KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XIII nodala Lejup pa Kordiljeru nogĀzi

Ikviens cits Makneba vietā būtu simtreiz pagājis šai būdai garām, apgājis tai apkārt vai pārgājis pāri, pat nenojautiš, ka tāda vispār eksistē. Ieputināta sniegā, tā gandrīz neatšķīrās no apkārtējām klintīm. Sniegs bija jānorok nost. Pusstundu krietni pastrādājuši, Vilsons un Milredijs atbrīvoja kasučas ieeju, un ceļinieku pulciņš patvērās būdā.

Šo kasuču indiāņi bija uzcēluši bazalta klints virsotnē no saulē dedzi­nātiem ķieģeļiem, tā saucamajiem adoviem. Būdai bija kubveida forma ar divpadsmit pēdas garām skaldnēm. Uz būdas ieeju veda akmens kāp­nes. Lai arī cik šaura bija vienīgā sprauga, tomēr reizēs, kad kalnos plo­sījās temporāles, vējam, sniegam un krusai izdevās iespraukties būdas iekšienē.

Būdā varēja brīvi apmesties desmit cilvēki. Ja arī būdas sienas lietus periodā nebija visai drošs patvērums, toties šai gadalaikā, kad termometrs rādīja desmit grādus zem nulles, tās gluži labi pasargāja pret spelgoņu. Turklāt būdā atradās kaut kas līdzīgs pavardam ar ķieģeļu skursteni: pa­vardā varēja iekurt uguni un sekmīgi cīnīties pret salto āra gaisu.

— Lūk, naktsmītne, lai arī nav sevišķi ērta, tomēr gluži ciešama, — Glenervens sacīja. — Liktenis mūs atvedis šurp, un mēs varam tam vie­nīgi pateikties.

— Tā jau ir īsta pils! — Paganels iesaucās. — Trūkst vienīgi sardzes un galminieku. Mēs šeit jutīsimies brīnišķīgi.

— It īpaši, kad pavardā sprēgās uguns, — Toms Ostins piemetināja*

— jo, liekas, mēs esam ne vien izsalkuši, bet arī pamatīgi nosaluši.. Krietna žagaru nasta man pašreiz sagādātu daudz lielāku prieku nekā ce­peša gabals.

— Lai notiek, Tom, — Paganels atsaucās, — pacentīsimies sadabūt kurināmo!

— Kurināmo Kordiljeru virsotnēs?! — Milredijs neticīgi nošūpoja galvu.

— Ja kasučā ierīkots pavards, — majors piebilda, — tuvumā acīm­redzot jābūt kaut kam tādam, kas deg.

— Mūsu draugam Maknebam pilnīga taisnība, — Glenervens sacīja.

— Sagatavojiet visu vakariņām, bet es došos uz mežu pēc malkas.

— Mēs ar Vilsonu iesim jums līdz, — Paganels pieteicās.

— Ja varu būt jums noderīgs… — Roberts pieceldamies sacīja.

— Nē, mazais drosminiek, labāk atpūties, — Glenervens atbildēja..

— Tu jau tāpat kļūsi īsts vīrs, kad citi tavā vecumā vēl būs tikai bērni.. Glenervens, Paganels un Vilsons izgāja no kasučas. Bija pulksten seši

vakarā. Par spīti bezvējam, sala adatiņas durstīt durstīja. Koši zilā de­bess sāka jau tumst, un rietošās saules pēdējie stari apmirdzēja vairs tikai Andu augstākās smailes. Ielūkojies līdzpaņemtajā barometrā, Paganels konstatēja, ka dzīvsudraba stabiņš apstājies pie 495 milimetriem. Tātad, viņi atradās vienpadsmit tūkstoši septiņi simti pēdu augstumā. Šis Kordil­jeru rajons bija tikai deviņi simti desmit metru zemāks par Monblānu. Ja šajos kalnos gadītos tādas pašas grūtības, kādas ik uz soļa sagādā Šveices milzenis, ja šeit būtu plosījušās vētras un sniegputeņi, neviens no ceļinie­kiem nebūtu ticis pāri Jaunās pasaules varenajai kalnu grēdai.

