KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

IV n o d a ļ a LĒDIJAS GLENERVENAS PRIEKŠLIKUMS

Sarunā ar kapteiņa Granta bērniem lēdija Helēna nebilda ne vārda par lorda Glenervena vēstulē izteiktajām bažām, ka admiralitātes ierēdņi varētu viņa lūgumu neievērot. Tāpat viņa noklusēja to, ka kapteini Grantu droši vien sagūstījuši Dienvidamerikas indiāņi. Kālab apbēdināt nabaga bērnus un apslāpēt nupat modušās cerības! Tas itin neko nemainītu! To< lēdija Helēna paturēja pie sevis un, atbildējusi uz visiem mis Grantas jautājumiem, savukārt iztaujāja jauno meiteni, kura, šķiet, bija sava brāļa vienīgā aizgādniece.

Vienkāršais un aizkustinošais stāsts padarīja lēdijas Glenervenas sim­pātijas pret jauno meiteni vēl dziļākas.

Mis Mērija un Roberts Granti bija kapteiņa vienīgie bērni. Nākot pa­saulē Robertam, Harijs Grants zaudēja sievu, un, dodamies tālajos jūras braucienos, bērnus viņš uzticēja savas vecās un lādzīgās māsīcas gādībai. Kapteinis Grants bija drosmīgs jūras braucējs, lielisks sava aroda pratējs, labs kuģinieks un labs tirgotājs, vārdu sakot, viņam piemita visas tās īpa­šības, kādas vajadzīgas tirdzniecības flotes kapteinim. Viņš dzīvoja Sko­tijā, Pērtas grāfistes pilsētiņā Dandijā. Kapteinis Grants bija īsts savas dzimtās zemes dēls. Viņa tēvs, Svētās Katrīnas baznīcas mācītājs, bija devis viņam vispusīgu izglītību, būdams pārliecināts, ka tā nevienam ne­var kaitēt, ari tālbraucējam kapteinim ne.

Jau pirmajos braucienos uz aizjūras zemēm, būdams sākumā kapteiņa palīgs, pēc tam kapteinis, Harijs Grants sekmīgi kārtoja tirdznieciskus darījumus, un dažus gadus pēc Roberta piedzimšanas viņam jau piederēja paprāvs kapitāls.

Tieši tai laikā kapteiņa Granta prātus pārņēma ideja, kas viņa vārdu padarīja populāru visā Skotijā. Tāpat kā Glenerveni un dažas citas diže­nas skotu dzimtas, viņš savā sirdī — lai arī darbos tas neizpaudās — nosodīja Anglijas uzkundzēšanos. Pēc viņa domām, Skotijas intereses ne­varēja būt tādas pašas kā anglosakšu intereses, un viņš nolēma dibināt skotu koloniju kādā no lielajām Okeānijas salām. Vai viņš sapņoja par neatkarību, kādu, piemēram, jau ieguvušas Savienotās Valstis un kādreiz izcīnīs Indija un Austrālija? Iespējams. Iespējams arī, ka viņš kaut kādā veidā izpauda savas slepenās cerības. Skaidrs bija vienīgi tas, ka valdība atteicās atbalstīt viņa kolonizācijas plānus, vēl vairāk: tā lika kapteiņa Granta ceļā dažādus šķēršļus, kas jebkuru citu vīru būtu salauzuši. Taču Harijs Grants nepadevās. Viņš griezās ar uzsaukumu pie saviem tautie­šiem, ziedoja iecerētajam mērķim savu īpašumu, uzbūvēja kuģi, nolīga uz­ticamu komandu un, atstājis bērnus savas vecās māsīcas gādībā, devās pētīt Klusā okeāna lielās salas. Tas notika 1861. gadā. Veselu gadu, līdz 1862. gada maijam, viņš sūtīja par sevi vēstis. Taču kopš tās jūnija dienas, kad viņš atstāja Kalao, par «Britāniju» vairs nekas nebija dzirdams, arī «Gazette Maritime» spītīgi klusēja par kapteiņa likteni.

Harija Granta vecā māsīca pēkšņi nomira, un abi bērni palika pasaulē gluži vieni.

Mērijai Grantai toreiz bija tikai četrpadsmit gadu, taču varonīgā mei- "tene grūtajā brīdī nezaudēja drosmi un visu savu dzīvi veltīja brālim, kurš bija vēl bērns. Viņu vajadzēja audzināt un skolot. Taupīgā, saprātīgā un tālredzīgā meitene, strādādama dienu un nakti, pati no visa atteikdamās, atrada līdzekļus brāļa uzturēšanai un pašaizliedzīgi pildīja mātes pienā­kumus. Abi bērni dzīvoja Dandijā, ar cieņu panesdami nabadzību un vīrišķīgi ar to cīnīdamies. Mērija domāja vienīgi par savu brālīti un sap­ņoja, ka viņš reiz pieredzēs laimīgas dienas. Pati viņa vairs neko necerēja. «Britānija» gājusi bojā, un viņas tēvs ir miris. Nav aprakstāms meitenes satraukums, kad laikrakstā «Times» nejauši pamanītais sludinājums viņu pēkšņi izrāva no dziļās bezcerības.

