Bartimajs 28

Atvaino par ielaušanos, Artūr, Saimons Siržulauzējs teica.

Krūmložņa tikko bija ienācis plašajā, tumšajā ēdamistabā, kur es arī viņu panācu, šis vīrs bija pavadījis vairākas minūtes pie spoguļa, pieglaužot matus un kārtojot kaklasaiti. Lai gan no tā nebija lielas jēgas: burvis joprojām izskatījās noplucis un izspūris blakus jaunākajam kolēģim, kas stāvēja pie kamīna, aplūkodams savus nagus un izstiepies kā stīga.

Netenjela meistars tēlotā labvēlībā pavicināja roku. Mans nams ir arī tavs nams, Siržulauzēj. Es atvainojos par kavēšanos. Varbūt apsēdīsimies?

Siržulauzējs nelikās dzirdam. Viņam mugurā bija elegants, melns uzvalks ar tumšzaļu kaklasaiti, briļļu stikli mirdzēja griestu lampas mestajā gaismā. Tie slēpa acis, bet jaunā burvja sejas āda bija pelēka un sakritusies. Tu izskaties satraukts, Krūmložņa, viņš teica.

Nē, nē. Es tikai strādāju bēniņos, tāpēc, steidzoties lejup, esmu nedaudz aizelsies.

Es biju ielavījies istabā kā zirneklis, piesardzīgi aizrāpies pa durvju palodu un tad augšup pa sienu, līdz sasniedzu tālākā un tumšākā istabas stūra patvērumu. Te es uzstiepu tīmekli, kas mani apsedza, cik labi vien iespējams. Tā es darīju, redzē­dams, ka burvim līdzi bija viņa otrā līmeņa velnēns, kas vērās uz visām pusēm ar savām mazajām, karstajām ačelēm.

Man negribējās domāt, kā Siržulauzējs bija atradis šo māju. Par spīti tam, ka es zēna klātbūtnē biju visu noliedzis, tā nudien šķita pārāk dīvaina sakritība, ka viņš bija šeit ieradies reizē ar mani. Bet šī mīkla varēja pagaidīt: zēna nākotne un tātad arī manējā bija atkarīga no tā, cik strauji spēšu reaģēt uz notie­košo.

Krūmložņa apsēdās vienkāršā koka krēslā un piespiesti pasmaidīja. Tātad… viņš teica. Vai tu patiešām neapsēdī­sies?

- Nē, paldies.

- Tad vismaz pasaki savam velnēnam, lai beidz visu laiku šūpoties. Man no tā griežas galva. Mājas saimnieks ierunājās negaidīti kašķīgā tonī.

Saimons Siržulauzējs paklakšķināja mēli. Velnēns, kas bija kūleņojis viņam aiz muguras, norima, saviebis seju dīvainā gri­masē kaut kas starp žāvām un smīnu.

Krūmložņa izlikās, ka tas viņu neuztrauc. Man šodien ir vēl citas svarīgas darīšanas, viņš sacīja. Varbūt tu būtu tik laipns un pastāstītu, kā es varu tev palīdzēt?

Saimons Siržulauzējs skumji palocīja galvu. Pirms pāris naktīm mani apzaga, viņš iesāka. Manas prombūtnes laikā no manas mājas tika nozagts kāds neliels, bet vērtīgs priekš­mets.

Krūmložņas kungs mierinoši pamāja. Man nudien žēl to dzirdēt.

- Pateicos. Šis priekšmets man bija īpaši dārgs, tāpēc es, pats par sevi saprotams, vēlos to atgūt.

- Protams. Vai tu domā, ka tā bija Pretošanās kustība?

- Un tieši tāpēc es šodien esmu iegriezies pie tevis, Krūm­ložņa… Siržulauzējs runāja lēni un apdomīgi. Varbūt vēl jopro­jām cerēja, ka nebūs jāizsaka tieša apsūdzība. Burvji parasti ļoti rūpīgi izvēlas vārdus; nepareizie vārdi krīzes brīdī var novest pie katastrofas. Bet vecais vīrs acīmredzami neko nesaprata.

