KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XV nodaļa Žaka Paganela spĀŅu valoda

Laimīgi izglābies no vienām nāves briesmām, Roberts tūdaļ tika pa­kļauts citām ne mazākām briesmām: viņam draudēja nosmakšana biedru apkampienos. Lai gan puisēns vēl bija gaužām vārgs, neviens no šiem krietnajiem vīriem nevarēja atturēties, nepiekļāvis zēnu pie sirds. Un jā­domā, ka šādi sirsnīgi apkampieni slimniekiem nav nāvējoši, jo Roberts nenomira, gluži otrādi — viņš atžirga.

Pēc tam ceļinieku domas no izglābtā pievērsās glābējam, un, protams,, vispirms majoram ienāca prātā aplaist skatienu visapkārt. Kādus piecdes­mit soļus no upītes uz pirmās kalnu terases stāvēja neparasti liela auguma cilvēks, atbalstījies uz garas šautenes. Viņam bija plati pleci un gari, ar ādas siksniņu pārsieti mati. Viņa augums pārsniedza sešas pēdas. Bronzas brūnā seja bija nokrāsota sarkana starp acīm un muti, apakšējie plakstiņi melni, bet piere — balta. Viņš bija tērpies kā visi pierobežas novada pa­tagoņi: mugurā viņam bija lielisks, ar sarkanām arabeskām izrotāts gva­nako ādas apmetnis, šūdināts ar strausu cīpslām un valkājams ar zīdaino spalvu uz ārpusi. Zem apmetņa bija redzams cieši pieguļošs, no lapsādām darināts tērps. Pie jostas karājās maisiņš ar krāsām, kas noderēja sejas krāsošanai. Zābaki bija pagatavoti no vēršādas gabaliem un piestiprināti; pie potītēm ar krusteniski apsietām siksniņām.

Kaut arī raibi nokrāsota, patagoņa seja tomēr bija cēla un pauda pa­tiesu saprātu. Cieņas pilns viņš gaidīja ceļiniekus. Nekustīgais un iespai­dīgais stāvs uz klints pjedestāla izskatījās kā aukstasinības iemiesojums.

Ieraudzījis patagoņi, majors parādīja to Glenervenam, kas tūdaļ devās pie svešinieka. Patagonis paspēra divus soļus pretī. Glenervens satvēra, viņa roku un cieši paspieda. Lorda skatiens un visa viņa starojošā seja pauda tik lielu pateicību un atzinību, ka patagonis nevarēja to nesaprast. Viņš mazliet nolieca galvu un teica dažus vārdus, kurus nesaprata nedz majors, nedz viņa draugs.

Tad patagonis, vērīgi nopētījis svešiniekus, ierunājās citā valodā, taču, lai arī kā viņš centās, arī šoreiz viņu neviens nesaprata. Tomēr dažas frā­zes Glenervenam šķita kaut kur dzirdētas. Tās atgādināja viņam spāņu* valodu, no kuras viņš zināja biežāk lietotos vārdus.

— Espanol? — viņš jautāja.

Patagonis pamāja ar galvu no augšas uz leju — tas visām tautām no­zīmē apstiprinājumu.

— Jauki, — majors noteica, — tagad būs darbs mūsu draugam Paga- nelam. Kāda laime, ka viņam ienāca prātā mācīties spāņu valodu!

Ataicināja Paganelu. Viņš tūdaļ atsteidzās un palocījās patagoņa priekšā ar īsti francisku grāciju, kuru iezemietis, pēc visa spriežot, nespēja novērtēt. Glenervens paskaidroja ģeogrāfam, kas viņam jādara.

— Brīnišķīgi! — Paganels iesaucās.

Un, plati iepletis muti, lai būtu skaidrāka izruna, viņš sacīja:

Iezemietis sasprindzināja dzirdi, bet neko neatbildēja.

— Viņš nesaprot, — ģeogrāfs nomurmināja.

— Varbūt jums ir kļūdaina izruna, — majors piezīmēja.

— Ļoti iespējams. Nolāpītais akcents!

Un Paganels vēlreiz atkārtoja savu komplimentu. Taču panākumi bija tādi paši.

Iezemietis joprojām klusēja.

Arī šoreiz patagonis nebilda ne vārda.

— Vos compriendeis?A — Paganels spalgi iekliedzās, gandrīz vai pār­raudams balss saites.

Bija skaidrs, ka indiānis nesaprot, ko viņam saka, jo beidzot viņš spā­niski atbildēja:

Tagad bija pienākusi Paganela reize brīnīties, un viņš aizkaitināts no­bīdīja brilles no pieres uz acīm.

