KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XIV nodala negaidĪtais ŠĀviens

Andu Kordiljeru austrumu nogāzi veido nolaidenas nokalnes, kas ne­manāmi pāriet līdzenumā, pie kura tik pēkšņi bija apstājusies masīva at­lauza. Šai jaunajā zemē pletās leknas ganības un kuploja krāšņi koki, te auga ar zeltainiem augļiem bērtin piebērtu, vēl kontinenta iekarošanas laikā stādītu ābeļu meži. Šai līdzenumā, šķiet, bija pārnests auglīgās Nor- mandijas stūrītis, un jebkuros citos apstākļos ceļiniekus būtu patīkami pārsteigusi tik pēkšņā pāreja no tuksneša uz oāzi, no sniegotām virsotnēm uz zaļojošām prērijām, no ziemas uz vasaru.

Pamats zem kājām atkal bija pilnīgi nekustīgs. Zemestrīce bija mitē­jusies, un pazemes spēki savu posta darbu, kā redzams, darīja citā vietā, jo Andu kalnu grēda allaž kaut kur tiek drebināta. Šoreiz satricinājums bija sevišķi spēcīgs. .Kalnu apveidi bija krasi mainījušies. Uz zilā debess fona iezīmējās jauna virsotņu, koru un smaiļu panorāma, un pampu gidi tajā velti meklētu ierastās pazīšanas zīmes.

Modās brīnum jauka diena. Izkāpuši no Klusā okeāna miklās gultas, saules stari pārslīdēja pār Argentīnas līdzenumiem un rotājās jau otra okeāna viļņos. Bija devītā rīta stunda.

Majoram piepalīdzot, lords Glenervens un viņa ceļabiedri pamazām atžilba. Trieciens viņus bija tikai pamatīgi apdullinājis. Tikuši lejā no Kordiljeriem, ceļinieki būtu varējuši pateikties gādīgajai dabai par ātro satiksmes līdzekli, ja vien viņu vidū netrūktu visjaunākā un vārgākā biedra — Roberta Granta.

Ikviens mīlēja drosmīgo zēnu: Paganels, kas bija viņam sevišķi pieķē­ries, majors, par spīti savai atturībai, itin visi, taču visvairāk Glenervens. Uzzinājis, ka Roberts ir nozudis, viņš gaužām izmisa. Glenervens iztēlojās, kā nelaimīgais zēns guļ kādā aizā un veltīgi sauc palīgā viņu, savu otro tēvu.

— Dārgie draugi, — Glenervens sacīja, ar pūlēm apvaldīdams asa­ras, — mums jādodas viņu meklēt, mums viņš jāatrod! Mēs nedrīkstam viņu tā pamest! Jāpārmeklē ikviena aiza, ikviens bezdibenis! Apsieniet man ap vidukli virvi un nolaidiet mani lejā! Es tā vēlos! Vai dzirdat: es tā vēlos!-Dievs dod, ka Roberts vēl būtu dzīvs! Kā gan bez Roberta mēs varē­sim sastapties ar viņa tēvu, un ko vērta kapteinim Grantam būs atgūtā brīvība, ja tā prasījusi viņa dēla dzīvību!

Glenervena ceļabiedri noklausījās šos vārdus klusēdami. Juzdami, ka Glenervens viņu skatienos meklē kaut niecīgāko cerības stariņu, viņi no­dūra acis.

— Vai dzirdējāt, ko es teicu? — Glenervens turpināja. — Jūs ciešat klusu! Vai tiešām vairs nav cerību? Itin nekādu?

Kādu brīdi valdīja klusums. Beidzot ierunājās Maknebs:

— Vai kāds no jums, draugi, neatceras, kad īsti Roberts nozuda?

Uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt.

— Tad sakiet vismaz, — majors neatlaidās, — kuram blakus atradās zēns, kad mēs braucām lejā no Kordiljeriem?

— Man, — Vilsons atsaucās.

— Līdz kuram brīdim tu redzēji viņu sev blakus? Centies atcerēties? Runā!

— Tas ir viss, ko es atceros, — Vilsons atbildēja. — Vēl nepilnas divas minūtes pirms liktenīgā trieciena, kas apturēja mūsu slīdēšanu lejup, Ro­berts Grants, iekrampējies ķērpju cerā, gulēja man līdzās.

