KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

II n o d a ļ a TRISTANA DA KUŅJAS SALAS

Ja «Dunkans» brauktu pa ekvatoru, tad simt deviņdesmit seši grādiv kas Austrāliju šķir no Amerikas vai, pareizāk sakot, Bernuli ragu no* Korientes raga, atbilstu vienpadsmit tūkstošiem septiņiem simtiem seš­desmit ģeogrāfisko jūdžu. Taču trīsdesmit septītajā paralēlē šie simt deviņ­desmit seši grādi zemes lodveida formas dēļ sarukuši līdz deviņi tūkstoši, četri simti astoņdesmit jūdzēm. No Amerikas krasta līdz Tristana da Kuņ­jas salām ir divi tūkstoši simt jūdžu. So attālumu Džons Mengls cerēja nobraukt desmit dienās, ja vien ceļā viņu neaizkavēs austrumu vēji. Jūras braucēji varēja būt apmierināti, jo pievakarē vējš manāmi pierima, pēc tam mainīja virzienu, un «Dunkans» demonstrēja visas savas nepārspēja­mās īpašības mierīgā jūrā.

Pasažieru dzīve uz kuģa iegāja parastajās sliedēs. Likās, itin kā viņi nemaz nebūtu bijuši prom veselu mēnesi. Tikai tagad ap viņiem skalojās nevis Klusā okeāna, bet Atlantijas okeāna viļņi. Taču visi viļņi līdzīgi cits citam, atšķirības ir tikai nokrāsas ziņā. Stihijas, sarīkojušas ceļiniekiem tik bargas pārbaudes, tagad bija viņiem labvēlīgas. Okeāns bija rātns,, pūta ceļavējš, un rietumu brīzes piepūstās buras palīdzēja nenogurdinā­majai tvaika mašīnai.

Straujais brauciens noritēja bez kādiem negadījumiem un starpgadī­jumiem. Cerību spārnotie ekspedīcijas dalībnieki traucās pretī Austrālijas krastiem. Izredzes bija kjuvušas par drošu pārliecību. Par kapteini Grantu runāja tā, itin kā jahta brauktu pēc viņa uz kādu noteiktu ostu. Uz kuģa jau bija sagatavota kajīte viņam un kojas abiem matrožiem. Mērija Granta ar lielu prieku pati iekārtoja un izrotāja tēva kajīti. So kajīti bija atbrī­vojis misters Olbinets, kas pārgāja uz misis Olbinetas istabu. Kapteinim Grantam paredzētā kajīte atradās blakus slavenajai sestajai kajītei, kas kādreiz bija rezervēta Zakam Paganelam uz «Skotijas».

Ieslēdzies savā kajītē, ģeogrāfs pavadīja tur augas dienas. No rīta līdz vakaram viņš strādāja pie darba ar nosaukumu «Brīnišķīgie ģeogrāfa iespaidi Argentīnas pampās». Bieži vien varēja dzirdēt, kā viņš saviļņots skandē skanīgus periodus, pirms uzticēja tos piezīmju burtnīcas baltajām lapām. Un, jāatzīst, bieži vien, palikdams neuzticīgs vēstures mūzai Klio, viņš aizgrābtībā piesauca dievišķīgo Kalliopi, kura iedvesmo varoņpoēmu sacerētājus.

Paganels, starp citu, to nemaz neslēpa. Apollona šķīstās meitas viņa dēļ labprāt atstājot Parnāsa vai Helikona virsotnes. Lēdija Helēna neva­rēja vien beigt viņu slavēt. Arī majors apsveica viņu ar mitoloģisko die­vību vizītēm.

— Tikai pielūkojiet, dārgais Paganel, — viņš piemetināja, — mēģiniet iztikt bez izklaidībām un, ja jums ienāk prātā apgūt austrāliešu valodu, tad nekādā gadījumā nemācieties to pēc ķīniešu gramatikas.

Un tā uz kuģa viss bija kārtībā. Lords un lēdija Glenerveni ar interesi vēroja Džonu Menglu un Mēriju Grantu. Tā kā jaunie cilvēki izturējās nevainojami un Džons Mengls neko neteica, arī laulātie draugi nolēma, ka prātīgākais — izlikties neko nemanām.

— Ko domās par to kapteinis Grants? — Glenervens kādu dienu iejau­tājās lēdijai Helēnai.

— Viņš domās, ka Džons ir Mērijas cienīgs, un nebūs maldījies, dār­gais Eduard.