Uzkāpuši kādā porfīra radzē, Glenervens un Paganels pārlaida ska­tienu apvārsnim. Viņi atradās uz Kordiljeru sniegotās grēdas skausta, no kura varēja pārredzēt četrdesmit kvadrātjūdžu plašu apkārtni. Austrumu Nokalnes bija lēzenākas un daudz pieejamākas. Peoni bija pat iemanīju­šies slīdēt simtiem tuāžu lejup pa nogāzēm. Tālumā rēgojās milzīgas mo- rēnu strēmeles, kuras veidoja šļūdoņa sanestie akmeņi un klinšu bluķi. Saulei laižoties aizvien zemāk, Kolorado ieleja jau slīga kalnu ēnā. Saul­staru apmirdzētais reljefs, klintis, radzes un smailes cita pēc citas apdzisa, un tumsa pamazām pārņēma visu Andu austrumu nokalni. Turpretī rie­tumu stāvā nokare ar visiem tās atzarojumiem vēl bija apgaismota. Dienas spīdekļa spozmē mirdzošās klintis un ledāji izskatījās neparasti krāšņi. Ziemeļu pusē kalnu virsotnes viegli trīsuļoja un nemanāmi saplūda kopā cita ar citu, veidodamas it kā nedrošas rokas vilktu, tālumā gaistošu līniju. Toties uz dienvidiem pavērās sevišķi iespaidīgs skats, kas, naktij satum­stot, kļuva aizvien grandiozāks. Lejā pletās mežonīgā Torvido ieleja, pār kuru divu jūdžu attālumā pacēlās Antuko vulkāna vaļējais krāteris. Vul­kāns rēca kā milzīgs nezvērs, gluži kā Leviatāns no Vecās derības, pūz­dams laukā karstus dūmus un kvēpainas liesmu strūklas. Visi apkārtējie kalni šķita liesmojam. Nokaitētu akmeņu krusa, sarkanīgu tvaiku mutuļi un lavas šaltis saplūda žilbīgos kūļos. Kamēr saule, pamazām zaudēdama spožumu, kā dziestošs spīdeklis grima apvāršņa tumsā, vulkāna milzīgais blāzmojums auga augumā, mezdams šaudīgus atspulgus neaptveramajos plašumos.

Aizmirsuši malkas sagādnieku pienākumus, Paganels un Glenervens, gluži kā mākslinieki, vēl ilgi būtu noraudzījušies šai zemes un debess uguņu majestātiskajā cīņā, ja reālāk noskaņotais Vilsons neatsauktu vi­ņus īstenībā. Tiesa kas tiesa, malka šeit nebija atrodama, taču klintis, par laimi, klāja sausi ķērpji. Ceļinieki savāca krietni daudz ķērpju un vēl kādu augu, tā dēvēto ljaretu, kura saknes deg gluži ciešami. Vērtīgais kurināmais tūdaļ tika nogādāts kasučā un sakrauts pavardā. Iekurt un uzturēt uguni nebija viegli. Stipri retinātajā gaisā trūka degšanai nepie­ciešamā skābekļa — tāds vismaz bija majora paskaidrojums.

— Toties, lai uzvārītu ūdeni, — viņš piemetināja, — tas nebūs jākarsē līdz simt grādiem. Tiem, kam garšo simt grādus karstā ūdenī pagatavota kafija, vajadzēs atteikties no šī ieraduma, jo šķidrums šai augstumā sāks burbuļot, kad temperatūra vēl nebūs deviņdesmit grādu.[13]

Maknebam bija taisnība. Verdošā ūdenī iegremdētais termometrs rā­dīja tikai astoņdesmit septiņus grādus. Visi ar baudu iedzēra dažus mal­kus karstās kafijas. Turpretī kaltētā gaļa nelikās visai garšīga un pamu­dināja Paganelu izteikt kādu prātīgu, taču nepiepildāmu ierosinājumu.