— Nepilnas divas minūtes! Padomā labi, Vilson, — vai šīs minūtes nebija ļoti garas? Vai tu nekļūdies?

— Nedomāju vis … Jā, tieši tā: nepilnas divas minūtes!

— Pieņemsim! — Maknebs noteica. — Bet kur atradās Roberts: pa kreisi vai pa labi no tevis?

— Pa kreisi. Vēl atceros, ka viņa pončo sitās man sejā.

— Un kurā pusē no mums atradies tu pats?

— Arī pa kreisi.

— Tātad Roberts varēja nozust vienīgi šai pusē, — majors sacīja, pa­griezdamies pret kalniem un norādīdams pa labi. — Turklāt, spriežot pēc laika, kad zēns nozuda, mēs varam secināt, ka viņš nokritis posmā starp kalna pakāji un nogāzi divu jūdžu augstumā. Seit, sadalījuši šo rajonu savā starpā, mēs viņu meklēsim un arī atradīsim.

Neviens vairs nebilda ne vārda. Seši vīri uzkāpa Kordiljeru nokalnē dažādos augstumos un stājās pie meklēšanas. Turēdamies pa labi no lejup- ceļa līnijas, viņi ielūkojās pat vissīkākajās plaisās, riskēdami ar dzīvību, nolaidās masīva atlauzu pusaizbērtos bezdibeņos, izrāpās laukā no tiem ar sadriskātām drēbēm, asiņainām rokām un kājām. Nedomādami par laiku un atpūtu, šie pašaizliedzīgie cilvēki rūpīgi pārmeklēja visu šo Andu ap­vidu, izņemot dažas nepieejamas augstienes. Taču visi viņu pūliņi bija veltīgi. Kā redzams, zēns bija atradis kalnos ne vien nāvi, bet arī. kapa vietu, kuru uz mūžīgiem laikiem pārsedzis kāds milzīgs kapakmens.

Ap dienas vidu Glenervens un viņa ceļabiedri, pagalam pārguruši un nomākti, atkal sapulcējās ielejā. Glenervenu plosīja skaudras ciešanas. Viņš tikpat kā nerunāja. Pār viņa lūpām izlauzās tikai nopūtas un vieni un tie paši vārdi:

— Nekur projām no šejienes es neiešu! Nekur projām no šejienes es neiešu!

Visi saprata šo spītību, kas bija kļuvusi par uzmācīgu iedomu, un iztu­rējās ar cieņu pret to.

— Pagaidīsim, — Paganels sacīja majoram un Tomam Ostinam. — At­pūtīsimies kādu brīdi un uzkrāsim jaunus spēkus. Tas jādara neatkarīgi no tā, vai mēs turpināsim meklēšanu vai arī dosimies tālāk.

— Labi, — Maknebs atbildēja, — paliksim šeit, ja Edvards tā vēlas. Viņš vēl cer. Bet ko?

— Dievs to zina, — Toms Ostins noteica.

— Nabaga Roberts!. — Paganels iesaucās, norausdams asaras.

Ielejā auga milzums dažādu koku. Majors nolūkoja vietu zem lieliem

maizes kokiem un lika ierīkot šeit pagaidu nometni. Dažas segas, ieroči, mazumiņš kaltētas gaļas un rīsu — tā bija visa ceļinieku mantība.-Turpat tuvumā tecēja upīte, kuras ūdens pēc nesenā nogruvuma vēl bija duļķains. Milredijs sakūra zālienā uguni un drīz vien pasniedza savam kungam karstu un spēcinošu dzērienu. Taču Glenervens atteicās un — vienaldzīgs ■pret visu — palika guļam uz sava pončo.

Tā pagāja diena. Pienāca nakts, tikpat klusa un rāma kā iepriekšējā. Visi apgūlās, taču aizmigt neviens nevarēja. Glenervens atkal devās kal­nos. Sasprindzinājis dzirdi, viņš ieklausījās nakts skaņās, aizvien vēl ce­rēdams sadzirdēt zēna palīgā saucienus. Viņš aizklīda augstu un tālu kal­nos, brīžam pieplaka ar ausi pie zemes un klausījās, cenzdamies apvaldīt satrauktos sirdspukstus, brīžam sauca Robertu izmisuma pilnā balsī.