Tikmēr jahta ātri tuvojās savam ceļa mērķim. Piecas dienas pēc tam, kad skatienam bija izgaisis Korientes rags, tas ir, 16. novembrī, sāka pūst spirgts rietumu vējš, kas ir ļoti izdevīgs kuģiem, kuri brauc apkārt Āfrikas kontinenta dienvidu smailei, kur parasti valda dienvidaustrumu vēji.

«Dunkans» uzvilka visas buras un, vējam sparīgi piepūšot fokburu, -bezānburu, marsburu, bramburas, priekšburas, topburas un stakburas, aiztraucās kreisajā halzē tik ātri, ka kuģa skrūve tik tikko skāra priekš-

Tristans da Kuņja.

vadņa šķeltos atpakaļskrejošos ūdeņus. Tā vien šķita, ka «Dunkans*- piedalās Karaliskā Temzas jahtkluba sacensībās.

Nākamajā dienā okeāns bija klātin noklāts milzīgām aļģēm gluži kā bezgalīgs, ūdenszālēm aizaudzis dīķis. Tā bija viena no sargasu jūrām, kuras veido no tuvējiem kontinentiem sanestās koku un augu paliekas. Pirmo reizi uzmanību tām pievērsa jūras braucējs Mori. «Dunkans», šķiet, slīdēja pa nepārredzamu prēriju, kuru Paganels trāpīgi salīdzināja ar pampām, un kuģa gaita kļuva gausāka.

Pēc divdesmit četrām stundām rītausmā no masta atskanēja matroža balss.

— Zeme! — viņš sauca.

— Kādā virzienā? — jautāja Toms Ostins, kas tobrīd stāvēja sardzē.

— Aizvēja pusē, — matrozis atbildēja.

Tiklīdz bija atskanējis šis allaž satraucošais sauciens, uz kuģa klāja tūdaļ saradās ļaudis. Drīz vien lūkā parādījās tālskatis un drīz pēc tam Zaks Paganels.

Zinātnieks pavērsa savu instrumentu norādītajā virzienā, taču nesa­skatīja itin neko zemei līdzīgu.

— Skatieties mākoņos, — Džons Mengls viņam ieteica.

— Patiesi, — Paganels sacīja, — rādās tā kā kalna smaile.

— Tas ir Tristans da Kuņja, — Džons Mengls paskaidroja.

— Tādā gadījumā, ja vien atmiņa mani neviļ, — zinātnieks sacīja,. — no tā mūs šķir astoņdesmit jūdzes, jo septiņi tūkstoši pēdu augstā Tristana smaile saskatāma tieši no šāda attāluma.

— Pilnīgi pareizi, — kapteinis Džons apliecināja.

Pēc dažām stundām pie apvāršņa pilnīgi skaidri iezīmējās ļoti augstu un ļoti stāvu salu grupa. Tristana koniskā virsotne melnoja uz mirdzošā debess fona, ko piestīgoja uzlecošās saules stari. Drīz vien no arhipelāga klinšu masas izdalījās galvenā sala, kas atrodas pret ziemeļaustrumiem pavērstā trijstūra virsotnē.

Tristana da Kuņjas salas atrodas uz 37°8' dienvidu platuma un 10°44' rietumu garuma no Griničas meridiāna. So mazo, vientuļo Atlantijas okeāna arhipelāgu astoņpadsmit jūdzes uz dienvidrietumiem papildina Nepieejamā sala, bet desmit jūdzes uz dienvidaustrumiem — Lakstīgalu sala. Ap pusdienas laiku jahta pabrauca garām divām galvenajām pazīša­nas zīmēm, kuras jūrniekiem palīdz orientēties, proti: garām Nepieejamās salas krasta klintij, kas ļoti līdzīga laivai ar uzvilktām burām, un garām divām saliņām Lakstīgalu salas ziemeļos, kuras atgādina neliela cietokšņa drupas. Pulksten trijos «Dunkans» iebrauca Tristana da Kuņjas salas Falmuta līcī, kuru no rietumu vējiem pasargā Helpa jeb Palīdzības kalns.

Izmetuši enkurus, līcī stāvēja vairāki valzivju mednieku kuģi. To» komandas šeit medīja roņus un citus jūras dzīvniekus, kuru šais krastos ir milzum daudz.

