Samarkandas amulets

1

Gaisa temperatūra istabā strauji kritās. Uz aizkariem paradījās vižņi, un ledus garoza palēnām pārklāja arī griestus. Kvēldiegi spuldzītēs sarāvās un apdzisa, bet svecēm, kas bija saaugušas visos telpas stūros gluži kā suņusēnes, izdzisa degļi. Tumšo istabu piepildīja dzeltens, smacējošs sēra mākonis, kurā vijās un locījās nenosakāmas, melnas ēnas. Tālumā atbalsojās daudzbalsīgi kliedzieni. Durvis, kas veda uz kāpņu laukumu, krakšķēdamas ieliecās, it kā tās spiestu neredzams spēks. Uz grīdas dēļiem nodimdēja soļi, un neredzamas mutes no pagultes un galdapakšas čukstēja ļaunus vārdus.

Zaļgandzeltenais sēra mākonis savijās biezā dūmu stabā, kuru no visām pusēm apņēma liesmu mēles. Tās kāri laizīja gaisu, pēc tam pašas izkūstot. Dūmu stabs pacēlās gaisā tieši pentakla*1 pentaklis- aplis, kura vidū ir iezīmēta piecstaru zvaigzne. Tulk. piez.

vidū, mutuļojot pret griestiem gluži kā vulkāns pret debesīm. Tas uz īsu brīdi aprima, bet tad dūmos uzdzalkstīja divas spoži dzeltenas acis.

Ei, tā bija pirmā reize! Es tikai gribēju viņu mazliet pabaidīt.

Un man tas nudien bija izdevies. Mazākajā pentaklā, kas atradās apmēram met8ru no manējā un bija pārblīvēts ar dažā­dām rūnu zīmēm, stāvēja melnmatains zēns. Viņa seja bija līķa bālumā, un viņš trīcēja kā apses lapa vējā. Pār bērna pieri ritēja

sviedru lāses, kas, krītot zemē, pārvērtās ledus kristāliņos. Tie atsitās pret grīdu, skanēdami kā krusas graudi.

Bezgala skaisti, bet kas par to? Nudien, tas puika bija tikai divpadsmit gadus vecs! Platām acīm un iekritušiem vaigiem. Jāatzīst, ka pārbiedēt kaulainu puišeli nav nekāds lielais gan­darījums. [1] [1] Ne jau visi man piekritīs. Daži no mums to uzskata par izpriecu. Viņi izkopj neskaitāmus veidus, kā mocīt savus izsaucējus, parādoties visderdzīgākajos atveidos. Parasti vislabākais, uz ko tu vari cerēt, ir iedvest viņiem murgus daudzu nakšu garumā, bet dažkārt šīs viltības ir tik veiksmīgas, ka mācekļi patiešām izbīstas un izkāpj no sargājošā apļa. Nu, un tad viss ir mūsu rokās. Bet tas nozīmē diezgan lielu risku. Parasti viņi ir labi apmācīti. Un, kad pieaug, var sadomāt atriebties.

Tā es peldēju gaisā un gaidīju, cerēdams, ka visai drīz izdzir­dēšu Atbrīvošanas burvestību. Lai nebūtu jānīkst bezdarbībā, uzbūru zilas liesmiņas gar iekšējo pentakla malu, kas radīja iespaidu, it kā tiektos izlauzties un zēnu sadedzināt. Protams, tas bija tikai acu apmāns. Reiz jau biju pārbaudījis: līnija bija uzvilkta kārtīgi. Nekādu kļūmju.

Beidzot likās, ka zeņķis bija sakopojis visu drosmi, lai runātu. Es to nojautu, redzēdams, kā notrīc viņa lūpas tās neizskatījās tikai pēc baiļu radītām trīsām. Ļāvu zilajām ugunīm noplakt un to vietā uzbūru riebīgas smakas mākoni.

Sīkais ierunājās. Ļoti nedroši, trīcošā balsī.

- Es pavēlu tev… pa… pa… pa… (Nu, saņemies taču!) pateikt man savu vārdu!

Tā jau parasti tie jauniņie sāk. Pēdējās muļķības. Viņš zināja (un arī es zināju), ka viņš manu vārdu jau zina; kā gan citādi viņš būtu varējis mani izsaukt? Tam nepieciešami pareizie buramvārdi, pareizā rīcība un galvenokārt pareizais vārds. Galu galā tas taču nav tāpat, kā pasaukt taksometru izsau­cot dēmonus, tu nedabū vienkārši jebkuru.

Es izvēlējos zemu, smagu, piesātinātu balss toni, tādu, kas atbalsojas no visiem telpas stūriem un liek matiem šausmās saslieties stāvus.

-