KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

II nodaļa trĪs dokumenti

Jūras ūdens sagandētajos papīra gabaliņos varēja saskatīt vienīgi da­žus nesakarīgus vārdus, gandrīz pilnīgi izdzisušu rindu paliekas. Lords Glenervens labu brīdi uzcītīgi pētīja šīs lapiņas, grozīja tās uz visām pu­sēm, pavērsa pret dienas gaismu, cenzdamies atklāt kaut visniecīgākās rakstu pēdas, kuras jūra vēl nebūtu paguvusi izdzēst. Pēc tam viņš palū­kojās savos draugos, kuri nenovērsa no viņa gaidpilnus skatienus.

— Te ir trīs dažādi dokumenti, — Glenervens sacīja, — acīmredzot viena un tā paša dokumenta kopijas trīs valodās: angļu, franču un vācu. To liecina daži saglabājušies vārdi.

— Vai šais vārdos nav kāda jēga? — lēdija Glenervena vaicāja.

— Grūti dot noteiktu atbildi, dārgā Helēna, dokumentos saglabājies ļoti maz vārdu, un tie paši daļēji izdzisuši.

— Varbūt kopijas papildina cita citu? — majors ieminējās.

— Iespējams, — Džons Mengls atsaucās. — Nav ticams, ka jūras ūdens būtu izdzēsis vienas un tās pašas rakstu rindas. Savirknēdami tei­kumu drumslas, mēs galu galā izlobīsim kaut ko sakarīgu.

— Tā arī darīsim, — lords Glenervens izlēma, — turklāt sistemātiski. Sāksim vispirms ar dokumentu angļu valodā.

Sai dokumentā rindas un vārdi bija izkārtoti šādi:

62

Bri

gow

sink

aland

stra

skipp

Gr

that monit

of long

and

lost

ssistance

— Nekas sakarīgs te gan nav saskatāms, — majors vīlies noteica.

— Lai nu būtu kā būdams, — kapteinis atbildēja, — tomēr tā ir skaidra angļu valoda.

— Par to nevar būt nekādu šaubu, — lords Glenervens apstiprināja. — Vārdi sink, aland, that, and, lost saglabājušies neskarti; skipp droši vien nozīmē skipper, un runa ir par kādu misteru Gr…, domājams, ava­rējuša kuģa kapteini.

— Redziet nu! Kaut kas mums jau ir, — lēdija Helēna sacīja.

— Diemžēl trūkst pat veselu rindu, — majors piezīmēja. — Kā lai uz­zinām avarējušā kuģa nosaukumu un avārijas vietu?

— Gan uzzināsim arī to, — lords Edvards noteica.

— Bez šaubām, — piekrita majors, kurš vienmēr bija tādās pašās do­mās kā visi pārējie. — Bet kādā veidā!?

— Papildinot dokumentus citu ar citu.

— Tad stāsimies pie darba! — lēdija Helēna skubināja.

Otrs papīra gabaliņš bija cietis vairāk nekā iepriekšējais. Tajā atse­višķi vārdi bija izkārtoti šādi:

7 Juni

Glas

zwei

atrosen

graus

bringt ihtien

— Tas rakstīts vācu valoda, — Džons Mengls konstatēja, uzmetis pa­pīram skatienu.

— Vai jūs protat šo valodu, Džon? — Glenervens jautāja.

— Ļoti labi, jūsu augstība.

— Tad pasakiet mums, ko nozīmē šie nedaudzie vārdi! Rūpīgi izpētījis dokumentu, kapteinis sacīja:

— Tagad mēs jau varam pateikt, kad notikusi katastrofa — 7 Juni> tas ir, septītajā jūnijā, un, pievienojot skaitli 62 no angļu valodā uzrak­stītā dokumenta, mēs dabūjam precīzu datumu: 1862. gada 7. jūnijs.

— Brīnišķīgi! — lēdija Helēna iesaucās. — Turpiniet, Džon!

— Tai pašā rindā, — jaunais kapteinis atsāka, — es redzu vārdu Glas. Savienojot to ar vārdu gow no pirmā dokumenta, mēs dabūjam Glasgow. Acīmredzot kuģis ir no Glazgovas ostas.

— Gluži manas domas, — majors paziņoja.

— Otrās rindas šai dokumentā nemaz nav, — Džons Mengls turpināja. — Toties trešajā es redzu divus visai svarīgus vārdus: zwei, kas nozīmē divi, un atrosen jeb, pareizāk, Matrosen, kas vācu valodā nozīmē matroži.

— Tatacl dokumenti stasta par kapteini un diviem matrožiem, — lēdija Helēna secināja.