Vilcināties nebija pamata, un Mērija Granta nolēma rīkoties. Ja arī viņa uzzinātu, ka kapteiņa Granta līķis uziets kādā neapdzīvotā krastā zem viļņu sadragāta kuģa paliekām, tas tomēr būtu labāk nekā mūžīgās šaubas, nebeidzamā neziņa.

Viņa izstāstīja visu brālim, un tai pašā dienā abi bērni iekāpa Pērtas vilcienā un vakarā jau bija Malkolmas pilī, kur Mērija pēc ilgajām dvē­seles mokām atkal atguva cerības.

Tāds bija skumjais stāsts, ko Mērija Granta vienkāršos vārdos pavēs­tīja lēdijai Glenervenai, nemaz nedomādama, ka šais garajos pārbaudī­jumu gados viņa izturējusies kā īsta varone. Toties lēdija Helēna to iedomāja, un viņa vairākkārt, neslēpdama acīs sariesušās asaras, cieši apkampa abus kapteiņa Granta bērnus.

Robertam šķita, ka to visu viņš dzirdētu pirmo reizi, un klausījās māsā plaši ieplestām acīm. Tikai tagad puisēns atskārta, cik daudz māsa viņa labā darījusi, cik daudz pārcietusi, un metās viņai ap kaklu.

— Māmiņ! Manu mīļo māmiņ! — viņš iesaucās, nevarēdams apvaldīt kliedzienu, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem.

Kamēr viņi tā sarunājās, bija pienākusi nakts, un lēdija Helēna, sa­prazdama, cik ļoti bērni noguruši, nolēma pārtraukt šīs sarunas. Mērijai Grantai un Robertam tika ierādītas istabas, un viņi aizmiga, sapņodami par labākām dienām.

Kad bērni bija aizgājuši, lēdija Helēna lika ataicināt majoru un izstās­tīja viņam visus šāvakara notikumus.

— Mērija Granta ir krietna meitene, — Maknebs sacīja, noklausījies māsīcas stāstījumu.

— Ak dievs, kaut manam vīram viss labi paveiktos! — lēdija Helēna izsaucās. — Citādi šo abu bērnu stāvoklis kļūs briesmīgs.

— Noteikti paveiksies, — Maknebs noteica. — Vai tiešām admiralitā­tes lordu sirdis būtu cietākas par Portlendas cementu!

Lai cik stipra bija majora pārliecība, lēdija Helēna visu nakti nevarēja aizmigt, kaudamās ar drūmām nojautām.

Nākamajā rītā Mērija un viņas brālis, piecēlušies jau gaismas svīdā, pastaigājās plašajā pils pagalmā, kad pēkšņi atskanēja ratu rīboņa. Lords

— Mans tēvs! — Mērija Granta iekliedzas.

Glenervens atgriezās Malkolmas pilī, zirgiem traucoties pilnos auļos. Gan drīz tai pašā mirklī majora pavadībā pagalmā iznāca lēdija Helēna un •metās vīram pretim. Lords Glenervens izskatījās skumjš, norūpējies un ,aizkaitināts. Viņš klusēdams cieši apkampa sievu. — Nu stāsti, Edvard! — lēdija Helēna iesaucās. - Ak, dārgā Helēna, šiem cilvēkiem nav sirds! — lords Glenervens atbildēja.

— Viņi atteicās? …

— Jā, viņi atteicās sūtīt kuģi. Viņi runāja par miljoniem, kas velti izšķiesti, meklējot Franklinu. Viņi paziņoja, ka dokuments esot apšau­bāms un nesaprotams. Viņi teica, ka nelaimīgie avarējuši jau pirms diviem gadiem un atrast viņus tikpat kā neesot cerību. Viņi apgalvoja, ka indiāņi savus gūstekņus acīmredzot aizveduši zemes iekšienē un ka neesot iespē­jams izvandīt visu Patagoniju, lai sameklētu trīs cilvēkus — trīs skotus? Ka šī meklēšana būšot veltīga un bīstama, ka tā vairāk cilvēku pazudinā­šot nekā izglābšot. Vārdu sakot, viņi minēja visādus sagudrotus iemeslus, lai tikai varētu atteikt. Viņi nav aizmirsuši kapteiņa nodomus, un nelai­mīgais Grants tagad ir neglābjami pazudis!

— Mans tēvs! Mans nabaga tēvs! — Mērija Granta iekliedzās, noslīg­dama pie lorda Glenervena kājām.