- Tu vari rēķināties ar manu atbalstu, pats par sevi sapro­tams, mājastēvs nosvērti teica. Šīs zādzības ir patiešām atbaidošas. Jau ilgāku laiku mēs zinām, ka pastāv ļoti attīstīts zagto maģisko priekšmetu melnais tirgus, turklāt esmu pārlieci­nāts, ka par nozagtajiem priekšmetiem iegūtā nauda tiek izman­tota, lai uzturētu Pretošanās kustību. Mēs jau vakar redzējām, pie kā tas noved. Krūmložņas acis pēkšņi samiedzās tādā kā smaidā. Jāteic, ka es brīnos, ka tieši tu esi apzagts. Parasti zagļi bija ielauzušies kā lai pieklājīgāk pasaka? pie samērā viduvējiem burvjiem. Mēs domājam, ka šie zagļi ir jaunieši, var­būt pat bērni. Man jau šķita, ka tavām aizsargsistēmām būtu jātiek ar to galā.

- Tā varētu teikt, Siržulauzējs izspļāva caur sakostiem zobiem.

- Vai tu domā, ka tam ir kāds sakars ar vakardienas iebru­kumu Parlamenta ēkā?

- Pagaidi brītiņu, Siržulauzējs bilda, man ir pamatots iemesls domāt, ka šī zādzība nebija Pretošanās kustības roku darbs, bet to ir paveicis kāds no man pazīstamiem burvjiem.

Krūmložņa sarauca pieri. Tu tā domā? Kā gan tu vari būt tik pārliecināts?

- Jo es zinu, kas to izdarīja. Tā ir būtne, kura nes nepiedie­nīgo Bartimaja vārdu. Viduvējs džins, ļoti nekaunīgs, pagalam neapķērīgs.*[1] Kāds ar labāku dzirdi apveltīts indivīds tobrīd būtu sadzirdējis, kā istabas stūri zirnekļa pavediens ar spēku tiek iesviests griestos. Par laimi, velnēns bija pārāk aizņemts, mēģinot nokaitināt Krūmložņu, ļoti lēni mai­nīdams savu sastingušo sejas izteiksmi. Tas nedzirdēja nenieka. Nekas īpašs. Kurš katrs, kam ir puslīdz pietiekami saprāta, spētu viņu izsaukt. Tas ir, puslīdz saprātīgs burvis, nevis vienkāršais cilvēks.

- Un tomēr, Krūmložņa smīnot teica, šis Bartimajs aiz­bēga ar tavu maģisko priekšmetu. [67] [1] Es pēkšņi sajutu dīvainu žēlumu pret veco muļķi. Tas ilgi neizvilks. Tikai iedomājos, ka vajadzēja to pieminēt.

- Tas muļķis! Viņš pieļāva, ka tiek noskaidrota viņa patiesā personība! Siržulauzējs nu jau tikko valdījās. Nē, nē, tev ir taisnība. Es aizrāvos.

- Un tas, kurš viņu izsauca…

Briļļu stikli uzzibēja. Jā, tieši tāpēc es esmu šeit, Artūr. Lai satiktu tevi.

Uz brīdi iestājās klusums, kamēr mājastēvs mēģināja sasais­tīt kopā abus apgalvojumus. Beidzot viņam tas izdevās. Viņa sejā varēja lasīt veselu izjūtu gammu, un tad visas emocijas nomainīja salta pieklājības maska. Istabā kļuva neomulīgi.

- Atvaino, viņš ļoti klusi sacīja, bet ko tu tikko teici?

Saimons Siržulauzējs paliecās uz priekšu un ar abām rokām

atspiedās pret galdu. Viņam bija patiešām nevainojams mani­kīrs. Artūr, viņš teica, Bartimajs pēdējā laikā dzīvo pa aug­stiem plauktiem. Šorīt viņš tika ieslodzīts Londonas Tauerā, īsi pēc iebrukuma Pinna veikalā Pikadilī.