— Ļoti iespējams, — lords Glenervens atbildēja.

— Man jāatzīstas jūsu augstībai, — kapteinis turpināja, — ka nāka­mais vārds — graus mani mulsina. Es nezinu, kā to pārtulkot. Varbūt tre­šais dokuments mums palīdzēs. Turpretī divi pēdējie vārdi saprotami bez grūtībām. Bringt ihtien nozīmē sniedziet viņiem, un, savienojot šos vārdus ar angļu vārdu assistance, kas pirmajā dokumentā arī atrodas septītajā rindā, gluži dabiski, veidojas teikums sniedziet viņiem palīdzību.

— Tiešām! «Sniedziet viņiem palīdzību!», — Glenervens atkārtoja. — Bet kur atrodas šie nelaimīgie? Pagaidām mums trūkst pat visniecī­gākā norādījuma par katastrofas vietu.

— Cerēsim, ka franču valodā uzrakstītais dokuments būs izsmeļo­šāks, — lēdija Helēna piebilda.

— Tūlīt izpētīsim arī franču dokumentu, — Glenervens atsaucās, — un, tā kā mēs visi šo valodu protam, tas būs daudz vieglāk.

Lūk, precīza trešā dokumenta kopija:

trois

ats

tannia

gonie

austral

abor

contin

pr

cruel indi

jete

ongit

et 37° 11'

lat

— Te ir skaitļi! •— lēdija Helena iesaucas. — Skatieties, kungi, ska­tieties!

— Rīkosimies sistemātiski, — lords Glenervens teica, — un sāksim no sākuma. Atļaujiet man atjaunot citu pēc cita šos izkliedētos un aprautos vārdus. Jau. pēc pirmajiem burtiem es redzu, ka runa ir par trīsmastu buri­nieku, kura nosaukums angļu un franču dokumentā pilnīgi saglabājies: «Britannia». No nākamajiem diviem vārdiem — gonie un austral — tikai pēdējā vārda nozīme mums visiem saprotama.

— Tas ir vērtīgs norādījums, — Džons Mengls secināja, — tātad ku­ģis avarējis Dienvidu puslodē.

— Pārāk nenoteikti, — majors piezīmēja.

— Es turpinu, — Glenervens atsāka. — Vārds abor ir darbības vārda ūborder sakne. Tātad šie nelaimīgie izcēlušies krastā. Bet kur? Ko nozīmē cotitin? Vai tas nav kontinents? Pēc tam cruel.

— Cruel! — Džons Mengls iesaucās. — Lūk, izskaidrojums vācu vārdam graus … grausam — nežēlīgs!

— Turpināsim! Turpināsim! — Glenervens steidzināja, jo viņa inte­rese, nepilno vārdu jēgai atklājoties, auga augumā. — Indi… Vai šie jūr­nieki būtu izmesti Indijas krastā? Un ko nozīmē vārds ongit? Ak jā! Lon- gitude — garums! Un tepat arī platums: trīsdesmit septiņi grādi vienpa­dsmit minūtes. Beidzot mums ir precīzs norādījums.

— Bet garuma grādu nav, — Maknebs ieminējās.

— Nevajag gribēt pārāk daudz, dārgais major, — Glenervens atsaucās. — Jau tas ir ļoti labi, ka mēs precīzi zinām platuma grādus. Franču doku­ments neapšaubāmi ir pilnīgākais no visiem trim. Acīmredzot divi doku­menti burtiski pārtulkoti no trešā, jo rindu skaits visos ir pilnīgi vienāds. Tāpēc būtu lietderīgi šos trīs dokumentus apvienot, pārtulkot vienā valodā un pēc tam censties atrast visticamāko, visloģiskāko un visnepārprota­māko skaidrojumu.

— Bet kādā valodā jūs tulkosit, — majors vaicāja, — franču, vācu vai angļu?

— Franču, — Glenervens atbildēja, — jo visvairāk vārdu saglabājies tieši šai valodā.

— Jūsu augstībai taisnība, — Džons Mengls piebilda. — Turklāt šo valodu mēs visi pārvaldām.

— Tātad nolemts. Es pārrakstīšu šo dokumentu, savilkšu kopā vārdu un teikumu drumslas, saglabādams atstarpes starp tām, un pierakstīšu klāt tos vārdus, kuru nozīme ir neapstrīdama. Pēc tam mēs visu salīdzinā­sim un apsvērsim.