— Lai mani pakar, bet es ne vārda nesaprotu no šīs velnišķīgās izlok­snes! — viņš iesaucās. — Tā droši vien ir araukāņu valoda!

— Bet šis cilvēks taču atbildēja spāniski, — Glenervens iebilda.

Un, pagriezies pret patagoņi, vēlreiz noprasīja:

— Espanol?

Patagonis Talkavs.

Paganels aiz pārsteiguma vai apstulba. Majors un Glenervens paslepus saskatījās.

— Vai tikai, mans augsti mācītais draugs, — majors sacīja ar vieglu smaidu uz lūpām, — arī šoreiz nebūs vainīga tā pati izklaidība, uz kuru, kā man šķiet, jums ir monopols?

— Ko? — ģeogrāfs satrūkās.

— Šis patagonis neapšaubāmi runā spāniski…

— Viņš?

— Jā, viņš! Vai tikai jūs neesat nejauši iemācījies kādu citu valodu, domādams, ka .. .

Maknebs nepaguva izteikties līdz galam. Viņu pārtrauca skaļš «O!», kuru zinātnieks izdvesa, paraustīdams plecus.

— Jūs atļaujaties pārāk daudz, major, — Paganels dzedri noteica.

— Bet kāpēc tad jūs viņu nesaprotat? — Maknebs jautāja.

— Nesaprotu tāpēc, ka šis iezemietis runā sliktā spāņu valodā! — ģeogrāfs atcirta, zaudēdams pacietību.

— Tātad viņš runā sliktā spāņu valodā tāpēc, ka jūs viņu nesapro­tat? — majors mierīgi secināja.

— Jūsu pieņēmums, Makneb, patiesi ir vairāk nekā dīvains, — sarunā iejaucās Glenervens. — Lai arī cik izklaidīgs būtu mūsu draugs Paganels, tomēr grūti pat iedomāties, ka viņa izklaidība būtu bezgalīga un viņš vienas valodas vietā iemācītos citu!

— Tad esiet tik laipni, dārgais Edvard vai, vēl labāk, jūs, cienījamais Paganel, un paskaidrojiet man, kas šeit notiek!

— Man nav ko skaidrot, — Paganels atteica, — es varu vienīgi kon­statēt. Še ir grāmata, pēc kuras es diendienā vingrinos sarežģītajā spāņu mēlē. Ielūkojieties tajā, major, un jūs pārliecināsities, ka es jūs nemaldinu.

To sacīdams, Paganels sāka rakņāties pa savām neskaitāmajām kaba­tām un, dažas minūtes cītīgi meklējis, izvilka krietni nodriskātu sējumiņu un pašapzinīgi pasniedza to majoram. Majors paņēma grāmatu un uzmeta tai skatienu.

— Kas tas par daiļdarbu? — viņš jautāja.

— Tās ir «Luziādas», — Paganels atbildēja. — Brīnišķīga epopeja, kas…

— «Luziādas»? — Glenervens iesaucās.

— Jā, dārgais draugs, ne vairāk, ne mazāk kā dižā Kamoensa «Luziā­das»!

— Kamoensa? — Glenervens atkārtoja. — Nelaimīgais draugs, Kamoenss taču ir portugālis! Un valoda, kuru jūs mācāties nu jau sešas ne­dēļas, ir portugāļu valoda!

— Kamoenss! «Luziādas»! Portugāļu valoda! …

Tas bija viss, ko Paganels spēja izteikt. Acis zem briļļu stikliem viņam aizmiglojās, bet ausīs iedārdējās ceļabiedru homēriskie smiekli.

Patagonis pat nesarauca uzacis. Viņš pacietīgi gaidīja izskaidrojumu incidentam, kas viņam bija pilnīgi nesaprotams.

— Ak, es neprātīgais! Ak, es stulbenis! — Paganels beidzot izsau­cās. — Kā! Vai tiešām? Un tas nav ļauns joks? Un to esmu izdarījis es? Bet tas taču ir īsts valodu sajukums gluži kā pie Bābeles! Ak, draugi, draugi! Vai to var aptvert: braukt uz Indiju un nokļūt Čīlē, mācīties spāņu valodu, bet runāt portugāliski! Vai tas jau nav par daudz? Ja tā tas turpi­nāsies, kādā jaukā dienā es izmetīšos laukā pa logu, aizmirsdams, ka jāiz­met tikai cigāra gals!

