KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XVIII nodala austrĀlijas ALPI

Ceļu uz dienvidaustrumiem aizšķērsoja augsta siena. Tā bija milzu cietoksnim līdzīgā Austrālijas Alpu grēda, kuras līkumotie vaļņi stiepjas pusotra tūkstoša jūdžu garumā un aiztur mākoņu skrējienu četri tūkstoši pēdu augstumā.

Debesis bija apmākušās, un saules stari, izspraukušies cauri biezajam tvaiku audumam, vairs nebija tik sveloši. Karstums bija gluži labi pane­sams, taču virzīšanos uz priekšu apgrūtināja nelīdzenais reljefs. Līdze­nums kļuva aizvien pauguraināks, šur tur pacēlās ar jauniem, zaļiem gu- mijkokiem apauguši pakalni. Tālāk pakalni jau pārgāja pirmajās Alpu grēdas terasēs. Tagad ceļš nemitīgi veda kalnup — tas bija skaidri re­dzams pēc vēršu piepūles un aizjūgu krakšķēšanas. Velkot smagos ratus, vērši skaļi dvašoja un viņu kāju muskuļi tik ļoti saspringa, ka šķita — tūlīt, tūlīt pārtrūks. Ratu dēļi brakšķēja negaidītos grūdienos, no kuriem izvairīties nejaudāja pat Airtons, lai arī cik veikli viņš vadīja pajūgu. Ce­ļotājas nekurnēdamas samierinājās ar likteni.

Džons Mengls un abi matroži, izlūkodami ceļu, jāja dažus simtus soļu pa priekšu. Viņi izraudzījās starp pakalniem labākās pārejas vai, pareizāk sakot, fārvateru, jo visi šie zemes izciļņi atgādināja rifu, starp kuriem pa­jūgs meklēja ērtāko ceļu. Tā patiesi bija īsta kuģošana sabangotā jūrā.

Izlūku uzdevums bija grūts un brīžam pat bīstams. Bieži vien Vilsona cirvis cirta ceļu cauri krūmu biežņai. Kājas grima mitrā, mālainā zemē. Neskaitāmas reizes vajadzēja apbraukt klinšu bluķus, dziļas aizas, aizdo­mīgas lagūnas. Tāpēc pa visu dienu ceļinieki bija nogājuši labi ja pusi garuma grāda. Uz naktsguļu viņi apmetās Alpu piekājē Kobongras krika krastā, nelielā ielejā, kur auga četras pēdas augsti krūmi ar acij tīkamām, sarkanīgām lapām.

— Jā, nebūs viegli tikt pāri, — Glenervens ierunājās, lūkodamies uz kalnu grēdu, kuras apveidi sāka izgaist vakara krēslā. — Alpi! Sis vārds vien liek padomāt.

— Nevajag pārspīlēt, dārgais Glenerven, — Paganels atsaucās. — Ne­domājiet, ka jums būs jāiziet cauri veselai Šveicei. Tiesa, Austrālijā, tāpat kā Eiropā un Amerikā, ir Grampiani, Pireneji, Alpi un Zilie kalni, taču tie ir kalni miniatūrā. Šie nosaukumi pierāda vienīgi to, ka ģeogrāfu fantāzi­jai ir savas robežas un viņu īpašvārdu krājums diezgan nabadzīgs.

— Tātad Austrālijas Alpi… — lēdija Helēna iesāka.

— …ir rotaļlietiņa, nevis kalni, — Paganels atbildēja. — Mēs pat nepamanīsim, kad būsim tiem pāri.

— Jūs runājat no sava viedokļa! — majors sacīja. — Vienīgi izklaidīgs cilvēks var šķērsot kalnu grēdu, to nemaz nepamanīdams.

— Izklaidīgs! — Paganels iesaucās. — Es vairs neesmu izklaidīgs. At­ļauju šo jautājumu izšķirt dāmām. Vai es neturu savu solījumu, kopš esmu spēris kāju uz šā kontinenta zemes? Vai esmu kaut reizi bijis izklai­dīgs? Vai man var pārmest kādu aplamību?

— Itin nevienu, Paganela kungs, — Mērija Granta apliecināja. — Ta­gad jūs esat ideāls cilvēks.

— Pat pārāk ideāls! — lēdija Helēna smiedamās piemetināja. — Iz­klaidība jums gluži labi piestāvēja.