Glenervens tūdaļ ķērās pie spalvas un pēc brīža pasniedza draugiem papīru, uz kura bija šādas rindas:

7 juin 1862 trois-māts «Britannia» Glasgow

sombre

gonie austral

ā terre

deux matelots

capitaine Gr

abor

contin pr

cruel indi

jete ce document

de longitude

et 87° 11' de latitude

Portez-leur secours

perdus

Sai brīdī matrozis, ienācis kopkajītē, ziņoja kapteinim, ka «Dunkans» iebrauc Klaidas jūras līcī, un jautāja, ko darīt tālāk.

— Kādi ir jūsu augstības nodomi? — Džons Mengls uzrunāja lordu. Glenervenu.

— Iespējami ātrāk sasniegt Dambārtonu, Džon. No turienes lēdija Helēna dosies mājup uz Malkolmas pili, bet es braukšu uz Londonu, iesniegt šo dokumentu admiralitātei.

Džons Mengls deva attiecīgus rīkojumus, un matrozis aizsteidzās pie kapteiņa palīga.

— Bet tagad, dārgie draugi, — Glenervens teica, — turpināsim aiz­sāktos meklējumus. Mēs esam uz pēdām lielai katastrofai. No mūsu atta­pības atkarīga vairāku cilvēku dzīvība. Saliksim kopā visus prātus, lai atminētu šo mīklu.

— Esam ar mieru, mīļais Edvard, — lēdija Helēna atsaucās.

— Vispirms, — Glenervens turpināja, — mums jāņem vērā, ka šai dokumentā ir trīs dažādas faktu grupas: pirmkārt, tādi fakti, kurus mēs zinām, otrkārt, tādi, kurus mēs varam noskārst, un, treškārt, tādi, kur.us mēs nezinām. Ko mēs zinām? Mēs zinām, ka 1862. gada 7. jūnijā cietis avāriju trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas, ka divi matroži un kap­teinis iemetuši šo dokumentu jūrā trīsdesmit septītajā platuma grādā un vienpadsmitajā minūtē un ka viņi lūdz palīdzību.

— Pilnīgi pareizi, — majors apliecināja.

— Ko mēs varam noskārst? — Glenervens turpināja. — Vispirms to, ka avārija notikusi dienvidu jūrās, un tūdaļ es gribētu pievērst jūsu uzmanību vārdam gonie. Vai tas nenorāda uz kādas zemes nosaukumu?

— Patagonija! — lēdija Helēna iesaucās.

— Bez šaubām.

— Bet vai Patagoniju šķērso trīsdesmit septītā paralēle? — majors noprasīja.

— To var viegli pārbaudīt, — Džons Mengls atbildēja, izklādams uz galda Dienvidamerikas karti. — Pilnīgi pareizi. Patagoniju tiešām skar • trīsdesmit septītā paralēle. Tā šķērso Araukāniju, iet caur Patagonijas ziemeļu apgabalu pampām un iesniecas Atlantij.as okeānā.

— Labi. Turpināsim. Divi matroži un kapteinis abor… abordent, tas ir, sasniedz krastu. Kādu? Contin… kontinentu. Ievērojiet: nevis salu, bet kontinentu. Kāds liktenis viņus piemeklējis? Par to mums stāsta divi viedīgi burti — pr. Šie nelaimīgie, kā redzams, ir pris — sagūstīti vai prisonniers — gūstekņi. Kas viņus sagūstījis? Cruels Indiens — nežēlīgie indiāņi. Vai tas neskan pārliecinoši? Vai trūkstošie vārdi paši nenostājas tukšajās vietās? Vai dokumenta saturs nekļūst skaidrs? Vai jums neataust atklāsmes gaisma?

Glenervens runāja ar lielu pārliecības spēku. Viņa acīs dega nesatrici­nāma ticība. Runātāja, iedvesma pārņēma arī klausītājus, un viņi vienā balsī sauca:

— Protams! Protams!

Pēc brīža lords Edvards turpināja:

— Visas šīs hipotēzes, dārgie draugi, man šķiet ļoti ticamas. Manuprāt, katastrofa notikusi pie Patagonijas krastiem. Turklāt Glazgovā es pacen­tīšos noskaidrot, kāds bijis «Britānijas» ceļa mērķis. Tad mēs droši zinā­sim, vai kuģis varējis atrasties šais ūdeņos.

— Mums nemaz nav jāmeklē tik tālu, — Džons Mengls ieminējās. — Man ir «Mercantile and Shipping Gazette» komplekts, kurā mēs atra­dīsim precīzas ziņas.

— Dodiet šurp, paskatīsimies! — lēdija Glenervena mudināja.

