Samarkandas amulets

9

Kamēr Netenjels bija sešus līdz astoņus gadus vecs, viņš redzēja savu meistaru tikai reizi nedēļā. Tas notika piektdie­nās, un šim notikumam par godu bija jāveic vesels rituāls. Pēc pusdienām zēns devās uz augšstāvu, lai nomazgātu muti un uzvilktu tīru kreklu. Tad, tieši pulksten pustrijos, viņš nostājās meistara durvju priekšā. Netenjels trīs reizes pieklauvēja un sadzirdēja balsi, kas aicināja ienākt.

Meistars zvilnēja klūdziņu krēslā loga priekšā, lūkodamies uz ielu. Viņa seja atradās ēnā. Gaisma, kas ieplūda pa logu, kļāvās ap viņu kā mirdzoša dūmaka. Kad Netenjels ienāca, Krūmlož­ņas kunga garā, tievā roka norādīja uz austrumu stila dīvāniņu, kas bija nokrauts ar spilveniem un atradās pie pretējās sienas. Skolniekam bija jāpaņem viens no tiem, jānoliek uz zemes un jāapsēžas. Zēns apsēdās, sirdij dauzoties, cenzdamies saklausīt katru meistara vārdu un baidīdamies kaut ko palaist garām.

Kamēr zēns vēl bija mazs, burvis bieži vien tikai izjautāja viņu par mācībām. Viņš gribēja noskaidrot audzēkņa zināša­nas par vektoriem, algebru vai varbūtības teoriju, uzzināt, ko Netenjels apguvis par Prāgas vēsturi un vai viņš var atstāstīt īsu krusta karu vēsturi franču valodā. Burvis gandrīz vienmēr bija apmierināts ar atbildēm Netenjels bija ļoti apķērīgs zēns.

Ļoti retos gadījumos burvis lika skolniekam paklusēt, lai gan viņš vēl nebija pabeidzis stāstījumu, un pats sāka stāstīt par maģijas mērķiem un ierobežojumiem.

Burvim pieder milzīga vara, reiz viņš teica. Ar savu gribu viņš var izdarīt visu. Viņš var rīkoties, savtīgu nolūku vadīts vai arī balstoties uz augstākajiem tikumiem. Burvja rīcības sekas var būt labas vai ļaunas, bet tas nav iemesls, lai burvjus dalītu labajos un sliktajos. Vienīgais sliktais burvis ir nelietpratīgs burvis. Kas ir lietpratība, zēn?

Netenjels sagrozījās uz sava spilvena. Spēja visu kontrolēt.

- Pareizi. Veicot savu uzdevumu, burvis kontrolē spēkus, kurus sūtījis strādāt savā labā, bet pats ievēro… ko, manu zēn?

Jaunais burvis pašūpojās uz priekšu un atpakaļ uz sava spil­vena. Hmm…

- Trīs S, zēn, trīs S! Domā ar galvu!

- Stabilitāte, slepenība, spēks.

- Pareizi. Un kāds ir lielākais noslēpums?

- Gari.

- Dēmoni, puika. Sauc tos īstajā vārdā! Kas mums par tiem jāatceras?

- Dēmoni ir ļoti ļauni un, ja vien spēs, nodarīs tev pāri.

- Labi. Tev nu gan ir lieliska atmiņa! Bet uzmanies, izrunājot sarežģītus vārdus, man likās, ka, to sakot, tava mēle samež­ģījās. Ja tu neīstā laikā un vietā nepareizi izrunāsi kaut vienu zilbi, dēmonam tā var būt negaidīta iespēja nodarīt tev pāri.

- Jā, ser.

- Tātad dēmoni ir liels noslēpums. Vienkāršā tauta zina, ka dēmoni pastāv un ka burvji spēj tos izrīkot, un tieši tāpēc viņi no mums baidās! Bet viņi nezina pašu galveno, tas ir, ka visa mūsu varenība atkarīga no dēmoniem. Bez viņiem mēs esam tikai lēti triku meistari un šarlatāni. Mūsu svarīgākās spējas ir izsaukt dēmonus un pakļaut savai gribai. Ja mēs visu izda­rām pareizi, viņiem mums jāpaklausa. Ja mēs pieļaujam kaut mazāko kļūdu, viņi var uzbrukt un saplosīt mūs gabalos. Mēs staigājam kā pa naža asmeni… Cik tev ir gadu, zēn?

- Astoņi, ser. Nākamnedēļ paliks deviņi.