— Jums taisnība, kundze, ja man vairs nebūs nevienas vājības, es kļūšu parasts, ne ar ko neievērojams cilvēks! — Paganels atsaucās. — Tā­pēc tuvākajā laikā pacentīšos izdarīt kādu pamatīgu aplamību, par ko jūs varēsit krietni izsmieties. Redziet, kad man negadās nošaut greizi, man tā vien šķiet, ka es nesekoju savam aicinājumam.

Nākamajā dienā, 9. janvārī, par spīti pašpārliecinātā ģeogrāfa apgal­vojumiem, ceļinieku pulciņš Alpu pārejās sadūrās ar lielām grūtībām. Pajūgs virzījās uz labu laimi pa šaurām un dziļām aizām, kuras varēja novest strupceļā.

Airtons, bez šaubām, būtu nonācis neapskaužamā stāvoklī, ja pēc stundu ilga pārgājiena ceļinieki vientuļas kalnu takas malā negaidot ne- uzdurtos kādam nožēlojamam krodziņam.

— Nedomāju, ka kroģelis šādā vietā varētu padarīt tā saimnieku ba­gātu! — Paganels iesaucās. — Kāda velna pēc tas šeit atrodas?

— Kaut vai tāpēc, lai mēs varētu pajautāt ceļu, — Glenervens atbil­dēja. — Ejam iekšā!

Glenervens Airtona pavadībā pārkāpa pār krodziņa slieksni. Dzertuvi sauca par Krūmu krogu. Tā īpašnieks bija drūma izskata vīrs ar atbaidošu seju, kas liecināja, ka viņš pats ir savas dzertuves džina, brendija un vis­kija galvenais patērētājs. Parasti viņa vienīgie apmeklētāji bija ceļojoši skvoteri un lopu baru dzinēji.

Uz jautājumiem, krodzinieks atbildēja negribīgi. Taču arī no skopajām atbildēm Airtonam izdevās uzzināt tālāko ceļu. Glenervens pasniedza kro­dziniekam par pūlēm dažas kronas un dzīrās jau atstāt dzertuvi, kad viņa skatienu saistīja kāds plakāts pie sienas.

Tas bija kolonijas policijas paziņojums, kas vēstīja par katordznieku izbēgšanu no Pērtas cietuma. Par katordznieku barveža Bena Džoisa galvu bija izsludināta atlīdzība — simt sterliņu mārciņas.

— Sāds nelietis, bez šaubām, pelnījis karātavas, — Glenervens sacīja bocmanim.

— Nebūtu slikti viņu notvert! — Airtons atsaucās. — Simt mārciņas ir liela nauda! Viņš nav tās vērts.

— Arī pats krodzinieks, lai gan viņa iestādē pie sienas karājas poli­cijas paziņojums, man liekas visai aizdomīgs, — Glenervens piemetināja.

— Man tāpat, — Airtons nomurmināja.

Glenervens un bocmanis atgriezās pie pajūga. Laknovas ceļš drīz ielo­cījās šaurā pārejā, kas ieslīpi šķērsoja kalnu grēdu. Ekspedīcija devās kalnup.

Kāpšana bija grūta. Ne vienreiz vien braucējām vajadzēja atstāt ratu kulbu, bet viņu pavadoņiem nolēkt no zirgiem. Smagie rati bija jābalsta un jāstumj aiz riteņiem, bieži jāpietur bīstamos nobraucienos, jājūdz laukā vērši asos pagriezienos, jāliek zem riteņiem balsti, kad rati slīdēja atpa­kaļ, un ne vienreiz vien Airtonam vajadzēja ņemt palīgā zirgus, kas jau tāpat bija nomocījušies.

Vai nu aiz pārmērīgas piepūles, vai kāda cita iemesla dēļ šai dienā no­beidzās viens zirgs. Tas saļima, gluži negaidot, jo iepriekš nekādas slimī­bas pazīmes nebija manāmas. Tas bija Milredija zirgs. Kad matrozis gri­bēja zirgu piecelt, tas bija jau beigts.

Pie zemē guļošā zirga pienāca Airtons, apskatīja to un, šķiet, bija pil­nīgā nesaprašanā, kāpēc tik pēkšņi iestājusies nāve.

— Droši vien pārtrūka kāds asinsvads, — Glenervens prātoja.

— Acīmredzot, — Airtons atbildēja.

— Kāp mugurā manam zirgam, Milredij, — Glenervens sacīja matro­zim, — es braukšu ratos kopā ar lēdiju Helēnu.