Dzirdot un redzot, kā Paganels izturas pret savu nelaimi, kā viņš pār­dzīvo komisko neveiksmi, neviens nespēja apvaldīt smieklus, turklāt pats ģeogrāfs rādīja piemēru.

— Smejieties, draugi, smejieties no visas sirds, — viņš sacīja. — Vis­gardāk par sevi smiešos es pats. — Un viņš laida vaļā pērkondimdošus smieklus, kādus droši vien vēl nebija smējis neviens zinātnieks.

— Un tomēr mēs esam palikuši bez tulka, — majors noteica.

— Tā nav liela nelaime, — Paganels atbildēja, — portugāļu un spāņu valoda ir tik ļoti līdzīga, ka es, kā redzat, tās pat sajaucu. Toties šī līdzība man palīdzēs ātri izlabot kļūdu, un tuvākajā nākotnē es varēšu pateikties šim cēlsirdīgajam patagonim valodā, kuru viņš tik labi pārvalda.

Paganelam bija taisnība, jo drīz vien viņš jau varēja pārmīt ar ieze­mieti dažus vārdus. Ģeogrāfs pat uzzināja, ka patagoņi sauc par Talkavu, kas araukāņu valodā nozīmē — Pērkongrāvis. Šo vārdu viņš droši vien bija iemantojis tāpēc, ka prasmīgi rīkojās ar šaujamieročiem.

Taču visvairāk Glenervenu iepriecināja atklājums, ka patagonis pēc nodarbošanās ir pavadonis un turklāt vēl pavadonis caur pampām. Šis cilvēks šķita paša likteņa sūtīts, un viņa parādīšanās modināja tādu ticību ekspedīcijas panākumiem, ka neviens vairs nešaubījās par kapteiņa Granta izglābšanu. Pēc tam ceļinieki kopā ar patagoņi atgriezās pie Roberta. Zēns izstiepa rokas pretī iezemietim, kas, ne vārda nesacīdams, uzlika viņam uz galvas savu roku. Patagonis rūpīgi apskatīja zēnu un iztaustīja smeldzošos locekļus. Tad smaidīdams aizgāja līdz upītes krastam, sa­plūca tur pāris sauju savvaļas seleriju un atgriezies ierīvēja ar tām slim­nieka ķermeni. Pēc šīs ārkārtīgi saudzīgi izdarītās masāžas Roberts sajuta spēku pieplūdumu, un nu bija skaidrs, ka, dažas stundas atpūties, zēns atkal būs uz kājām.

Atlikušo dienas daļu un nākamo nakti ceļinieki nolēma pavadīt no­metnē. Turklāt vajadzēja atrisināt tik svarīgos pārtikas un transporta jautājumus. Ceļiniekiem vairs nebija nedz produktu, nedz mūļu. Par laimi, kopā ar viņiem bija Talkavs. šis pavadonis, kurš parasti vadīja ceļiniekus gar Patagonijas robežām un bija viens no viszinošākajiem vietējiem bakeano, apņēmās sagādāt Glenervenam visu, kas vajadzīgs viņa mazajam pulciņam. Talkavs piedāvāja aizvest Glenervenu uz apmē­ram četras jūdzes attālo indiāņu tolderiju, kur varēšot iegādāties ekspedī­cijai nepieciešamās mantas. Šis priekšlikums, izteikts daļēji ar žestiem, daļēji ar spāņu vārdiem, kurus Paganels jau sāka saprast, tika pieņemts. Un Glenervens ar savu augsti mācīto draugu, atvadījušies no biedriem, patagoņa pavadībā devās augšup gar upītes krastu.

Viņi raiti gāja pusotras stundas, sperdami lielus soļus, lai tiktu līdzi milzim Talkavam. Šis Andu apvidus bija gleznains un aprīnojami aug­līgs. Cita citai sekoja leknas ganības, kurās, šķiet, pietiktu barības sim­tiem un tūkstošiem gremotāju. Plaši dīķi, kurus savienoja biezs upīšu tīkls, bagātīgi apgādāja ar veldzi zaļos līdzenumus. Šai ūdeņu valstībā burvīgi draiskojās melngalvainie gulbji, dalīdami savus īpašumus ar dau­dzajiem strausiem, kuri skraidelēja pa ljanosiem. Putnu pasaule šeit bija ārkārtīgi spilgta, ārkārtīgi skaļa, kā arī apbrīnojami daudzveidīga. Izsa- kasi — graciozas, iepelēkas ūbeles ar baltām svītriņām — un dzelteni kar- dinālputni rotāja koku zarus kā dzīvas puķes. Padebešos lidinājās impo­zanti pasta baloži, bet dažnedažādi vietējie zvirbuļi, čingolosi, ilgerosi, monhitasi trenkāja cits citu, pieskandinādami gaisu ar griezīgu čivi­nāšanu.