— Nudien, — viņš ierunājās, — lamas cepetis tagad būtu īstajā reizē. Stāsta, ka šis dzīvnieks aizstājot gan vērsi, gan aunu, un man gaužām gribētos zināt, vai tas attiecas arī uz lamas gaļu.

— Vai tiešām mūsu vakariņas jūs neapmierina, cienījamo zinātniek? — majors iesaucās.

— Esmu sajūsmināts, krietno major. Taču man jāatzīstas, ka svaigu cepeti es iebaudītu labprāt.

— Jūs esat gardēdis, — Maknebs konstatēja.

— Varu jums tikai piekrist, major, taču, sakiet ko sacīdams, es neticu, ka jūs pats atteiktos no krietna bifšteka.

— Ļoti iespējams, — majors atbildēja.

— Ja jūs kāds aicinātu medībās, par spīti salam un tumsai, vai jūs ietu bez svārstīšanās?

— Protams, ja vien tas sagādātu jums prieku …

Makneba ceļabiedri nepaguva viņam nedz pateikties, nedz apvaldīt viņa pārlieko pakalpību, kad tālumā atskanēja kaukoņa. Dīvainā kaukoņa nerimās. Turklāt kauca, šķiet, nevis atsevišķi dzīvnieki, bet vesels ātri auļojošs bars. Vai tiešām liktenis, sagādājis viņiem naktsmītni, nolēmis atvēlēt arī vakariņas? — ģeogrāfam iešāvās prātā. Taču Glenervens maz­liet atvēsināja viņa sajūsmu, atgādinādams, ka četrkājainie Kordiljeros tādā augstumā nekad nav sastopami.

— No kurienes tad nāk šis troksnis? — Toms Ostins vaicāja. — Vai iedzirdat, ka tas tuvojas?

— Varbūt lavīna? — Milredijs ieminējās.

— Neiespējami! Tā kauc vienīgi dzīvnieki! — Paganels iebilda.

— Tūlīt paraudzīsimies! — Glenervens noteica.

— Paraudzīsimies ar ieročiem rokā, — majors piemetināja, paņem­dams karabīni.

Visi izmetās laukā no kasučas. Pār kalniem jumās tumša, zvaigžņota nakts. Dilstošā mēness pusapgrauztā ripa vēl nebija uzlēkusi. Ziemeļu un austrumu virsotnes tinās melnā tumsā, tik tikko varēja samanīt tuvāko klinšu fantastiskos apveidus. Kaukoņa — pārbiedētu dzīvnieku kaukoņa kļuva aizvien skaļāka. Tā nāca no tumsā tīto Kordiljeru puses. Kas tur notika? Pēkšņi plakankalnē nogruva neapturama lavīna — mežonīgu baiļu pārņemtu dzīvnieku lavīna. Visa plakankalne, šķiet, saviļņojās. Trakā ātrumā nesās simtiem, varbūt pat tūkstošiem dzīvnieku, saceldami apdul­linošu troksni pat retinātajā gaisā. Vai tie bija pampu savvaļas dzīvnieki vai tikai lamu un Vikuņu ganāmpulki? Glenervens, Maknebs, Roberts. Ostins un abi matroži tik tikko paguva nokrist zemē, kad dzīvais viesulis aizbrāza dažas pēdas virs viņiem. Paganels, kas naktī redzēja ne sliktāk ka dienā, palika stāvam, lai nepalaistu neko garām, un tūdaļ tika notriekts no kājām.

šai mirklī atskanēja šāviens. Majors uz labu laimi bija nospiedis kara- bines mēlīti. Kāds dzīvnieks, šķiet, nogāzās turpat zemē, kamēr visa verdze, nevaldāmas dziņas trenkta, vēl negantāk aurodama, aizjoņoja pa vulkāna plaiksnīgās gaismas apspīdētajām nokalnēm.

— Ā, atradu! — atskanēja kāda balss — Paganela balss.