Milredijs paklausīja, un ceļinieku pulciņš, atstājis beigto zirgu par ba­rību kraukļiem, turpināja grūto kāpienu kalnup.

Austrālijas Alpu kalnu grēda nav plaša, tās platums pakājē nesasniedz ne astoņas jūdzes. Ja Airtona izraudzītā pāreja tieši ved uz austrumu no­gāzi, pēc divām diennaktīm šī augstā barjera būs palikusi aiz muguras. Tālāk līdz pat jūrai vairs nebija gaidāmi nedz nepārvarami šķēršļi, nedz grūtības.

10. janvārī ceļinieki sasniedza visaugstāko kalnu pārejas punktu, kas pacēlās divi tūkstoši pēdu virs jūras līmeņa. Viņi atradās uz plakankalnes, no kurienes pavērās plašs skats uz visām pusēm. Ziemeļos mirguļoja Omeo ezera rāmie ūdeņi, kuros peldēja milzums ūdensputnu, bet tālāk pie apvāršņa pletās Marejas neaptveramie līdzenumi. Dienvidos savus zaļos paklājus bija izklājusi Džipslenda ar plašajiem zelta laukiem un pirmat­nējiem mežiem. Seit daba vēl valdīja pār saviem īpašumiem, pār ūdeņu straumēm, pār milzīgajiem kokiem, kas nepazina mežinieka cirvi, un pa­gaidām reti sastopamie skvoteri neuzdrošinājās uzsākt divkauju ar dabu. Likās, šī Alpu grēda nošķir divus gluži dažādus novadus, no kuriem viens vēl saglabājis savu sākotnējo mežonību. Patlaban rietēja saule, un tās stari, lauzdamies caur sārtajiem mākoņiem, jo košās krāsās lika atmirdzēt Marejas ieplakai. Turpretī kalnu grēdas aizēnotā Džipslenda jau tinās neskaidrā dūmakā, pāri visai aizkalnei, šķiet, bija nogūlusies priekšlaicīga nakts. Uz ceļiniekiem, kas stāvēja starp šiem tik ļoti atšķirīgajiem nova­diem, šis kontrasts atstāja spēcīgu iespaidu, un viņi ar saviļņojumu rau­dzījās uz tikpat kā nepazīstamo zemi, kurai bija jāiziet cauri līdz Vikto­rijas provinces robežai.

Nakti ekspedīcijas dalībnieki pārlaida turpat plakankalnē un nākamajā rītā devās lejup. Lejupiešana veicās raiti. Pēkšņi uznāca ārkārtīgi spēcīga krusas gāzma, kas lika ceļiniekiem meklēt patvērumu zem klintīm. Tie nebija pat krusas graudi, bet īsti dūres lieluma ledus gabali, kas gruva zemē no tumšiem negaisa mākoņiem. Šķita, ka tos kāds mestu ar lingu, un vairāki pamatīgi belzieni pārliecināja Paganelu un Robertu, ka ar šiem krusas graudiem nevar jokot. Ratu kulbai vairākās vietās tika izsisti cau­rumi. Šādus triecienus neizturētu dažs labs mājas jumts, jo vairāki šķaut- ņaini ledus gabali iecirtās pat koku stumbros. Lai nekļūtu par upuri šim turpat vai akmeņu lietum, vajadzēja gaidīt, kamēr baismīgā krusas gāzma pāriet. Tā tas turpinājās apmēram stundu. Pēc tam ceļinieku pulciņš atkal devās lejup pa akmeņainajām takām, kuras kūstošie krusas graudi bija padarījuši slidenas.

Pievakarē smagie rati, gan krietni sakratīti un dažā labā vietā izļodzī- jušies, taču joprojām stingri turēdamies uz masīvajiem koka riteņiem, brauca pa pēdējām Alpu terasēm, kur auga lielas, vientulīgas egles. Kalnu pāreja beidzās Džipslendas līdzenumos. Alpu grēda bija laimīgi pārieta, un ceļinieki mierīgu prātu varēja apmesties uz naktsguļu.

12. janvārī jau gaismas svīdā ekspedīcijas dalībnieki ar jaunu sparu

Bocmaņa ierosinājums, šķiet, bija saprātīgs, Paganels ieteica to ņemt vērā. Arī ģeogrāfs domāja, ka jahta šādos apstākļos būtu gaužām node­rīga, un atgādināja, ka vēlāk, kad Laknovas ceļš būs palicis aiz muguras, viņi vairs nevarēs sazināties ar Melburnu.