Džons Mengls sāka meklēt «Dunkanam» labu enkurvietu, jo atklāto- reidu apdraud ziemeļrietumu un ziemeļu vēja brāzmas. Tieši šai līcī 1829. gadā nogrima angļu briga «Džūlija» ar visu komandu un kravu. «Dunkans» apstājās pusjūdzi no krasta un izmeta enkuru uz klinšaina dibena divdesmit asu dziļumā. Jahtas pasažieri un pasažieres tūdaļ iekāpa lielā laivā un drīz vien sasniedza krastu, kas bija noklāts smalkām, mel­nām smiltīm, sadrupušo kaļķakmens klinšu sīksīkām paliekām.

Tristana da Kuņjas arhipelāga galvaspilsēta ir neliels ciemats, kas atrodas līča dziļumā pie plata un skaļa strauta. Kāds pussimts diezgan spodru mājiņu bija izvietotas ar ģeometrisku pareizību, kas acīmredzot ir angļu arhitektūras pēdējais vārds. Aiz šīs miniatūrās pilsētiņas plešas pusotra tūkstoša hektāru liels līdzenums, kuru noslēdz milzīgs atdzisušas lavas valnis. Pāri šai plakankalnei padebešos iesniedzas septiņi tūkstoši pēdu augsta, koniska virsotne.

Glenervenu pieņēma angļu Kapzemes kolonijai pakļauts gubernators. Glenervens nekavējoties iztaujāja viņu par Hariju Grantu un «Britāniju». Taču šie vārdi gubernatoram neko neizteica. Tristana da Kuņjas salas atrodas nomaļus no parastajiem jūras ceļiem, un kuģi šeit iegriežas gau­žām reti.

Pēc plaši pazīstamās 1821. gada katastrofas, kad angļu kuģis «Blen- donhols» uzskrēja uz Nepieejamās salas klintīm, vēl divi kuģi avarēja pie galvenās salas krastiem: «Primogē» 1845. gadā un amerikāņu trīsmast- nieks «Filadelfija» 1857. gadā. Ar šīm trim katastrofām arī aprobežojās šejienes kuģu avāriju statistika.

Patiesībā Glenervens arī necerēja iegūt šeit kādas noteiktas ziņas un iztaujāja salas gubernatoru vienīgi sirdsapziņas nomierināšanas dēļ. Viņš pat pavēlēja kuģa laivām apbraukt apkārt salai, kuras apkārtmērs nepār­sniedz septiņpadsmit jūdzes. Ja sala būtu pat trīsreiz lielāka, tajā neva­rētu ietilpt nedz Londona, nedz Parīze.

Kamēr notika šī izlūkošana, «Dunkana» pasažieri devās pastaigā pa ciematu un tuvāko apkaimi. Tristana da Kuņjas iedzīvotāju skaits nesa­sniedz pat simt piecdesmit cilvēku. Tie visi ir angļi un amerikāņi, kas apprecējuši Kapzemes nēģerietes un hotentotes, kuras neglītumā grūti pārspēt. Šais laulībās dzimušie bērni ir visai netīkams sakšu stīvuma un afrikāņu viltības sajaukums.

Ar prieku sajuzdami zem kājām cietu zemi, mūsu tūristi aizgāja gar krastu līdz apstrādātajiem ielejas laukiem, kādi atrodami vienīgi šai salas daļā. Visu pārējo salu aizņem kraujas un neauglīgas sacietējušas lavas klintis. Tajās mitinās simtiem tūkstošu lielo albatrosu un dumjo pingvīnu.

Apskatījuši vulkāniskās izcelsmes klintis, ceļinieki atgriezās ielejā. Visapkārt čaloja steidzīgie strautiņi, ko dzirdināja konusveida kalna mū­žīgie sniegi. Skatienu priecēja zaļi krūmi, kuru zarus rotaja gandrīz tikpat daudz putniņu, cik ziedu. Leknajās ganībās pacēlās divdesmit pēdas aug­stais filikes koks un milzīgais tuses krūms ar kokveida stublāju. Šeit auga vēl stīgojošā acena ar durstīgām sēklām, varenās lomarijas ar kopā savī­tiem stublājiem, daudzgadīgie krūmaugi anuerini, kas izplata reibinošu smaržu, sūnas, savvaļas selerijas un papardes. Tas viss veidoja krāšņu un pietiekami daudzveidīgu floru. Bija jūtams, ka šai dāsnajā salā dvašo mūžīga pavasara maigā elpa. Paganels aizrautīgi apgalvoja, ka tā ir Fene- lona apdziedātā, brīnum jaukā Ogigija. Viņš ieteica lēdijai Glenervenai uzmeklēt kādu alu, lai tēlotu burvīgās Kalipso lomu, viņš pats nevēloties neko citu kā vienīgi būt par «vienu no nimfām, kas viņai kalpo».