— Ko jūs atradāt? — Glenervens noprasīja.

— Savas brilles, nolāpīts! Šādā varzā var ātri pazaudēt ne tikai brilles vien!

— Vai neesat ievainots?

— Nē, tikai mazliet samīdīts. Pat nezinu, kas to izdarījis.

— Tepat arī vainīgais, — majors attrauca, vilkdams nošauto dzīvnieku.

Visi steidzās atpakaļ uz kasuču, lai pavarda gaismā kārtīgi apskatītu

Makneba medījumu.

Tas bija skaists dzīvnieks, līdzīgs mazam, bezkuprainam kamielim. Tam bija gracioza galva, saplacināts ķermenis, slaikas, garas kājas, smalka vilna gaišbrūnā kafijas krāsā un balti plankumiņi uz pavēderes. Nepaguvis medījumam ne lāgā acis uzmest, Paganels tūdaļ iesaucās:

— Tas taču gvanako!

— Kāds gvanako?.— Glenervens jautāja.

— Dzīvnieks, kura gaļu var ēst, — Paganels atbildēja.

— Vai tā ir garšīga?

— Ļoti garšīga. Tsts Olimpa ēdiens. Es zināju, ka vakariņās mums būs svaiga gaļa. Un kāda vēl! Bet kas medījumu nodīrās un izņems iekšas?

— Es, — Vilsons atsaucās.

— Lieliski! Bet es apņemos pagatavot cepeti, — Paganels piebilda.

— Vai jūs esat arī pavārs, Paganela kungs? — Roberts noprasīja.

— Protams, draudziņ, es taču esmu francūzis! Katrā kārtīgā francūzī slēpjas pavāra talants.

Pēc piecām minūtēm Paganels jau lika gaļas šķēles uz kvēlojošām Ijaretas sakņu oglēm. Vēl pēc desmit minūtēm viņš pasniedza saviem ceļabiedriem brūni apceptu «gvanako fileju». Bez kādas tielēšanās visi iecirta zobus kārdinošajā cepetī.

Taču, ģeogrāfam par lielu pāsteigumu, ieņēmuši pirmo kumosu, gaļas ēdēji visi kā viens saviebās un vienā mutē izdvesa: «Fu!»

— Cik pretīga! — kāds iesaucās.

— Tā nemaz nav ēdama! — otrs piemetināja.

Nelaimīgais zinātnieks, pats nogaršojis savu meistardarbu, bija spiests atzīt, ka šādu cepeti neēstu pat izsalcis cilvēks. Biedri ņēma viņu uz zoba, to Paganels, starp citu, uztvēra visai saprotoši, un dzina jokus par viņa «Olimpa ēdienu». Pats Paganels lauzīja galvu un nevarēja tikt gudrs, kā­pēc vērtīgā un iecienītā gvanako gaja viņa rokās kjuvusi nebaudāma. Pēk­šņi viņam atausa gaisma.

— Skaidrs! — viņš iesaucās. — Nu man ir skaidrs, velns parāvis!

— Varbūt gaļa pārāk ilgi stāvējusi? — Maknebs mierīgi vaicāja.

— Nē, gluži otrādi, neciešamais major, gaļa pārāk ilgi skrējusi! Kā gan tas neienāca man prātā!

— Kā lai to saprot, Paganela kungs? — Toms Ostins jautāja.

— Es gribu sacīt, ka gvanako gaļa lietojama vienīgi tad, ja dzīvnieks nošauts atpūtas brīdī. Turpretī, ja mednieks gvanako ilgi trenkājis, tad viņa gaļa vairs nav ēdama. Pēc cepeša pretīgās garšas es varu secināt, ka šis dzīvnieks un tātad arī viss bars nākuši no tālienes.

— Vai esat par to pārliecināts? — Glenervens noprasīja.

— Pilnīgi pārliecināts.

— Kāds notikums, kāda dabas parādība būtu varējusi tik ļoti pārbie­dēt šos dzīvniekus, ka viņi nakts laikā atstājuši savas siltās migas?