— Jūsu tēvs? Ko jūs sakāt, mis… — Glenervens pārsteigts uzlūkoja meiteni.

— Jā, Edvard, — lēdija Helēna paskaidroja, — mis Mērija un viņas brālis ir kapteiņa Granta bērni, kurus admiralitāte nolēmusi padarīt par bāreņiem!

— Ak, mis, — lords Glenervens sacīja, pieceldams meiteni, — būtu es zinājis, ka jūs esat šeit…

Neko vairāk viņš neteica. Pagalmā valdīja nomācošs klusums, ko rei­zēm pārtrauca šņuksti. Neviens nebilda ne vārda: nedz lords Glenervens, nedz lēdija Helēna, nedz majors, nedz pils kalpotāji, kas klusēdami stā­vēja puslokā ap saviem kungiem. Taču šo skotu izskats liecināja, ka viņi visi nosoda angļu valdības rīcību.

Pēc laba brīža majors uzrunāja lordu Glenervenu:

— Tātad nav nekādu cerību?

— Itin nekādu.

— Tādā gadījumā, — Roberts iesaucās, — es pats uzmeklēšu šos kungus, un mēs vēl redzēsim …

Māsas apsaukts, Roberts nepaguva izteikt līdz galam savus draudus, taču zēna sažņaugtā dūre liecināja, ka viņa nolūki nav miermīlīgi.

— Nē, Robert, nē! — Mērija Granta sacīja. — Pateiksimies krietna­jiem senjoriem par visu, ko viņi mūsu labā darījuši, — mēs to nekad ne­aizmirsīsim. Bet nu dosimies prom.

— Mērij! — lēdija Helēna iesaucās.

— Mis, kurp jūs gribat doties? — lords Glenervens jautāja.

— Es metīšos pie kājām karalienei, — jaunā meitene atbildēja. — Vai tiešām viņa varētu palikt nedzirdīga pret divu bērnu lūgumu glābt viņu tēva dzīvību?!

Lords Glenervens skumji pašūpoja galvu: ne jau apšaubīdams viņas majestātes žēlīgo sirdi, bet zinādams, ka Mērija Granta pie karalienes nepiekjūs. Lūdzēji tikai ļoti retos gadījumos nonāk līdz troņa pakāpieniem, un tā vien liekas, ka virs karaļpiļu durvīm būtu lasāmi tie paši vārdi, kurus angļi raksta uz savu kuģu stūrēm:

Passengcrs are requested not to speak to the man at the wheel

Lēdija Helēna uzminēja sava vīra domas. Viņa saprata, ka meitenes pūles būtu veltīgas. Viņa skaidri redzēja, cik izmisuma pilna būs abu bērnu turpmākā dzīve. Un tad viņu pārņēma liela un cildena ideja.

— Mērija Granta, — viņa iesaucās, — pagaidiet, mans bērns, un uz­klausiet, ko es sacīšu!

Meitene jau bija satvērusi brāli pie rokas un dzīrās doties prom. Tagad viņa apstājās.

Lēdija Helēna asaru pilnām acīm un apgarotu seju piegāja pie vīra un sacīja stingrā balsī:

— Edvard, šo vēstuli rakstīdams un iemezdams to jūrā, kapteinis Grants nodeva sevi dieva ziņā. Bet dievs to uzticējis mums, tieši mums! Kā redzams, dievs vēlas, lai rūpes par nelaimīgo cilvēku glābšanu uzņem­tos mēs.

— Ko jūs gribat ar to sacīt, Helēna? — lords Glenervens jautāja.

Pagalmā iestājās dziļš klusums.

— Es gribu sacīt, — lēdija Helēna turpināja, — ka sākt laulības dzīvi ar labu darbu ir liela laime. Un jūs, mīļais Edvard, lai sagādātu man prieku, esat paredzējis izpriecas ceļojumu. Bet vai var būt patiesāks un lielāks prieks par to, kādu mēs gūtu, glābjot nelaimīgus cilvēkus, ko pa­metusi dzimtene?

— Helēna! — lords Glenervens iesaucās.

— Jā, jūs esat mani sapratis, Edvard! «Dunkans» ir labs un izturīgs kuģis. Tas var droši vagot dienvidjūras un pat apbraukt apkārt zemeslo­dei, ja būs vajadzīgs. Dodamies ceļā, Edvard! Braucam meklēt kapteini Grantu!

Sajūsmināts par šiem drosmīgajiem vārdiem, lords Glenervens apskāva savu jauno sievu un smaidīdams piekļāva pie krūtīm, kamēr Mērija un

Roberts skūpstīja viņas rokas. Sā aizkustinošā skata aizgrābti, pils kalpo­tāji sauca no visas sirds:

— Urrā! Lai dzīvo Lasas kundze! Urrā! Lai trīskārt sveikti lords un lēdija Glenerveni!