Samarkandas amulets

Bartimajs 21

Melnais plīvurs beidzot pacēlās no manas apziņas. Pēkšņi jutos tikpat možs kā allaž, visas manas maņas darbojās kris­tālskaidri, biju kā nostiepta stīga, kas gatava kustībai. Bija pie­nācis laiks bēgt!

Laikam tomēr ne.

Mans prāts darbojas vairākos līmeņos vienlaikus.*[1] Vairākos apzinātos līmeņos, es domāju. Lielākoties cilvēku prāts spēj darboties tikai vienā apzinīgajā līmenī, kuram piejaucas vairāki zemapziņas līmeņi. Tas ir jāsaprot šādi: es spētu lasīt grāmatu, kurā četri stāsti būtu uzdrukāti viens virs otra, lasot tos visus vienlaikus. Labākais, ko es varu piedāvāt tev, ir parindeņi Spēju vienlaikus uzturēt smalku sarunu, prātā atkārtot buramvārdus un vēl apdomāt dažādus bēgšanas ceļus. Šādas spējas mēdz noderēt. Bet pašlaik man pat nebija vajadzīgi vairāki apziņas līmeņi, lai saprastu, ka izbēgt nav iespējams. Man draudēja lie­las nepatikšanas.

Bet sāksim visu pēc kārtas. Pirmām kārtām man vajadzēja labi izskatīties. Brīdī, kad atmodos, es sapratu, ka mana fiziskā forma snaudas laikā pārvērtusies. Vairs neizskatījos pēc piekūna, bet gan pēc biezas, eļļainas dūmakas, kas šūpojās gaisā kā vilnis. Šī viela patiesībā bija vistuvākā manai patiesajai būtī­bai [50] [1] būtība: tādu garu kā es pamatesamība, kurā ir apvienota mana per­sonība un daba. Jūsu pasaulē mums jāsavieno sava būtība ar fizisku formu; Citā pasaulē, no kuras mēs nākam, mūsu būtība brīvi plūst un mainās. laikā, kad esmu iesprostots uz zemes, bet, par spīti cēlajai dabai, dūmakas izskats nebija pārāk pievilcīgs. [51] [1] Patiesībā tā izskatījās un smakoja pēc netīra, karsta mazgājamā ūdens. Tāpēc aši pār­vērtos par slaidu sievieti, kas tērpta vienkāršā tunikā, un uz viņas galvas izaudzēju divus radziņus.

Kad tas bija izdarīts, naidīgi palūkojos apkārt.

Es stāvēju apmēram divus metrus augstas kolonnas galā, kas atradās akmens plāksnēm klātas zāles vidū. Pirmajā līmenī spēju skaidri skatīties visos virzienos, bet no otrā līdz septīta­jam manu skatienu aizkavēja kaut kas nepatīkams: maza, bet ļoti spēcīga Enerģijas lode. Tā bija izveidota no smalkiem, bal­tiem, krusteniski savienotiem spēka pavedieniem, kas stiepās no kolonnas gala un atkal savienojās kopā virs manas galvas, tā ka es atrados šīs lodes iekšpusē. Nemaz nevajadzēja pieskarties baltajiem pavedieniem, lai zinātu, ka šāds pieskāriens izraisītu neaptveramas sāpes un atsviestu mani atpakaļ.

Manam cietumam nebija durvju neviena vājā posma. Es nevarēju no tā izkļūt. Biju iesprostots lodē kā tāda muļķa zelta zivtiņa akvārijā.

Bet atšķirībā no zelta zivtiņas man bija laba atmiņa. Es spēju atcerēties, kas notika pēc tam, kad izlidoju no Solto veikala. Kā man virsū uzkrita sudraba tīkls; kā ifrīta sarkani karstie nagi izkausēja bruģakmeni; kā mani žņaudza ķiploku un rozmarīna smarža, līdz apziņa pagaisa. Kāda nedzirdēta nekaunība nogāzt mani, Bartimaju, uz netīras Londonas ielas! Bet es varēšu dus­moties vēlāk. Tagad bija jāsaglabā miers un jāmeklē glābiņš.