- Deviņi? Tad nākamnedēļ mēs kārtīgi ķersimies klāt tavām maģijas studijām. Pārsela kungs līdz šim centīgi mācījis tev visas pamatzināšanas. Turpmāk mēs tiksimies divas reizes nedēļā un es sākšu tevi iepazīstināt ar mūsu amata pamatnoslēpumiem.

Bet šodien es vēl gribēšu dzirdēt, ka tu noskaiti man ebreju alfabētu un ciparus no viens līdz divpadsmit.

Sava meistara uzraudzībā Netenjels visas nepieciešamās zināšanas apguva neticami ātri. Zēns ar prieku stāstīja par saviem ikdienas sasniegumiem Martas kundzei un sildījās viņas uzslavu saulītē. Vakaros viņš lūkojās pa logu uz tālo, dūmakā tīto Parlamenta ēku un sapņoja par to dienu, kad ieies tur kā pilntiesīgs burvis, kā viens no valdības ministriem.

Divas dienas pēc Netenjela devītās dzimšanas dienas viņa meistars negaidot parādījās virtuvē, kad zēns ēda brokastis.

- Nāc man līdzi, viņš pavēlēja, nesagaidot, kamēr māceklis paēd.

Netenjels piecēlās un sekoja meistaram uz bibliotēku. Krūm­ložņas kungs apstājās pie plaša grāmatplaukta, kas bija pie­krauts ar lielām un mazām dažāda lieluma un krāsu grāma­tām, tur bija viss, sākot no biezām vārdnīcām ādas vākos un beidzot ar iedzeltenām, mīkstos vākos iesietām brošūrām ar dīvainām zīmēm uz vākiem.

- Šī būs tava lasāmviela nākamajos trijos gados, sacīja meistars, paklaudzinādams pa grāmatplauktu. Kad tev apri­tēs divpadsmit, tev jāpārzina viss, kas šajās grāmatās atrodams. Šīs grāmatas rakstītas viduslaiku angļu valodā, kā arī latīņu, čehu un ebreju valodā, lai gan, ja nemaldos, te jābūt arī pāris darbiem koptu valodā par ēģiptiešu mirušo kultu. Te būs arī koptu valodas vārdnīca, tā tev palīdzēs. Tas tev jāpaveic pašam, man nav laika ar tevi auklēties. Pārsela kungs raudzīsies, lai tavas svešvalodu zināšanas būtu līmenī. Skaidrs?

- Jā, ser. Bet sakiet…

- Ko, lūdzu?

- Kad būšu tās visas izlasījis, vai zināšu visu, kas vajadzīgs? Es domāju, lai kļūtu par burvi. Vienkārši te ir tik daudz grā­matu…

Meistars nopūtās un pacēla acis pret debesīm. Paskaties sev aiz muguras! viņš noteica.

Netenjels pagriezās. Aiz durvīm slēpās milzīgs grāmat­plaukts, kas slējās no grīdas līdz pat griestiem. Tajā stāvēja sim­tiem grāmatu, un katra nākamā bija biezāka un putekļaināka par iepriekšējo. Zēns nojauta, ka tās bija tādas grāmatas, kurās teksts drukāts ar smalkiem burtiem un katrā lappusē tas sada­līts divās slejās. Zēns nopūtās.

- Ja izlasīsi visas šīs grāmatas, Krūmložņas kungs sausi noteica, varbūt tad no tevis kaut kas iznāks. Šajā grāmat­plauktā atrodas grāmatas, kurās rakstīts par rituāliem un maģiskajām formulām, kas nepieciešamas, izsaucot nozīmīgus dēmonus. Bet tu tam neķersies klāt, pirms nebūsi sasniedzis pusaudža gadus, tāpēc tagad labāk par tām aizmirsti. Savukārt grāmatas, kas atrodas tavā grāmatplauktā, un viņš vēlreiz paklaudzināja pa koku, dos tev vajadzīgās zināšanas maģijas pamatos, un šimbrīžam tas ir pilnībā pietiekami. Labi, un tagad seko man.

Viņi devās uz istabu, kuru Netenjels pirms tam vēl ne reizi nebija redzējis. Šeit uz gariem, putekļainiem plauktiem rindojās neskaitāmas stikla pudelītes un flakoni, un katrā bija iepildīts kāds krāsains šķidrums. Dažās no pudelītēm atradās kāds pel­došs priekšmets. Puisēns prātoja, ka biezais, izliektais stikls lika šiem priekšmetiem izskatīties tik izkropļotiem un dīvainiem.

Meistars apsēdās uz krēsla aiz vienkārša koka galda un norā­dīja, lai Netenjels ieņem vietu viņam līdzās. Krūmložņas kungs pastūma viņam tuvāk šauru, garu kasti. Netenjels to atvēra kastē gulēja brilles. Tālas atmiņas lika puisēnam nodrebēt.