Krūmložņa apjukumā noelsās. Tas džins? Kā… kā tu to zini? Viņiem taču tā arī neizdevās noskaidrot viņa personību… Un šajā pēcpusdienā tas izbēga…

- Tiesa gan. Siržulauzējs nepaskaidroja, kā. Pēc tam kad tas bija aizbēdzis, mani spiegi to… pamanīja. Viņi sekoja Bartimajam pa visu Londonu… uz šejieni. [68] [1] Ak vai. Izskatījās, ka Siržulauzējs bija paredzējis, ka es aizbēgšu no Fakvarla. Acīmredzot viņš bija aizsūtījis spiegus uz Taueru, lai tie mums sekotu, tiklīdz mēs izlauzīsimies brīvībā. Un es biju viņus atvedis pie amu­leta rekordlielā ātrumā. Cik apkaunojoši.

Krūmložņa apjucis pakratīja galvu. Tas atgriezās šajā mājā? Tu melo!

- Bartimajs ieradās pirms desmit minūtēm un pagaisa tavas mājas skurstenī kā dūmu mākonītis. Vai tu esi pārsteigts, ka esmu ieradies pēc man nozagtā maģiskā priekšmeta? Un tagad, kad esmu iekštelpās… Siržulauzējs pacēla galvu un ieelpoja, it kā sajustu patīkamu aromātu. Jā, es varu sajust tā auru. Tas ir tepat tuvumā.

-Bet…

- Nekad nebūtu iedomājies, ka tas esi tu, Artūr. Tas ir, es zināju, ka tu alksti pēc maniem dārgumiem. Bet man allaž likās, ka tev trūkst prasmju tos iegūt.

Vecais vīrs atvēra un atkal aizvēra muti kā zelta zivtiņa, izdvešot neartikulētas skaņas. Siržulauzēja velnēns tobrīd pār­veidoja savu sejas izteiksmi naidīgā vīpsnā, bet tad atkal to nomainīja. Viņa saimnieks nepacietīgi pabungoja pa galdu ar rādītājpirkstu.

- Es būtu varējis ielauzties tavā mājā, Artūr. Turklāt man būtu uz to visas tiesības. Bet es labprātāk rīkojos galanti. Tur­klāt mans pazudušais priekšmets ir diezgan… strīdīgas izcel­smes. Neviens no mums nevēlētos, lai kāds atklāj, ka tas atro­das manā vai tavā mājā, vai ne? Tātad ja tu man to aši atdosi, mēs varētu nonākt pie kādas… vienošanās, kas noderētu mums abiem. Viņš pakāpās atpakaļ, virpinot pirkstos piedurknes atloku. Es gaidu.

Ja Krūmložņa būtu sapratis kaut vārdu no Siržulauzēja teiktā, viņš būtu paglābis savu ādu. [69] [1] Viņš varētu aši atnest amuletu, vienoties par noteikumiem un noska­tīties, kā Siržulauzējs apmierināts pazūd naktī. Protams, tā kā viņš tagad zinātu par Siržulauzēja pastrādātajiem noziegumiem, drīz pēc tam viņa māja tiktu uzsperta gaisā, bet viņš būtu ieguvis laiku noskūt bārdu, uzvilkt puķainu kreklu, noķert pēdējo reisu uz kādu siltu un smilšainu vietu un tādējādi izdzīvot.

Ja Netenjela meistars būtu atsaucis atmiņā sava mācekļa nedarbus un atcerējies, ka divreiz divi ir četri, viņš būtu izsprucis sveikā. Bet savā apjukumā neap­ķērīgais burvis neredzēja neko tālāk par nepatieso apsūdzību, kas viņam tika izvirzīta, un lielā niknumā pielēca no krēsla.

- Tu, iedomīgais izlēcēj! vecais vīrs iekliedzās. Kā tu uzdrošinies apsūdzēt mani zādzībā! Pie manis nav tava maģiskā priekšmeta es par to neko nezinu un negribu zināt! Kāpēc lai es to zagtu? Es neesmu tāds līdējs kā tu, es neesmu zemisks iztapoņa. Es nedzenos pēc varas, necenšos to izrakt kā cūka no atkritumu bedres! Pat tad, ja man būtu kādi politiski motīvi, es negrasītos aplaupīt tevi. Visi zina, ka tava zvaigzne jau ir norie­tējusi. Tu neesi tā vērts. Nē, tavi spiegi kaut ko pārpratuši vai, kas vēl vairāk iespējams, tie melo. Bartimaja šeit nav! Es neko nezinu par viņa noziegumiem. Un tavs pazudušais krāms nav paslēpts manā mājā!