Aiz sava lodveida cietuma sienām saskatīju senu zāli. Tā bija veidota no pelēkiem akmeņiem, un tās griestus balstīja smagas koka sijas. Augstu sienā atradās tikai viens logs. Tas ielaida telpā vārgu gaismu, kas tikko spēja izlauzties cauri putekļu mākonim, lai sasniegtu grīdu. Arī logam priekšā karājās maģisks aizsarg­tīkls, tieši tāds pats kā mana cietuma sienas. Telpā varēja redzēt vēl citus akmens pīlārus, līdzīgus tam, uz kura stāvēju es. Tikai virs viena lidinājās maza, spoža un ļoti blīva zila lode. Bija grūti pateikt, bet man likās, ka tās vidū kaut kas kustas.

Sienās nebija durvju, lai gan tas nešķita nekas īpašs. Burvju cietumos bieži izmantoja īslaicīgos portālus. Pieeja katrai telpai bija iespējama tikai caur vārtiem, ko atvēra un aizvēra uzticami cietumsargi. Būtu neticami grūti tikt viņiem garām, pat ja man izdotos izkļūt no savas lodes.

Arī sargi neizraisīja simpātijas: divi milzīgi utuki [52] [1] Džini, kas bija īpaši iecienīti Asīrijas burvju vidū; izceļas ar neprātīgu tieksmi pēc vardarbības. Pirmoreiz es ar viņiem cīnījos Al-Arišas kaujā, kad faraons padzina asīriešu armiju no Ēģiptes zemes. Utuki izskatījās labi četrus metrus gari, galvas kā mežonīgiem zvēriem vai plēsējputniem, kristāla krūšu bruņas, mirdzoši zobeni. Bet viņus vienmēr varēja piemuļ­ķot ar veco triku "Viņš ir tev aiz muguras!". Veiksmes recepte. 1. Paņem akmeni. 2. Paklakšķini mēli utukam aiz muguras. 3. Pagaidi, kamēr utuks sāk grozīties riņķī, acis izbolījis. 4. Ar baudu iesvied viņam ar akmeni. 5. Priecājies par uzvaru. Dīvaini, bet šis izskaidrojums todien man sagādāja vairākus ienaidniekus starp dzīvi palikušajiem utukiem., kas mie­rīgi soļoja riņķī telpai. Vienam no viņiem galva un cekuls izska­tījās kā tuksneša ērglim nežēlīgs, izliekts knābis un gaisā saslietas spalvas. Otram bija vērša galva, un viņam no nāsīm plūda dūmu mākoņi. Abi utuki pārvietojās kā cilvēki, dimdinot ar masīvajām kājām un varenajās rokās turot šķēpus ar sudraba uzgaļiem. Uz viņu muskuļotajām mugurām varēja redzēt saliek­tus spārnus. Viņi centīgi vērās visapkārt, aplūkojot katru telpas stūrīti ar muļķīgu, tukšu skatienu.

Izmisis nopūtos. Nudien neizskatījās pārāk labi.

Tomēr vēl nejutos uzveikts. Spriežot pēc cietuma lieluma, droši vien biju nonācis valdības rokās, bet es labprāt vēlētos uzzināt, kur esmu nokļuvis. Vispirms vajadzēja izdabūt no maniem sargiem iespējami daudz informācijas. [53] [1] Lai gan tas nesolījās būt daudz. Džina intelekta līmeni var noteikt pēc tā, cik daudz formu viņš spēj pieņemt. Tādas spriganas būtnes kā es spēj iemiesoties neskaitāmās formās. Patiesībā, jo vairākās, jo jautrāk; tas padara mūsu eksistenci vieglāku. Bet lielākie stulbeņi (tādi kā Džabors, utuki utt.) spēj pieņemt tikai vienu formu, turklāt tādu, kas jau miljons gadu nav modē. Forma, kādā šie utuki šodien pastaigājās, skaitījās moderna Ninivē 700 gadus p.m.ē. Kurš šodien pastaigājas riņķī ar vērša galvu? Tieši tā. Tas ir tik vecmodīgi.

Es diezgan bezkaunīgi uzsvilpu. Tuvākais utuks (ar ērgļa galvu) palūkojās manā virzienā un pacēla šķēpu.

Apburoši pasmaidīju. Sveiki!

Džins iešņācās kā čūska, parādot savu sarkano putna mēli. Viņš pienāca tuvāk, joprojām šūpodams rokā šķēpu.