- Ņem ārā, puika, tās tev nekodīs. Jā, pareizi. Un tagad paskaties uz mani! Skaties man acīs! Ko tu redzi?

Netenjels negribīgi pacēla acis. Bija grūti ielūkoties skarba­jās, brūnajās vecā vīra acīs likās, ka meistara skatiens paralizē smadzenes. Viņš neko neredzēja.

-Nu?

- Hmm… atvainojiet, bet es neko ne…

- Uzmanīgi apskati acu varavīksnenes vai redzi?

- Hmm…

- Tu nu gan esi neattapīgs! meistars nikni izsaucās un ar rādītājpirkstu pavilka uz leju ādu zem acs, atklājot sarkaniem asinsvadiem klāto acābolu. Vai arī tagad tu to neredzi? Tā ir lēca, zēn! Man acīs ir kontaktlēcas. Redzi?

Netenjels palūkojās ciešāk un tagad ieraudzīja tievu līniju, kas stiepās visapkārt varavīksnenei, gluži kā ierāmējot to.

- Jā, ser, viņš teica. Redzu.

- Bija jau laiks. Labi. Meistars atkal apsēdās. Kad tev apri­tēs divpadsmit gadu, tevi sagaida divi svarīgi notikumi. Pirmkārt, tev tiks dots jauns vārds, kuru tu pieņemsi kā savējo. Kāpēc?

- Lai dēmoni nespētu gūt varu pār mani, atklājot manu īsto vārdu.

- Pareizi. Protams, tas tevi pasargās arī no naidīgi noska­ņotiem burvjiem. Otrkārt, tu saņemsi savas pirmās lēcas, ko varēsi valkāt visu laiku. Tās ļaus tev redzēt cauri dēmonu viltī­bām. Līdz tam tu valkāsi šīs brilles, bet tikai tad, kad teikšu, lai tu tās uzliec. Turklāt nekādā gadījumā tās nedrīkst iznest no istabas. Vai skaidrs?

- Jā, ser. Bet kā gan šīs brilles man palīdzēs redzēt cauri visā­dām lietām?

- Kad dēmoni materializējas, viņi spēj pieņemt neskaitā­mas fiziskās formas, turklāt ne tikai materiālajā pasaulē, bet arī citos līmeņos, par dažādajiem līmeņiem es tev pastāstīšu vēlāk, tagad netincini mani! Daži augstākā līmeņa dēmoni var kļūt pat neredzami, un viņu viltībām nav robežu. Lēcas un, lai gan zemākā pakāpē, arī brilles ļauj tev vienlaikus vērot vairā­kus līmeņus un dod iespēju veiksmīgāk atmaskot dēmonus. Un tagad skaties…

Krūmložņas kungs piegāja pie pārpildītā plaukta un paņēma lielu aizkorķētu un ar vasku aizzīmogotu stikla pudeli. Tur zaļ­ganā sālsūdenī peldēja beigta žurka ar brūnganu kažoku un baltu ādu. Netenjels saviebās. Meistars viņu uzrunāja.

- Kā tu teiktu, puika, kas tas ir? viņš vaicāja.

- Žurka, ser.

- Kāda žurka?

- Brūnā. Rattus norvegicus.

- Labi. Arī latīniskais nosaukums, ko? Pilnīgi aplam, bet labi. Tā nepavisam nav žurka. Tagad uzliec brilles un paskaties vēlreiz.

Netenjels rīkojās, kā pavēlēts. Brilles uzgūlās uz deguna auk­stas un smagas. Viņš lūkojās cauri miglainajiem kristāla stik­liem, mēģinādams koncentrēties. Kad viņa redzeslokā nonāca pudele, zēns noelsās. Žurka tur vairs nebija redzama. Tās vietā pudelē peldēja mazs, sarkanmelns radījums ar porainu seju, vaboles spārniem un ermoņikām līdzīgu vēderu. Radībiņas plaši atvērtajās acīs spīgoja dusmas. Netenjels noņēma brilles un palūkojās vēlreiz. Tagad šķidrumā atkal peldēja tā pati žurka.

- Oho, viņš nočukstēja.

Meistars piekrītoši pamāja. Tas bija Purpursārtais nemiera gars, noķerts un iebalzamēts Linkolna Medicīnas institūtā. Viens no zemākajiem velnēniem, bet spēj izplatīt šausmīgas sērgas. Spēj radīt ilūziju, pieņemot žurkas veidolu, bet tikai materiālajā līmenī. Citos līmeņos skatienam atklājas tā patiesā būtība.

