Samarkandas amulets

5

Ir kāda atziņa, kas mums uz visiem laikiem jāiedzen tavā mazajā, samaitātajā galviņā, meistars stingri sacīja. Vai tu vari uzminēt, kāda tā ir?

- Nē, ser, zēns atbildēja.

- Nē? Sarainās uzacis pacēlās patiesā izbrīnā. Māceklis kā apburts vēroja, kā tās pazūd zem balto matu klājiena, kas sedza meistara pieri. Tur tās kautrīgi pakavējās tikai īsu brītiņu, lai pēc tam ar smagu nolemtību nolaistos atpakaļ. Nē. Nu tad… burvis paliecās uz priekšu savā krēslā, es tev pateikšu.

Ar lēnu, domīgu kustību viņš salika kopā plaukstas, tā ka pirkstu gali saskārās un izveidoja tādu kā arku, ar kuru viņš norādīja uz skolnieku.

- Atceries, viņš lēni un maigi teica, atceries uz visiem lai­kiem. Dēmoni ir ļauni. Ja vien spēs, viņi tev nodarīs pāri. Vai tu saproti?

Audzēknis joprojām nenolaida skatienu no meistara uzacīm. Viņš vienkārši nespēja atraut no tām acis. Tagad tās bija sarauk­tas un satikās pieres vidū gluži kā divas bultas. Uzacis kustē­jās ar apskaužamu veiklību augšup lejup, izliekdamās slaidos lokos gan abas kopā, gan katra atsevišķi. Tas, ka uzacis it kā dzīvoja pašas savu, neatkarīgu dzīvi, zēnu gluži vai hipnotizēja. Turklāt bija patīkamāk pētīt meistara uzacis nekā sastapties ar viņa skatienu.

Burvis zīmīgi noklepojās. Vai tu saproti?

- Ak jā, ser.

- Nu, tu saki jā un droši vien arī domā jā, tomēr… viena uzacs brīdinoši uzraucās augšup, tomēr man neliekas, ka tu to pilnībā saprastu.

- Jā, ser, es nudien saprotu. Dēmoni ir ļauni un dara ļaunu, un tie var nodarīt tev ļaunu, ja tu to pieļausi. Zēns saknosījās uz sava spilvena. Viņš alka pierādīt, ka ir ļoti uzmanīgi klausījies. Ārpusē saule sildīja zaļo zālīti un karsēja ietves, un pirms piecām minūtēm garām logam, jautri skandinot zvaniņu, bija pabraucis saldējuma pārdevējs. Bet cauri biezajiem, tumši sarkanajiem aizkariem istabā ielauzās tikai izkliedēti gaismas stariņi, gaiss te bija piesmacis un smags. Skolnieks vēlējās, kaut mācību stunda drīzāk būtu galā un viņam ļautu iet.

- Es klausījos ļoti uzmanīgi, ser, viņš teica.

Meistars pamāja. Vai tu kādreiz esi redzējis dēmonu? viņš pēc brīža vaicāja.

- Nē, ser. Tas ir, es to esmu redzējis tikai grāmatās.

- Piecelies.

Zēns pielēca kājās, gandrīz paklūpot pār spilvenu. Viņš stā­vēja, neveikli nolaidis rokas gar sāniem. Meistars norādīja uz durvīm istabas galā. Vai tu zini, kas tur atrodas?

- Jūsu darbistaba, ser.

- Labi. Tu atvērsi durvis, nokāpsi pa pakāpieniem un šķēr­sosi istabu. Tās galā tu redzēsi manu galdu. Uz tā stāv kaste, kurā tu atradīsi brilles. Uzliec tās un nāc atpakaļ pie manis. Skaidrs?

- Jā, ser.

-Tad ej!

Meistara vērīgā skatiena pavadīts, audzēknis devās pie dur­vīm, kas bija darinātas no tumša, nekrāsota koka. Vajadzēja pie­likt lielas pūles, lai pagrieztu smago misiņa durvju rokturi, bet beidzot tas pakļāvīgi un vēsi iegūlās saujā. Durvis bez skaņas atvērās, un puišelis atklāja, ka stāv uz paklājiem klātu kāpņu augšējā pakāpiena. Sienas bija iztapsētas ar elegantām, puķai­nām tapetēm. Un pa mazo lodziņu iespīdēja siltie saules stari.

Zēns uzmanīgi kāpa lejup, pakāpienu pēc pakāpiena. Klusums un saules gaisma nomierināja un nedaudz kliedēja bailes. Viņš nekad vēl nebija te bijis, un līdz šim viņa priekšstatu par to, kāda izskatās meistara darbistaba, bija veidojuši tikai lielāko bērnu stāstījumi. Prātā ienāca briesmīgi nostāsti par izbāztiem krokodiliem un pudelēm, kas pilnas ar acāboliem. Māceklis apņēmīgi atvairīja šos tēlus no savām domām. Viņš nebaidīsies.