- Beidz vicināties, es teicu. Daudz iespaidīgāk izskatās, ja ieroci tur mierīgi. Izskatās, it kā tu gribētu uzdurt zefīru uz dakšiņas.

Ērgļknābis pienāca tuvāk. Viņam bija divreiz zemākas kājeles nekā man, bet viņš tik un tā bija pietiekami garš, lai ielūko­tos man acīs. Tomēr sargs uzmanījās, lai nepienāktu pārāk tuvu mirdzošajām lodes sienām.

- Ierunājies vēlreiz, utuks teica, un es tevi caurduršu! Viņš norādīja uz sava šķēpa galu. Tas ir sudrabs. Ar to es spēju caurdurt tavu lodi un tevi, ja vien tu neaizvērsi muti!

- Skaidrs, es atteicu, atmetot no sejas matu vilni. Redzu jau, ka esmu atkarīgs no tavas žēlsirdības.

- Tieši tā. Utuks jau gatavojās iet prom, bet viņa tukšajā paurī nezin kā ienāca sakarīga doma. Mans draugs, viņš teica, norādot uz utuku ar vērša galvu, kas stāvēja nostāk un blenza uz mums ar savām sarkanajām ačelēm, saka, ka esot tevi jau agrāk redzējis.

- Man gan tā nešķiet.

- Pirms ļoti ilga laika. Tikai tu esot izskatījies citādi. Viņš teica, ka saodis tevi. Tikai nespēj atcerēties, kur jūs esot tiku­šies.

- Var jau būt. Es šajā pasaulē esmu ciemojies neskaitāmas reizes. Bet baidos, ka slikti atceros sejas. Nevaru palīdzēt. Bet kur mēs tagad atrodamies, starp citu? es mēģināju mainīt sarunas tematu, jo nopratu, ka drīzumā var tikt pieminēta AlAriša. Ja vērša galvas utuks bija izdzīvojis pēc šīs kaujas, viņš noteikti mani atcerējās.

Ērgļknābja sekste nedaudz saslējās, kad tas rūpīgi apdomāja manu jautājumu. To tu drīksti zināt, viņš beidzot noteica. Tu atrodies Tauerā. Londonas Tauerā. Katru vārdu viņš izrunāja ar baudu, sizdams šķēpu pret zemi, lai uzsvērtu teiktā nozīmību.

- Ak tā. Vai tas ir labi?

- Ne jau tev.

Man gribējās atcirst šo to piparotu, bet ar grūtībām pieval­dīju mēli un paklusēju. Negribējās, lai mani caurdur ar sudraba šķēpu. Utuks devās prom, lai atsāktu savu gājienu apkārt zālei, bet tagad pamanīju, ka man tuvojas otrs tas ar vērša galvu, ošņādams gaisu ar savu miklo, pretīgo purnu.

Kad otrais utuks bija pienācis tik tuvu pie manas lodes, ka tvaiki, kas plūda pa viņa nāsīm, putojot atsitās pret baltajiem spēka pavedieniem, viņš briesmīgi ierēcās. Es tevi zinu, viņš mauroja. Pazīstu tavu smaku! Jā, tas notika sen, bet es neesmu aizmirsis. Es zinu tavu vārdu.

- Vai es varētu būt kāda drauga draugs? neomulīgi palūko­jos uz viņa šķēpa uzgali. Viņš to nemaz nevicināja.

- Nē… ienaidnieks…

- Tas ir briesmīgi, bet dažkārt mēs nespējam atcerēties to, kas burtiski ir uz mēles, es komentēju. Vai ne? Tu tik ļoti mēģini to atcerēties, bet nespēj, jo kāds cits tevi pārtrauc, pļāpādams kaut ko nenozīmīgu, tā ka tu nespēj koncentrē­ties…

Vēršgalvis izdvesa niknu bļāvienu. Aizveries! Es jau gan­drīz biju atcerējies!

Pēkšņi telpu satricināja vibrācijas, kas sākās no grīdas un pacēlās līdz pat kolonnām. Vēršgalvis apcirtās uz papēžiem un aiztraucās uz posteni pie sienas. Nedaudz tālāk no viņa nostājās Ērgļknābis. Starp viņiem gaisā parādījās aplis; tas paplašinājās, kļūstot par platu arku. Aiz arkas vīdēja tumsa, no kuras parādī­jās divas figūras, palēnām atgūstot krāsas un formu un iznirstot no portāla nekurienes. Tie abi bija cilvēki, lai gan izskatījās ļoti atšķirīgi.