- Vai tas ir pagalam, ser? Netenjels vaicāja.

- Hmm? Pagalam? Nu, man liekas, ka jā. Ja tā nav, viņš noteikti ir ļoti nikns. Galu galā nabags sabijis šajā pudelē jau piecdesmit gadus es to mantoju no sava meistara.

Viņš nolika pudeli atpakaļ plauktā. Tagad tu redzi, viņš atkal pievērsās māceklim, pat zemākā līmeņa dēmoni ir ļauni, bīstami un grūti notverami. Tu ne uz mirkli nedrīksti aizmirst par piesardzību! Un tagad paskaties uz šo.

Pabīdījis malā degļa lampu, skolotājs izvilka ārā taisnstūr­veida stikla kastīti, kurai, šķiet, nebija vāka. Kastītē lidinā­jās sešas mazas būtnes, nemitīgi atsitoties pret sava cietuma malām. No lielāka attāluma šīs būtnes atgādināja kukaiņus, bet, kad Netenjels pieliecās, lai apskatītu tuvāk, viņš atklāja, ka šīm būtnēm ir daudz vairāk kāju nekā kukaiņiem.

- Šie miti, sacīja meistars, ir viszemākā dēmonu pasuga. Tiem piemīt tikai kripata veselā saprāta. Tev pat nav vajadzī­gas brilles, lai redzētu to patieso izskatu. Pamanīji tās oranžās svītras zem astes? Šie miti dzeļ daudz sāpīgāk nekā bites vai lapsenes. Lieliski noder, lai kādu sodītu vai nu kaitinošu sān­censi, vai… nepaklausīgu skolēnu.

Netenjels vēroja, kā niknie miti triecas ar pieri stikla kastītes sienās. Viņš enerģiski pamāja ar galvu. Jā, ser.

- Negantnieki, Krūmložņas kungs noteica un nolika kas­tīti atpakaļ plauktā. Bet tev jāzina tikai pareizie vārdi, un viņi pakļausies tavai pavēlei. Šādā veidā viņi demonstrē mūsu mākslas pamatus. Mūsu rokās ir bīstami ieroči, kurus jāprot kontrolēt. Un tagad tev jāapgūst zināšanas, kā pasargāt sevi no viņiem.

Netenjels drīz vien saprata, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, pirms viņš drīkstēs izmantot kādu no meistara pieminētajiem iero­čiem. Viņš mācījās pie Krūmložņas kunga divreiz nedēļā un mēnešiem ilgi nedarīja neko citu kā vien pierakstīja. Jaunajam burvim bija jāapgūst pentaklu zīmēšanas pamatprincipi un rūnu zinības. Zēns mācījās attīrīšanās rituālus, kas burvjiem jāizpilda pirms dēmonu izsaukšanas. Pēc tam bija jāliek lietā piesta un jāsaberž pulverī dažādi kaltēti augi, no kuriem varēja pagatavot vīraku, kas pamudināja ierasties vēlamos dēmonus vai atbaidīja nevēlamos. Viņš grieza sveces dažādos garumos un sašķiroja tās vēl pēc citiem parametriem. Un ne reizi meistars neizsauca nevienu dēmonu.

Neredzēdams šajās mācībās nekādu virzību uz mērķi, Neten­jels remdēja savu ziņkāri, lasīdams grāmatas. Pārsela kungs bija pārsteigts par viņa milzīgajām zināšanu alkām. Arī Lutiēnas jaunkundzes zīmēšanas stundās viņš strādāja ļoti centīgi un pēc tam izmantoja iegūtās prasmes, zīmēdams pentaklus meistara kaulainās acs uzraudzībā. Un visu šo laiku īpašās brilles stāvēja darbistabas plauktā un pārklājās ar putekļiem.

Lutiēnas jaunkundze bija vienīgā, kam viņš uzticēja savu vil­šanos.

- Pacietību, viņa sacīja. Pacietība ir augstākais tikums. Ja kaut ko sasteigsi, tev draud neizdošanās. Un neizdošanās ir sāpīga. Tev jāatceras, ka pats svarīgākais ir atslābināties un koncentrēties uzdotajam. Un tagad tev vēlreiz būs jāuzskicē šis zīmējums, tikai šoreiz ar aizsietām acīm.

Tikai pēc sešiem mēnešiem Netenjels pirmo reizi novēroja dēmona Izsaukšanu. Bet, zēnam par aizkaitinājumu, meistars neļāva viņam piedalīties. Meistars pats uzzīmēja abus pen­taklus sev galveno un otru, mazāko, Netenjelam. Zēnam pat netika atļauts aizdegt sveces un vissliktākais uzlikt brilles.