Tā tērzēdami un jūsmodami, tūristi atgriezās uz jahtas tikai vakara krēslā. Ciemata apkaimē ganījās vēršu un aitu ganāmpulki, apstrādātajos laukos auga labība, maiss un dārzeņi, kas bija ievesti šeit pirms četrdesmit gadiem. Raženi lauki aizstiepās līdz pat galvaspilsētas ielām.

Tieši tai laikā, kad Glenervens atgriezās uz kuģa, pie borta piestāja ari izsūtītās laivas. Dažās stundās tās bija paguvušas apbraukt apkārt salai, taču nekādas «Britānijas» pēdas matroži nebija atraduši. Izlūkbrau- ciena vienīgais rezultāts bija tāds, ka Tristana salu varēja galīgi izsvītrot no to zemju saraksta, kur meklējams kapteinis Grants.

Tagad «Dunkans» varēja mierīgi atstāt šo Āfrikas salu grupu un tur­pināt ceļu uz austrumiem. Kuģis neizbrauca tai pašā vakarā vienīgi tāpēc, ka Glenervens atļāva pamedīt roņus, kuri mudžēt mudž Falmuta līča kras­tos un kurus vēl dēvē par jūras teļiem, lauvām, lāčiem un ziloņiem.

Kādreiz šais ūdeņos lieliski jutās arī valzivis. Taču pēdējā laikā med­nieki tik cītīgi vajājuši valzivis ar harpūnām, ka tagad tās gandrīz vairs lav sastopamas. Turpretī roņi šeit uzturas veseliem bariem. Jahtas

Pie vakariņu galda Paganels šo to pastāstīja saviem ceļabiedriem par Tristana da Kuņjas salām. Viņi uzzināja, ka šis arhipelāgs, kuru 506. gadā atklāja portugālis Tristans da Kuņja, viens no Albukerka līdz- iraucējiem, vairāk nekā veselu gadsimtu palika neizpētīts. Gluži pamatoti ejienes salas tika uzskatītas par «vētru perēkli», un tām nebija labāka lava par Bermudu salām. Tāpēc Tristana salām labprāt neviens netuvo- ās un šais krastos piestāja vienīgi Atlantijas okeāna vētru atdzīti kuģi.

1697. gadā, kad šeit ieradās trīs Indijas sabiedrības holandiešu kuģi, ika noteiktas Tristana da Kuņjas salu koordinātes, bet 1700. gadā lielais astronoms Hallejs izdarīja šais aprēķinos savus labojumus. Laika posmā starp 1712. un 1767. gadu ar arhipelāgu iepazinās vairāki franču jūras braucēji, īpaši daudz uzmanības tam veltīja Laperūzs, kuram saskaņā ar instrukcijām Tristana da Kuņjas salas bija jāapmeklē slavenajā 1785. gada ceļojumā.

Šīs tik reti apmeklētās salas palika neapdzīvotas līdz pat 1811. gadam, kad amerikānis Džonatans Lamberts nolēma tās kolonizēt. Kopā ar diviem biedriem viņš izkāpa minētā gada janvārī šais krastos un sparīgi ķērās pie darba. Labās Cerības raga angļu gubernators, uzzinājis, ka jaunie kolonisti gūst panākumus, piedāvāja viņiem angļu protektorātu, Džona­tans pieņēma šo piedāvājumu un uzvilka virs savas būdas britu karogu. Šķita, ka Džonatanam lemts mierīgi valdīt pār «savu tautu» — kādu vecu itālieti un portugāļu mulatu —, taču kādu dienu, iepazīdamies ar savas, impērijas krastiem, viņš noslīka vai arī viņu noslīcināja — tas palika no­slēpums. Pienāca 1816. gads. Svētās Helēnas salā tika nometināts Napo­leons. Un Anglija, lai viņu labāk apsargātu, novietoja vienu garnizonu Debesbraukšanas salā, otru — Tristana da Kuņjas salās. Tristana garni­zonā ietilpa no Kapzemes atsūtīta artilērijas baterija un hotentotu nodaļa. Garnizons uzturējās šeit līdz pat 1821. gadam, tas ir, līdz Svētās Helēnas, salas gūstekņa nāvei, pēc tam tika aizvests atpakaļ uz Labās Cerības ragu.