Viens no viņiem bija Solto.

Viņš bija tikpat resns kā parasti, bet šoreiz piemīlīgi kli­boja, it kā katrs solis sagādātu viņam sāpes. Ar prieku ievēroju, ka viņa plazmu spļaujošais ziloņkaula spieķis nomainīts pret diviem parastiem kruķiem. Tirgotāja seja izskatījās tā, it kā uz tās būtu uzkāpis zilonis, un varu apzvērēt, ka monoklis turējās kopā, salīmēts ar līmlenti. Viena acs bija melna un aizpampuši. Par spīti maniem drūmajiem pareģojumiem, šajā dzīvē vēl bija palicis šis tas jautrs.

Solto milzīgais, sadragātais ķermenis lika sievietei viņam blakus izskatīties vēl tievākai nekā īstenībā. Viņa bija tērpusies pelēkā džemperītī un garos, melnos svārkos, un gaišie, īsie mati bija sasukāti aiz ausīm. Šai būtnei bija izteikti vaigu kauli un lielas acis, bet visa seja šķita pilnīgi bezkrāsaina pat acis atgā­dināja divas marmora bumbiņas lietusūdens krāsā. No krokotajām piedurknēm varēja redzēt tievus pirkstus ar gariem nagiem kā skalpeļiem. Ap viņu dvesmoja autoritātes un briesmu aura: utuki sasita papēžus un salutēja, kad sieviete pagāja garām, un, kad viņa uzsita knipi, portāls aiz ienācējiem pazuda.

Iesprostots savā lodē, es vēroju, kā viņi tuvojas tievā un res­nais, viegli salīkusī un klibojošais. Un visu laiku Šolto nenolaida savu veselo aci no manis.

Viņi apstājās pāris metru tālāk. Svešā atkal uzsita knipi, un, man par pārsteigumu, akmens plāksnes, uz kurām abi stāvēja, sāka celties gaisā. Zem akmens plāksnēm ieslodzītie velnēni, nesot uz augšu nastu, pāris reižu ieņurdējās, bet citādi tas izska­tījās līgani un skaisti. Akmens plāksnes gandrīz nemaz nesagrīļojās. Drīz vien tās apstājās pret mani. Es nesatricināmā mierā nopētīju šos abus.

Ak tad esi pamodies? sieviete jautāja. Viņas balss skanēja kā uz ledus saplēsts stikls. [54] [1] Negaidīti asa. Un auksta. Paskat, kā es cenšos, lai tev visu aprakstītu! Labi. Tad jau tu varbūt varēsi mums palīdzēt. Vispirms tu pateiksi savu vārdu. Es netērēšu laiku, saucot tevi par Bodminu; mēs esam pārbaudījuši reģistru un atklājuši, ka tā ir nepatiesa identitāte. Vienīgais džins ar šādu vārdu gāja bojā Trīsdesmitgadu karā.

Noskurinājos, bet neatbildēju.

Mēs gribam dzirdēt tavu vārdu, iemeslu, kāpēc tu ieradies Pinna kunga veikalā, un visu, ko tu zini par Samarkandas amu­letu. Un galvenokārt mēs vēlamies zināt, kas ir tavs saimnieks.

Es atmetu matu šķipsnu no acs. Mans skatiens garlaikoti slīdēja pār istabu.

Solto pavadone nekļuva nikna vai nepacietīga, un balss tonis palika nemainīgs. Vai tu būsi saprātīgs? viņa vaicāja. Tu vari to pastāstīt tūlīt vai arī vēlāk. Tas pilnībā atkarīgs no tevis. Pinna kungs, starp citu, nedomā, ka tu būsi saprātīgs. Tieši tāpēc viņš ir ieradies. Viņš grib redzēt, kā tu mokies.

Piemiedzu sadauzītajam Solto ar aci. Pamēģini taču, es teicu (daudz dzīvespriecīgākā balsī, nekā patiesībā jutos), pie­miedz man ar aci! Šādi vingrinājumi ļoti noder uzdauzītām acīm. Burvis sakoda zobus, bet neko neteica.