Žaks Paganels nevarēja vien beigt visu apbrīnot, no viņa lūpām nemi­tīgi lauzās ārā sajūsmas pilni izsaucieni, kas gaužām pārsteidza patagoņi, kuram likās pilnīgi dabiski, ka gaisā ir putni, dīķos — gulbji un prēri­jās — zāle. Zinātnieks nenožēloja, ka devies šai pastaigā, un arī nesū­dzējās par ilgo gājumu. Kad skatienam pavērās indiāņu apmetne, viņam šķita, ka viņš tikai nupat devies ceļā.

Indiāņu tolderija atradās ielejas dziļumā starp diviem Andu kalnu grēdas atzarojumiem. Šeit zaru būdās dzīvoja kādi trīsdesmit nomadi, kuriem piederēja lieli govju, vēršu, aitu un zirgu ganāmpulki. Viņi kle­joja no ganībām uz ganībām, visur atrazdami saviem četrkājainiem ba­gāti klātu galdu.

Antropologam uzreiz būtu skaidrs, ka šie andoperuāņi nav tīra rase, bet gan araukāņu, pevenku un auku sajaukums. Viņi bija vidēja auguma, drukni, ar olīvkrāsas ādu, zemu pieri, gandrīz apaļu seju, plānām lūpām, lieliem vaigu kauliem, sievišķīgiem vaibstiem un saltu sejas izteiksmi. Vārdu sakot, šie iezemieši īpašu interesi neizraisīja. Turklāt Glenerve­nam bija vajadzīgi nevis viņi paši, bet gan viņu ganāmpulki, viņu vērši un zirgi,

Talkavs uzņēmās vest sarunas, kas neprasīja daudz laika. Par septi­ņiem maziem argentīniešu sugas zirgiem ar visiem segliem, par simt mār­ciņām čarkijas jeb kaltētas gaļas, dažiem mēriem rīsu un pāris ādas mai­siem indiāņi bija ar mieru saņemt divdesmit unces zelta, jo ceļotājiem nebija nedz vīna,' nedz ruma, kuram viņi būtu devuši priekšroku. Glener­vens vēl gribēja nopirkt astoto zirgu pavadonim, taču patagonis lika sa­prast, ka tas nav vajadzīgs.

Nokārtojis šo tirdzniecisko darījumu, Glenervens atvadījās no saviem jaunajiem «apgādātājiem», kā Paganels viņus nosauca, un pēc nepilnas pusstundas visi trīs jau tuvojās nometnei. Fiiedri viņus sagaidīja ar jūs­mīgiem saucieniem, kurus Glenervens gan attiecināja uz ēdamlietām un jājamzirgiem. Visi remdēja izsalkumu ar lielu kāri. Mazliet iebaudīja arī Roberts, kurš gandrīz pilnīgi bija atguvis spēkus.

Pievakare tika veltīta atpūtai. Ceļinieki tērzēja par šo un to: atcerējās jaukās ceļabiedrenes, atcerējās «Dunkanu», kapteini Džonu Menglu un viņa krietno komandu, neaizmirsa arī Hariju Grantu, kas droši vien nebija nekur tālu.

Paganels turpretī neatkāpās ne soli no indiāņa, pārvērzdamies par Talkava ēnu. Ģeogrāfs nevarēja vien beigt priecāties, ka sastapis īstu patagoņi, kuram blakus viņš pats izskatījās kā punduris, — patagoņi, kuru varēja salīdzināt ar astoņas pēdas garo ķeizaru Maksimiliānu vai tāda paša garuma Kongo nēģeri, ko bija redzējis zinātnieks Vandenbroks. Paganels mocīja Talkavu ar dažādiem teicieniem spāņu valodā, un nopiet­nais indiānis pacietīgi atbildēja. Šoreiz ģeogrāfs mācījās šo valodu bez grāmatas. Varēja dzirdēt, kā viņš veidoja skanīgus vārdus, cītīgi vingri­nādams rīkli, mēli un žokļus.

— Ja es nedabūšu pareizu akcentu, — viņš sacīja majoram, — tad nesodiet mani bargi. Kas to būtu domājis, ka spāņu valodu man mācīs patagonis!