Glenervens nevarēja izšķirties. Iespējams, ka viņš arī būtu nosūtījis «Dunkanam» pavēli, jo Airtons neatlaidīgi uzstāja to darīt, taču šim nodo­mam enerģiski pretojās majors. Maknebs pierādīja, ka Airtons nepiecie­šams ekspedīcijai, jo viņš pazīst piekrasti, un, ja viņi nokļūtu uz Harija Granta pēdām, bocmanis labāk nekā jebkurš cits varētu tām izsekot, un galu galā vienīgi viņš var norādīt vietu, kur gājusi bojā «Britānija».

Vārdu sakot, Maknebs ieteica turpināt ceļu, neko nemainot nospraus­tajā programmā. Viņa viedoklim pievienojās arī Džons Mengls. Jaunais kapteinis pat aizrādīja, ka viņa augstības rīkojumu «Dunkanam» būs vieglāk nosūtīt no Tufolda līča pa jūras ceļu nekā ar ziņnesi, kam jānojāj pa mežonīgu zemi divsimt jūdzes. Sis viedoklis guva virsroku. Glenervens nolēma sūtīt ziņu,' pēc tam kad būs sasniegts Tufolda līcis. Majoram, kas novēroja Airtonu, likās, ka viņš ir stipri vīlies. Taču Maknebs nebilda par to ne vārda un, kā allaž, paturēja savus novērojumus slepenībā.

Plašie līdzenumi Austrālijas Alpu pakājē tikko manāmi pazeminās uz austrumiem. Monotono vienmuļību šur tur pārtrauca mimozu un eikaliptu birzis un dažādu sugu gumijkoki. Skatienu priecēja arī košiem ziediem klātie gastrolobium grandiflorum. Bieži vien ceļā gadījās nelieli krīki vai, pareizāk sakot, meldriem un orhidejām aizaugušas upītes. Tās varēja viegli pārbrist. Ceļiniekiem tuvojoties, jau iztālēm laidās prom lielo sīgu un kazuāru bari. Pāri krūmiem kā veikli cirka akrobāti lēca ķenguri. Taču ekspedīcijas jātniekiem medības nebija prātā, vēl mazāk pēc tām tiecās pārgurušie zirgi.

Turklāt laiks pieturējās karsts un spiedīgs. Gaiss bija piesātināts ar elektrību. To sajuta gan dzīvnieki, gan cilvēki. Viņi tik tikko vilkās uz priekšu. Klusumu pārtrauca vienīgi saucieni, ar kuriem Airtons uzmundri­nāja jūga vēršus.

No pulksten divpadsmitiem līdz diviem karavāna brauca cauri savda­bīgam paparžu mežam, kuru ceļinieki, ja būtu mazāk noguruši, nevarētu vien beigt apbrīnot. Sie kokveidīgie, turpat trīsdesmit pēdas augstie augi patlaban bija pilnos ziedos. Zem nokarenajiem zariem zirgi un jātnieki tika viegli cauri, tikai reizēm nošķindēja pieši, atsizdamies pret paparžu cieta­jiem stumbriem. Zem nekustīgajiem zaļās lapotnes saulessargiem valdīja tīkams vēsums, par kuru nevienam nenāca prātā sūdzēties. Zaks Paganels, kas allaž demonstratīvi izrādīja savas jūtas, aizgrābtībā izdvesa tik skaļas nopūtas, ka iztraucēja veselus papagaiļu un kakadu barus. Putni sāka apdullinoši tērgāt.

Ģeogrāfs joprojām gavilēja un klaigāja aiz sajūsmas, kad pēkšņi savu ceļabiedru acu priekšā sagrīļojās un nogāzās zemē kopā ar visu zirgu. Vai viņam būtu noreibuši galva, vai arī lielajā karstumā viņš zaudējis samaņu? Visi steidzās pie zinātnieka.

— Paganel! Paganel! Kas jums noticis? — Glenervens sauca.

— Ar mani, dārgais draugs, noticis tas, ka man vairs nav zirga, — ģeogrāfs atbildēja, vilkdams kājas laukā no kāpšļiem.

— Kā?! Jūsu zirgs …

— Nogāzās kā zibens ķerts — gluži tāpat kā Milredija zirgs.