Sieviete pavicināja roku, un viņas akmens plāksne pievirzī­jās tuvāk. Tu neesi tādā situācijā, lai atļautos būt nekaunīgs, dēmon. Ļauj man izstāstīt, kur tu atrodies. Šis ir Londonas Tauers, un šeit tiek ieslodzīti un sodīti valdības ienaidnieki. Iespējams, tu esi dzirdējis par šo vietu. Simt piecdesmit gadus šeit nonākuši dažādi burvji un gari; no šejienes laukā nav izgājis neviens. Šo zāli sargā trīs burvestību līmeņi. Starp katru līmeni atrodas bataljons modru horlu un utuku, kas dienu un nakti ir nomodā. Bet, pat lai nokļūtu līdz viņiem, tev būtu jātiek ārā no lodes, kas nav iespējams. Tu atrodies Mokpilnajā lodē. Tā saplo­sīs tavu būtību, tiklīdz tu tai pieskarsies. Sekojot manai pavē­lei, viņa izteica kādu vārdu, un likās, ka spēka saites lodē sāk kļūt ciešākas un resnākas, lode katrreiz nedaudz sarausies. Esmu pārliecināta, ka arī tu spēj sarauties, tāpēc sākumā varēsi izvairīties no apdedzināšanās. Bet lode spēj sarauties, līdz tās centrā vairs nepaliek nemaz vietas, un to tu nespēj.

Nespēju nepaskatīties uz blakus kolonnu, virs kuras lidoja biezā, zilā lode. Kāds bija bijis tajā iekšā, un viņa atliekas jopro­jām tur bija palikušas. Lode bija sarāvusies, līdz gūsteknim vairs neatlika vietas. Jutos, it kā skatītos uz beigtu zirnekli tumšas stikla pudeles dibenā.

Dāma bija ievērojusi manu skatienu. Tieši tā, viņa teica.

- Vai man jāpaskaidro sīkāk?

- Un, ja es stāstīšu, sacīju, pirmo reizi uzrunājot sievieti,

- kas mani sagaida tādā gadījumā? Vai tad jūs neizspiedīsiet mani kā apelsīnu?

- Ja tu sadarbosies, mēs ļausim tev iet, viņa atbildēja. Mēs neesam ieinteresēti nonāvēt vergus.

Viņa, šķiet, runāja tik atklāti, ka es gandrīz noticēju. Bet tikai gandrīz.

Pirms paspēju kaut ko bilst, Solto Pinns griezīgi ieklepo­jās, lai pievērstu savas sabiedrotās uzmanību. Viņš runāja ar grūtībām, it kā viņam būtu lauztas ribas. Uzbrukums, viņš sēca. Pretošanās kustība…

- Ak jā. Sieviete pievērsās man. Tev būs vēl vairāk izre­džu uz atbrīvošanu, ja tu spēsi pavēstīt par uzbrukumu, kas notika vakar pēc tavas sagūstīšanas…

- Pagaidiet, es ierunājos, cik ilgi jūs mani te esat turējuši nesamaņas stāvoklī?

- Mazliet mazāk nekā divdesmit četras stundas. Mēs būtu tevi nopratinājuši jau pagājušonakt, bet šis uzbrukums… Mēs spējām ierasties un noņemt sudraba tīklu tikai pirms pusstun­das. Esmu pārsteigta par to, cik tu ātri esi atguvies.

-Nerunāsim par to. Man ir pieredze [55] [1] Tiesa gan. Mani ir notvēruši daudz reižu un dažādi cilvēki, tādās vietās kā Persepole, Kalahari un Cesapīkas līcis.

. Šis uzbrukums… pastāstiet man par to vairāk.

- Tas bija teroristu uzbrukums viņi sevi dēvē par "Pretoša­nās kustību". Sludina, ka ienīst visu maģisko, tomēr mēs domā­jam, ka viņiem ir maģiski palīgi. Iespējams, tāds džins kā tu, ko izsaucis kāds ienaidnieks. Tas ir pilnīgi iespējams.

- Kāds uzbrukums tas bija?

- Četru elementu lode. Nesekmīgs mēģinājums.