Kāpņu galā atradās vēl vienas durvis, līdzīgas pirmajām, bet mazākas, un to vidū spīdēja uzkrāsota sarkana piecstaru zvaigzne. Zēns pagrieza durvju rokturi un pagrūda durvis vērās lēni un it kā negribīgi, ķeroties biezajā paklājā. Tiklīdz tās bija atvērušās pietiekami plaši, lai pa tām varētu iespraukties istabā, viņš devās iekšā.

Ienākot māceklis bija neapzināti aizturējis elpu; tagad viņš, juzdamies vīlies, beidzot izelpoja. Te viss izskatījās tik parasts. Taisnstūrveida istaba, un abās tās pusēs stāvēja grāmatplaukti, pilni ar grāmatām. Tālākajā istabas galā dižojās varens kokā galds un aiz tā ādas krēsls. Uz galda glīti sarindotas atradās papīra loksnes, pildspalvas, vecs dators un maza metāla kār­biņa. Aiz loga varēja redzēt kastaņkoku pilnā vasaras plaukumā. Istabu pildīja liegi zaļa gaisma.

Zēns tuvojās galdam.

Pusceļā viņš apstājās un pameta skatienu atpakaļ.

Nekā. Tomēr nepameta dīvaina sajūta… Neizskaidrojama iemesla dēļ pusatvērtās durvis, pa kurām viņš pirms brīža bija ienācis, darīja nemierīgu. Ak, kaut būtu iedomājies tās aizvērt!

Ienācējs pakratīja galvu, lai aizdzītu uzmācīgās domas. Viss būs kārtībā. Pēc brīža viņš jau dosies atpakaļ.

Ar četriem straujiem soļiem skolnieks jau bija pie rakstām­galda un strauji palūkojās apkārt. Kaut kas nočabēja…

Istaba bija tukša. Zēns ausījās kā zaķēns slēpnī. Nē, te nebija nekādu citu skaņu kā vien attāla satiksmes murdoņa.

Plati ieplestām acīm un strauji elpodams, audzēknis pagrie­zās pret galdu. Metāla kastīte saulē iezalgojās. Viņš pastiepās pēc tās pāri galda ādas virsmai. Tas nebūt nebija nepieciešams varēja jau arī apiet apkārt un paņemt kastīti no galda otras puses tomēr kaut kas lika pēc iespējas ātrāk paķert to, pēc kā viņš bija nācis, un mesties prom. Puisēns noliecās pāri galdam un pastiepa roku, bet kastīte joprojām nebija pa tvērienam. Viņš strauji paliecās uz priekšu un grāba pēc kārotā priekšmeta; kas­tīti viņš nesatvēra, bet nejauši apgāza krūzi ar pildspalvām, kas aizripoja pa visu galdu.

Jaunais burvis juta, kā pār muguru nolīst auksti sviedri. Viņš gandrīz vai izmisīgi sāka tvarstīt ripojošās pildspalvas un stūķēt tās atpakaļ krūzītē.

Tobrīd aiz muguras atskanēja klusa ķiķināšana.

Zēns apcirtās riņķī, apslāpēdams kliedzienu. Tur neviena nebija.

Uz mirkli māceklis palika atspiedies ar muguru pret galdu un baiļu paralizēts. Tad ierunājās viņa iekšējā balss. Likās, ka tā saka: Lai paliek pildspalvas! Tev taču vajadzīga tikai kastīte! Sprīdi pa sprīdim jaunais burvis sāka lēnām virzīties apkārt galdam, ar muguru pret logu un acis cieši pievērsis istabai.

Pēkšņi kāds pieklauvēja pie loga. Trīs uzstājīgi klaudzieni. Zēns strauji pagriezās. Tur neviena nebija, tikai kastaņkoks, kas viegli lieca zarus vasaras vējā.

Nekā.

Tobrīd viena no pildspalvām nokrita uz grīdas bez skaņas, tomēr puišelis ar acs kaktiņu to pamanīja. Cita pildspalva sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ vispirms lēnāk un tad arvien ātrāk. Pēkšņi tā palēcās, atsitās pret datoru un novēlās uz grī­das. Tad arī nākamā. Un vēl viena. Tad visas pildspalvas sāka lēkāt un lidot dažādos virzienos, veldamās nost no galda.

Puika skatījās kā apburts. Nokrita pēdējā pildspalva.

Viņš nekustējās.

Kāds iesmējās viņam pie pašas auss.

Skaļi iekliegdamies, zēns atvēzējās ar kreiso roku un sita, bet trāpīja tukšā gaisā. Straujais rokas vēziens lika viņam pagriez­ties pret galdu. Kastīte atradās tieši priekšā. Māceklis to paķēra un tūlīt pat nometa atpakaļ metāls bija saulē sakarsis, un tagad tā pieskāriens dedzināja roku. Kastīte atsitās pret galda virsmu un pavērās. No tās izslīdēja brilles raga ietvaros. Pēc brīža zēns jau skrēja uz durvīm, cieši sažņaudzis brilles rokās.

Viņam šķita, ka kāds seko. Bija dzirdami skrienoši soļi.