Glenervens, Džons Mengls un Vilsons apskatīja beigto kustoni. Paga­nels nebija maldījies. Viņa zirgs bija pēkšņi nobeidzies.

— Dīvaini, — Džons Mengls noteica.

— Patiesi ļoti dīvaini, — majors nomurmināja.

Glenervens bija gaužām norūpējies par jauno negadījumu. Tuksnesī­gajā apvidū nebija nekādas iespējas iegādāties zirgus. Ja ekspedīcijas zirgiem uzbrukusi epidēmija, būs ļoti grūti turpināt ceļu.

Diena vēl nebija galā, kad aizdomas par epidēmiju apstiprinājās. Tik­pat pēkšņi nobeidzās trešais zirgs, uz kura jāja Vilsons, pēc tam nosprāga viens no vēršiem, un tas ekspedīcijai bija vēl smagāks trieciens. Ceļinieku rīcībā palika vairs tikai trīs vērši un četri zirgi.

Stāvoklis kļuva nopietns. Zaudējuši zirgus, jātnieki, protams, varēja iet arī kājām. Daudzi skvoteri jau pirms viņiem tādā veidā bija šķērsojuši šos tuksnešainos novadus, bet ko iesāks ceļinieces, ja būs jāpamet-rati? Vai viņas spēs noiet kājām atlikušās simt divdesmit jūdzes līdz Tufolda līcim?

Džons Mengls un Glenervens norūpējušies apskatīja pāri palikušos zirgus. Varbūt izdosies novērst jaunus negadījumus? Sai apskatē neizde­vās atklāt nekādas slimības vai pārpūlēšanās pazīmes. Zirgi bija pilnīgi veseli un labi pacieta ceļojuma grūtības. Glenervens cerēja, ka dīvainā epidēmija neprasīs jaunus upurus.

Tādās pašās domās bija arī Airtons, kas apgalvoja, ka viņam neesot ne jausmas, kāpēc viņus piemeklējusi šī negaidītā sērga.

Karavāna atkal devās ceļā. Kājnieki pēc kārtas ratos atpūtās. Vakarā, nogājuši tikai desmit jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu. Satumsa mierīga nakts zem kokveida paparžu lapotnes, kurā laidelējās milzīgi sikspārņi, kas tiek trāpīgi nosaukti par lidojošām lapsām.

Nākamā diena, 13. janvāris, sākās labi. Lopu krišanas gadījumi neat­kārtojās. Ekspedīcijas dalībnieku veselības stāvoklis joprojām bija apmie­rinošs. Zirgi un vērši lieliski tika galā ar savu uzdevumu. Lēdijas Helēnas salonā, kas nemitīgi tika apmeklēts, risinājās dzīvas sarunas. Misters 01- bincts cītīgi pasniedza atspirdzinošos dzērienus, kas trīsdesmit grādu kar­stumā bija gaužām ;ioderīgi. Tika izdzerta vesela muca skotu alus. Vīrieši daudzināja Bārklija un Ko firmas īpašnieku par Lielbritānijas izcilāko vīru, pat pārāku par Velingtonu, kas nekad nebūtu spējis izbrūvēt tik labu

Kokveida paparžu mežs.

alu. Ak, šī skotu vājība! Zaks Paganels dzēra daudz un runāja vienā ru­nāšanā.

Labi aizsāktai dienai, šķiet, vajadzētu tikpat labi beigties. Karavāna bija nobraukusi krietnas piecpadsmit jūdzes pa diezgan paugurainu ap­vidu ar sarkanīgu augsni. Varēja cerēt, ka tai pašā vakarā varēs apmes­ties uz naktsguļu pie Snouvijas, palielas upes, kas ietek Klusajā okeānā Viktorijas provinces dienvidos. Drīz vien ratu riteņi atstāja sliedes plašos sanesu melnzemes līdzenumos, kur kupli zēla zāle un gastrolobija krūmi.

Pienāca vakars, un skaidri samanāma miglas svītra iezīmēja pie apvāršņa Snouvijas tecējumu. Vērši vilka ratus vēl dažas jūdzes. Aiz pakalna ceļš iegriezās lielu koku mežā. Airtons vadīja pajūgu starp augstiem stum­briem, kas slīga tumsā, un bija jau sasniedzis mežmalu, kad pusjūdzi no upes rati pēkšņi iegrima līdz pat rumbām.

— Piesargieties! — bocmanis uzsauca jātniekiem, kas sekoja ratiem.

— Kas noticis? — Glenervens vaicāja.