— Atbildēt uz to, dārgais Glenerven, nav manos spēkos, — Paganels sacīja. — Dosimies labāk pie miera un nelauzīsim vairs par to galvu. Miegs nāk virsū kā nāve. Vai liekamies gulēt, major?

— Liekamies gulēt, Paganel.

Piemetuši pavardā kurināmo, ceļinieki ietinās katrs savā pončo, un drīz vien visās toņkārtās un visos ritmos atskanēja varena krākšana, ku­ras harmoniju jo koši papildināja augsti mācītā ģeogrāfa bass.

Vienīgi Glenervens nevarēja aizmigt. Viņu urdīja neizprotams nemiers. No prāta neizgāja gvanako bars, kas, neizskaidrojamu baiļu trenkts, aiz­joņoja noteiktā virzienā. Dzīvniekus nevarēja vajāt plēsīgi zvēri, jo šādā augstumā tie tikpat kā nav sastopami un mednieki vēl ne tik. Kādas šaus­mas dzina gvanako baru pretī Antuko bezdibeņiem, un kāds bija šo šausmu cēlonis? Glenervenam mācās virsū briesmu nojausma.

Taču mazpamazām, laižoties vieglā snaudā, domas guva citu virzienu, bažas atkāpās, dodamas vietu cerībām. Glenervens jau redzēja sevi Andu līdzenumā. Tur beidzot varēs meklēt kapteini Grantu, un viņu pūliņi droši vien drīz vainagosies panākumiem. Viņš sapņoja par to, kā viņi atbrīvos no sūrās verdzības kapteini Grantu un abus viņa matrožus. Šīs ainas iztēlē

slīdēja cita aiz citas, un tikai brīžam tās pārtrauca kāda virs pavarda uz- sprikstējusi dzirkstīte vai spožāk iedegusies liesmu mēle, apgaismodama aizmigušo ceļabiedru sejas un uzmezdama šaudīgas ēnas kasučas sienām. Pēc tam ļaunā nojausma atkal mācās virsū vēl neatlaidīgāk. Glenervens neapzināti ieklausījās āra skaņās, kuru rašanos šais vientuļajās kalnu virsotnēs bija grūti izskaidrot.

Kādu brīdi viņš itin kā saklausīja tālu, dobju, draudīgu dunoņu, it kā pērkona dārdus, taču tie nenāca no debesīm. Acīmredzot negaiss plosījās kaut kur kalnu nogāzēs, vairākus tūkstošus pēdu zem viņiem. Gribēdams par to pārliecināties, Glenervens izgāja laukā.

Mēness jau bija uzlēcis. Gaiss bija skaidrs un rāms. Neviena mākonīša nedz augšā, nedz lejā. Sur tur blāvājās Antuko ugunīgie atspulgi. Ne vēsts no pērkona vai zibens. Pie debesīm mirgoja zvaigžņu tūkstoši. Un tomēr dunoņa nemitējās. Tā šķita veļamies aizvien tuvāk cauri Andu grē­dai. Glenervens atgriezās kasučā vēl vairāk norūpējies, nemitīgi domā­dams, kāds sakars varētu būt starp šiem grandiem un gvanako bara bēg­šanu. Vai pazemes grandi nebija bēgšanas cēlonis? Glenervens paraudzī­jās pulkstenī, kas rādīja otro nakts stundu. Nebūdams cieši pārliecināts par nenovēršami draudošām briesmām, viņš nemodināja pārgurušos bied­rus, kuri gulēja dziļā miegā, un arī pats ieslīga smagā snaudā, kas ilga vairākas stundas.

Pēkšņi drausmīga dārdoņa uzrāva viņu kājās. Tas bija apdullinošs troksnis, kaut kas līdzīgs neskaitāmu artilērijas ratu rīboņai uz skanīga' bruģa. Glenervens juta, ka zaudē pamatu zem kājām. Kasuča salīgojās, un tās sienas pavērās.

— Celieties! — Glenervens iekliedzās.