- Kā tad es kaut ko redzēšu? viņš vaicāja, būdams saērci­nāts un izrādīdams to. Taču meistara stingrais skatiens viņu tūlīt apklusināja.

Dēmona izsaukšana izvērtās par lielu vilšanos. Pēc Izsauk­šanas vārdiem Netenjels sev par lielu prieku atzina, ka saprot lielāko daļu teiktā, šķietami nenotika nekas. Istabai cauri izšāvās viegla vēja pūsmiņa; citādi viss bija mierīgi. Tukšais pentakls tā arī palika tukšs. Turpat stāvēja meistars, aizvēris acis, viņš izskatījās aizsnaudies. Netenjelam kļuva garlaicīgi. Kājas no ilgās stāvēšanas smeldza. Acīmredzot šis dēmons bija izlēmis neierasties. Pēkšņi zēns ar šausmām pamanīja, ka ista­bas stūrī bija apgāzušās pāris sveču un aizdedzinājušas papīrus. Viņš iekliedzās un jau gatavojās skriet uz notikuma vietu, bet tad…

- Paliec, kur esi!

Netenjela sirds apmeta kūleni. Viņš sastinga pussolī. Krūm­ložņas kunga acis bija atvērtas un lūkojās uz zēnu trakās dus­mās. Pērkondimdošā balsī viņš izrunāja septiņus Atbrīvošanas vārdus. Uguns istabas stūrī tūlīt noplaka, un līdz ar to pazuda arī degošie papīri; sveces atkal stāvēja taisni un mierīgi dega. Netenjela sirds neprātīgi dauzījās.

- Kāpsi ārā no pentakla, ko? meistars nikni izsaucās. Es taču tev tiku teicis, ka daži dēmoni paliek neredzami. Viņi pār­zina ilūzijas mākslu un zina tūkstošiem veidu, kā tevi kārdināt un izaicināt. Vēl viens solis, un tu pats būtu aizdedzies! Šova­kar tev būs daudz laika to visu pārdomāt, jo tu dosies gulēt bez vakariņām!

Nākamās dēmonu izsaukšanas nebija tik satraucošas. Liekot lietā tikai visas piecas parastās maņas, Netenjels novēroja dažā­dus dēmonus. Daži parādījās dzīvnieku veidolā kā ņaudoši kaķi, suņi ar ieplestām acīm vai pamesti, klibi kāmīši, kurus tā vien gribējās paņemt rokās. Gar pentakla malām lēkāja mazi, piemīlīgi putniņi. Vienreiz no griestiem sāka gāzties ābeļziedu birums, piepildot istabu ar smagu, saldu smaržu, kas lika justies miegainam.

Viņš iemācījās stāties pretī visa veida kārdinājumiem. Daži neredzami gari uzpūta tādas smakas, ka bija riebumā jārīstās. Citi reibināja ar tādām smaržām, kādas lietoja Lutiēnas jaun­kundze vai Martas kundze. Daži mēģināja iebiedēt ar skaņām ar šņākšanu, čukstēšanu un kliegšanu. Zēns dzirdēja dīvainas balsis lūdzoši kliedzot, vispirms spiedzoši augstu, tad tās kļuva arvien zemākas un beigās skanot kā bēru zvani. Bet Netenjels norobežojās no visām šīm lietām un nekad vairs nemēģināja tuvoties pentakla malai.

Tikai pēc gada Netenjelam garu izsaukšanas laikā bija atļauts uzlikt brilles. Tagad viņš varēja redzēt daudzus dēmo­nus to īstajā izskatā. Taču varenākie saglabāja ilūziju par savu izskatu arī pārējos līmeņos. Krūmložņas audzēknis visas šīs pārmaiņas un paralēlos līmeņus uztvēra mierīgi un pārliecinoši. Mācībās viņš progresēja un arvien labāk iemācījās savaldīties. Zēns kļuva spēcīgāks, dzīvespriecīgāks un bija pilns apņēmības kaut ko sasniegt. Visu brīvo laiku viņš veltīja, lasīdams vecus manuskriptus.

Skolotājs bija ļoti apmierināts ar sava audzēkņa sekmēm, un Netenjels, par spīti savai neapmierinātībai ar apmācības lēno gaitu, jutās iepriecināts par to, ko bija iemācījies. Viņu starpā valdīja ja ne tuvas, tomēr tādas attiecības, kas deva labumu abiem. Un tā varbūt būtu arī turpinājies, ja vasarā pirms Neten­jela vienpadsmitās dzimšanas dienas neatgadītos kāds briesmīgs notikums.