Turpat jau bija arī durvis varēja saskatīt kāpnes, kas veda augšup pie meistara.

Tieši tobrīd durvis aizcirtās.

Zēns panikā sāka raustīt rokturi, zvetēt pa durvīm un aizlūzušā balsī saukt meistaru, bet viss velti. Kāds čukstēja ausī nesaprotamus vārdus. Nāves bailēs skolnieks spēra pa durvīm, bet tikai sadauzīja kāju pirkstus.

Viņš pagriezās un uzlūkoja tukšo istabu.

Visapkārt skanēja čalas un čaboņa, klaudzieni un spārnu vēdas, it kā paklājs, grāmatas, plaukti un pat griesti būtu noklāti ar neredzamām, kustīgām būtnēm. Viena no lustrām virs galvas sašūpojās kā neredzamā vējā.

Cauri asarām un bailēm jaunais burvis tomēr ierunājās.

Pietiek! viņš sauca. Prom!

Čaboņa, klaudzoņa un spārnu švīkstoņa nekavējoties apklusa. Lustras lēnām pārtrauca šūpoties. Iestājās miers.

Istabā atkal valdīja klusums.

Tverdams pēc elpas, māceklis stāvēja, ar muguru cieši pie­spiedies pie durvīm, vērodams istabu. Viss klusu.

Tad viņš atcerējās par brillēm, kuras joprojām turēja rokā. Atmiņā atausa meistara vārdi pirms nākt atpakaļ, viņš bija vēlējis savam audzēknim uzlikt brilles. Iespējams, ja viņš tā būtu izdarījis, durvis būtu atvērušās un viņam būtu atļauts kāpt augšup uz klasi.

Trīcošiem pirkstiem puišelis satvēra brilles un uzlika uz deguna.

Un ieraudzīja, kāda īstenībā izskatās meistara darbistaba.

Katra istabas colla bija kā nosēta ar dēmoniem. Te to bija simtiem, saspiedušies kopā gluži kā sēkliņas melonē cits uzlicis kājas otram uz galvas, cits iespiedis elkoņus kaimiņam vēderā. Vieni bija apsēduši visu paklāju un cieši saspiedušies uz galda, citi karājās no lustrām un grāmatplauktiem, bet vēl citi vienkārši lidinājās gaisā. Daži balansēja uz citu pārmēru gara­jiem deguniem vai karājās pie ausīm. Pāris dēmoniem bija mil­zīgi ķermeņi un tikai apelsīna lieluma galva, citiem gluži pre­tēji bija milzīgas galvas. Dēmoni atšķīrās ar astēm, spārniem, ragiem un varžacīm, daudziem bija vēl viens pāris roku, kāju, acu vai ausu. Citi bija mataini, bet citi zvīņaini. Viņu vidū varēja redzēt tādus ar knābjiem vai piesūcekņiem, bet lielākā daļa bija bruņojušies ar zobiem. Dēmoni bija visās iespējamās krāsās, parasti nesaderīgās krāsu kombinācijās. Un viņi visi centās izturēties ļoti, ļoti klusi, lai pārliecinātu zēnu, ka istabā neviena nav. Viss šis raibais bars šķita veltām lielas pūles, lai paliktu nekustīgi, par spīti tam, ka šur tur ietrīsējās kāda aste vai spārns vai kāds nevarēja noturēties, nepakustinājis žokļus.

Bet tajā pašā brīdī, kad zēns uzlika brilles un viņus ierau­dzīja, arī dēmoni noprata, ka kļuvuši redzami.

Un tad ar prieka saucieniem viņi metās ienācējam klāt.

Māceklis iekliedzās, šausmās atlēca līdz durvīm un sāniski novēlās uz grīdas. Viņš pacēla rokas, lai sevi pasargātu, un nejauši notrauca zemē brilles. Neko neredzēdams, zēns sari­tinājās mazā kamoliņā, ar seju pieplacis grīdai, kamēr viņam visapkārt ņudzēja spārnaini, zvīņoti un nagaini radījumi.

Meistars ieradās tikai pēc divdesmit minūtēm, lai samek­lētu savu skolnieku un padzītu dēmonu baru, un puisēns jopro­jām gulēja uz grīdas. Viņu aiznesa uz istabu, kur viņš nogulēja veselu diennakti, nepieskaroties ne ēdienam, ne dzērienam. Visu nākamo nedēļu jaunais burvis palika mēms un neatbil­dēja ne uz vienu jautājumu, bet ar laiku atguva runas spējas un atkal varēja pievērsties mācībām.

Meistars nekad neatgādināja par šo notikumu, bet klusībā bija apmierināts ar skolniekam doto mācību naida un baiļu sajaukumu, ko māceklis bija izjutis dēmonu apsēstajā istabā.

Tas bija viens no pirmajiem Netenjela pārbaudījumiem. Zēns par to nevienam nestāstīja, bet šī atgadījuma ēna nekad nepa­meta viņa sirdi. Tobrīd viņš bija tikai sešus gadus vecs.