Viņa ceļabiedri tūdaļ pamodās, bet jau nākamajā mirklī juku jukām gāzās pa stāvo nokaru lejup. Rītausmas bālganajā gaismā skatienam pa­vērās satriecoša aina. Kalnu apveidi strauji mainījās: konusiem nolūza galotnes, smailes grīļodamās nozuda, itin kā zem tām būtu pavērušās lū­kas. Norisa Kordiljeriem raksturīga parādība[14]: vairākas jūdzes plats ma­sīvs, atdalījies no kalnu grēdas, slīdēja lejup līdzenumā.

— Zemestrīce! — Paganels iesaucās.

Viņš nebija maldījies. Šādas dabas katastrofas Čīles kalnājos nav ne­kāds retums: Kopjapo jau divas reizes pārvērsta drupu kaudzē, bet Sant-

Plato traucās lejup ar ātrvilciena ātrumu.

jago četrpadsmit gadu laikā sagrauta četras reizes. Šās zemeslodes daļas dzīlēs vēl liesmo pazemes ugunis, taču samērā jaunās kalnu grēdas vul­kāni ir gaužām niecīgi vārstuļi, lai izvadītu laukā visus pazemes tvaikus. Tāpēc arī nemitīgi notiek šie satricinājumi, kurus šejienieši dēvē par tramblorēm.

Tikmēr plato ar septiņiem apdullinātiem, šausmu pārņemtiem cilvē­kiem, kas bija krampjaini ieķērušies ķērpju ceros, traucās lejup ar ātrvilciena ātrumu, tas ir, piecdesmit jūdzes stundā. Velti būtu mēģināt kaut kur aizbēgt, patverties vai saukt palīgā. Tik un tā neviens nebūtu dzirdē­jis. Pazemes dārdoņa, lejup grūstošo granīta un bazalta blāķu rībēšana un sniega putekļu mākoņi jebkuru sazināšanos padarīja neiespējamu. Brīžam masīvs slīdēja lejup bez grūdieniem un satricinājumiem, brīžam atkal šū­pojās un zvalstījās kā kuģa klājs sabangotā jūrā, drāzdamies gar bezdibe­ņiem, kuros gruva iekšā kalnu gabali, izraudams ar visām saknēm simt­gadējus kokus un nopļaudams gluži kā ar milzu izkapti visus austrumu nogāzes nelīdzenumus.

Grūti pat aptvert, kāds milzu spēks piemīt miljardiem tonnu smagai masai, kas aizvien pieaugošā ātrumā gāžas lejup piecdesmit grādu leņķī.

Neviens nevarēja aplēst, cik ilgi turpinās šis neaprakstāmais kritiens, tāpat kā neviens neuzdrošinājās paredzēt, kādā bezdibenī tas beigsies. Ne­viens nevarēja pateikt, vai visi vēl dzīvi vai arī kāds jau guļ aizas dibenā. Ātrajā kritienā palikuši bez elpas, ledainajā vējā sastinguši, sniega virpuļu aizķepētām acīm, zaudējuši pēdējos spēkus, nelaimīgie vairs tikko dvašoja, un vienīgi visvarenais dzīvības instinkts lika viņiem krampjaini turēties pie klintīm.

Te pēkšņi neiedomājami spēcīgs trieciens izlingoja ceļiniekus laukā no slīdošā transportlīdzekļa. Viņi ripoja lejup pa pēdējām kalnu terasēm. Milzīgais plato bija apstājies.

Labu brīdi neviens nepakustējās. Beidzot kāds piecēlās. Lai arī trie­ciens viņu bija apdullinājis, viņš tomēr stingri turējās uz kājām. Tas bija majors. Notrausis putekļus un izberzējis acis, viņš pavērās visapkārt. Viņa ceļabiedri gulēja izkliedēti nelielā aplī gluži kā mērķī izšauts skrošu lādiņš.

Majors saskaitīja biedrus. Visi gulēja turpat zemē, izņemot vienu. Trūka Roberta Granta.