— Mēs esam iestiguši, — Airtons atbildēja.

Viņš mudināja ar saucieniem un iesma dūrieniem vēršus, kas bija līdz ceļiem iegrimuši dūņās un nevarēja tikt ne no vietas.

— Apmetīsimies šeit uz naktsguļu, — Džons Mengls ierosināja.

— Tas ir prātīgākais, ko mēs varam darīt, — Airtons atbildēja. — Rīt dienas gaismā būs vieglāk izkulties no šejienes laukā.

— Stāt! — Glenervens uzsauca.

Pēc īsa mijkrēšļa ātri satumsa nakts, taču karstums līdz ar tumsas iestāšanos nemazinājās. Gaiss bija piesātināts ar tveicīgiem garaiņiem. Pie apvāršņa reizēm uzliesmoja tāla negaisa vēstneši. Ceļinieki posās uz naktsguļu. Cik vien labi varēdami, viņi ierīkojās iestigušajos ratos un teltī. Pāri ceļotāju galvām jumās lielo koku tumšie spraišļi. Ja vien neuznāks lietus, viņi varēs gluži labi pārlaist nakti.

Airtonam tikai ar grūtībām izdevās izvilkt vēršus no staignāja, kurā tie bija iegrimuši jau līdz vēderam. Pēc tam bocmanis novietoja vēršus kopā ar zirgiem un devās sagādāt tiem barību. Šo darbu viņš vienmēr darīja pats, neuzticēdams nevienam citam. Lopus viņš apkopa ļoti rūpīgi un arī šovakar centās, cik labi vien varēdams; par to Glenervens izteica viņam pateicību, jo saglabāt atlikušos lopus tagad bija gaužām svarīgi.

Kamēr Airtons noņēmās ar zirgiem un vēršiem, ceļinieki ieturēja pie­ticīgas vakariņas. Viņi bija tik ļoti pārguruši un karstuma izvārdzināti, ka atpūta viņiem bija vairāk vajadzīga nekā ēdiens. Lēdija Helēna un mis Granta, novēlējušas saviem ceļabiedriem labu nakti, apgūlās, kā vienmēr, ratu kulbā. Vīrieši ierīkojās pēc saviem ieskatiem — dažs teltī, cits kup­lajā zālē zem kokiem; to šās zemes veselīgajā klimatā varēja droši darīt.

Pamazām visi iegrima smagā miegā. Debesis aizklāja bieza mākoņu sega, un kļuva aizvien tumšāks. Gaisā nejuta ne mazākās vēsmas. Nakts klusumu pārtrauca vienīgi gari stieptie morpoka kliedzieni, kas atgādināja Eiropas dzeguzes skumīgo kūkošanu.

Ap pulksten vienpadsmitiem pēc smaga un nogurdinoša miega majors pamodās. Viņa puspievērtajās acīs iespīdēja blāva gaisma, kas nāca no

Majors nozuda garaja zalē.

lielo koku pakājes. Zem kokiem, šķiet, bija izklāts bālgans paklājs, kas mirgoja kā ezera spogulis. Maknebs pirmajā mirklī nodomāja, ka pa zemi lodā ugunsgrēka liesmu mēles.

Viņš piecēlās un devās uz mežu. Pagalam pārsteigts, majors redzēja, ka neparastās gaismas avots ir dabas parādība. Vesels lauks bija sētin nosēts fosforescējošām sēnēm. To sporas tumsā spīdēja ar diezgan spilgtu gaismu.

Nebūdams egoists, majors jau dzīrās celt augšā Paganelu, lai dotu zinātniekam iespēju paša acīm redzēt šo neparasto parādību, kad pēkšņi viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam apstāties.

Fosforescējošā gaisma izgaismoja mežu kādas pusjūdzes rādiusā, un Maknebam šķita, ka mežmalā pavīd ēnas. Vai tas būtu redzes māns? Halucinācija?

Majors nogūlās zemē un, brīdi uzmanīgi vērojis, skaidri saskatīja vai­rākus cilvēkus, kas, brīžam noliekdamies, brīžam pieceldamies, šķiet, mek­lēja zemē ekspedīcijas atstātās pēdas.

Lai tas maksā ko maksādams, vajadzēja uzzināt, kas šiem cilvēkiem padomā.

Maknebs nesvārstījās. Nemodinādams ceļabiedrus, viņš; gluži kā prē­riju mežonis, nozuda garajā zālē.