Augu nakti nabaga lords klimta kalnos. Gan Paganels, gan majors vi­ņam pārmaiņus sekoja, lai sniegtu palīdzīgu roku uz slidenajām klinšu korēm un bezdibeņu kraujām, kurp viņu dzina neprāta drosme. Tomēr arī šīs pēdējās pūles bija veltīgas. Uz neskaitāmajiem saucieniem «Robert! Robert!» atsaucās vienīgi atbalss, sēri atkārtodama to pašu vārdu.

Atausa rīts. Ceļiniekiem vajadzēja doties tālu kalnos pakaļ Glenerve­nam un gandrīz ar varu atvest viņu atpakaļ nometnē. Viņa izmisums bija neaprakstāms. Kā lai ieminas viņam par promiešanu un aicina viņu atstāt šo bēdu ieleju? Nebija vairs arī produktu. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt argentīniešu pavadoņiem, par kuriem bija stāstījis katapass, un zirgiem, kas nepieciešami ceļojumam caur pampām. Atgriezties atpakaļ bija daudz grūtāk nekā doties uz priekšu. Turklāt Atlantijas okeāna piekrastē bija norunāta tikšanās ar «Dunkanu». Sie nopietnie apsvērumi neļāva ilgāk kavēties, kopējās intereses prasīja turpināt ceļu.

Maknebs mēģināja kaut mazliet izkliedēt Glenervena bēdas. Viņš at­kal un atkal centās pierunāt savu draugu, kas, liekas, neko nedzirdēja un tikai noliedzoši šūpoja galvu. Beidzot Glenervens pavēra lūpas:

— Jādodas ceļā?

— Jā, laiks doties tālāk.

— Nogaidīsim vēl vienu stundu!

— Labi, nogaidīsim vēl vienu stundu, — cēlsirdīgais majors piekrita.

Stunda pagāja, un Glenervens lūdza dāvāt vēl vienu stundu. Bija tāds iespaids, it kā uz nāvi notiesātais izlūgtos, lai viņam atļauj vēl kādu brī­tiņu dzīvot. Tā turpinājās apmēram līdz divpadsmitiem. Tad Maknebs, ap­spriedies ar pārējiem biedriem, apņēmīgi paziņoja Glenervenam, ka neka­vējoties jādodas ceļā, jo vilcināšanās apdraud visu ekspedīcijas dalībnieku dzīvības.

— Jā, jā, — Glenervens atsaucās. — Tūlīt iesim!

To sacīdams, viņš vairs neraudzījās uz Maknebu. Glenervena skatienu bija piesaistījis kāds melns punkts augstu pie debesīm. Pēkšņi Glenervena roka pacēlās un sastinga kā pārakmeņojusies.

— Tur, tur! — viņš sauca. — Skatieties! Skatieties!

Visu skatieni pievērsās debess zilgmei, kurp tik neatlaidīgi rādīja Gle­nervena roka. Melnais punkts acīm redzami auga augumā. Neizmērojamā augstumā lidinājās kāds putns.

— Kondors, — Paganels noteica.

— Jā, kondors, — Glenervens atsaucās. — Kas zina … Viņš lido šurp? Viņš laižas lejup! Nogaidīsim!

Uz ko gan Glenervens cerēja? Vai tik viņa prāts nesāka aptumšoties? Un ko nozīmēja vārdi «Kas zina»?

Paganels nebija kļūdījies. Kondors kļuva aizvien skaidrāk un skaidrāk saskatāms. Šis majestātiskais, kādreiz inku pielūgtais putns ir Dienvid- andu valdnieks. Šai novadā tas sasniedz milzīgus apmērus. Kondora spēks ir apbrīnojams, bieži vien viņš nogrūž kalnu aizās pat vēršus. Putns uz­brūk ganībās aitām, kazām un teļiem. Iecirtis nagus savā upurī, viņš pace­ļas ar to lielā augstumā. Bieži vien kondors lido divdesmit tūkstošus pēdu virs zemes, tas ir, tik augstu, ka cilvēka acs to vairs nevar saredzēt. No turienes šis padebešu valdnieks ar savu apbrīnojami aso redzi, kas pār­steidz pat dabaszinātniekus, izšķir uz zemes vissīkākos priekšmetus.

Ko gan kondors ieraudzījis? Varbūt Roberta Granta līķi?

— Kas zina! — Glenervens atkārtoja, neizlaizdams milzīgo putnu no acīm.