Kamēr Krūmložņa izbļaustījās, likās, ka pāri Siržulauzēja sejai pārslīd ēna, lai gan lampa joprojām apspīdēja viņa briļļu stiklus. Viņš lēni pašūpoja galvu. Neesi muļķis, Artūr! viņš teica. Mani spiegi nemelo. Tie ir vareni gari, kas klausa katrai manai pavēlei.

Vecais burvis izlēmīgi paslēja uz augšu apdegušo bārdu. Vācies ārā no manas mājas!

- Man tev nav jāstāsta, kādi vareni spēki ir manā pakļau­tībā, Saimons Siržulauzējs turpināja. Bet pārrunāsim to visu mierīgi, un varbūt mēs vēl varam izvairīties no skandāla.

- Man nav, ko tev sacīt. Tava apsūdzība ir nepatiesa.

- Nu tad…

Saimons Siržulauzējs uzsita knipi. Pēkšņi velnēns nolēca uz mahagonija koka galda. Tas vaikstījās un staipījās. Tā astes galā parādījās dīvains izliekums, kas palēnām pārtapa par asu nazi ar robainām malām. Velnēns lēnām nolaida astes galu un pagrozīja asti. Asmens ietriecās galda pulētajā virsmā, griežot to gluži kā nazis sviestu. Velnēns nostaigāja pāri visam galdam, velkot asti aiz sevis un ar to sagriežot koka virsmu divās daļās. Krūmložņam gandrīz vai izsprāga acis no pieres. Siržulauzējs smaidīja.

- Dzimtas mantojums, Artūr? viņš jautāja. Man jau tā likās.

Velnēns jau gandrīz bija sasniedzis otru galda galu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Abi vīrieši pagriezās. Velnēns sastinga. Pa durvīm ienāca Martas kundze, kas nesa paplāti.

- Lūk, arī tēja, viņa teica, un smilšu cepumi, Artūram tie ļoti garšo. Es visu nolikšu tepat, labi?

Abi burvji un velnēns mēmi noskatījās, kā sieviete tuvojas galdam un novieto paplāti galda galā starp Krūmložņas kungu un plaisu galda vidū. Kapa klusumā viņa nocēla no paplātes smago porcelāna tējkannu (neredzamajam velnēnam vajadzēja palēkt sāņus, lai to neuzliktu viņam uz galvas), divas krūzītes, divas apakštasītes, divus šķīvjus, šķīvi ar smilšu cepumiem un galda piederumus. Galda gals sasvērās zem šī svara. Atskanēja kluss krakšķis.

Martas kundze atkal pacēla paplāti un uzsmaidīja viesim.

- Uzkodiet, Siržulauzēja kungs. Jums nudien nenāktu par ļaunu mazliet pieņemties svarā.

Artūra sievas vērīgo acu uzmanīts, Saimons paņēma vienu smilšu cepumu. Galds salīgojās. Viņš sāji pasmaidīja.

Tieši tā. Dodiet ziņu, ja gribat vēl tēju. Pasitusi paplāti padusē, Krūmložņas kundze izsteidzās laukā. Abi vīrieši nolū­kojās, kā viņa aiziet.

Durvis aizvērās.

Tūlīt pat abi burvji un velnēns atkal pievērsās galdam.

Ar skaļu krakšķi padevās pēdējais koka gabals. Galda gals, uz kura stāvēja tējkanna, tējas krūzes ar apakštasītēm, šķīvji, smilšu cepumi un galda piederumi, rībēdams nogāzās zemē. Vel­nēns uzlēca gaisā un nolaidās uz kamīna dzegas blakus sausa­jām puķēm.

Klusums.

Saimons Siržulauzējs nometa savu smilšu cepumu zemē.

- To pašu, ko ar koka galdu, es varu izdarīt arī ar cietu pauri, Artūr, viņš teica.

Artūrs Krūmložņa palūkojās uz viņu. Viņš runāja dīvaini, it kā no liela attāluma: Tā bija mana labākā tējkanna.