īsti neizklausījās pēc Siržulauzēja. Man viņš šķita zaglis un intrigants, tāds, kas izplāno slepkavības, knibinādamies ap sviestmaizēm dārza svinībās. Turklāt zīmītē Šīleram bija rak­stīts, ka viņi kaut ko plāno nedaudz vēlāk.

Manas pārdomas iztraucēja vecā drauga Solto sēciens.

Pietiek pļāpāt! No brīvas gribas tas neko neteiks! Samazini lodi, mīļā Džesika, lai tas apdedzinās un ierunājas. Mēs abi esam pārāk aizņemti, lai pavadītu šajā cietuma kamerā visu dienu.

Pirmo reizi abas tievās svītriņas šīs sievietes lūpas pastie­pās smaidā. Pinna kungs ir nepacietīgs, dēmon, viņa sacīja. Viņam ir vienalga, vai tu runā vai ne, ja vien var iedarbināt lodi. Bet es vienmēr ievēroju norādījumus. Es tev pateicu, kas mums vajadzīgs, un tagad ir tava kārta runāt.

Klusums. Man gribētos sacīt, ka tas bija neziņas pilns. Ka es cīnījos ar savu sirdsapziņu, gudrojot, vai izstāstīt par Netenjelu un savu misiju vai arī ne. Ka man pāri vēlās šaubu viļņi, kamēr mani sagūstītāji sēdēja kā uz adatām, gaidot atbildi. Man gribē­tos tā teikt, bet tie būtu meli. [56] [1] Un es esmu ļoti godīgs, kā jau tu zini. Tātad tas bija drīzāk smagnējs un drūms klusums, kura laikā mēģināju sevi sagatavot sāpēm, kas, es to zināju, sekos.

Nekas nesagādātu man lielāku prieku kā kārtīgi sadot Netenjelam. Es būtu izstāstījis viņiem visu: pateicis vārdu, adresi, kurpju izmēru un pat atļautos minēt, kāds ir viņa kājas garums, ja man to vaicātu. Būtu pateicis par Siržulauzēju un Fakvarlu un precīzi nosaucis Samarkandas amuleta atrašanās vietu. Es būtu dziedājis kā kanārijputniņš man bija tik daudz, ko stāstīt. Bet… ja es tā rīkotos, būtu nolēmis pats sevi iznīcī­bai. Kāpēc? Tāpēc, ka 1) pastāvēja diezgan liela varbūtība, ka viņi tik un tā saspiestu mani Spēka lodē, un, 2) pat ja viņi mani atlaistu, Netenjels tiktu nogalināts vai citādi sodīts un es tiktu iesprostots tabakdozē Temzas dziļumos. Un doma par rozma­rīna smaku vien lika manam degunam tecēt [57] [1] Prātīgs cilvēks varbūt šajā brīdī būtu teicis: tā kā Siržulauzējs bija nozadzis amuletu un rīkojies pret valdību, būtu vajadzējis mēģināt izstās­tīt viņiem par šiem noziegumiem. Iespējams, ka tad mūs abus ar Neten­jelu pateicībā par sniegto vērtīgo informāciju atbrīvotu. Tas tiesa, bet parnelaimi nebija zināms, kas vēl ir iesaistīts Siržulauzēja sazvērestības plānā, un, tā kā iepriekšējā dienā Solto pats bija pusdienojis ar Siržulauzēju, šī informācija pilnīgi noteikti viņam nebija jādzird. Galu galā risks bija pārāk liels, lai attaisnotu iespējamos ieguvumus.

.

Labāk ātra nāve lodes iekšpusē nekā mūžīgas mocības tabak­dozē. Tāpēc es pakasīju savu skaisto zodu un gaidīju, kad neiz­bēgamais sāksies.

Šolto nokāsējās un palūkojās uz sievieti. Viņa piesita ar nagu pie pulksteņa.

Laiks ir pagājis, viņa teica. Tātad?

Un tad, it kā to būtu uzrakstījis kāds banālu romānu rakst­nieks, notika kaut kas neiedomājams. Es jau gatavojos pateikt viņiem pēdējo kaislīgo (bet gudro) apvainojumu virkni, kad mani pārņēma pazīstamā sāpīgā sajūta. Neskaitāmas sarkani nokaitētas knaibles raustīja manu būtību.

Mani izsauca!