Kondors tikmēr tuvojās, brīžam planēdams, brīžam strauji krizdams lejup gluži kā nedzīvs ķermenis brīvā kritienā. Apmēram simt tuāžu aug­stumā putns sāka mest lielus lokus. Tagad kondors bija lieliski saredzams. Viņa vareno spārnu izpletums pārsniedza piecpadsmit pēdas, un viņš tu­rējās gaisā, gandrīz nemaz tos nevēzēdams, jo daba lielajiem putniem de­vusi spēju lidot majestātiskā mierā, turpretī kukaiņiem, lai tie noturētos gaisā, spārni jāvēzē tūkstoš reižu sekundē.

Putns bija satvēris Robertu aiz drēbēm.

Majors un Vilsons satvēra karabīnes. Glenervens ar rokas mājienu viņus apstādināja. Kondors riņķoja ceturtdaļjūdzes attālumā virs kādas nepieejamas Kordiljeru nogāzes smailes. Milzīgais putns meta lokus galvu reibinošā ātrumā, izlaizdams un ievilkdams drausmīgos nagus, kratīdams krimšļaino seksti.

— Tas ir tur! Tur! — Glenervens iesaucās.

Pēkšņi viņam prātā iešāvās kāda doma.

— Ja nu Roberts vel dzīvs?! — viņš izbailēs iekliedzas. — Šis putns. . * Uguni! šaujiet, draugi!

Taču jau bija par vēlu. Kondors nozuda aiz augstām klinšu radzēm. Pagāja kāda sekunde, kas šķita gara kā mūžība. Tad milzīgais putns pa- rādījās atkal, gausi celdamies augšup ar kādu smagu nastu. Atskanēja šaušalīgs kliedziens. Kondora nagos šūpojās nedzīvs ķermenis — Roberta Granta ķermenis. Putns bija satvēris zēnu aiz drēbēm un tagad balansēja gaisā vismaz simt piecdesmit pēdas virs nometnes. Viņš bija pamanījis ceļiniekus un, pūlēdamies žiglāk aizlaisties ar smago laupījumu projām, spēcīgiem spārnu vēzieniem kulstīja gaisu.

— Ā! — Glenervens iesaucās. — Lai Roberta līķis labāk sašķīst uz klintīm nekā nokļūst…

Aprāvies pusvārdā, viņš satvēra Vilsona karabīni un pavērsa to pret kondoru. Taču rokas viņam drebēja, acis aizmiglojās un viņš nejaudāja notēmēt.

— Ļaujiet man, — majors piedāvāja.

Stingru stāju, drošu roku un skaidru skatienu viņš paņēma uz grauds putnu, kas atradās jau trīs simti pēdas no viņa.

Taču majors vēl nebija paguvis nospiest gaili, kad ielejas dzijumā at­skanēja šāviens. Starp divām bazalta blīvām pacēlās balts dūmu mākonī­tis, un kondors ar cauršautu galvu, lēnām griezdamies, sāka krist lejup gluži kā ar izpletni, ko veidoja viņa izplestie spārni. Neizlaidis no nagiem laupījumu, viņš tikpat lēni nosēdās zemē kādus desmit soļus no strauta,

— Ātrāk šurp! Ātrāk! — Glenervens sauca.

Un, nepūlēdamies noskaidrot, no kurienes nācis negaidītais šāviens, viņš skriešus metās pie kondora,.ceļabiedri viņam sekoja.

Kad viņi atsteidzās notikuma vietā, putns jau bija beigts, bet Roberta ķermenis pārklāts ar putna platajiem spārniem. Glenervens metās pie zēna līķa, izrāva viņu no putna nagiem, noguldīja zālē un pielika ausi pie ne­kustīgā ķermeņa krūtīm.

Vēl nekad no cilvēka krūtīm nav izlauzies tik satricinošs prieka klie­dziens kā tai brīdī, kad Glenervens pietrūkās kājās, saukdams:

— Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs!

Vienā mirklī Robertu atbrīvoja no drēbēm un apslacīja seju ar vēsu ūdeni. Zēns sakustējās, atvēra acis, paskatījās un nomurmināja:

— Ā, tas esat jūs, milord … mans tēvs!

Glenervens aiz saviļņojuma nespēja atbildēt un, nometies ceļos pie brīnumainā kārtā izglābtā zēna, raudāja prieka asaras.