Džons Mengls paņēma 1862. gada avīzes un ātri tās pārlapoja. Nemaz

ilgi nevajadzēja meklēt, drīz vien kapteinis gandarīts izlasīja:

— «1862. gada 30. maijs. Peru. Kalao. Ar kravu uz Glazgovu, «Britā- nija», kapteinis Grants.»

— Grants! — lords Glenervens iesaucās. — Tas drosmīgais skots, kurš gribēja nodibināt Klusajā okeānā Jaunskotiju?

— Jā, tas pats, — Džons Mengls atbildēja. — 1861. gadā viņš izbrauca no Glazgovas ar «Britāniju», un kopš tā laika par viņu nav nekādu ziņu.

— Par to vairs nevar būt šaubu! — Glenervens iesaucās. — Tas ir viņš! «Britānija» atstāja Kalao 30. maijā un 7. jūnijā, nedēļu pēc izbrauk­šanas, avarēja pie Patagonijas krastiem. Šķietami neatšifrējamās vārdu paliekas vēstī par šā kuģa likteni. Kā redzat, dārgie draugi, lielum lielo daļu patiesības mēs esam jau izdibinājuši. Palicis tikai viens vienīgs ne­zināmais — mums trūkst garuma grāda.

— Tas nemaz nav vajadzīgs, — Džons Mengls paziņoja. — Tā kā zeme ir zināma, tad ar platuma grādu vien es apņemos atrast katastrofas vietu.

— Tātad mēs zinām visu? — lēdija Helēna vaicāja.

— Visu, mīļā Helēna, un tās vietas, ko dokumentā izdzēsis jūras ūdens, es varu aizpildīt bez kādām grūtībām, it kā rakstītu, kapteinim Grantam diktējot.

Lords Glenervens tūdaļ paņēma spalvu un drošu roku uzrakstīja šadas rindas:

1862. gada 7. jūnijā trismastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pie Patagonijas krastiem Dien­vidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants mē­ģinās sasniegt kontinentu, kur nežēlīgie indiāņi viņus sagūstīs. So dokumentu viņi iemetuši jūrā… garuma un 37° 11' platuma grādos. Sniedziet viņiem palī­dzību, citādi viņi aizies bojā.

— Brīnišķīgi! Brīnišķīgi, mīļais Edvard! — lēdija Helēna iesaucās, — Ja šie nelaimīgie atkal ieraudzīs dzimteni, par savu laimi viņi būs pa­teicīgi jums.

— Viņi noteikti atgriezīsies dzimtenē, — Glenervens atbildēja. — Šis dokuments ir tik izsmeļošs, skaidrs un neapšaubāms, ka Anglija nevar nenākt palīgā saviem trim dēliem, kas izmesti vientuļā jūras krastā. To, ko viņa savā laikā darījusi Franklina un daudzu citu labā, — to šodien viņa darīs avāriju cietušo «Britānijas» jūrnieku labā.

— Šiem nelaimīgajiem, — lēdija Helēna ieminējās, — droši vien ir ģimenes, kas apraud viņu nāvi. Nabaga kapteinim Grantam varbūt ir sieva, bērni…

— Jums taisnība, mīļā lēdija, es apņemos paziņot viņiem, ka nevajag zaudēt cerības. Bet tagad, draugi, kāpsim uz klāja, jo kuģis tuvojas ostai.

Paātrinājis gaitu, «Dunkans» tobrīd brauca garām Bjūtas salai, atstā­dams aiz labā borta Rotseju, jauku pilsētiņu, kas atdusas auglīgā ielejā. Pēc tam jahta ieslīdēja jūras līča šaurajā kuģu ceļā, pabrauca garām Grīnokai un pulksten sešos vakarā izmeta enkuru pie Dambārtonas bazalt- klints, kuras virsotnē paceļas skotu varoņa Vollesa slavenā pils.

Piestātnē lēdiju Helēnu jau gaidīja kariete, lai aizvestu viņu un majoru Maknebu uz Malkolmas pili. Lords Glenervens, noskūpstījis savu jauno sievu, aizsteidzās uz Glazgovas ātrvilcienu.

Taču pirms aizbraukšanas viņš uzticēja visātrākajam sakaru līdzeklim kādu svarīgu ziņu, un telegrāfs nogādāja laikrakstu «Times» un «Morning Chronicle» redakcijām šādu sludinājumu:

«Ziņas par pazudušo trīsmastu kuģi «Britānija» no Glazgovas un par kapteini Grantu var saņemt pie lorda Glenervena Malkolmas pilī Lasā, Dambārtonas grāfistē, Skotijā.»