— Neaizbrauca tikai viens eiropietis, — Paganels piebilda, — kaprālis, pēc tautības skots …

— Ā, skots! — majors iesaucās, kā vienmēr ieinteresēts par saviem tautiešiem.

— Viņa vārds bija Viljams Glass, — ģeogrāfs turpināja. — Viņš pa­lika šai salā kopā ar sievu un diviem hotentotiem. Drīz vien skotam pie­biedrojās divi angļi: kāds matrozis un Temzas zvejnieks, kas līdz tam bija dienējis par dragūnu Argentīnas armijā, un, beidzot, 1821. gadā šeit at­rada patvērumu kāds «Blendonhola» avārijā cietušais jūrnieks kopā ar savu jauno sievu. Tādējādi 1821. gadā Tristana da Kuņjas salā bija seši vīrieši un divas sievietes. 1829. gadā jau bija septiņi vīrieši, sešas sievietes un četrpadsmit bērnu. 1835. gadā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz četrdesmit, bet tagad tas ir trīskāršojies.

— Tā veidojas tautas, — Glenervens noteica.

— Lai Tristana da Kuņjas salas vēsture būtu pilnīga, — Paganels at­sāka, — vēl jāpiebilst, ka šo salu, tāpat kā Huana Fernandesa salu, manu­prāt, ar pilnām tiesībām var nosaukt par Robinsona salu. Patiesi, Huana Fernandesa salā viens pēc otra likteņa varā tika atstāti divi jūrnieki, bet Tristana da Kuņjas salā tāds pats liktenis gandrīz piemeklēja divus zinātniekus. 1793. gadā viens no maniem tautiešiem — dabaszinātnieks Obērs Oiptī-Tuārs tik ļoti bija aizrāvies ar augu vākšanu, ka apmaldījās un aizkļuva līdz savam kuģim tikai brīdī, kad kapteinis jau bija pavēlējis pacelt enkuru. 1824. gadā viens no jūsu tautiešiem, dārgais Glenerven, prasmīgs zīmētājs Ogists Ērls bija atstāts šai salā un pavadīja tajā viens pats astoņus mēnešus. Kuģa kapteinis bija aizmirsis, ka Ērls atrodas krastā un, uzvilcis buras, aizbrauca uz Labās Cerības ragu.

— Šo kapteini patiesi var saukt par izklaidīgu! — majors sacīja. — Viņš droši vien bija viens no jūsu radiniekiem, Paganel?

— Ja arī viņš nebija mans radinieks, tad viņš ir šā goda cienīgs.

Ar šo ģeogrāfa atbildi saruna par Tristana da Kuņjas salu beidzās.

«Dunkana» komandas nakts medības bija veiksmīgas: piecdesmit lieli roņi bija šķīrušies no dzīves. Atļāvis medības, Glenervens nevarēja aiz­liegt matrožiem medījumu izmantot. Tāpēc nākamajā dienā tika kausēti tauki un apstrādātas šo vērtīgo dzīvnieku ādas. Dabiski, arī šai dienā «Dunkana» pasažieri devās jaunā ekskursijā uz salas iekšieni. Glenervens •un majors paņēma līdz bises, lai palūkotu kādu vietējo medījumu. Šoreiz -ekskursanti nonāca līdz pašai kalna pakājei, kas bija sētin nosēta gan porainiem un. melniem lavas gabaliem, gan dažnedažādām vulkānisko izvirdumu paliekām. Kalna pamatne slējās augšup no zvalstīgu klinšu haosa. Milzīgās konusveida smailes izcelsme neradīja nekādas šaubas: angļu kapteinis Kārmaikls bija pamatoti sazīmējis tajā izdzisušu vulkānu.

Mednieki uzdūrās vairākām meža cūkām. Vienu no tām noguldīja majora lode. Glenervens apmierinājās ar dažiem pāriem melno irbju, no ! kurām kuģa pavārs pagatavos lielisku ragū. Augstāk kalnu terasēs redzēja skraidelējam daudz kazu. Salā bija arī milzums meža kaķu. Šie lepnie, drosmīgie un niknie dzīvnieki, no kuriem baidījās pat suņi, ātri vairojās «un dienās varēja kļūt par visai bīstamiem plēsoņām. Astoņos vakarā eks­kursanti atgriezās uz kuģa, un naktī «Dunkans» uz visiem laikiem atstāja Tristana da Kuņjas salu.