Viņš trīs reizes iesvilpās. Par atbildi atskanēja trīs zemi, dobji svilpieni, un kamīna priekšā parādījās robusts goblins ar zilu seju un lieliem muskuļiem. Krūmložņa ar žestu tam kaut ko norādīja un vēlreiz nosvilpās. Goblins palēcās gaisā un pagrie­zās. Viņš uzklupa mazajam velnēnam, kas slēpās aiz sausajām puķēm, saķēra to nagos un sāka spiest, nemaz neuzmanoties no robainā asmeņa. Mazā velnēna būtība izkropļojās, aizmiglojās un tika samalta miltos. Acumirklī tas ar visu asti bija saspiests dzeltenā, gaļīgā bumbiņā. Goblins nogludināja bumbiņu, pameta to gaisā, atvēra muti un aprija.

Krūmložņa pagriezās pret Siržulauzēju, kas to visu bija vēro­jis sakniebtām lūpām.

Atzīšos, ka vecais čakārnis mani pārsteidza viņš bija sarī­kojis labāku izrādi, nekā biju cerējis. Tomēr piepūle, izsaucot pieradināto goblinu, bija darījusi savu. Viņa krekls mirka svied­ros.

Arī Siržulauzējs to bija pamanījis. Pēdējā iespēja, viņš strupi sacīja. Atdod manu īpašumu vai arī es paaugstināšu likmes. Ved mani uz savu studiju.

- Nekad! Krūmložņa jau gandrīz vai nevaldīja pār sevi, tik pārskaities viņš bija. Vecais vīrs neizrādīja nekādas veselā saprāta pazīmes.

- Tad skaties! Siržulauzējs atglauda savus jau tā pielaizītos matus un klusi izrunāja pāris vārdu. Gaiss ēdamistabā ievibrējās, visapkārt mirgoja un zibeņoja. Tālākā istabas siena pazuda. Tās vietā parādījās neskaidrs gaitenis. Krūmložņa skatījās, kā pa šo gaiteni viņam tuvojas kāds tēls. Tas tuvojās, kļūdams arvien lielāks, taču nevis nāca, bet it kā peldēja tā kājas palika nekustīgas.

Mājastēvs noelsās un pakāpās atpakaļ. Viņš uzdūrās vienam no krēsliem.

Viņa vietā es arī būtu noelsies. Pazinu šo tēlu muskuļoto augumu un šakāļa galvu.

- Apstājies! Krūmložņa iekliedzās. Netenjela meistara seja bija līķa bālumā. Viņš bija pieķēries pie krēsla, kā atbalstu mek­lēdams.

- Ko tu teici? Siržulauzējs pārvaicāja, pielicis roku pie auss. Nevaru sadzirdēt. [70] [1] Cik nevajadzīgs žests. Kādi gan tie burvji ir aktieri!

- Pietiek! Lai notiek, tu esi uzvarējis! Es tevi tūlīt pat vedīšu uz savu darbistabu! Tikai sūti prom to briesmoni!

Tēls kļuva arvien lielāks. Krūmložņa bailēs drebēja. Goblins savilka nožēlas pilnu grimasi un pazuda aiz kamīna flīzēm. Es neomulīgi sarosījos savā stūrī, prātojot, ko gan es iesākšu, kad Džabors beidzot būs ienācis istabā. [71] [1] Fakvarlam tomēr bija taisnība! Neliela horlu un utuku armija nespēja Džaboru aizkavēt. Tas neizklausījās labi.

Un tad Siržulauzējs deva kādu zīmi. Bezgalīgais gaitenis kopā ar Džabora tēlu pazuda. Siena atkal bija tāda pati kā agrāk, un pie tās karājās nodzeltējusi Krūmložņas vecmāmiņas fotogrāfija.

Vecais vīrs bija noslīdzis uz ceļiem pie savas tējas servīzes lauskām. Viņš tik ļoti trīcēja, ka tikko spēja nostāties kājās.

Kā mēs varam nokļūt tavā darbistabā, Artūr? Saimons Siržulauzējs vaicāja.

Загрузка...