacīja. — Virzoties pa Atlantijas okeānu divus grādus uz dienvidiem no Labās Cerības raga, mēs nokļūstam Indijas- okeānā. Ceļā mēs sastopam tikai vienu salu grupu — Amsterdamas salas. Pārbaudīsim tās tikpat cītīgi kā Tristana da Kuņjas salas.

Pēc rūpīgas pārbaudes arī Amsterdamas salas tika noraidītas. Neviens pilns vārds vai vārda daļa ne franču, ne vācu, ne arī angļu valodā neva­rēja attiekties uz šo Indijas okeāna salu grupu.

— Tagad mēs nonākam pie Austrālijas, — Paganels turpināja. — Trīs­desmit septītā paralēle iesniedzas šai kontinentā pie Bernuli zemesraga un atstāj to Tufolda līcī. Ceru, būsit ar mani vienis prātis, ka, nesagrozot dokumenta tekstu, angļu vārdu stra un franču vārdu austral var attiecināt uz Austrāliju. Tas ir tik acīm redzams, ka nav pat īpaši jāskaidro.

Visi piekrita Paganela slēdzienam. Viņa pieņēmumi šķita vispusīgi pamatoti.

— Ejam tālāk, — majors mudināja.

— Ejam, — ģeogrāfs atsaucās, — ceļojums nav nogurdinošs. Atstājuši Tufolda līci, mēs šķērsojam jūru Austrālijas austrumos un sastopam ceļā Jaunzēlandi. Sai sakarā atgādinu jums, ka vārds contin franču dokumentā nepārprotami norāda, ka runa ir par kontinentu. Tātad kapteinis Grants nevar būt izmests Jaunzēlandē, jo tā ir tikai sala. Lai kā analizētu, salī­dzinātu un kombinētu vārdus, jūs redzēsit, ka tiem nav gluži nekāda sakara ar šo jauno zemi.

— Nekādā gadījumā, — Džons Mengls konstatēja, vērīgi izpētījis dokumentus un pusložu karti.

— Nē, — piekrita pārējie Paganela klausītāji, tāpat arī majors, — nē, ar Jaunzēlandi tiem nav nekāda sakara.

— Tālāk, — ģeogrāfs atsāka, — visā milzīgajā ūdens klajā starp šo lielo salu un Amerikas krastiem trīsdesmit septītā paralēle šķērso tikai vienu neauglīgu un vientuļu saliņu.

— Kā to sauc? — majors vaicāja.

— Ieskatieties kartē. Tā ir Marijas Terēzes sala, taču visos trijos doku­mentos no šī vārda nav ne miņas.

— Itin nekādas, — Glenervens apstiprināja.

— Bet tagad, mani draugi, — ģeogrāfs pabeidza, — spriediet paši — vai visticamākais, pareizāk sakot — pilnīgi neapstrīdams, nav mans slē­dziens, ka runa ir par Austrālijas kontinentu?

— Neapšaubāmi, — vienā balsī atbildēja «Dunkana» kapteinis un

pasažieri.

— Sakiet, Džon, — Glenervens jautāja kapteinim, — vai pārtikas krā­jumu un ogļu mums ir pietiekami daudz?

— Jā, jūsu augstība. Es pilnām nodrošinājos ar visu Talkavano ostā, turklāt kurināmā krājumus mēs viegli varēsim papildināt Kapštatē.

— Tādā gadījumā dodiet rīkojumu uzņemt kursu …

— Atļausit izteikt vēl vienu apsvērumu, — majors pārtrauca draugus.

— Runājiet, Makneb!

— Lai cik drošas ir mūsu izredzes uz panākumiem Austrālijā, vai to­mēr nebūtu lietderīgi uz divām trijām dienām piestāt Tristana da Kuņjas un Amsterdamas salās? Tās taču mums pa ceļam un neradīs nekādu aiz­kavēšanos. Toties mēs pārliecināsimies, ka šais salās nav nekādu «Britā­nijas» katastrofas pēdu.

— Neticīgais majors! — Paganels iesaucās. — Vienmēr pastāv pie sava!

— Es pastāvu pie tā, lai mums nevajadzētu griezties atp.akaļ tai gadī­jumā, ja Austrālija neattaisnotu mūsu cerības.

— Sī piesardzība, manuprāt, ir saprātīga, — Glenervens noteica.

— Un es necentīšos atrunāt jūs no šāda piesardzības soļa, — Paganels. piebilda. — Gluži otrādi!

— Tātad, Džon, dodiet pavēli uzņemt kursu uz Tristana da Kuņjas salām! — Glenervens izrīkoja.

— Klausos, jūsu augstība! — kapteinis atbildēja un devās uz klāja,, kamēr Roberts un Mērija Granti kvēli pateicās lordam Glenervenam. Drīz vien «Dunkans», uzņēmis kursu uz austrumiem, attālinājās no Amerikas krastiem, sparīgi šķeldams Atlantijas okeāna viļņus.